viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2013 » Decembris » 15 » Kāds, kurš nemaina grīdas segumu
Kāds, kurš nemaina grīdas segumu
11:39 PM
.
Raidījuma ieraksts varēja sākties, jo meitene no Veselības ministrijas beidzot bija ieradusies. Mums jāsaka viņai paldies, ka tik operatīvi, tagad tikai pusstundu kavēju savā, blīvi saplānotajā grafikā. Bet ne tas kādam jāzina – par mūsu personīgajām grūtībām, mums taču visiem jāsaprot, ka ministrijās strādā nozīmīgāki un aizņemtāki cilvēki nekā citur. Un ka tas, ka uz ierakstu nevarēja ierasties kāds no departamentu vadītājiem, jo bija sajaucis, kurā īsti dienā jābūt, ir tikai normāli. Bet, ka viņa vietā varēja attraukties, atlidot, iebrāzties sabiedrisko attiecību meitene, gatava atbildēt pilnīgi par visu, ko VM dara un nedara, jāvērtē kā īsta darba varonība, kā gan citādi.

Un viņa atbildēja! Skaisti nostāstīja, ka par visu tiek domāts un ka viss reiz būs. Bet kad es indīgi pajautāju, kad Veselības ministrijas iestādē, pusaudžu – narkomānu rehabilitācijas kolektīvā „Saulrīti” tiks nomainīts vēl PSRS laikos ražotais mīkstais grīdas segums, viņa apjuka. Vai nu par to, ka iedomājos pievērst viņas uzmanību kaut kam „tik sīkam”, vai par viņas sievišķā šarma un ziedojumu kārās Dievietes ignorēšanu. Man gan liekas, ka šis savu sākotnējo krāsu pilnīgi aizmirsušais vorsalīns runā tik daiļrunīgi, cik vien kaut kas var runāt. Bet šī mana replika tika izgriezta.

Var jau būt, ka labi, ka tā. Galu galā, visa šī narkomānu padarīšana, un arī šai pārraidei sagatavotie TV sižeti neko jautru un optimistisku neviesa. Ļoti viegli saskaisties, nesaprotot, par ko un uz ko dusmas. Un tad var būt, ka tā meitene būtu bijis tikai tāds ekrāns, kur uzprojicēt, ko nu katram vajag. Jo, ja tā padomā no viņas viedokļa, ko gan viņa būtu varējusi izdarīt to sižetu varoņu labā? Par ko viņai būtu jāsarkst kā par savu ierēdnes neizdarību?

Laikam jau tikai par gatavību paņemt uguni uz sevi, lāgā nemaz nesaprotot, par ko un kāpēc, tādā veidā aizsargājot tos, kam gan būtu jākaunas. Labi būtu tādu kaunīgo atrast. Pavasarī aizgāju līdzi Straupes slimnīcas valdes priekšsēdētājam pie VM valsts sekretāra. Saruna bija par to, ko Straupei vajaga, nevis kas Straupei pietrūkst, lai palīdzētu realizēt VM vajadzību. Tātad VM neatbild un negrib atbildēt par šiem bērniem, tas taču redzams, bet meitene labāk melo, tas ir vieglāk, solīt, solīt, solīt. Turklāt jābūt taču ļoti nepieklājīgam tipam, lai tādai meitenei uz ko tādu norādītu – tā ka birokrātiski viltīgi, tādas meitenes sūtīt.

Tāpat kā tas vorsalīns simbolizē VM attieksmi, tā arī Labklājības ministrijas attieksmei ir savi simboli. LM ir pienākums piepildīt „Saulrītus” ar jauniešiem, kuriem tas vajadzīgs, bet tas nenotiek. Bet maksāts gan tiek „par padarīto darbu” – „izpildītajām gultasdienām”, turklāt pēc izcenojuma, kura ekonomisko pamatotību neviens nespēj izskaidrot. Skaidrs, ka ne VM, ne LM nekādi narkomāni nav vajadzīgi, tas šajā visā feodālismā ir tikai tāds mazs lēnītis, kam jāpriecājas, ka tas vispār kaut ko dabū. Cik ilgi slimnīca gribēs uzturēt zaudējumus radošu struktūrvienību? Kamēr pati bankrotēs?

Tas, ka jau sen bija jābūt sistēmai, kas strādā ar jauniešiem riska ģimenēs „uz vietām”, dzirdēts netiek vairāk kā 20 gadus. Tas, ka jābūt plašam piedāvājumu klāstam ģimenēm grūtībās, arī. Ka vajadzētu parēķināt zaudējumus, kurus rada šāda sociāla atbalsta neesamība, tieši tāpat. Ar ko lai runā? Vai nu ar sevi pašu, vai Kādu, kura nav, bet kurš tiek gaidīts no jau vairākus bloga ierakstus pēc kārtas. Jā, tas atgādina vai nu Beketu un viņa Godo gaidīšanu, vai Dikensu ar viņa stāstiem par bāreņu aprūpi 19-tā gadsimta sākuma Anglijā, kurā paši bāreņi tāpat nevienu neinteresēja.

Bet vēl tas man atgādina Krievzemi vairāk nekā tūkstoš gadus atpakaļ, kad tās bajāri bija tik gudri, ka uzaicināja vikingu Rjuriku kļūt par caru. Tādējādi atbildot uz jautājumu, kur atrast Kādu, kas atbild. Gribas jau mums būt attīstītākiem par tiem krieviem, bet nesanāk. Nav feodālā galvenā atbildīgā, nav Tēva. Tādēļ arī šis stāsts -http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/138972/daigas-stasts-biju-pavirsa-meitu-audzinot-un-nu-vinai-ir-aids no pārraides – par māti un meitu, par matriarhālajiem pamatiem, par incestu kā Tēva piesaistīšanu un par patriarhālajām šausmām par šo izdzīvošanu. Par nāvīgo „spogulīt – spogulīt” cīņu, kas netiek pasniegta kā arhetipiska, bet gan kā individuāla. Esot vajadzējis citādāk audzināt ...



Narkomānu sakarā atkal atcerējos Aristoteli. No viņa teorijas viedokļa Zolitūde ir ļoti labs un stāstāms stāsts. Tāds, kuru noteikti vajag dabūt uz skatuves, jo tas izraisa gan bailes, gan milzu līdzjūtību. Cilvēki var ar to identificēties, iedomāties, ka arī viņi paši un viņu bērni būtu varējuši būt tajā veikalā. Cilvēki tādēļ liek svecītes, ziedo personisko naudu upuru ģimenēm un neiebilst, ka gan valsts, gan pašvaldību budžeti tiek patukšoti, lai ne tikai atbalstītu. Arī lai mierinātu bailes un līdzjūtību tiem, kas necieta.

Jaunieši narkomāni no Aristoteļa viedokļa ir slikts stāsts, jo mēs negribam identificēties ne ar viņiem, ne viņu ģimenēm. Šis stāsts rada apjukumu un dusmas, nevis bailes un līdzjūtību. Tādēļ bērniem narkomāniem nav ko cerēt, vismaz tuvākajā nākotnē.

Vēl es iedomājos par Kādu, kuru mēs varētu būt ievēlējuši pa savu šodienas Batjku. Kā viņš reaģētu uz legālo narkotiku bodītēm? Visticamāk, ka tādas nemaz nevarētu parādīties. Bet ja tomēr kāda Eiropas regula aizliedz neatļaut biznesu, kura nelikumību nevar pierādīt, un ja mūsu Batjka būtu iestājies Eiropā, vai tad viņš neko nevarētu darīt? Man liekas, viņš varētu uztikt tam spaisam kādu 500% akcīzi. Un ja tās bodītes tur vēl turpinātu stāvēt, tad par ieņemto naudiņu pieņemtu darbā vienu ielu sociālo darbinieku uz katru bodīti, kas sastādītu tādu klientu sarakstu, ar kuru būtu jāstrādā tālāk. Man liekas, Batjka, ja tāds būtu, elementāri uzzīmētu shēmu konveijeram, kas jādarbina, lai tos klientus glābtu. Man liekas, ka Viens šo darbiņu varētu izdarīt daudz ātrāk, nekā Daudzi. Tādi, kuriem nav bijis tāds Tēvs, kas būtu mācījis godīgumu, atbildības sajūtu un labi padarīta darba ētiku. Tādi, kuri aizmirsīs bērnus tāpat kā Dikensa laikā, lai varētu spēlēt savas spēlītes, kas faktiski tādas vēsturē un mitoloģiskajā laikā jau daudzkārt spēlētas psihodrāmas vien ir.



Es, protams, še rotaļājos ar svēto demokrātijas govi, balansējot uz politnekorektības robežas. Bet – es nespēju iedomāties, ka šajā mūsu it kā demokrātiskajā sistēmā praktiski varētu atrisināties tādi jautājumi, kas nevar tikt uz Aristoteļa skatuves. Šis te pats narkotiku un narkomānu jautājums nācijai objektīvi ir daudz svarīgāks var Uzvaras pieminekļa vai Rēķina piestādīšanas Krievijai jautājumiem, bet pēdējie ietilpst Aristoteli (tātad cilvēka dabu) interesējošo jautājumu skaitā.

Lūkojoties uz mūsu politisko skatuvi, redzams, ka gan zaļajiem zemniekiem, gan nacionāļiem ir stiprs Batjku meklējošs reflekss. Tiem politiskajiem spēkiem, kas pagaidām nepozicionē sevi šajā jautājumā, droši vien tas būs kādreiz jādara. Man liekas, mēs nekur nemuksim no Ungārijas šolaiku pieredzes un arī no eiropartneru sankcijām pret ungāru Batjku arī droši vien nē. Man liekas, tas būs ne labi ne slikti. Vienkārši mums kaut kādā veidā tas feodālisms ir jāizslimo, citādi no matriarhāta uzreiz ielekt demokrātijā kā koordinētas kolektīvas atbildības sistēmā nesanāk. Un nav kas nomaina „Saulrītos” to PSRS ražoto mīksto grīdas segumu.

Tādēļ laikam vienīgais ceļš, kā izjust Tēvu, kura latviešiem nav bijis, būs pildīt Briseles regulas. Gan pārskaišoties par tām un kļūstot par eiroskeptiķiem, gan meklējot tajās tādu slēpto jēgu, kas eiropiešiem nākusi no to vēsturiskās pieredzes cauri feodālismam un kapitālismam. Mācoties no citu kļūdām un domājot, ka pašiem tādu nav. Meklējot visādus kultūršokus un tajos slēpto jēgu.



P.S. Traki ar to Tēvu, kas var būt arī Batjka – tas, kādēļ Reja varētu atteikties atdod Kronam „savus” bērnus aprīšanai. Tomēr tas Batjka ir – kā Dieva un Tēva negatīvā puse. Lai gan – kurš to var pateikt, kas ir negatīvs un kas tāds nav.

Skatījumu skaits: 1078 | Pievienoja: viestursr | Reitings: 5.0/3 |
Komentāru kopskaits: 311 2 3 4 »
31  
Skaisti.... mani vienīgi nomulsināja konteksts, it kā tiešs, bet tajā pašā laikā ar tēlu palīdzību veidots. Redz, lāci ne vienmēr var izjust vienādi.. Lācis ir ļoti spēcīgs, ļoti bīstams zvērs.. respektējams.. Baltais lācis ir visbīstamākais dzīvnieks uz Zemes cilvēkam.. Bet lācis ir arī kārumnieks un našķis, neveiklis un miera mika, guļava un slinķis.. vientuļnieks.., kaut gan kaut kur tāpat viņam vienmēr blakus ir kāds Sivēns...
Bija multene "Ursuss", par lāci , kas aizmuka no cirka un meitenīte viņu sameklēja lai iedotu puķi.. vienmēr domaju, ko režisors bija domajis ar Lāci..skaidrs, Lāci:).. ļoti forša, vari sameklēt youtubā.. Latviešu..

30  
[4]

Lācis vēlreiz ievilka plaušās svaigo meža gaisu un tad devās uz māju. Viņš uzlika ķepu uz smagajām koka durvīm un pagrūda tās. Durvis bija pavisam jaunas un patīkami oda pēc sveķiem. Lācis nodauzīja sniegu no zābakiem. Bija sācis snigt biezs, ķepīgs un slapjš sniegs.

Viss ap viņu un viņā tagad bija tikpat mainīgs kā dīvainā daba.

Lācis zināja, ka daudzas lietas viņa dzīvē tagad tikai sākas, bet brīvības smarža nāsīs sasaucās ar to patīkamo sajūtu, kas nāca no viņa dvēseles dziļumiem – Lāci, tikai Tu Pats esi tas, kas vari sev palīdzēt un sevi glābt! Lācis zināja, ka šajā jomā viņam būs ļoti daudz darāmā un ka tas ceļš, pa kuru viņš jau bija iesācis ceļot, ir pilnīgi nepazīstams.

Viņš iekūra kamīnu un novietoja pie tā vairākus krēslus. Tad viņš devās uz virtuvi, lai pagatavotu lielu kannu aromātiskas tējas.

Kaut arī ceļš, pa kuru Lācis tagad ceļo, ir svešs un nezināms, tomēr viņš uz tā ir sastapis vairākus ceļotājus – savus gara radiniekus –, kuri ir bijuši gan vienā cietumā ar Lāci, gan daudzos un dažādos citos cietumos. Šie meža iemītnieki nedaudz atšķiras no citiem. Viņi zina, ko ir ieguvuši. Viņi parasti atnāk pie Lāča vakaros pēc darba. Jau pēc katra sejas izteiksmes Lācis zina, kā kuram todien uz nepazīstamā ceļa gājis. Tieši tāpat citi zina, kā ir klājies Lācim. Daži ir aizbēguši atpakaļ uz cietumu, jo reizēm rodas neatvairāms kārdinājums, lai kāds kaut ko nokārto, izdara, piezvana un sarunā Tavā vietā. Lai kāds pasaka, kas ir patiesība un kas maldi, kas un kā Tev jādomā, jāēd, jāģērbjas, jālasa. Lai kāds norāda, kam Tev jātic, kas jāmīl un kas jānīst.

Bet tad mūsu draugi atkal saņemas. Daži ceļotāji ir ļoti smagi krituši un sasitušies. Diezgan sen nav sastapts Āpsis. Viņš esot manīts viens pats raudam pie mazā meža ezeriņa. Kādu laiku viņš nevienu negribēja redzēt.

Arī Lācim ir gājis visādi, bet viņi visi zina, ka drīkst paši lemt visas lietas, kas uz tiem attiecas, ka viņus neviens neglābs, ka viņiem neviens nav jāglābj un ka viņi var izglābt un pasargāt tikai vienu dzīvu būtni šajā pasaulē – paši sevi, jo viņi vienīgie zina, kas viņiem katram visvairāk vajadzīgs. Viņi mēdz runāt par to un priecājas par draugu sekmēm, mācīdamies atbalstīt cits cita izaugsmi un meklējumus pēc tā, kas katram no viņiem ir nepieciešams. Reizēm visu vakaru viņi nepārmij ne vārda. Kāds klusi kūpina pīpi un noraugās dūmu mutuļos. Cits dzer Lāča sarūpēto karstvīnu vai brīnišķīgo, aromātisko tēju. Kāds ir atnesis pīrāgus vai vēl kaut ko garšīgu.

Lācis piespieda degunu pie rūts un raudzījās tumsā. Virs durvīm iedegtais lukturis apgaismoja ceļu gaidāmajiem draugiem. Jā! Pa taciņu jau kāds kūņojās. Lācim krūtīs kaut kas iekņudējās. Nācējs bija mazs, bet stiepa lielu saini. Tā varēja izskatīties tikai Āpsis! Viņš prata gatavot brīnišķīgu biezpiena torti ar ogām un biezu šokolādes glazūru. Lācis pēkšņi saīgņojās. Kāpēc viņam kaklā uzradies kaut kāds krampis? Un ap acīm arī kaut kas mitrs... Vai tad pie kamīna birst slapjš sniegs? Lācis mazliet samulsa, bet tūlīt izstaipījās un steidzās uz durvīm. Eh, jāsagaida taču mazais, varonīgais Āpsis!

Dažreiz tas ir Lauvas, Tīģera, Lapsas vai Vilka kamīns, pie kura tie visi vakarā sēž un raugās dzīvajā ugunī. Viņi ir Brīvie Meža Zvēri, kuri paši nu ir kļuvuši par Radītājiem.

***********************************

Tas ir viss, tomēr nebiija tik bezkaunīgi garš, kā es baidījos.

29  
[3]

Tā nu Lācis bija sapratis vairākas lietas. Viņš drīkst aiziet no šī cietuma. Viņu neviens no šejienes neglābs. Viņam jāglābj pašam sevi.

Mūsu Lācis attapās no domām, kas bija viņu pārņēmušas, un pamanīja, ka ir aizgājis līdz meža stūrim. Debesis bija noskaidrojušās, tumšā migla pazudusi, bet skopā ziemas saulīte jau devās rietā. Taču Lācim šķita, ka ir gaišāks nekā tad, kad viņš sāka kavēties atmiņās. Jā, viņš bija nogājis šo pirmo ceļa posmu viena gada garumā. Dažādi viņam bija gājis, bet viņš juta savā sirdī, ka ir vislaimīgākais Lācis no visiem lāčiem pasaulē. Viņš zināja, ka nav vienas pareizās taisnības. Katram tā ir sava. Viņš zināja, ka pat visjaukākajos mirkļos cietumā (tādi tur arī, protams, bija bijuši) viņš nekad nebija juties tik lācisks, tik Pats. Viņš bija iemācījies seno patiesību, ka dzīve ir grūta, bet tas nozīmēja dzīvot. Lācis kāri ievilka smaržīgo meža gaisu. Un pārsteigumā sastinga... Tas taču bija tas pats gaiss, pēc kā smaržoja cietuma apmeklētāji!!! Lācis tagad zināja, kā šo smaržu sauc! Tā bija brīvības smarža!

Lāča bēgšana no cietuma apmēram bija notikusi tā, kā viņš iedomājās. Bez piedzīvojumiem viņš gluži neiztika. Viņš uzzināja daudz interesanta par sevi. Izrādās, ka ar Lāci bija notikušas tādas lietas, kurās viņš pat nebija bijis klāt.

Lāča jaunās mājas tuvumā auga liels un skaists bērzs. No skolas laikiem mūsu zvērs apmēram atcerējās, cik gadi nepieciešami, lai šis koks izaugtu par tādu skaistuli. Viņš atspiedās pret tā stumbru un paraudzījās augšup. Kaut kur zarā karājās viena vienīga dzeltena lapa. Lācis atkal iegrima pārdomās. Cik daudzi gadi būs nepieciešami, lai atgūtos no visa pazaudētā? Viņš zināja, ka tas būs laiks. Cik ilgs – to viņš nezināja, bet jutās gatavs maksāt pilnu cenu, jo viņš bija sajutis brīvības smaržu. To viņš nebija ar mieru mainīt ne pret ko.

Cietumā Lācis bija sastapis dažus, kuri bija teikuši, ka jūtas tur pilnīgi brīvi un ka tas neesot nekāds cietums. Tas nu gan bija ļoti, ļoti dumji. Cietums neesot cietums. Bet lietas bija vēl nopietnākas. Lācis bija uzzinājis, ka ir tādi zvēri, kurus sauc par Psiho... vai kaut kā tamlīdzīgi. Viņi pēta to, kas, piemēram, notiek aiz Lāča pieres tad, kad viņš neziemā skatās uz vienīgo dzelteno lapu bērza zarā. Un šie zvēri zināja stāstīt par citiem zvēriem, kas arī jau maziņi bija turēti cietumā un kur ar viņiem bija darītas tādas ļaunprātības, kam ir nosaukumi tikai speciāli skolotiem zvēriem saprotamā valodā. Bet diemžēl tie nelaimīgie sakot, ka viss piedzīvotais nemaz neesot bijis tik briesmīgs, kaut arī viņi ļoti smagi turpina ciest no šīs vardarbības sekām, un tas viss neļauj viņiem būt patiesi priecīgiem zvēriem. Tie Psiho... visu šo te sauc par noliegumu. Lācis saka, ka tā vienkārši ir melošana sev un citiem. Varbūt neapzināta, bet fakts nemainās. Mūsu Lācis to vairāk negrib. Viņš vēlas būt Lācis. Viņš Pats.

Vēl atliek piebilst, ka šajā stāstā aprakstīto notikumu sakritība ar kādām reālām personām un situācijām lasītāja dzīvē ir pilnīgi nejauša. Viss uzrakstītais ir autora izdomājums un fantāzijas auglis.

Bleķis.

Nu es gan samelojos. Tāda parādība kā nejaušība vispār neeksistē un nekad nav eksistējusi.

Šī iemesla dēļ palicis vēl kas piebilstams.

Tātad Lācis eksistē, viņa māja pie upes – arīdzan, tikpat droši eksistē arī cietums, no kura viņš aizbēga. Bez redzamiem mūriem, žogiem, dzeloņstieplēm un sargiem, bet ar blēdīgām, ļaunām un melīgām važām. Tas viss ir kā droša garantija tam, ka cietumu atstāt varētu nebūt tik viegli un ka uzturēšanās tajā īstenībā var kļūt par baisu pieredzi visa mūža garumā ar melīgi kautrīgu piebildi, ka nav jau nemaz tik traki...

28  
[2]

Ar laiku Lācis pamanīja, ka gan starp lielajiem, gan mazajiem cietumniekiem ir tādi, kas mēģina nedaudz pārbūvēt cietumu un padarīt to mājīgāku, kā arī cenšas sev izkalt vieglākas važas. Arī viņu runas bija atraisītākas, domāšanu rosinošākas. Lācim no sākuma šī jaunā ideja patika, un viņš nomainīja vairākas smagas važas pret aizvien vieglākām. Pēdējās važas, kādas Lācim bija, izskatījās bezmaz pēc vienkāršas metāla ķēdītes, bet arī tai bija spēks. Šīs važas nebija ar aci saskatāmas. Taču tādi “demokratizācijas” mēģinājumi bija tikai pašapmāns, jo cietums ir un paliek cietums. Tas pats būtu sakāms arī par važām un runāšanu. Cietuma sienās var runāt par brīvību, cik grib. Tāpat nekas nemainās, bet lielie cietumnieki vienmēr rūpīgi pieskatīja, lai domāšana nekļūtu par ieradumu.

Lācis zināja, ka bēgt drīkst, ka vienīgais, kas viņu sagaida, ir pierunāšana palikt un draudi par to, kāda grūta dzīve un kādi nejaucēni viņu sagaida ārpusē. Ha, Lācis jau nu zināja gan, ka tur iekšpusē arī mita briesmīgi daudz nejaucēnu. Bieži tika pieminēts kāds īpašs nejaucēns, kurš uzglūn aiz katra stūra. Par viņu runāja itin bieži. Ja kādam cietumniekam dzīvē gadījās ķibele, šis konkrētais nejaucēns vienmēr skaitījās vainīgs. Tas bija samērā ērti – savās neveiksmēs vainot kādu citu. Lācis gan uzskatīja, ka tas nejaucēns patiesībā bija sev atradis jauku mājvietu daudzos cietumniekos.

Lācis bija Grāmatu Lācis un Vērotājs. Vienā gudrā grāmatā viņš bija izlasījis, ka vissmagākās važas ir tās, kas nav redzamas. Viņš arī uzzināja, ka vienas tādas ir nosauktas pavisam briesmīgā vārdā – par bailēm. Lācis izbrīnīts secināja, ka bailes ir tās važas, kas liek visiem viņam zināmajiem atrasties šajā cietumā. Jā, arī viņam pašam. Un īpatnā filozofija par to, ka kāds nāks un viņus visus glābs. Bet par viņu runāja retāk nekā par to nejaucēnu, kurš sēž aiz katra stūra. Paši sēž cietumā, no kura var aiziet, bet kādam jānāk un jāglābj...

Kāds gudrais un pieredzējušais bija sacījis, ka bailēs ir jāiet iekšā, ka jāturpina iet pat tad, ja ir bail. Kāds cits bija teicis vēl trakāk – ja tu ej cauri ellei, tad turpini iet. (Jā, to Lācis saprata – kā gan citādi no tās elles lai iziet laukā.) Bet pēc tam notiekot kaut kas brīnišķīgs – Tu ej, ej un pamani, ka tas nemaz nav tik biedējoši – iet uz priekšu. Tas ir pat aizraujoši!!! Un bailes mazinās, līdz pazūd pavisam, jo Tu saproti, ka tās ir bijušas nepamatotas. Daži rakstīja, ka ir to piedzīvojuši un ka tās nemaz nav bijušas viņu bailes, bet to bailes, kas viņus bija biedējuši. Lācis saprata, ka ir pienācis laiks kaut ko reālu uzsākt arī viņam un mainīt šķietami nemaināmo savā dzīvē.

Lācis atskārta, ka tādu zvēru kā viņš neviens nenāks un neglābs un ka ir tikai viena dzīva būtne uz šīs zemes, kas var Lāci glābt – tas ir Lācis Pats!!! Tas nu viņam šķita pavisam neierasti. Vēl viņš saprata, ka arī to mazo ķēdīti viņam neviens nenoņems – tā būs jānoņem Lācim pašam. Tas izklausījās mazliet bīstami.

Lācis zināja, ka pilnīgi viens pats viņš ies ar savu somu līdz cietuma vārtiem, tad ārā pa tiem; viņš zināja, ka daži skums, daži, viņu nesaprazdami, teiks, ka viņš aiziet no vienīgās īstās, pareizās un drošās vietas, daži smīnēs, citi runās pavisam ļaunas lietas. Viņš to zināja tāpēc, ka daži pirms viņa bija šo cietumu atstājuši. Viņš bija redzējis, kā viņiem klājies. Viņš bija dzirdējis briesmu stāstus par to, kādās nelaimēs iekūlušies tie, kas reiz aizgājuši. Šie briesmu stāsti pat tika iespiesti un izdoti grāmatās. Draudu stāsti. Bailēs turēšanas stāsti. Un šos stāstus sacerēja, pārstāstīja un izplatīja tie, kuriem bija visvairāk bail. Lācis to iemācījās saskatīt. Viņi gan runāja par šo kādu, kas nāks un viņus glābs un uz kuru viņi paļaujas, bet viņi nebūt neizskatījās pēc tādiem, kas justos droši, bet gan pēc tādiem, kam pašiem bija mežonīgi bail.

Lācis atrada savās grāmatās pierādījumus, ka šie stāsti par kādu, kurš glābs, ir radušies zemē, kas bija atradusies ļaunu svešinieku pakļautībā. Tas nu tā kā bija saprotams, ka tik smagos apstākļos dzīvojošajiem gribas sacerēt tādus stāstus. Bet aiz Lāča cietuma mūriem taču nebija nekādas okupācijas!!! Neskatoties uz to, visi cietumnieki dzīvoja tā, it kā apkārt staigātu specvienību karavīru masas un žvadzinātu savus briesmīgos lāzerieročus.

27  
[1]

Stāsts par Lāci

Lācis sēdēja uz laipas un šūpoja kājas. Ziema it kā bija un nebija. Viņš domāja par jauno, zaļo laivu, kas tikai rudenī bija nopirkta un tagad stāvēja šķūnītī. Gaiss tomēr bija pārāk mitrs un vēss, lai gribētos to stumt ūdenī. Šķita, ka pat siltā sarkanā jaka nebūs gana laba, lai pasargātu Lāci no aukstuma. Distanču slēpes arī bija turpat šķūnīti. Bet sniega nav. No debesīm nāca sīks, mikls lietutiņš. Tāda nejēdzīga būšana. Varētu iet un iekurt kamīnu, paskatīties televizoru vai kaut ko palasīt, bet vēl bija samērā gaišs, kaut arī auksts un drēgns. Uguns tā kā piederējās vakara atpūtai. Un televīzijā patlaban valdīja mājsaimnieču bums, kad vienu pēc otra rādīja seriālus, kur kāds sēž invalīdu ratiņos vai ir zaudējis atmiņu. Ā, nu jā, vācieši nupat esot sacerējuši seriālu, kur kāds zaudējis ožu, pie tam – pavārs. Vismaz kāda jauna dzirksts, bet tas vēl vairāk ērcināja mūsu Lāci. Kādas blēņas! Tā nu viņš īsti nezināja, ko sadarīt. Visapkārt valdīja pilnīgs klusums, jo meža iemītnieki bija devušies savās darba gaitās. Mūsu zvēram bija trāpījusies brīvdiena nedēļas vidū. Lācim sāka kļūt vēsi, un viņš nedaudz izstaipījās, piecēlās kājās un pa laipu sāka doties uz māju.

Bet tad viņš nedaudz apstājās, lai papriecātos. Māja tiešām bija jauka. Viņš jau sen bija sapņojis par tādu māju meža ielokā pie upītes. Glīta koka ēka ar diezgan lieliem logiem, jo Lācim patika gaisma. Brīva no visādiem līzingiem, kredītiem un citiem... nu kā viņus tur sauca... apgrūtinājumiem. Kura tad bija tā brīvā? Māja vai gaisma? Abas...

Pie šīs mājas Lācis bija ticis pagājušajā gadā. Atkal kļuva vēsi, un Lācis atsāka soļot, taču nu jau gluži lēni. Viņš sāka domāt par aizritējušo gadu, un viņu pārņēma milzīga laimes sajūta. Tas bija bijis varens gads. Lācis bija aizbēdzis no cietuma. Nē, Lācis pirms tam nebija izdarījis nekādu noziegumu, par ko Kriminālkodeksā pienāktos sods. Viņš bija dzimis cietumā. Tā dažreiz ar mazuļiem notiek.

Lācis it kā būtu varējis atstāt cietumu jau daudz, daudz agrāk, bet viņš to nebija darījis. Bija laiks, kad viņam cietumā it kā patika. Viņš aktīvi nodarbojās ar dažnedažādām lietām, cik jau nu tas nebrīves apstākļos ir iespējams. Taču laiku pa laikam cietumā ieradās apmeklētāji. Lācim bija laba oža, un viņš sajuta kādu īpatnu smaržu. Lācis nezināja, kā šo aromātu sauc, bet tas sasaucās ar rosīgajām domām, kas jau daudzus gadus bija likušas aktīvi darboties viņa smadzenēm.

Cietumā it kā viss šķitās esam labi – Lācis bija paēdis un apģērbies, viņam bija pajumte un darbs, bet tas brīvību alkstošais gars, kas viņā mita jau no bērna kājas (viņš taču bija dzīvs lācis, meža zvērs!!!), jau ļoti, ļoti sen, gadiem ilgi, pa zemapziņas labirintiem apjauta, ka cietums viņu ierobežo. Viņš zināja, ka tur ir jautājumi, kurus nav labi uzdot, ka ir domas, kuras nav labi domāt. Tas viņam likās savādi, bet viņš nezināja, ko darīt. Viņš redzēja, kā izgāja tiem, kuri jautāja pārāk daudz. Tos lielāki un mazāki cietumnieki vienkārši nepieņēma. Lielākie cietumnieki pat kļuva gluži nervozi. Lācis gribēja būt pieņemts, un tāpēc kādu laiku centās būt labs Lācis. Tas nebija pilnīgi godīgi, bet tā nu tas bija. Piederības sajūta... jā, par to dažreiz tiek maksāts dārgi. Ar verdzību. Ar izlikšanos. Lācim bija mazliet skumji, ka viņš tā bija rīkojies. Jo visu laiku sirds viņam bija teikusi, ka lietas pavisam nav labas. Bet viņš... bet viņš kopā ar citiem bija stāvējis pūlī un “priecājies” par karaļa krāšņo apģērbu, kaut arī ļoti labi zināja, ka karalis īstenībā ir kails.

Vēl jāpiebilst, ka tas bija tāds īpatnējs cietums. Bez redzama žoga un sargiem, bet, ja kāds, citiem redzot, sāka kārtot ceļasomas, lai dotos prom, viņam parasti klājās diezgan grūti, jo pārējie iemītnieki sāka stāstīt, cik ārpusē viss būs briesmīgi un nedroši. Daži nobijās un palika. Daži, par spīti visam, bēga, bet tad vai nu izmisumā atgriezās, vai aizgāja bojā, jo neprata par sevi parūpēties. Ak, nu kā gan lai viņi to prastu?! Cietumā to nevienam nemācīja.

26  
Un par Baznīcu...

Zini, Zane, tas ir ļoti īpaši, ja kāds to šādi apskata no malas. Pats var ņemties un plivināties, neieraugot to, kas ir acu priekšā.

Tur bieži bija ne tikai aprūpe bez mīļuma, bet arī ļoti sliktas un pat naidīgas cilvēciskās attiecības.

No sākuma es domāju, ka varbūt konfesijas vaina. Kad nomira mamma, es apstaigāju visas, kādas vien Latvijā ir, un sastapu tur to pašu.

Tad laikam sākās mans ceļš uz galīgu izmisumu; lai nu kā bija, bet mamma ir mamma, un tagad viņas nav, arī labas Baznīcas nekur nav, kas varētu stāties vietā, ne ideoloģiski, bet kā aizbildne.

2006. gadā, kad man palika xx gadu, es no Baznīcas aizgāju, arī no darba, ko tur strādāju kā algota darbiniece. Aizgāju uz pilnīgi citu, svešu, (aha, bīstamu) pasauli.

Bet man joprojām ir savas attiecības ar šo vietu (ir darījumu attiecības), un kādas ļoti svarīgas attiecības cilvēcisko attiecību līmenī man droši vien būs tik ilgi, kamēr būs arī šie man nozīmīgie cilvēki.

Kaut kad, jau strādājot jaunajā vietā, 2007. gada sākumā, man bija brīva viena darbadiena (mums deva brīvas vārda un dzimšanas dienas), un es pilnīgi spontāni uzrakstīju vienu pastāstu. Tas bija februāris, bet pilnīgs bezsniega laiks kā tagad, viena miglaina diena pēc otras, tas tā pavilka uz domīgumu.

Man mazliet bija kārdinājums to tagad parediģēt, bet es izdomāju, ka nē, tas ir par tā brīža sajūtām, un nav tur ko krāmēties, bet tas laikam ir visgodīgākais, ko jebkad par šo tēmu esmu uzrakstījusi.

Un es tā iedomājos, ka šonedēļ jau tāpat esmu nozagusi bloga komentēšanu, un ko nu tur vairs kautrēties.

Un Tu arī šo to jautā, bet man īsti nav īsu vārdu, ko teikt.

Nu tā, kāds jau droši vien šo pastāstu ir lasījis, jo vienubrīd tas kaut kur bija ielikts netā, bet tagad tas ir izņemts un tiek ielikts šeit. Būs garš...

25  
aha...:)

24  
Ak, Zane, tas ir tik forši...

23  
... un šonakt beidzot braucu uz mājām...jēēēēēēēēēēēēēēēēēēēe

22  
Dace: .. mums ar mammu viss ir noticis, paldies:) ..Bet man bija svarīgi iezīmēt to sajūtu kāda bija tās atkarības atslēga.. Sabiedrība atkarību uztver divos veidos - šausminoties vai žēlojot. Bet trauslums slēpjas tajā klusumā pa vidu, starp abām šīm karojošajām pusēm..

Viestur, sveicu Tevi ar mazdēlu, grāmatu un uzvarām basketbola turnīrā!! Un paldies, ka Tu aizstāvi to mazo klusumu starp smago artilēriju zalvēm! Kaut vairāk būtu tādu klusu, īstu attieksmju ka Tavējā!

1-10 11-20 21-30 31-31
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika