Kas attiecas uz psiholoģisko aizsardzību, tur ir manis šad tad no tautas atmiņām augšup celts un stāstīts stāsts par bailēm kā Tālavas taurētāju, kam jāmodina karadraudze kā dusmas, kuras tad var izskriet uz vaļņiem, izgriezt krūtis un vaicāt – kas nāk, draugs vai ienaidnieks? Ja notiktu tā, tad aizsardzība būtu labi veiktu savu darbu. Tomēr ne tik reti gadās citi sižeta attīstības varianti. Piemērām, taurētājs tauri nepūš, bet, veikli nošļūcis no egles, aizskrien līdz karadraudzei un čukst – „tsss, tikai nelieniet arā, neelpojiet par skaļu – tur nāk tāds pārspēks, ka labāk ar to neielaisties...” Šī pēdējā ir visbiežākā latvju aizsardzība, pateicoties kurai mēs esam izdzīvojuši. Ne nu gluži nevardarbīgā pretošanās, bet dzīvošana citā realitātē. Ne tajā, kurā notika karadarbība, zemju pārdalīšana un pārvalde. Līdz ar to Bailes virs Dusmām kā Ceļa rādītājs, tāds, kura darbība izpaužas visās jomās un kuru jāprot apzināties un sarunās ar sevi (bet ne tikai) atspoguļot tīri un pašapzinīgi. Jo, ļoti bieži, runājot par bailēm, iznāk kaut kas samuhļīts un netīrs, tāda kā vētru un dziņu mistērija, kura gan šausta un plosa, bet neļaujas apzināt visu šo pūtienu dziļāko jēgu un nozīmi cilvēkam, kas to piedzīvo. Pārlasīju Aristoteļa „Poētiku”, sevišķi tās vietas, kur konsekventi un pacietīgi kopā minētas „bailes un līdzjūtība” kā labas traģēdijas firmas zīmes, Aristoteļaprāt. Atzīšos, man sākotnēji gribējās pārbaudīt, vai līdzjūtība tomēr nav jāsaprot kā empātija, tātad spēja mainīt lomas, iekāpt otra kurpēs. Ja izrādītos, ka Augusts Ģiezens eleos būtu varējis tulkot arī kā empātiju, tad, iespējams, viss „Poētikas” latviešu tulkojums un tā apzināšanās iegūtu pavisam jaunu virzienu. Tomēr empātija kā termins taču arī nāk no grieķu valodas, tā nozīmē „kopēju sāpi”, un šādu terminu Aristotelis diez vai varēja nezināt. Un ja lietoja eleos, tad laikam tomēr gribēja pateikt kaut ko citu – piemērām, ka baiļu izjušanā svarīgi ne tikai mainīt lomas ar protagonistu, bet palikt arī skatītāja pozīcijā. Vispār man liekas, ka Aristotelis, runājot par it kā tehniskām teātra lietām, paceļ tēmu, kas ir daudz plašāka un ne tikai speciālistiem interesanta. Jautājums ir – ko mēs uztveram no tā, ko mums rāda un stāsta. Ja pārdzīvojums tiek parādīts saskaņā ar Aristoteļa rekomendācijām, tad tas tiek arī skatītāju izjusts un sasniedz savu mērķi. Ja mēģinām adaptēt šī grieķu filozofa ieteikto uz latviešiem, kas, kā uz to norādīju sākumā, ir izdzīvojuši (savā valodā, nevis tikai ģenētiski), pateicoties dzīvošanai citā pasaulē, tad mums var sanākt kaut kas nelatvisks. Kaut kas, kas liek atgriezties no tās citas pasaules, jo tas pārspēks, kam dusmas nedrīkstēja savulaik rādīt, ir taču prom.
Man šķiet, ka šodien ne tikai latviešu literatūras un teātra, bet arī šī bloga lasītāju problēma lielā mērā ir – kā dabūt (redzēt, dzirdēt, sajust) tīras jūtas, bez piemaisījumiem. Dusmas bez bailēm. Bailes bez kauna un vainas. Kaunu bez bailēm. Sāpes bez mierinājuma. Dzīvi bez nāves un nāvi bez dzīves. Man šķiet, ja kaut kam ir piemaisījumi, tad mēs intuitīvi uztveram vispirms tos, bet nevis pašu attēlotgribamo jūtu. Mēģināju uzrakstīt bezkaunīgu, bet nevainīgu stāstiņu par bailēm no Dievietes, nezinu vai sanāca gana tīri.
Iedams blakus meitenei, viņš katrreiz bija centies pārvarēt sasprindzinājumu visā ķermenī, kas lika tam skatīties tikai uz priekšu – tur, kur aiz līkuma pazuda ceļš. Un runāt, runāt un runāt. Varbūt „pārvarēšana” nav pareizais nosaukums puiša tehnoloģijai, kas tieši šodien galu galā nostrādāja, varbūt tā būtu jāsauc taisni otrādi – par „atslābšanu”. Lai nu kā - viņš apstājās, apklusa un ieskatījās meitenei tieši acīs. Viņš pat spēja kaut ko ievērot, nevis tikai nemitīgi sekot sava pulsa pavēlētajam. Izbrīns tās sejā un aizelsums elpā - arī viņai bija bijis vieglāk traukties un traukties, nezin kur un kādēļ. Dzimumbrūnumiņš blakus lūpas kaktiņam, tikko manāmas sviedru pērlītes virslūpas pūkās, matu šķipsna pāri pierei. Neticēdams, ka to dara viņš, puisis ļāva skatienam noslīgt zemāk, kur, iesprostotas stingros krastos, augšup lejup un šurpu turpu viļņojās krūtis. Viņas krūšu lielopera. Tā pati, kas puisi tā sirēniski kveldināja, sauca un draudēja noslīcināt atsevišķās murdzīgās mazmiega naktīs. „Ļauj man tev pieskarties”, bija tikai aizkavējies sausu lūpu komentārs jau notiekošajam. Puiša rādītājpirksts atdūrās pret krūšu krastiem un mulsis viegli ar tiem rotaļājās, kaut gan kaut kas dzina sagrābt, saspiest, iekosties, nosūkt, saplūst un nogrimt . Stulbi – kaut kas arī gribēja nejust neko dziļu, liktenīgu un smalku. Kaut kas jau gribēja prom. „Nu kā?,” vaicāja meitene. „Vai patīk?”
Tagad par dusmām. Man liekas, sevišķi tās latviešiem ir tik grūti skaistā un smalkā veidā izteikt, par kā iespējamiem iemesliem mēs jau parunājām. Mēģināju vēlreiz paklausīties, kā tās izsaka Salmans Rušdi „Niknumā”. Jā, diezgan labi, tomēr nevar teikt, ka tonis ir tīrs, daļa no dusmām konvertējusies vainā, turklāt šķiet, ka tieši vaina ir tas iemesls, kādēļ bija jāizstāsta šis stāsts. Nedaudz narcisisma, nedaudz profesionāla rakstnieka darba pienākuma, nedaudz svarīgas tēmas izaicinājuma. Tas viss palīdzējis stāstīt, nevis sapinis un nogremdējis stāstu, tomēr arī sastīvinājis, reizēm padarot neticamu un ledainu. Šie dusmu piesegi ir nevis pārdzīvojums, godīgs un vērtība pati par sevi. Tur ir arī tālākbīdīšana, morāle un politika. Tātad – neuzticēšanās tam, ka dusmas var atstāt vienas, bez pieskatīšanas un uzraudzības. Mistiskas bailes, ka tās pašaizdegsies, vai kaut kas tamlīdzīgs. Daudz labāk man patīk Alberto Morāvias „Nicinājums”. Izcili tīra melodija. Kaut arī ir milzu atšķirība starp dusmām un nicinājumu, tomēr ir arī vienojošais. Nicinājums ir uzvedība, viens no veidiem, kā dusmas var tikt ārā. Moravias versijā tik sāpināti un klusi, bet nenovēršami, ka gribas vai kaukt. Skaisti un pa īstam smalki, precīzi. Pacietīgi un visos sīkumos izstrādāti, līdz vissīkākajai niansītei, līdz tam, kad tiešām vairs nav ko teikt, bet arī kad nekas nav lieks bijis pateikts. Cilvēks, kas patiešām izlasa šo grāmatu, nevar nemainīties. Tomēr var jau izlasīt neizlasot.
Varētu domāt, ka es še risinu literatūras problēmas, bet tā nav. Jo precīzāk varam aprakstīt vai izteikt, ko jūtam, jo precīzāk to apzināmies un iepazīstam gan sevī, gan citos. Ar jūtu saklausīšanu ir tāpat kā ar mūziku – ir tik grūti klausīties kaut ko netīru un nenoslīpētu. Tomēr, salīdzinot ar jebkuru koncertu, mūsu ikdienas saskarsmē ir nesalīdzināmi vairāk netīrības. Mūzikas izpildījumā pilnība tomēr ir kas iespējamāks nekā sevis vai savu attiecību izzināšanā. Tādēļ mums ir kur progresēt. Un tādēļ mums ir arī īpaša saudzējoša biezādainība un biezausainība dota – lai mēs no šausmināšanās par savām šī attīstības posma (ne)spējām sevi nenogalinātu. Manuprāt, šeit gan ir arī vēl cita problēma – vai mēs izturētu to, ko sadzirdētu, ja nebūtu šīs biezādainības un šo ausu klapju jūtu sārņu veidā. Tas ir jautājums par to, cik aktuālas, vajadzīgas un modernas arī šobrīd ir mūsu lietotās aizsardzības. Ja tās izveidojušās kaut kad pat ne individuālajā, bet dzimtaskoka vēsturē, tad visbiežāk vairs nav aktuālas. Tad tās ar savu eksistenci nereti veicina to, lai būtu no kā aizsargāties, ieaicina pagātni tagadnē. Sazvērestības teorijas un katastrofu fantāzijas ir arī šajā mājas lapā skartas tēmas. Vai arī dzīvošana citā realitātē, joprojām. Tomēr atvērtās, atklātās un līdzjustās jūtas ne tikai atvieglo. Man ir daudz bijis jādomā, kas mani nogurdina manā darbā. Dažreiz, protams, tā ir rutīna. Bet visbiežāk – ja man kopā ar manu klientu jāiztur kaut daļa viņa smaguma. Ir bijušas reizes, kad pēc kāda dzimtaskoka izstādīšanas, šķiet, nav vairs svaiguma galvā nu nemaz lai turpinātu. Taču no objektīvā viedokļa – nu kas gan tur tāds sevišķs, parasta ģimene un parastas grūtības... Piektdienas vakari man ir īpaša tēma. Otra situācija, kad jādomā par jūtu smagumu, ir rakstīšana. Daudz ko gribas rakstīt trešajā personā, vispārīgu secinājumu veidā, izmantojot metaforas. Bieži nedodas rokā smalkums, trūkst pacietības, vai pavisam izjūtami „uzkaras smadzenes” tādās vietās, kur prasīties prasās detalizācija, izpēte, iedziļināšanās. Gribas „aizbraukt pa virsu”... Šeit gan jāsaka, ka es ticu tam, ka ir lietas, ko var izturēt, tikai sasniedzot noteiktu briedumu. Un ne vienmēr tas ir tādēļ, ka vissmagākais no izturamā ir vienkārši aizmirsies, kā tas parasti ir ar bērnības atmiņām. Vairumam smago lietu ir jātrenējas. Bet tas taču laikam ir tas, ko mēs še mēģinām darīt ...
P.S. Priecājoties par satikšanās intensitāti komentāros, gribu tomēr pievērst uzmanību tam, ka šīs nav īstas satikšanās – aizsargājoties ar nikiem un neredzot vienam otru sejā. Tādēļ secinājumi, kas no tām izriet, nav īsti analizējami, un vairumā gadījumu „velti mīlēti”. Tur ir gan zemapziņas impulsi, gan fantāzijas, gan projekcijas, gan vēl viss kaut kas, kas tiek uzrauts augšā, nezinot un nesaprotot. Lai tajā visā nepazustu, vēlams formulēt – es tevi, XXX, stādos priekšā kā tādu un tādu un tādēļ uz Tevi arī reaģēju tā un tā. Protams, tas ir sarežģīts ceļš, jo XXX teiks, ka vispār jau viņš šitāds un tāds un tad kur ir kāda jēga? Vislabāk ir tad, ja cilvēki paliek sevī un parunā par savu pieredzi, atmiņām, fantāzijām un vēlmēm – pieminot to, kas tās „parāvis augšā”. Nevis attiecībām – par tām jārunā terapeitiskajās grupās, aci uz aci. Vai individuālajā terapijā.
: ))nuja..klepus ir no kairinātāja un dusmas..arī : ). Kairinātājs ir vienmēr, bet ne visiem ir vienāds kairinātājs un vienāda tolerance pret to. Tāpat kā pret ziedputekšņiem - dažiem vienkārši pavasaris, bet dažiem - siena drudzis.
Kāpēc vienāda situācija dažreiz sadusmo, dažreiz nē - nu..ir arī citi mainīgie. Joprojām esmu paŗliecināta, ka dusmas nerodas dēļ aizsardzības - aizsardzība ir tikai sekundāra, bet dēļ iekāres. Nav iekāres, nav ko aizsargāt. Bet iekāre ir - visiem un vienmēr. Ir dažādas vēlmes, tās mainās. Kas bija agrāk svarīgi, nu vairs nav. Agrāk nevajadzēja, tagad tā, ka acīs cērtas. Un iespējas tās vēlmes apmierināt arī ir ar ļoti atšķirīgu gradāciju. Te ne tās laiks, te ne tā vieta un te atkal ne tie cilvēki. "I can't get no satisfaction" - kā dziedāja Rolling Stones. Ir sarežģīti gūt pilnīgu apmierinājumu, un dusmas ir emocionāla reakcija, adaptēšanās tam, ka varēja būt, bet.. bļin,( pardon my language : ))nebija. Bet pirms tam vēl nāk bailes, jo - šausmas!, kas te notiek? pasaule apdraud manas vēlmes.
Dusmas teorētiski var būt ne par ko, ja tās ir "virsū" uz kaut kā cita. cits jautājums, vai šī informācija/sajušana dzīvē ir noderīga. Nu ok, it kā piemērs, bet nu nezinu. Ja kaklu kaut kas kairina, tad uznāk klepus. Klepus nav uz kaut ko, bet no kairinātāja. Es saprotu, ka piemērs ir "ģeniāls", bet tāds man ienāca prāta:) un vēl tad jautājums, kāpēc vienāda situācija, identiska ne vienmēr identiski sadusmo. tātad cilvēkam nav noteikts aizsardzības "rāmis" no kura izejot rodas dusmas. dažreiz tās rodas, dažreiz nē.
Bruyvers saka: "Dusmas nav uz kaut ko, viņas vienkārši ir." Un tālāk par to, ka dusmu objekta klātesamība ir projekcija. Tas man izklausās tā pārdroši. Ja nav vajadzīgs, par ko dusmoties, tad jau sanāk kā anekdotē -"būtu par ko, vispār nosistu". Ja viņas vienkārši ir, un varam iztikt bez objekta, tad varbūt subjekts arī ir lieks - tā teikt - "Dusmas ir. Un es te nje pri chom." Bet tad vairs patiešām nav tālu līdz projekcijai, kad - "kāds šeit ir dusmīgs un tas taču nevaru būt es, tātad dusmīgais ir otrs". Jūtas jau vienmēr parādās saistībā ar kādām attiecībām. Tik tīras dusmas, kas ir neviena reakcija uz nevienu par ne par ko, diez vai izdosies šeit destilēt.
Noteikti, ka dusmas nav tikai vīriešu jūtas. Pa lielam medības ir vīriešu dziņa. Dziņa pati par sevi laikam jau nav jūta, noteikti, ka nav. Bet vai "tīrās" jūtas būtu pielīdzināmas dziņām? ieprogrammētas aizsargreakcijas.. Dabaszinātnieka komentārs lika par to aizdomāties. Teiksim tīrs prieks ir bieži spontāns, vai skumjas. tadas sajūtas rodas kaut ko dabiski darot un bez noteikta priekšnoteikuma. ja pie medīšanas pieslēdzas dusmas, arī bez priekšnoteikuma, jo nav dumsu objekta, tad sanāk ka arī tīras dusmas rodas nevis no notikuma, bet no "vajadzības".
Azarts man vairāk liekas kaut kas sakarā ar kaislību - veids kā izjust, ka esmu dzīvs. Dusmas, turpretī, man uztveras vairāk kā pretreakcija uz dzīves/ dzīvības apdraudējumu.
Pepija, man liekas, ka lai gribētu medīt ir jābūt dziņai to darīt. un tad nu šī dziņa var izraisīt emocijas vai jūtas. attieksme pret šo dziņu veido jūtas pret to. un lai šo dziņu pastiprinātu var lietot arī dusmas. iespējams, ka to mēs sievietes īsti nevaram saprast, tikai izjust azartu, satraukumu utt. Medību procesā kā tādā ir daudz kā no seksuālās enerģijas. vai seksuālajā dziņā piedalās dusmas? gan jau ka arī. Vispār ja vīrietis saka, ka lauva varētu izjust dusmas medījot, tad viņam vajadzētu zināt. vienīgi mulsina tas, ka medī lauvu mātītes:)
Mani galīgi samulsināja tas piemērs par lauvu. Pilnīgi smadzenes izmežgīju, un nevaru atrast, kādēļ kādam, lai kaut ko produktīvu paveiktu, obligāti būtu nepieciešamas dusmas. Jo...nav jau tā ka, enerģija = dusmas. Man liekas, ka te tagad ir sajukušas kopā jūtas ar rakstura īpašībām. Lai medītu, ir vajadzīga drosme, apņēmība, galu galā - izsalkums. Bet dusmas ta te priekš kam? Va i- bailes. Ja ir lietām baiļu smaka klāt, tas ir tukšs numurs iet medībās. Tā var kļūt tikai par upuri. Ir gan cita lieta - izmisuma drosme. Tā gan varētu līdzēt, bet jau pats vārdu salikums runā par to, ka bailes tikušas pārvarētas.
Nu tad vai tik tas nav kaut kas pielīdzināms tuvcīņai. Tur noteikti ir dusmas ar bailēm kopā. Un tad to, vai būšu kveksis vai kārtīgs ofčarka, nosaka spēks, veiklība, cīņas māksla, un šo lietu samērs ar pretinieku. Vispār tāds secinājums mani nepārsteigtu.
Dabaszinātniekam, tas ir interesanti par lauvām, par medībām. bet nevarētu būt, ka viņi jūtas apmēram kā cilvēks, kad tūlīt noķers zivi vai arī jau ir notēmēts tieši uz zvēru. es nezinu kā citiem, bet man ir pulss virs simta uzreiz:)Bet tās nav dusmas, tas ir kaut kas cits, azarts, prieks un arī bailes. sajūta ir pirmatnēja, drusku pielīdzināma baudām. Medību gadījumā objekts ir prieka nesējs, bet iespējams, ka šī sajūta, azartiski uztrauktā ir tā, kas sakrājušās dusmas izlādē. Ja tādas ir patiesās dusmas, tad tās ir pat patīkamas.
