viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2013 » Novembris » 24 » Kāds
Kāds
11:06 PM

Visparko var domāt tagad. Par upuriem, par viņu ģimenēm, par bez saimniekiem palikušajiem mājdzīvniekiem , galu galā. Var meklēt vainīgos, interesēties par visādām būvnieciskām niansēm, iesaistīties diskusijās par juridisko atbildību. Mani, protams, tas viss ne tik ļoti saista. Mani interesē reakcijas uz notikušo un sistēmiski secinājumi. Vispirmām kārtām jau personas Nr.1 Latvijā – Valsts Prezidenta reakcija – viņš, riktīgi un bezpalīdzīgi pārskaities, paziņoja, ka tā ir viņa vadītās valsts organizēta slepkavība pret tās pilsoņiem! Un viņa nākamais teikums nebija – „es atkāpjos no tādas valsts vadītāja amata”. Viņš arī neteica – „es personīgi uzņemos atbildību par šo slepkavību”. Nedzirdējām arī – „vainīgie tiks atrasti, es personiski to garantēju”. Viņš, izrādās, ir zicPrezidents. Vai tas, kas turpina ciest, aizsedzot citus un viņu neizdarības vai nelietības.

Ne tikai prezidents. Publiskajā telpā izskan arī – „es strādāju tajā būvē, tur bija TĀĀĀDS bardaks...” Vai arī – „būvniecībā ik uz soļa notiek visādi, tālāk pa punktiem uzskaitīti pārkāpumi.” Anonīmi izskan, tātad cilvēki baidās no Kāda, kas varētu atriebties par Savas grupas (matriarhālās sistēmas) nodevību. Pat tad, ja cilvēks ir strādājis būvniecībā bez darba līguma un bez sociālajām garantijām tātad, viņš baidās būt nelojāls pret šo savu grupu.

Bet vai šajā sistēmā ir kāds, kas ir apmierināts ar notiekošo? Būvniecības firmu vadība? Nē, jo Kāds spiež viņus nodarbināt cilvēkus nelegāli. Un izveido tādu kārtību, saskaņā ar kuru godīgi uzvarēt konkursos nav iespējams, tādēļ kukuļošana, otkati Kādam un tamlīdzīgi. Varbūt arhitekti un būvinženieri ir apmierināti? Nu nē, protams, jo nevienam taču nevar uzticēties, ka viņš kaut ko nenozags, nenohalturēs, - gan būvfirmu vadība, gan strādnieki. Un pēdējie jau vispār jūtas tā, ka nozagšana ir vienīgā viņu protesta iespēja, ar kuru paust savu sašutumu par necieņas izrādīšanu pret vienkāršo cilvēku.

Advokāts Gobzems runā par juridiskiem pamatprincipiem, kas izrādās ne sevišķi strādājoši. Tādi kā saimnieciskums, piemērām – uzņemoties jebkuru atbildību. Citur izskan jautājums, kā gan visdārgākās būvniecības valsts ko tādu pieļāvusi.



Simptomu uzskaitījumu varētu turpināt, bet tas nemainītu galveno, ko gribu še teikt. Latvijas cilvēku subjektīvajā realitātē ļoti jaudīgi eksistē Kāds, kurš traucē, neatļauj, nepalīdz un nav gana tālredzīgs. Viņam, šim Kādam, tādēļ jādod zināt, tas jāizaicina, uz to jādusmojas vai tam jāatriebjas. Šo Kādu mēs gaidām un uz to ceram, ja viņš neatnāks, tad nav nekādu citu izeju, tikai gaidīšana. Pats svarīgākais – šis Kāds nevar būt viens no mums, latviešiem, Latvijas iedzīvotājiem. Tam jābūt kādam marsietim vislabāk. Vismaz ebrejam vai zviedram – vai nu ļoti izturīgam vai ļoti trakam vai abiem kopā, lai izturētu šo spiedienu uz Kādu.

Vergu domāšana? Nu, protams! Sociālistiska Upura reakcija uz Vajātāju, par kuru neviens negrib pieteikties? Jā! Gaidas uz Godo? Kā gan citādi? 1939. gadā repatriēto atpakaļsaukšana, lai nolasītu tiem Visu Sarakstu? Pašu nošautā cara atdzīvināšanas mēģinājums, lai būtu iespēja, kā 1905. gadā, priestera Gapona vadībā, doties pie Imperatora ar Petīciju un tikt apkautiem? Protams.



Bet gribas taču, lai „viss būtu un par to nekas nebūtu”. Tādēļ atmaskojošie būviznženieri un būvstrādnieki tādi kautrīgi un anonīmi. Ja viņi būtu „nīmi”, tad izskatītos pēc izlēcējiem, psihopātiem un pasaules kārtību nesaprotošiem. Tad viņi būtu nevis godīgi un nacionāli Kāda gaidītāji un sodīt gribētāji, bet puišeļi un nesaprašas. Acīs lēcēji, neizaugušie. Ļoti svarīga nacionāla īpatnība, tā uztvert.

Man liekas, jauda, ar kādu mēs esam gatavi nogalināt Kādu, ir tik milzīga un akla, ka vilina tikai pašnāvniekus. Man liekas, šeit ir kāds caurums nācijas zemapziņā, kuram mums jāupurē un jāupurē. Tas ir tāds reāli, subjektīvajā realitātē, eksistējošs nezvērs vai dēmons, kas nemitīgi prasa upurus un tādus arī saņem. Neviens, arī Valsts Prezidents nevar nostāties Kāda vietā un teikt – „prasiet man, es atbildēšu. Es saukšu vārdā, es iztīrīšu šos staļļus.” Tiklīdz viņš tā pateiks, tā nespēs neko vairāk izdarīt. Viņu nopļaus līdz tam rūpīgi glabātu kompromatu zalve. Jo viņš arī izrādīsies bijis šajā sistēmā, kurā nevar neko nepārkāpt, ja grib tajā dzīvot.

Tomēr mēs prasām un gaidām Kādu, kurš tur nostāsies un atbildēs. Mēs esam pārliecināti, ka šāds Kāds ir.



Es arī pieteicos bez maksas palīdzēt vienam katastrofā cietušajam (t.i. – viņa ģimenei). Tāds saprotams līdzjūtības akts, kuru veica daudzi mani kolēģi. Tomēr mūsu profesionālās saziņas vietnē, kurā noteikti nav pārstāvēti ne visi valsts psihoterapeiti, ne psihologi, ne ārsti, pacēlās jautājums – kā šī palīdzība tiks koordinēta. Jo, ja tuvinieku nāves traumēts cietušais zvana man, bet man viņam jāatbild, ka nevaru viņu pieņemt, jo bez maksas jau palīdzu citam vienam, ko esmu uzņēmies darīt, vai viņš zvanīs nākamajam kolēģim sarakstā?

Kāda kolēģe profesionālās saziņas vietnē ierakstīja:  Kaut kādā aspektā šis mūsu labās gribas žests ir arī žēlastības dāvana un to var būt  nelaimē grūti pieņemt, tādēļ katram konkrētam cietušajam var būt neiespējami zvanīt un kaut ko patiesībā lūgt, kad likteņa nodarītais  jau tā šķiet netaisnīgs. Bez tam palīdzība katrā individuālā gadījumā var prasīt ilgu laiku, kura lielai daļai no mums trūkst. Tas var iespaidot terapijas procesu un rezultātu.

Tomēr vienlaicīgi, tas ir baiss piemērs tam, ka Valstī , kurā reti lieto terminu-pēctraumas stresa sindroms (šī vārda patiesajā, psihiskajā nozīmē) nav sistēmas, kā organizēt atbalstu lielam skaitam cilvēku pēc pārdzīvotās masīvās psihiskās traumas, kuras sekas ne reti sāk izjust tikai paejot laikam, ne uzreiz pēc notikuma. Varbūt vislielākā palīdzība visiem  mums būtu iniciatīvas uzņemšanās  par šādas sistēmas izveidi, Valsts līdzekļu piesaisti un Valsts garantijām cietušajiem, ka palīdzību vajadzības gadījumā varēs saņemt, ne tikai fizisko traumu ārstēšanai, bet arī psihiskajai labklājībai, kas ir normālas dzīves pamatā. Neviens no mums individuāli garantijas nevar dot un  tas nav vajadzīgs, bet palīdzēt ar zināšanām  un situācijas  izpratni varētu būt lietderīgi.Varbūt tas ir brīdis, kad spēkus  var un vajag apvienot? Galu galā ir citu valstu paraugi, tikai vajag  ierosmi par to skaļi runāt.

Es tūliņ pat atbildēju ar atbalstu šim viedoklim un jautājumu - vai starp mums ir kāds ar vajadzīgajām ambīcijām un enerģiju, kas šo uzņemtos un ko citi varētu balstīt? Pagaidām ir klusums, bet tas jau saprotams – jautājums ir par izvēli visai tālākajai profesionālajai dzīvei, par to ir pamatīgi jāpadomā.

Tomēr nevar neredzēt, ka šeit atkal ir iemājojis Kāds, kurš nav radījis sistēmu un kurš traucē to darīt, kaut arī objektīvi tam ir visi nepieciešamie apstākļi – gan valdība, gan Rīgas dome, gan Maxima ir izdalījusi līdzekļus rehabilitācijai bez konkrēta izlietojuma plāna. Bet mēs to nedzirdam, mēs kaut ko individuāli bez maksas apsolām, lai paši labāk par šo milzu katastrofu varētu justies.



Tagad vairāk par kolēģes minēto „pēctraumas stresa sindromu”. Ķīlnieku krīzes, karadarbība planētas karstajos punktos un vēl daudzi citi ekstremālu apstākļu radīti foni ir devuši iespēju speciālistiem izpētīt, kas gan notiek ar cilvēku visās šajās perturbācijās. Izrādās, vissliktākais kas var būt, ir bezpalīdzība un darbošanās neiespējamība. Nolaupīta iespēja kaut ko darīt, kaut kā no ķermeņa izlādēt tajā ieslodzītu afektu. Jo mēs taču esam dzīvnieki, kas raduši vai nu cīnīties vai bēgt. Ja tas neizdodas, tad neizdalītais afekts liek ķermenim mocīties bez maz vai kā šķīstītavā.

Trauma nav mirt, bet trauma ir „ļaunu” nāvi piedzīvot. Tagad cita kolēģa (nevis jauna un pieredzes kāra, bet gan visu velnu medicīnā redzējuša) reportāža no karstajiem punktiem - Šodien biju RD Labklājības departamenta sociālā dienesta telpās, kur dežūras no vakardienas un visu nākošo nedēļu organizē LĀPA.  Pārliecinājos, ka mūsu klātbūtne ir ļoti svarīga pat tad, ja kādu brīdi jāsēž bezdarbībā. Daudzi vēl nav izgājuši no šoka fāzes un nespēj saprast, ka mūsu amatbrālis var ko palīdzēt. Klātbūtne ļoti noder arī departamenta darbiniekiem, pār kuriem gāžas emociju pirmais vilnis. Droši vien būs jārunā par palīdzību arī sociālajiem darbiniekiem un glābējiem uz vietas. Pats viena izdzīvojušā puiša terapiju turpināšu savā kabinetā, taču pārliecinājos, ka likt viņiem meklēt palīdzību, norādot tikai telefonu vai adresi, ir ne visai efektīvi. Skats uz cilvēkiem, kas nāk pēc sociālās palīdzības ir visai baiss. Sen ar ko tādu nebiju sastapies.

Vēl parunājos ar jaunu kolēģi, psihoterapijas rezidentu, kurš savas klīnikas uzdevumā apmeklējis dzīvokli, kurā konkrēta ģimene pārdzīvo tuvinieku nāvi. Galvenais cietējs jau bijis nedaudz iedzēris, sapulcējušies mirušo radinieki, sprieduši par bērēm. Sanācis tā, ka iereibušais vīrietis, zaudējis sievu un audžubērnu, tagad ir pilnīgi lieks šajā ne-radinieku saietā, kas visi grib mirušos sev. Kolēģis noklausījies, atbalstījis un devies mājās, nezinot, vai viņam būs vēl kas jāturpina ar šo situāciju. Un nezinot, vai šī ģimene vispār vēl kaut kādu atbalstu saņems.



Ir vēl kādas citas, sistēmiskas sekas, kas varētu sekot šiem notikumiem. Notikušo nāvju tukšuma gravitācija var būt pietiekama, lai ierautu sevī ne tikai valstisko bezsaimnieka bardaku. Šis var izrādīties kā tāds nācijai un valstij vajadzīgs karš ar upuriem kā ziedojumiem kādam no Dievietes dieviem, lai attīrītu ceļu nākotnei. Šis notikums var atrast gana daudz noskaitušos, enerģiskus, bet arī pieredzējušus cilvēkus, kas uzdrošinātos teikt – mēs vairs negaidīsim Kādu. Mēs paši būsim šis Kāds – mēģiniet tagad mūs nogalināt! Protams, tas var arī būt (Zatlera) Reformu partijas Nr.2 variants. Varbūt vajag vairāk upuru, lai Kāds kļūtu par Es Pats. Laiks rādīs.

Skatījumu skaits: 747 | Pievienoja: viestursr | Reitings: 5.0/3 |
Komentāru kopskaits: 291 2 3 »
29  
Tagad teetis ir loti, loti vecs un pansionaataa... esmu iedomaajusies, ka taa es it kaa veiksmiigaak no vina atraisiisos, kameer vins veel ir dziivs un veel drusku kaut ko saprot...

28  
ja jau par vecaaku naavi... man beerniibaa bija drausmiigi bail, ka mamma var nomirt, jo vina man staastiija, ka tik tikko tas nenoticis jau peec manas dzimsanas. Kad tas reaali pienaaca, man relatiivi pieaugusai esot, nenoliedzami, tur bija savs atvieglojums. Visu laiku veel censos vinu saprast...

27  
Vai tiem, kuri bailes noliedz, to ir mazāk - baiļu no sāpēm, no nāves, no vienaldzības, baiļu, ka tagad tētis (Dombrovskis) mūs pametīs? Bērnības vasarās laukos pēc vakara ziņu skatīšanās man bija ļoti bail no zemestrīcēm, pēc manas toreizējās saprašanas tad taču zemē būtu plaisas un vecāki nevarētu pie manis nokļūt. Domas, ka kāda varētu nebūt nemaz un nekad, tur nebija vispār, ļaunākais iespējamais bija ilga nesatikšanās.
Piekrītu Bryuveram sajūtā, ka vecāki stāv nāvei un pat domai par nāvi ceļā.

26  
Es domāju, ka tā nemaz nevar atcerēties to jušanos, to var "zināt" baigi dziļos neapzinātos līmeņos, kuru stāvoklis izpaužas situācijās, kad jāreaģē spontāni.

Ja bērns kaut kā pauž savas emocijas, pieaugušie reaģē spontāni, tā, kā viņi ir iedresēti; es arī daudz neatceros, kā jutos, tikai zinu, ka man bija jābūt brašai, drosmīgai un pieklājīgai. Bet tagad daži paziņas ķer pie sirds, kad es pasaku "f@#$" vai "lai iet d@#$%&", ja es tiešām tā jūtos.

http://www.delfi.lv/izklaid....3856644

Kad redzu tādas bildes, tad apskaužu zvērēnus, jo viņu mammas lācenes nav augušas konservatīvās kristīgās kopienās un arī nav lasījušas zema līmeņa rakstus par bērnu audzināšanu un psiholoģiju sieviešu žurnālos. Tā, lūk.

25  
Dace: bet tā taču ir aizsardzība, kad viņi netiek galā paši ar savām emocijām..
Vispār pieaugušajam vajadzētu būt ļoti grūti "pareizi" atcerēties ko tas juta kā bērns, mēs tikai domājam ka tā jutāmies, bet īstenībā, mēs varējam justies pavisam citādi. Pieaugušais "uzspiež" savas jūtas bērnam, gan savam bioloģiskajam/dzimušajam, gan savai lomai/atmiņām par bērnību..

.. tapēc es nevaru droši apgalvot kā es ka bērns jutos par to, ka vecāki var nomirt. Manuprāt bērns nāvi varētu uztvert mitologiskāka līmenī.. kaut kā pa pusei fantāziju, pa pusei reāli. Es nāvi bernībā uztvēru nevis pēc pašas nāves, bet pēc manas mātes nāves sajūtas. Kā tas ir tagad, es vēl nezinu pateikt.

24  
Zane, man bija jāgaida Debesu valstība... Raudāt nozīmētu neticēt, ka kaut kad nākotnē uz zemi nāks Kristus un ņems visus pie sevis, tostarp uzmodinot arī mirušos. Tāpēc raudāt nozīmētu parādīt dziļu neticību šim Kristum, Dievam un Debesu valstībai. Es pilnīgi noteikti negribēju izkrist no savējo loka. Bet nekas, tas notika mazliet vēlāk.

Taču manuprāt, tās ir tikai tādas atšķirīgas dekorācijas, opera ir viena un tā pati.

Esmu dažkārt manījusi, ka pieaugušie taisa humoru par bērnu emocijām. Vot tad es riktīgi uzvelkos.

23  
Dace: man liekas, ka mums toreiz, bērnībā vel mācīja slept emocijas.. Pareizāk sakot mēs to iemācījāmies sajūtu līmenī no vecākiem.. ka dusmoties, raudāt, vispār būt emocionālam ir slikti, jeb precīzāk par to bija jājūtas neeŗti.. Šodien daudz kas ir mainījies, un bērns var reāli reaģēt - ja notiek kaut kas briesmīgs tad var būt ļoti slikti, tādā brīdī var raudāt un pārdzīvot.

Manā bērnībā bija tā, ka emocijas drīkstēja izrādīt, bet pieaugušie uz manām emocijām -bēdām, pārdzīvojumiem, dusmām, aizvainojumu, visbiežāk reaģēja ar humoru.. tapēc man vienmēr likās, ka ja notiks kas šausmīgs - nomirs vai pazudīs vecāki, tad visi smiesies par mani kad es raudāšu. Līdz ar to fantāzija bija par to, lai neviens šīs sēras neredzētu...bet ļautu man izsērot vienatnē, aiziet dzīvot mežā, piemēram, kur varētu droši raudāt.
Šobrīd es pieķeru sevi pie domas, ka dažreiz, kad kāds raud, manī ieslēdzas tā pati aizsardzība, man gribas raudošo sasmīdināt vai uzjautrināt.

22  
Bryuver, Tev taisnība par to aizsardzības pozīciju. A ko man taisnoties? Vai kā priekšā? Bet tas, ko es jūtu ir, ka nāve ir mums visapkārt un ka tā ir dzīves daļa. Tikai ar medicīnas (visvairāk jau tās) attīstību tā ir kļuvusi novēršama tik daudzos gadījumos, kad agrāk bija neizbēgama, ka tagad mums liekas, ka tas ir nenormāli, ja cilvēki mirst. Varu derēt, ka tajos laikos, kad no deviņiem bērniem, nomira pieci, kad veccecāku nebija, jo viņi bija sen jau miruši, kad varēja sevi uzskatīt par veiksminieku, ja bija abi vecāki, nāve šķita dabīga dzīves sastāvdaļa. Un tā arī ir.
Nesen nopirku Pētera Draguna dzejoļu krājumu "Tumšā stundā". Tas bija impulsīvs pirkums. Vienkārši atvēru uz labu laimi, ieraudzīju vienu dzejoli, un sapratu, ka bez šīs grāmatas no grāmatnīcas laukā neiešu. Bet dzejolis, lūk, kāds
"Nāve, Visusvētā, Visudārgākā!
No mani savu skatu nekad nenovērs!
Tavā tumšā namā mēs maizi dalījām,
abi kopā ēdām un Dievu pielūdzām.
Tumsas karaliene, lūdzu, dari tā,
lai mans mīļais atgriežas, pie manām kājām krīt
pazemīgs un nožēlo, ko man darījis.
Lai viņš vienmēr manā tuvumā.
Nāve, lūdzu, īsteno, kas man apsolīts!"
Kopumā, man radies iespaids, ka saņemu pārmetumus par vienaldzību pret nāvi. (varbūt kļūdos). Man arī sāp, ja kāds nomirst. Protams. Taču nāve man nav pārsteigums.
Manai vecmammai ir 86 gadi. Es saprotu, ka tuvojas laiks, kad viņa aizies. Es zinu, ka tad, kad tas notiks, es nespēšu nejust milzīgas sāpes. Es baidos no tās dienas, kad tas notiks. Bet kamēr viņa ir, es cenšos braukt pie viņas, sazvanīties, izbaudīt, ka viņa man ir un tā komunikācijas bauda ir dubultīga. Un tāpat arī ar vīru un bērniem. Kāds milzīgs prieks un pateicība - būt ar viņiem, dzīvot ar viņiem, jo cilvēka dzīvība ir tik trausla. Tankš, un nav vairs! Tad paņem no dzīves visu, ko tā dod katru dienu, neatliekot uz vēlāku.
Kad man bija 25 gadi, nomira mana otra vecmamma, ko es arī ļoti mīlēju. Es stāvēju pie zārka sāpju, bet arī liela miera pilna. Man nebija sirdsapziņas pārmetumu, ka būtu vajadzējis kaut ko darīt savādāk vai kaut kā savādāk, labāk pret viņu izturēties. Es jutos piepildīta, ka nu viss ir noslēdzies. Viss labais, ko viņa man darījusi vai - beigās - jau arī labais, ko es darīju viņai, jo viņa bija tik nevarīga. Jā, es vai mēnesi raudāju katru nakti no sāpēm, bet tās bija sāpes, ko pavadīja pabeigtības sajūta. Ka viss ir pareizi. Ka tā arī jābūt. Ka kādu dienu tas notiks arī ar mani.
Nesen pie ginekologa, runājot par dzemdībām, kas tuvojas, apiesim kontekstu, daktere iesaucās: "Bet jūs varat dzemdībās nomirt!" Jā, varu, un ko tad man tagad, lūdzu, darīt? Nedzemdēt, vai? Dzemdībās vienmēr ir mikroskopiska iespēja nomirt, arī mūsdienās. Kad sarunu atstāstīju vīram, viņš sacīja, lai es tā nerunājot. Tajā brīdī es sajutos vientuļa. Es sajutu tādu nevēlēšanos redzēt, ka neesmu nemirstīga. Un bezspēku par to, ka nemirstīga nespēju būt.

21  
Pirmkārt, lai kāda būtu mamma vai tētis – bērnam neienāk prātā to analizēt – pazaudēt kādu no viņiem bērnam ir šausmas, pat iedomājoties. Kaut vai, kad ilgāk nenāk mājās no veikala. Es savā bērnībā tādus gadījumus atceros; raudādams stāstīju drauga mammai, bet tētis, izrādās, bija pircis skapi, un vajadzēja nofīrēt mašīnu, tāpēc nepārradās tik ātri. Bet, kā tagad redzams – no veikala tiešām var arī neatgriezties.

Otrkārt, bērnu palaist, lai viņš dzīvo bez vecāka, normāli ir tad, kad bērns ir pieaudzis. Un pat tad – palaist, nevis nomirt; pāragra vecāku nāve ir milzīgs zaudējums arī tad. Manējie vēl ir dzīvi un jau labā vecumā, un ar visu to es nezinu un man laikam pat ir bail domāt, kā tas vienudien būs. Varbūt tāpēc, ka tas man pašam atgādinās, ka nedzīvošu taču mūžīgi.

Treškārt, mātes loma ir tikai meitas lomas otrā fāze. Uz to pāriet ir daudz vieglāk, nekā kļūt pašpietiekamai. Šī iemesla dēļ meitenes pat ir gatavas kļūt par mātēm vecākiem vīriešiem. Tas ir dabiskāk, nekā būt pašai par sevi. Mātes loma nav viss, ko sieviete var sasniegt.

Ceturtkārt... Nezinu, kā tur ar Aijas pārmesto paštaisnību (varbūt sludinošs altruisms?), bet, Gladiola, kopš tiem kariņiem Tu laikam esi ieņēmusi aizsardzības pozīcijas, un no tām Tu nevari atļauties just.

20  
Es nezinu, vai pašreizējo notikumu kontekstā ir labi kaut ko tādu teikt, bet es nenoliedzami ar kādu savu būtnes daļu biju atvieglota, taču ar citu daļu jutos vainīga par šo atvieglojuma sajūtu. Gadiem ritot, situācija ir mainījusies, esmu sapratusi, kāpēc viņa bija tāda, kāda bija, un kāpēc nespēja citāda būt, un tad radās zaudējuma sāpes, kaut arī ar lielu kavēšanos.

Es redzu un dzirdu, ka daudziem bērniem tagadējos Rīgas notikumos šīs sāpes ir uzreiz, kā tas parasti notiek ar katru dzīvu cilvēku, ja vien viņš ir pietiekami liels, lai saprastu.

Manuprāt, nevienam neko par nāvi nevar iemācīt, kamēr viņš ar to nav saskāries pats; tā ir viņa dzīve, viņa pieredze, to nevar iestāstīt mamma vai izlasīt grāmatā, un šī pirmā saskarsme ir liels šoks un trieciens.

Un es pilnīgi noteikti ticu, ka katra, pat visnevarīgākā mamma dod tik, cik viņa var, kaut arī tur, kā Tu saki, var būt arī visādi disfunkcionalitātes elementi. Tai pašā laikā būs ļoti, ļoti reta mamma, kas neapzināti neņem no bērna. Uz Latvijas vēstures fona es pat neticu tādai iespējamībai.

Man varbūt ir mazliet vieglāk runāt, jo man nav bērnu, kuru priekšā vajadzētu justies vainīgai (es vienīgi jūtos vainīga to priekšā, kam neļāvu ienākt šajā pasulē, un varbūt tas ir vienlīdz slikti (nē, ne aborts, bet es nebiju tam gatava, kad daba deva laiku)), ka es no viņiem ņemu, bet esmu sabijusi gadus pie psihoterapeita, lai iepazītu, kā izskatās šī ņemšana, jo citādi es netiku galā ar sevi; un es šo ņemšanu redzu visapkārt, tā ir neizbēgama lieta, tagad no šiem cietušajiem bērniem emocionāli ņem arī daudzas palīdzošās struktūras.

1-10 11-20 21-29
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika