Iepriekšējās nedēļas bloga ieraksts nobeidzās ar vārdiem - Ir vēl kādas citas, sistēmiskas sekas, kas varētu sekot šiem notikumiem. Notikušo nāvju tukšuma gravitācija var būt pietiekama, lai ierautu sevī ne tikai valstisko bezsaimnieka bardaku. Šis var izrādīties kā tāds nācijai un valstij vajadzīgs karš ar upuriem kā ziedojumiem kādam no Dievietes dieviem, lai attīrītu ceļu nākotnei. Šis notikums var atrast gana daudz noskaitušos, enerģiskus, bet arī pieredzējušus cilvēkus, kas uzdrošinātos teikt – mēs vairs negaidīsim Kādu. Mēs paši būsim šis Kāds – mēģiniet tagad mūs nogalināt! Protams, tas var arī būt (Zatlera) Reformu partijas Nr.2 variants. Varbūt vajag vairāk upuru, lai Kāds kļūtu par Es Pats. Laiks rādīs.

Laiks ir sācis iet ātrāk, to laikam jūtam. Daudzi saka – es esmu pielipis ziņu portāliem, laikam kaut kas nav labi (ar mani). Un komentāri pie iepriekšējā bloga – kaislīgi, asi, pat konfliktējoši. Tātad – kaut kas notiek.

Gladiolai taisnība, sakot, ka 34 cilvēku nāves gadā darba vietās mēs nezin kādēļ pārdzīvojam vieglāk (t.i. – nepārdzīvojam nemaz) nekā 54 cilvēku nāves, notikušas tik īpašā veidā. Formāli jau tas ir ļoti netaisnīgi, bet šeit svarīgs ir arī stāsts. (Stāstam patīk, ka viņš ir svarīgs.) Ja būtu noticis tā, ka 54 cilvēki izdarītu rituālu pašnāvību pie Saeimas / Ministru kabineta / Prezidenta kancelejas, stāsts būtu vēl jaudīgāks (viņš sev patiktu vēl vairāk). Bet kas ir stāsts? Tas, kas mūs iekustina, kas uzrunā (iedur) personiski, kas veicina līdzpārdzīvojumu un diemžēl arī bailes – viss saskaņā ar Aristoteli („Poētika”). Un viss ļoti ciniski tādēļ – ja cilvēks cietis Maximas veikalā, tad tas ir kaut kas šausmīgs, bet ja tas nokritis no sastatnēm un guvis smagas traumas kā pieci celtnieki pēc tam, pagājušonedēļ, tad tā ir ikdiena, par kuru mēs aizmirstam uzreiz. Lai gan arī tur būtu par ko līdzi just un domāt, kā tad tā. Nav jau 54, bet nav jau arī tikai 1. Veseli 5, vai tad nepietiek? ... Daži ir vienlīdzīgāki par citiem, jo dažiem mēs vairāk jūtam līdzi. Diemžēl, ļoti ... egoistiski? Jā...?

Premjeru atkāpšanās nav nekas īpašs, arī esam jau pieraduši. Bet – tādā brīdī un tādā veidā, kā to izdarīja Valdis Dombrovskis, tas gan bija kas īpašs, emocionāli sakratošs, arī šī bloga apmeklētājiem, tas lika sajust gan tukšuma, gan nedrošības sajūtas. Ar šo Dombrovska soli viņš vienā momentā kļuva Labais, kuru negribas projām laist un kuru gribas lūgties, paliec Tēti (mīļais labais Lācīti, vai varbūt Dēliņ, neskrien nekur!) mēs turpmāk centīsimies būt labāki! Un tajā pašā momentā kaut kur no kolektīvās psihes dzīlēm iznirst līdzsvaru pieprasošais jautājums – jā, bet kurš gan būs Sliktais? Un tūliņ pat arī atbilde – Ušakovs!, jā viņš? Nu un tad Rīgas mērs pārskaišas, zaudē savaldību (netaisnīgi!!!), skaudīgi uzbrūk par Labo kļuvušajam Dombrovskim, bet pats tādējādi kļūst (latviešiem) tikai vēl sliktāks. Drāmas trīsstūra neizbēgamība, zaudējuma sadziedēšanas vajadzības. Bet ar to pašu sāka izskatīties, ka Ušakova politiskā karjera pārstāja būt daudzsološa. Maģiski, protams, bet skaidrs, ka turpmāk kaut kas dēmonisks tiks viņam piekarināts un arī pats viņš kļūs arvien neiecietīgāks un agresīvāks. Vai tik ar laiku nebūs jāupurē arī viņš? Nevajag priekšlaicīgi saskumt – var taču sabrukt vēl cita Maxima un tad taču arī (šis no) ušakoviem var izrādīties Labais!

Šķiet, šim Ušakovam ar šo Maximu klātos daudz plānāk, ja tas nebūtu saņēmis dāsnu palīdzību no pavisam negaidītas puses. Tā vietā, lai atvainotos, justu līdzi, solītu pilnīgu atbalstu un sadarbošanos traģēdijas vaininieku noskaidrošanā, Maxima – Latvija šefs Jasinsks pāris teikumos spēja radīt mūsu mīļajam un vienīgajam Ušakovam nekad, nemūžam nepārspējami sliktu Sliktā tēlu. Viņš tagad ir kļuvis ne tikai par antikapitālistu simbolisko ienaidnieku Latvijā, arī Lietuvā. Ja ne braļukas Jasinsks, ka tik mums nebūtu jākļūst par lieciniekiem Ušakova krieviskās Rīgas Domes šturmēšanai, visādā ziņā ukraiņi mūsu vietā to būtu jau piecreiz izdarījuši un viņu meitenes – trīspadsmitreiz apčurājušas Ušakova ģīmetni (ar acīm ciet) Parīzē.

Es rakstu un pats brīnos, cik daudz politiska var notikt liela, vienlaicīga un līdzpārdzīvojumu izsaucoša zaudējuma brīdī, kam, loģiski ņemot, ar politiku nevarētu būt nekāda sakara. Taču tikai tad, ja pieņemam, ka politika ir cilvēku darīšana. Ietekmes, kuras še ieskicēju, nav cilvēciskas, tās ir dievišķas. Dievu klātbūtni mēs sajūtam, nevis saprotam. Un tad pēkšņi vairs nav vajadzīgas nekādas reklāmas kampaņas (Stendzenieks teiktu), viss ir kļuvis skaidrs vienā momentā. Lai notiktu politiskas izmaiņas, kaut kas ir bijis jāupurē. Tiklīdz upuris ir saņemts, dievi sūta pateicīgu atvieglojumu. Vajadzīgs tikai adresāts.

Un tiklīdz mēs to sajūtam, tā varam sākt izmantot. Mani interesē Valsts Prezidenta darbības nākamajā nedēļā. Domāju, viņš būs sajutis sevī tautas uzticības atjaunošanās vilni (Dievietes dievi!) un mēģinātu darīt visu, lai no Briseles šurp dabūtu Andri Piebalgu kā nākamo Ministru Prezidentu, ja vien tas būtu iespējams - Piebalgs taču jūtas tik tālu no Latvijas (iekšpolitiskās realitātes), ka mēģināt ielekt tajā var nebūt nemaz tik ļoti viegli, turklāt tas ir jāgrib. Viņam ir jāgrib gribēt un kālab lai tieši šajā (viņam arī ko personiski nozīmējošā) brīdī viņš to gribētu?

Jā, un Bērziņš mēģinās darīt visu, lai varētu notikt konstitucionāla reforma, kuras rezultātā premjers iegūst lielākas pilnvaras uz partiju „andeļu” ietekmes samazināšanās rēķina starpvēlēšanu periodā. Bet vai tas aizies vieglāk kā līdz šim?

Jā, vai tālākā attīstība notiks bez aizķeršanās, jeb dievi tomēr rīkos sapulces un nikni cīnīsies savā starpā? Vai varam gaidīt, ka Prezidents Bērziņš tiks tāpat uz rokām nēsāts kā eksprezidents Zatlers pēc sava rīkojuma Nr. 2? Vai viņa piedāvātais saimnieciskais pragmatisms tālākajā valsts izaugsmē ņems virsroku pār sīkāko grupiņu lokālajām interesēm, kas līdz šim ir bijušas pietiekoši lielas, lai kopējās intereses tiktu nobloķētas?

Amizanta detaļa visās šajā tukšumu izlādēs bija Sudrabas ģībonis, gan jau arī, ka dievu zīme. (Tā, visticamāk, kļūs par 2013. gada zīmīgāko notikumu Latvijā.) Meitenes (Aija) jau to drēbi saprot vislabāk – Sudraba ģība visdrīzāk tāpēc, ka Jūlijs nebija devis pareizos norādījumus, ko darīt, gadījumā ja Valdis atkāpjas. Kurš saprot ko Sudraba pašreiz izpilda? Kāda tautas kustība? Sviests un haoss kāda uzdevumā! Skaidrs, ka Sudrabas reitingi veidojās no situācijas pirms Maximas, tagad tā bilde ir pavisam cita un nevienam nav skaidrs, vai viņa joprojām ir (socioloģiski) tikpat ietekmīga kā līdz šim. Vai tik mēs drīz vien nekonstatēsim, ka viņa ir tikai tāda ņezemnaja (kā kādreiz izteicās, šķiet, Gladiola), kas hiperstrauju pārmaiņu laikā vairs nepersonificē „tautas ilgas pēc kaut kā labāka”. Un no kuras dievi tādēļ ir novērsušies kā no potenciālas politiķes, dodot tai kādu citu, piemērotāku iespēju, no kuras nebūs jāģībst. Vai tieši otrādi – no kuras varēs ģībt ar prieku.



Visā šajā attīstībā interesants ir arī jautājums – kad būs pirmie aresti. Tas, ka to joprojām nav, liecina, ka mums neredzamās Dievietes dievu sapulces būs un diezgan niknas. Jo redzamās norises (kas notiek Kijevā!!) – tautas demonstrācijas, grautiņi vai vismaz daudzskaitlīgi piketi kaut kā ir izpalikuši. Ja politika paliks tikai politiķu un to finansētāju ziņā, tad tas nozīmēs, ka upuri dieviem ir bijuši par maziem, lai tiktu pieņemti.

Nu un tad vēl ir jautājums – ko dara visi šie polittehnologi un PR meistari? Vai viņi šobrīd konsultē valsts politiskos smagsvarus? Vai viņi paredz to, kas notiks uz priekšu, jeb tāpat kā es tikai analizē jau notikušo? Un vai viņi paši ir dievi, jeb tikai dievu gribas iztulkotāji un upurēšanu organizētāji? Vai Dombrovska un Bērziņa lēmumi ir saskaņoti Olimpā?