viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2014 » Jūlijs » 15 » Kalvīša sviests
Kalvīša sviests
8:12 PM

 

Raksts sastādīts profesionālu vēsturnieku valodā un terminoloģijā. Tā rit gludi, ļauj nojaust un fantazēt, tomēr nesniedz viennozīmīgas atbildes uz mani interesējošo – kā veidojās patriarhālās attiecības toreiz, 13. gs. un vai tam ir kāda saikne ar to, kas notiek tagad? Mani interesē arī – kādēļ lietuviešiem šī attīstība noveda līdz karalistes izveidei, kas manā saprašanā nozīmē augsta līmeņa patriamatriarhālos sasniegumus, bet pie mums kaut kas iebuksēja?

Ir daudz lasīts par Turaidas valdnieku Kaupo, kas no šodienas viedokļa raugoties, izskatās pēc tāda prorietumnieciska politiķa, kas kristījās, atlaida savus dēlus uz Romu smelties zināšanas un kam bija liela ietekme arī ārpus savas zemes. Gan jau bija arī Austrumu orientācijas virsaiši, kas uzskatīja, ka Kaupo uzlaiza vācu spļaudekļus. Gan jau bija arī svārstīgie – te rietumnieki, te austrumnieki, te uz leišiem orientētie.

Tomēr lai nu kā, bet pret šiem vīriem un tiem tolaik pakļautajiem novadiem šodien izturamies ar interesi. Es teiktu, ka viņi darīja to, ko apstākļi tiem ļāva, lai to laiku Latvija ar visu tās ģeopolitisko, teritoriālo un lingvistisko īpatnību vezumu būtu karaliste – līdzvērtīga citu starptautisko tiesību subjektu vidū. Taču mani interesē arī, vai mēs tolaiku patriarhiem šodien pārmetam, ko viņi nav izdarījuši, jeb cienām par to, ko izdarīja? Vai mēs pieprasām, lai viņi būtu spējuši pretoties ģeopolitikas likumiem, saskaņā ar kuriem Latvijai uz mūžiem jābūt tādai nestabilai buferteritorijai, kultūru konflikta joslai?

 

Jautāju to, interesēdamies par mūsdienām, protams. Kaut kur aknās duras tas Nellijas Ļočmeles viegli palaistais teiciens – „Kalvīša sviests”. Man liekas, nekāda sviesta tur nav – vienkārši tipiski veču izteicieni, balstīti kolektīvistiskā, hierarhiskā, vīriešus solidarizējošās izjūtā. Man liekas, Kalvītis jūtas kā kāds no 13. gs. virsaišiem, kam šodien pieder nevis kontrole pār ģeogrāfisku, bet virtuālu teritoriju. Viņš orientējas uz sev subordinētiem vīriešiem un sev līdzīgajiem – ar kuriem vai nu jāvienojas vai jākaro. Šādiem „večiem” intelekts nav obligāts, kas man var nepatikt, es būtu gribējis vīrišķo eliti redzēt tādā spožumā kā Robertu Zīli, piemērām. Bet Zīle ir ārpus šīs patrimatriarhālās kompānijas, viņš pēc savas konstitūcijas ir demokrāts. Viņš darbojas citā dimensijā!

Kalvīša ķermeņa valoda ir gan uz sievietēm (smaidīgais, labsirdīgais, viltīgais tēvišķais lācis), gan uz kvalificētiem vīriešiem vērsta (vienosimies, runāsimies, dalīsimies savā starpā, bet „apakšas” ignorēsim). Feodālismā nekādu apakšu nav! „Valsts – tas esmu es” – teica tā sauktais Saules karalis Luijs XIV. Katrs, kas iesaukts feodālajā dienestā, jūt uz to pusi. Kalvītis, lai gan tālu no Saules karaļa, tomēr uz to pusi!

Ir jāsaprot, ka feodālismam jābūt pārstāvētam mūsu psihēs un vīzijās par valsti tādēļ, ka tas strukturē vīriešus. Ja kāds puika pavelkas līdzi Nellijai Ločmelei un sāk replicēt viņas sviestainos vārdus, tad viņš taisa uz galvas visai vīriešu hierarhijai, lai cik nepilnīga no demokrātiskā viedokļa tā arī nebūtu. Šāds viedoklis šķir Tēvu un Dēlu, tas noniecina to, ko tie abi spējuši sasniegt šajā ģeogrāfiskajā stūrīti, kas mums dots. Tēvi nolīdīs savos klubos un izlīdīs no tiem, aprieti no visām pusēm, bet Dēli apjukuši un bezpalīdzīgi vicinās savas mazās dūrītes, juzdamies arvien vainīgāki un vainīgāki pret Tēviem. Bet Mātes un arī sievietes vispār rokas lauzīdamas kliegs uz debesīm – kur ir vīrieši?

Kur ir pateicības vārdi ekspremjeriem? Pat Dombrovskis, kas tāds demokrātiski pozitīvs lācītis tomēr, aizdzīts uz Eiropu – varbūt kāds viņu tur pabaros un pensiju nodrošinās. Ne Kalvītis, ne Šķēle, ne Krištopāns neko tādu neskaitās pelnījuši! Publiskajā retorikā viņi ir tikai un vienīgi sliktie. Kāpēc? Ja netiek cienīti ekspremjeri, tad netiek cienīta šī valsts! Un netiek cienīti tās pilsoņi, kas tos premjerus ievēlēja...

Vai tas var būt objektīvi? Vai tiešām šie mūsu ievēlētie vīri ir tikai un vienīgi glumi noziedznieki, kas tikai tādēļ ir gājuši tur, kur nonākuši, ka gribējuši mūs apkrāpt? Nu nē taču – viņi savulaik ir iesaukti tajā valsts veidošanas sektorā, kurā deficīts un neizdarītie darbi. Viņiem bija jābūvē feodālisms... Mēs viņus ievēlējām!

 

Kādēļ gan feodālā vertikāle ir vajadzīga, šodien, modernajā demokrātiskajā valstī?

Tādēļ, ka vīriešu vidē vienmēr tiek uzdots jautājums – kurš šeit priekšnieks? Vai – ar kuru jārunā, lai viņš iekustinātu kaut kādu sev subordinētu sistēmu un risinātu jautājums? Vīrieši vienmēr jautā viens otram – kas tu esi, kas tev pieder, kas tev pakļaujas, „cik gars tev ir ir TAS?” ? Respektīvi – vīriešu pasaulē svarīga nozīme ir tam, lai kontakts un sadarbība nestu maksimālo rezultātu, kas sasniedzas, veidojot vīrišķas piramīdas, kur Dēls pakļaujas Tēvam. Kamēr Latvija ir blakus Krievijai, ar to būs jātirgojas. Vai to var darīt tādā Jutas Strīķes stilā - ieņēmu pricipiālu pozīciju un neatlaidīšos! Vai Krievijā vispār kāds runās ar kādu Latvijas politiķi - sievieti, aiz kuras nav patriamatriarhālas piramīdas? Un Vidusāzijā?

Protams, ka tas ir nedemokrātiski. Bet feodālais ir arī eksaminators demokrātiskajam – pierādi, ka vari būt efektīvāks sacensībā, nevis piesavinoties sev monopolu un izslēdzot no spēles konkurentu. Mēs redzam daudzus demokrātijas vājumus, kurus Kārlis Ulmanis atrisinātu vienā dienā. Citus vājums, protams, radītu no jauna. Bet tādēļ jau pasaulē eksistē konstitucionālas monarhijas, kas sabalansē feodālisma un demokrātijas stiprās un vājās pueses.

 

Ja drīkst teikt – Kalvīša sviests, tad tas ignorē vīriešu pasaules vēsturi un tradīcijas. Konsekvences tam ir tādas, ka katrs puišelis, kam tikko sadīgusi bārda, tiek iedrošināts nogalināt Tēvu. Ja šis puišelis arī atbalsos – sviests, sviests, sviests..., kas arī notiek interneta komentāros, tad tas būs ļoti demokrātiski. Bet demokrātija bez feodāli patriarhāla mugurkaula ir haoss un atgriešanās Mātes tiesību laikmetā.

Šodien šis Mātes tiesību laikmets vairs netiek saukts par komunismu, pat par sociālismu nē. Šodien tas ir kreisais liberālisms, pret ko es izturos ļoti jau nu aizdomīgi. Sievietes ar stipru vīrišķo daļu un matriahālo agresivitāti apkaro feodāli patriarhālo pasauli. Ja tas ir rezultatīvi, tad mēs atgriežamies izejas punktā – mātes klēpī. Lai tas nenotiktu, ir jāsabalansē visi trīs – Māte (sociālisms utt.), Tēvs (feodālisms, konservatīvisms utt.) un Dēls (demokrātija, liberālisms utt.). Tiklīdz viens no tiem dominē, sākas problēmas.

 

P.S.  Kaut kā nebija samaksājies rēķins Ukozam, tādēļ šis raksts ievietojas nevis svētdienas, bet pirmdienas vakarā. Bet nebēdājiet, drīz būs jauna mājaslapa uz jaunas platformas. Turklāt šī ieraksta aizkavēšanās par divām dienām varbūt dažam lika sajust tukšumu un padomāt, ko tas tukšums dara. Tāds atkarības tests.

Skatījumu skaits: 868 | Pievienoja: viestursr | Reitings: 3.5/2 |
Komentāru kopskaits: 3
3  
Bryuver... man ļoti žēl:(

2  
Vai tiešām visi komentētāji gaidīja, ka es pirmais kaut ko pateikšu? Bet es neko nesaku un daudz nevaru pateikt, jo tieši tēvu tēma šonedēļ man ir pārāk intensīva. Mans tēvs nomira ceturtdien.

Kā jau te agrāk teicu, viņš bija liels vienpatnis un neatkarīgs domātājs, un arī neatkarīgs dzīvotājs. Šoreiz nostrādāja viņa neatkarības tumšā puse: bailes un neuzticība, kas liedza savlaicīgi saņemt medicīnisku palīdzību, un tagad tas ir beidzies... Runājam te šonedēļ par “sviestu”, un es arī nikni to sākumā saucu par sava fātera anti-dzīves filozofiju, realitātes ignorēšanu, intelektualizēšanu, tad atkal man sāka rādīties, ka es pats visu daru uz mata tāpat. Šodien jušana ir mierīgāka, bet viņa tēma ir visur, visur gaisā.

1  
lētākais kredītu internetā no 0% http://letiaizdevumi.lv/

Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika