Konference, Jungs. Pagātne – nākotne. - 14 Aprīlī 2014 - Blogs - viestursr.ucoz.lv
viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2014 » Aprīlis » 14 » Konference, Jungs. Pagātne – nākotne.
Konference, Jungs. Pagātne – nākotne.
0:06 AM

 

Tāda savāda izrāde, tagad asociatīvi kaut kā saistās ar Amerikas latvieša Māra Ķirsona vēnu griešanu un asiņu tecināšanu uz PSRS karoga Barselonā 40 gadus atpakaļ. Māris - izbijis alkoholiķis un narkomāns, tad mācītājs, AA aktīvists, tagad vada atkarīgo atveseļošanās programmu Latvijā. Iepazinos ar viņu pirms 20 gadiem, kad viņš manis vadītās Straupes slimnīcas baznīcā lasīja lekciju par viskautko, bet jau tad viņš teica, ka ar atkarību ir līdzīgi kā ar caureju – pamēģini nu to kontrolēt!

Teatrāli efekti mani gan pievelk, gan sabažī vienlaicīgi. Tas ir līdzīgi kā ar trīnīša iemešanu, vai jebkura cita trika izpildīšanu basketbolā – treniņos tu vari mest 100 procentus, bet ja sacensībās nenoķersi vajadzīgo fīlingu, viss lidos garām (un – vai tad vajag iemest?). Taču šoreiz viss bija ok, triks izdevās. Publika pat sāka pieprasīt vēl! Savu prezentāciju nobeidzu ar bildi, kur fon Trīrs (viltīgi aiz brillēm, tikai ar acīm vien smaidīdams) rāda kulaku ar slaveni ietetovēto FUCK. Izskanēja prasība man noraut vēl vienu kreklu, kur tas tā arī būtu uzrakstīts! Laba ideja, kādreiz būs jārealizē. Rakstu un domāju – varbūt nākamajā konferencē?

Fon Trīru es pieminēju ne tikai dēļ viņa ieguldījuma psihes dziļumu atklāšanā – šajā sakarā viņš būtu daudz vairāk godājams, nekā daudzi ļaudis, kuru profesijas nosaukums sākas ar „psih-„. Uzstājoties man šķita svarīgi uzsvērt, ka ļaudis, kas ir mainstrīmā, ir atbildīgi, lai viss noturētos kopā un nekas neizjuktu. Bet tie, kas ir ārpus, ir atbildīgi par ko citu – patiesības (patiesību) atklāšanu. Ar tās, kas var uzspridzināt jebkuru kopā būšanu ar savu FUCK. Protams, ja es te to tā smuki aprakstu, tad jebkurš gribēs nebūt mainstrīmā un tik teikt patiesību! Bet – tas ir jāizpelnās! Jāsāk ar mainstrīmu, FUCK!

 

Par to, vai es tiku uztverts atbilstoši, vēstīs nākotne un citi. Šis tas liecināja, ka daļa no manām pūlēm (ne tikai konferencē) pagaidām varētu būt ietecējušas smiltīs – piemērām, viena bailīgu aplausu pavadīta ne mana replika, ka savus atklājumus par sievietēm es varētu būt atradis sevī (nevis Latvijas sievietēs. Tajā skaitā no sevis atslēgtajās). No vienas puses – uzslava – kur gan Freids, Jungs un fon Trīrs meklēja? Vai ta pa grāmatām? Skaidrs, ka sevī. Bet no otras – cik gan dumi, ka tas tāds applausots atklājums. Skaidrs taču, ka manis kā vīrieša Anima ir sieviete un kādēļ gan man viņa būtu pagājusi garām un kādēļ gan man viņa nebūtu bijusi gana pievilcīga, lai veltītu tai savas pārdomas un citus ziedojumus? Vienīgi – kamēr es ar savu Animu te ņemos, padomājiet, cik daudz sieviešu savā pamestīgajā praktisku iemeslu sakņotajā nelaimīgumā  jau ir salauzījušas savas rokas! Bailīgi applaudējot ...

Šīs konferences par Pusmūža krīzi galvenā tēma tomēr kaut kā satecēja un bija - Karls Gustavs Jungs (1875 – 1961). Tā sanāca – veselas trīs uzstāšanās no septiņām bija saistībā ar viņu (Guna Berga, Ginta Ratniece, Māris Siliņš). Jungs, mans sens paziņa, jau kopš Bendes meitiņas laikiem (2002), tātad vienpadsmit gadus atpakaļ, kad tam pievērsos. Toreiz tas notika zaudējuma saārstēšanas un atkarības sakarā, lai gan arī tad nācās pievērsties dažādiem dzīves posmiem, sevišķi vidējam...  

Jungu iepazinu pastarpināti, caur Šuvajevu un Vailiju. Konferencē nācās domāt – kādā sakarā gan še Jungs? Jaunības zaudējuma (atkarības) - 1, individuācijas un evolucuionārās nepārtrauktības – 2, vai kādas īpašas pusmūža (ārpus zaudējuma) problemātikas – 3, dēļ? Mani pārsteidza, ka kolēģi bija tendēti pusmūža krīzi redzēt vairāk kā tādu individuālu fenomenu (Ginta Ratniece skaisti nostāstīja, ka 2009. gadā beidzot angliski un krieviski ir iznākusi Junga Sarkanā grāmata – pēc būtības savdabīgas Junga pašterapijas no 1913. – 1930. pieraksts). Manā izpratnē individuālais sāk dominēt tikai pēc pusmūža, līdz tam ir ģimene, kolektīvais. Meitenes...

Man tas individuālais nešķiet gana pārliecinošs, jo Jungs savulaik rakstīja – „Iekaļot akmenī vārdus, es sapratu, ka eksistē liktenīga saikne starp mani un maniem senčiem ... Man bieži likās, ka eksistē kāda nepersonīga karma, kas pāriet no vecākiem pie bērniem. Un es vienmēr esmu uzskatījis, ka man jāatbild uz jautājumiem, kurus liktenis uzstādījis maniem senčiem, tādā nozīmē, ka man ir jānobeidz, vai vismaz jāturpina tas, ko mani senči nebija izdarījuši.”

Junga ģimene. Tā šodien kontrolē visu, kas nonāk publiskajā apritē par K.G.Jungu un ne tikai. Man tas šķiet politkorekti, jo prastā publika (mani ieskaitot...) nedrīkst zināt to, kas jāsaprot tikai iesvētītajiem... Tomēr – kā man, tādam latvietim no bijušās PSRS, iekļūt Tajā lokā? Skaidrs, ka nekā, ej uz savu Purva Intas purvu...

Paņēmu Ričarda Nolla grāmatu „The Aryan Crist”, The Secret Life of Carl Jung. Ir ļoti daudzi Junga paceltie un noklusētie jautājumu loki ne tikai man – un ne tikai Pusmūža krīzes sakarā. Šeit - tikai daži, visi tie ietver daudz plašāku filizofisko jautājumu loku:

  1. Katoliskā reformācija > Mārtiņš Luters > piētisms > sociālisms> hernhūtieši > 1905.

  2. Vācu nacionālisms > Bismarks > fon Trīrs > politeiskie ārieši pret monoteiskajiem jūdiem > Hitlers > nacionālisms – fon Trīrs.

  3. Freids (Austrumeiropas hasīdisms) <-> Jungs (ārieši, Romas un Grieķijas politeisms)

  4. Jūdaiskais monoteisms pret grieķisko politeismu un tam sekojošo kristietību.

  5. Varonis pret Dzemdi un pret Varoni...

 

Ir smieklīgi par visu šo smīkņāt. Un vēl smieklīgāk –izvairīties, nesmīkņāt. Tas tāds nieks – paies simts gadu un neviens par šo neko nedomās. Runājot ķīniski. Bet pēc tūkstoša domās. Smīkņās jau ar, bet vai domās?

 

Vakar nesanāca pateikt ko svarīgu, kas, manuprāt, saista Jungu un fon Trīru. Kad Kannās fon Trīrs pateica, ka viņš saprot Hitleru, daudziem tas bija šoks, bet ne pašam šī izteikuma autoram, kā man liekas. Pieļauju, ka viņš ir apsvēris domu, uzņemt kādu filmu par Hitleru un zondēja augsni, vai viņš pats spētu izturēt skandālu, kuru šāda iecere radītu – tas nebūtu salīdzināms ar jauko pačalošanu, kuru radījuši viņa līdzšinējie darbi. Politkorekti ir Hitleru nesaprast – vai neskan stulbi? Bet politkorektais rada gluži vai tādu FUCK pienākumu fon Trīram. Nu un tad viņš kontrolēti aizrunājās vēl tālāk, teikdams, ka ja jau viņš saprot Hitleru, tad viņam jābūt nacistam (pilnīgi varu iedomāties smalko smīniņu viņa acīs, ko tādu izsakot). Nu, protams, - ārā no Kannām un vēl priecājies, ka arī Melanholiju no tām neizmeta!

Nacisms, nacionālisms būtībā ir aizliegtas tēmas, par tām vienkārši nedrīkst runāt! Taču tās ir vācu tautas pati būtība, tās radošuma un iedvesmas avots!!! Lasot Junga biogrāfiju un iedziļinoties viņa dzimtaskokā, ļoti sajūtams Junga tēva tēvs – arī Kārlis Gustavs. Ārsts, politisks aktīvists, dzejnieks, trimdinieks, Bāzeles universitātes Medicīnas fakultātes izveidotājs, katoļticības nodevējs un jauns protestants, Šveices galvenais masons... Ir jūtama gan Jungu pierādāmā radniecība ar vācu nacionālisma un piētisma pīlāru Frīdrihu Šleiermaheru, gan nepierādāmā – ar pašu dižo Gēti! Bet tikpat sajūtams ir otrs vectēvs – Samuils Preisverks. Bāzeles protestantu līderis, Vecās derības ekseģēzes profesors, Austrumu valodu speciālists, kurš ivritu uzskatīja par dievu valodu, dzejnieks, spiritists un apzināts cionists, kā pats izteicies. Ir skaidri sajūtams konflikts Junga izcelsmē starp monoteiski jūdaisko un politeiski ārisko. Šis konflikts izspēlējās uz āru attiecībās ar Freidu un beidzās ar Junga iekšēju sabrukumu, lielo zaudējumu, kurš viņam pašam sevī bija jāizārstē un pateicoties kuram, mēs pazīstam šo dižo ārstu.

Redzot, ka viņa iekšējais un ģimenes konflikts izspēlējas arī uz Eiropas kartes, Jungs nevarēja palikt vienaldzīgs. Viņš skaidri nostājās tēva tēva un āriskā politeisma pusē, bet neformulēja to kā politisku izšķiršanos – tik daudz piesardzības viņam jau bija. Savas dzīves laikā viņš redzēja Hitlera sagrāvi un, visticamāk, savu iekšējo meklējumu ceļā nonāca pie monoteisma, par ticību Dievam sakot – „man nav jātic, es zinu”. Bet – viņš nevarēja arī nesaprast, ka to, kas ir izdevies viņam vienam, nevar prasīt no ierindas eiropieša. Droši vien eksistē kāds viņa testaments, ar kuru viņš saviem pēcnācējiem ir noteicis stingru kārtību, kā viņa darbi jāinterpretē un kas no tiem kad ir jāpublicē. Man liekas, dzīves galā viņš baidījās nebūt politkorekts, jo saprata, ka ne pie kā laba tas novest nevar – cilvēce vēl nav gatava tām zināšanām, kas bija Junga rīcībā.

Ar vārdu sakot, domāju, ka Jungs savā jaunībā un brieduma gados arī būtu varējis teikt, ka viņš ir nacists. Man tas šķiet interesanti, pie kam tā paša iemesla dēļ, kādēļ viņš to neapgalvoja. Interesanti, jo politkorekti, kas savukārt noved pie fon Trīra FUCK. Tā manā fantāzijā saaudās kopā psihoterapeitu konference ar fon Trīru un Jungu. Bet – vienmēr jau var teikt – tā taču „tikai” fantāzija! ...

 

 

 

Skatījumu skaits: 1095 | Pievienoja: viestursr | Reitings: 5.0/4 |
Komentāru kopskaits: 121 2 »
12  
Tā nelieldienīgi gribas konstatēt, ka diemžēl, dominē atsaldētie...debilizācija nes auļus...tā vietā, lai baudītu mieru sev,savam jaundzimušajam bērnam, sieviete Gladiola te cenšas ārstēt savu pēcdzemdību depresiju. Bet te visi tādi paši - kā bryuvers pareizi saka - te ir mainstrīms. Te Diogens ar lukturi varētu staigāt dienām. te nav neviena Cilvēka. Ok, ir bioroboti, ir zombiji. Cilvēku te nav.
Āmen.

11  
Nu tā, lielā diena ir klāt.

Vispirms jau, vienam no mūsu pieminētajiem varoņiem, Ādolfam Hitleram šodien ir 125. dzimšanās diena. Hitlera fani izsūta apkārtrakstus, un es arī vienu tādu saņēmu, kaut gan man nekad nav bijis kontakts ar viņiem un Hitlera atbalstu neesmu paudis. Hitlers nav uzvarētājs, tāpēc apjūsmošana viņam nepienākas, vien sapratne (ui, ko es pateicu:)

Nacionālsociālistu himnas pirmais pants runā par nošautajiem biedriem, kas garā turpina maršēt līdzi rindās, otrais – par cerības rītu, maizi un brīvību, trešais – par to, ka verdzība pastāvēs vairs tik īsu brīdi. Zaudējums, nabadzība, verdzība, brīvības alkas un cerība, ka tas izdosies – kura uzsit asinis, lai cīnītos, lai tur vai kas. Kas te ko nesaprast? Ar asarām līdz asinīm. Bet nu, ok, ja teikšu, ka saprotu Hitleru, tad jau sākšu līdzināties Fon Trīram, un tas jau būtu par augstu čurāts, jo viņa filmas es vairāk uztveru ar prātu nekā ar sajūtām.

Otrkārt, šodien pieminam Kristus nāvi un augšāmcelšanos ― to, kurš laikam ir vislielākais “persona non-grata”. Tik liels, ka nevarēja nekā citādi, kā publiski pakārt pie Brīvības pieminekļa, un nogānīt ne tikai Delfos, bet arī izdot oficiālu Saeimas paziņojumu.

Ap šo Nevēlamo savulaik sāka pulcēties citi atstumtie, jo viņiem nebija, ko zaudēt: meinstrīma “fui” viņi jau bija izpelnījušies. Viņi izveidoja sektantisku kustību, ko neviens normālais nevarēja ciest; viņus dzenāja, slaktēja. Bet viņiem bija patiesība, kas reāli darbojas dzīvē, tāpēc pavisam iznīdēt viņus nebija iespējams. Lai arī paradoksāli, no viņiem pat bija labums viņu patiesības dēļ. Kustība skaitliski vairojās, lēnām sāka iegūt atbalstu sabiedrībā, vēlāk arī ietekmi valsts varā un politikā.

Un tagad viņu teksti nevienam vairs nešķiet tāds ārprāts, kāds tas bija, Kristum runājot kalna sprediķi, piemēram, ar savu kritiku pret tautā respektētajiem Toras interpretētājiem. Kristus vārdi tagad asociējas nevis vairs ar priekšstatu un vērtību apvērsumu, bet ar izsenis pārbaudītu un drošu ceļu, pie kā svētīgi pakavēties pārdomās. Lai nevienam svētceļniekam nebūtu jānomaldās, pie visiem ceļa atzariem ir pielikts ķieģelis ar papildplāksnīti “grēks”. Nenogriezies no galvenā ceļa ne pa labi, ne pa kreisi, un ar tevi viss būs labi.

“Persona non-grata”, Nevēlamais ir izveidojis monolītu, mūžīgi pastāvošu kopienu. Skan drusku aizdomīgi. “Lapsām ir alas, putniem apakš debess ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur savu galvu nolikt.” (Mat. 8:21) Kur ta nu pēkšņi ir ne tikai, kur to galvu nolikt, bet arī kur pazīst ― piemēram, no valsts pupa vai lielas organizācijas pupa. Jo, lai pastāvētu liela organizācija, tai ir vajadzīga struktūra, un vara; tās motīvs ir pretējs: drošība, bet ne patiesība vai attīstība. Drošība un attīstība kopā var pastāvēt tikai kādu laiku, “kamēr bērns aug”, un tad patiesība aiziet no drošības.

Ja gribi šodienas kristietības kontekstā kļūt par nevēlamo, nomaini papildplāksnīti “grēks” ar papildplāksnīti “atkarība”, noņem ķieģeli, un pasaki, ka šo ceļu vajag izpētīt un izprast, vismaz kādu gabalu, lai saprastu, kādā kontekstā Kristus runā un lai zinātu, kādā veidā viņa mācību iespējams lietot dzīvē. Tev paprasīs: “Kā? Vai tad tev viņa mācība dzīvē nestrādā?! Tās ir tavas personīgās problēmas, mums ar to nav sakara.” Tieši to mēs arī šajā saitā darām ― runājam par atkarības dinamiku: Upuri (Māti), Vajātāju (Tēvu) un Glābēju-Varoni (Dēlu), par Varoņa nāvi un augšāmcelšanos citā kvalitātē, kas arī ir Kristus nāve un augšāmcelšanās. Tiem, kam viņu varonis ir “Persona non-grata”, nav paveicies: viņu cerībai uz Glābēju vienu dienu būs jāmirst, lai augšāmceltos brīvībā no vajadzības pēc Glābēja. Pasaki šito, un tev pateiks, ka tas ir murgs. Man ir teikuši gan mani vecie labie draugi sektanti, gan mani jaunie draugi, Latvijas progresīvie un izglītotie kristieši. Man ir saskalotas smadzenes, he.

Lai priecīgas Lieldienas visiem, kam saskalotas smadzenes un kas tādēļ neierakstās meinstrīmā!

10  
Gladiola, nez kur Tu rāvi, ka līdz šim ar Tevi runāju.

Tai pašā laikā man būtu mazliet tiesības, jo Tu pieminēji manas it kā "saskalotās smadzenes". Kādreiz esmu tieši par ko tādu sūdzējusies? Teju jau 10 gadu esmu no turienes prom, bet tur esmu dzimusi, un tā uz visiem laikiem man paliks tāda vieta. Man tur ir daudz labu paziņu, kuru dēļ neskriešu otrā ielas pusē.

No otras puses, cilvēkiem, kas tur ir, būtu zināmas tiesības uz mazliet citādām smadzenēm, jo viņu dzīve pašā agrīnumā bija stipri citāda nekā vairumam veiksmīgāko.

Nekādu apzinātu pāridarījumu pret sevi arī nezinu, tik vien esmu daudzas mācītās un ar maņām uztvertās lietas pārvērtējusi citādi, ko tur esošie cilvēki nevar saprast, bet tā notiek.

Asinsspiediens man normāls, sirdsdarbība un elpošana arī; neviens Tev neuzbrūk.

"Visu laiku piesauc kaut kādus citus, kas ir darījuši to, no kā Tev nāk vēmiens. Tad vem, bet ne man virsū, ok?" © Gladiola

Lūgtum par varas makti nelien apakšā, nevelc sev virsū un neadresē kaut kādus izfantazētus uzbrukumus pret sevi.

"Jā, Viesturs te bieži piemin kristietību, taču ceru, ka spēj saskatīt atšķirību starp viņa un Tevis teikto." © Gladiola

Te neviens nav teicis, ka es šeit nedrīkstu domāt (un es vienkārši skaļi domāju) citādi kā bloga autors. Turklāt es pat neesmu teikusi, ka kaut kādā mērā neidentificēju sevi ar kritietību.

9  
Dace, Tu piesauc faktus kas mani atstāj pilnīgi vienaldzīgu. Visu laiku piesauc kaut kādus citus, kas ir darījuši to, no kā Tev nāk vēmiens. Tad vem, bet ne man virsū, ok?
Lai citi dara, ko grib un saprot kristietību kā grib, es tur esmu spējusi izlobīt baigo fišku. Jā, Viesturs te bieži piemin kristietību, taču ceru, ka spēj saskatīt atšķirību starp viņa un Tevis teikto.

8  
Redz, Gladiola, zināma problēma ir tā, ka Tu zini šo to no manas biogrāfijas, un tad var viegli vispārināt, bet jā, manī ir zināms biķeris dusmu, bet visvairāk par melšanu, ko Baznīca dara.

Es, piemēram, ne visai sen uzzināju dažus faktus par Māti Terēzi, kas daudziem ir svētā govs.

Savulaik viņa ir daudzkārt atteikusies no Indijā esošo kristīgo medicīnas misiju palīdzības, jo viņai palika labāk, ja viņa saviem "pacientiem" brūces pārsēja ar kaut kur peļķē izmazgātām lupatiņām. Viņa lēma, ka viņiem nevajag arī pretsāpju līdzekļus.

Man bija fiziski slikti no tā, vēmiens nāca, bet ar Katoļu Baznīcu man pašai nav bijusi nekāda saķeršanās. Jau rakstīju par padomju laikiem, kad mēs ļoti riskējām, un bija zināma kopdarbība. Es gan toreiz riskus tik ļoti neapzinājos, jo biju vēl pusaudze, kad dumpoties ir normāli, vienīgi ne pārāk sen uzzināju dažus faktus par Staļina laikā nomocītajiem mācītājiem un arī par to, ko vara ar viņiem darīja, bet septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados tādas represijas vairs nedraudēja, varēja varbūt kādu sodu uzlikt, nekā vairāk.

Tad nu lūk. Jā, pareizi ir, kā Tu saki, ka Baznīca jau tie paši cilvēki vien ir. Protams, bet citur viņi arī ir un paliek cilvēki, tikai ne Baznīcā.

Indija un Āfrika ir vietas, kur vienmēr ir bijis daudz kristīgo medicīnas misiju ar labu aprīkojumu, ir nokomplektēti specializēti autobusi ar multifunkcionāliem operāciju galdiem utt. (apmēram kā mūsu Asinsdonoru centram), lai varētu veikt diezgan sarežģītas ķirurģiskās operācijas un sniegt zobārstniecības pakalpojumus, bet kaifīgāk ir mazgāt brūces uz ielas vai kādā utu klātā būdelē.

Man tas atgādina to pašu deleģēto Minhauzena sindromu, ko diagnosticēja medicīnas māsai, kas bija galējusi un spīdzinājusi savus bērnus.

Kāpēc gan viņu neviens neceļ svēto kārtā? Stulbs jautājums, ne?

Vienkārši tas viss rāda, kādos gadsimtos Baznīca dzīvo. Ja Tu no tā vari izdabūt fišku par atbildības uzņemšanos pār savu dzīvi, tad esi baigais ķeneris.

Baznīca bija kļuvusi par vienu no feodāļiem, un tauta tos feodāļus vairs negribēja. Es varu identificēties ar šo cilvēku jūtām, jo pati esmu jutusies tāpat. Ir visādi attīstības un izaugsmes posmi. Franču revolūciju var analizēt racionāli, bet var arī caur sajūtām, pieredzi un psiholoģiski. Mums būs dažādi rezultāti.

Zinu, ka ir versijas: mums ir spaisi, narkomāni, geji un lesbietes, jo no skolas ir izņemta ticības mācība. Ok, "tici vien un nešaubies, stāvi stipri, nebīsties!" Ir tāda Baznīcas dziesmiņa.

Ticības mācības mums jau sen nav, ir reliģijas mācība, bet skolas arī šos skolotājus pamazām atlaiž, un atlaiž tāpēc, ka bērni (vecāki) šo priekšmetu neizvēlas. Es sevī domāju, ka tas vienkārši neuzrunā. Un kāpēc neuzrunā? Tāpēc, ka visi samaitājas un taisa franču revolūciju? Nez, domāju, tas ir tāpēc, ka jaunieši nejūtas tur uzrunāti, saprasti; nejūt, ka tur kaut ko saņem, bet tai vecumā ir daudz jautājumu par "iekšām", un viņi ir gatavi par to runāt, ja kāds prot viņus "atvērt".

Nav patriarhālas stingrības, bet ir varaskāre un varas realizēšana. Kā gaisma pret tumsu. Skolās nav arī vīriešu.

Man patīk šeit apcerēt Baznīcas tēmas ne tik daudz tāpēc, ka Tu raksti, tagad vienkārši ir Lieldienas, un šis tas uzvirmojas, jo baznīckungi daudz runā medijos. Turklāt šajā lapā pirmais runātājs par Baznīcu ir bijis Viesturs.

Man šķiet, ka būtu veselīgāk no ārējā vairāk pievērsties iekšējam, bet es to fīlingu no Baznīcas maz varu dabūt. Nupat LNT bija filma par reliģijām Latvijā. Nu nez, atveduši Pujatu, Sproģi, Vanagu, Aleksandru un Krišnas draudzes vadītāju, bet mums esot 36 dažādas kopienas. Būtu bijis interesantāk paklausīties, kā šo pasauli redz un izjūt tie, kas līdz šim retāk minēti un redzēti.

Ļoti spēcīgas transformācijas un uzsvars uz meditāciju tagad notiek LELB Lutera draudzē, bet J. Rubenis par to ļoti atrāvās savas Baznīcas laikrakstā "Svētdienas rīts". Taču ko nu vairs, vilciens ir aizgājis, viņš pats arī vairs tikai meditācijas "biznesā", taču ir sagatavoti sekotāji, kuri vairāk runā par to, kas notiek iekšā, kāds esmu, kā man iet, kā neiet, ko pats esmu izjutis, piedzīvojis, turklāt godīgi runā, nevis nes kaut kādas pareizības. Un cilvēki iet un klausās, arī jaunieši, pat brauc uz otru Latvijas malu. Tātad cilvēki jūt, ka viņiem ir kaut kas dodams, kaut kas tāds, kā pašiem trūkst.

7  
Dace, neuzvelcies, lūdzu, katru reizi tik ļoti, kad es pieminu kristietību. Es saprotu Tavu pieredzi, es saprotu, ka Tev kristietība būs galīgi garām līdz kapam un man nav nekādu nolūku pārliecināt Tevi par pretējo, bet es īsti nesaprotu, ko Tu vēlies pateikt ar saviem komentāriem pateikt. Ka mana pieredze ir nepareiza un neiespējama, jo es kristietību redzu, kā lielu brīvību un atbildības uzņemšanos par savu dzīvi? Tu runā par kaut kādu baznīcu, konfesijām... Kas ir baznīca, ja ne cilvēki, kas tic kaut kam vienotam, plašāk ņemot tas ir ticības destilāts, kas sakrājies pa 2000 gadu. Kaut kāda fiška jau tur tomēr ir. Reliģija sāka cilvēku pētīt labu laiku pirms Freida. Un vai psihoterapija radās, jo baznīca nepildīja savas funkcijas vai arī bija jārodas kaut kādam surogātam, kas pilda baznīcas funkcijas, kad cilvēks no tās novērsies, vēl varētu parunāt. Lielais pagrieziena punkts Eiropas vēsturē bija lielā franču revolūcija, vot, kur tas sākās.
Ai, da nu! Man nav tik svarīgi pa to ņemties. Galvenais, ka pati saprotu, ko es redzu un kā es to domāju. Vai man kāds jāpārliecina? Priekškam?
Tevī ir baigi daudz agresijas, kad Tu runā par šo tematu. Ja šīs agresijas izlādēšanai ir terapeitisks efekts, tad, lūdzu, turpini, bet ja tas tikai tā, tad labāk pagaidi, kad dusmas pāries. Pēc gadiem desmit tam vajadzētu notikt. Un tad arī parunāsim.

6  
Jā, Paldies, Gladiola. Tev un pārējiem arī, lai pienāk Lieldienas ar kādu jaunu atziņu, varbūt pat jaunu atteikšanos, atbrīvošanos. Man šogad pirmo reizi bija "gavēnis", un zināmā mērā mani šobrīd viss kaut kā savādi mierīgi aizkustina..

Man liekas, ka svarīgāks par teoriju ir tas pats fakts ko cilvēks veic kādas teorijas vārdā.. kaut arī tas būtu protests pret kaut ko.. Man daudzas reizes ir gribējies bļaut - beidziet mani apspiest un aizrādīt, ka viss ko daru ir a, vai vismaz greizi, neērti, muļķīgi, pārāk emocionāli, ātri bez apdomas, nefunkcionāli utt. Pārāk bieži esmu dzirdējusi, ka mana nepareizība esot par spīti.. Bet varbūt, ka aizrādījumi ir par spīti, aiz bailēm un nespējas pieņemt, ka kāds nebūs pārbijies būt citāds. Pārāk bieži ir dzirdēts, ka darot kā visi man būšot vieglāk un ātrāk..(vai tiešām?). Pārāk bieži es dzirdu "labojumus" ,"piebildes", "iestarpinājumus", "korekcijas"...

Tāpēc es tēmu no šī skata redzēju.. Neērti, ērti.. Arī man ir iekšā mehānisms, kas liek baidīties no atšķirīgā.. pirmajā brīdī es domāju, ka tas ir kāds Viestura protests.. Bet tagad man šķiet, ka tā ir tāda atteikšanās.. un publiska, un ar pastiprinājumu.

5  
No Baznīcas pamatoti varētu gaidīt dziļāku iekšēju briedumu, jo citādi nevar uzstāties ar pretenzijām, ka ir kaut kas sakāms sabiedrībai un ka tai šis sakāmais varētu būt derīgs un vērtīgs.

Seksualitātes jautājumi varbūt nav galvenie, bet tie ir zināms rādītājs, kas apliecina, kāds ir visu lietu stāvoklis, un, manuprāt, tas nav labs.

Baznīcās auguši cilvēki to caur vecākiem uztver kā ļoti lielu autoritāti, tā ir daļa no viņu ģimenes tradīcijas, kas ir svēta un negrozāma.

Baznīcai vajadzētu būt kā nobriedušam, pieaugušam tēvam, kā patriarham, kuru nebiedē cilvēki ar citādu saprašanu, citādu pieredzi, bet kuriem ir redzējums un spēks, kā arī spēja būt dabiskajam attiecīgās vides psihoterapeitam, ja tas nepieciešams. Taču šai ziņā Baznīcai ir "iekabināts" jau sen – ne jau velti paralēli radās psihoterapija, jo niša bija ne tikai pilnīgi tukša, bet ar mīnusa zīmi. Toreiz psihiatrijā nebija daudz zāļu, un daktera prātam vajadzēja darboties jo intensīvi. baznīcas eksorcisma procedūras bija nevaiksmīgas.

Ok, ja veiks smadzeņu pozitronu emisiijas tomogrāfiju ar kontrastvielu pirms svecītes nolikšanas un pēc, pirms lūgšanas un pēc, noteikti būs acīmredzamas izmaiņas, bet jautājums, cik tās paliekošas. Ja tam ir bijusi tikai benzodiazepīnu tabletes līmeņa "palīdzība" (pai, pai, neraudi), tad no tā maz jēgas, jo nākamajā krīzē cilvēks būs precīzi turpat.

Lai iedotu cilvēkam kaut ko tādu, kas skar dzīles un dod spēku tajās ieskatīties, arī pašā ir jābūt noteikta līmeņa sakārtotībai, nevis dzīvošanai pilnīgā impulsu varā.

Esmu saskārusies ar cilvēkiem, kas pēc sarunas ar garīdznieku ir sev savilkuši virsū visas viņa fobijas un jūtušies vēl izmisušāki. Protams, tā ir viņu atbildība, bet tas runā arī par to, kas notiek Baznīcā un cik tā ir spejīga dot sabiedrībai. Būdama ar šo kristietības "bekgraundu", es tāda palikšu visu mūžu, jo tas ir bijis ļoti ilgi kopā ar mani un ļoti iespaidojis manu dzīvi, tāpat arī manus atveseļošanās un jauna ceļa meklējumus. Nu nav Baznīcas ļaudis sasnieguši tādu līmeni, ka nebaidītos uz sevi paskatīties no malas: gan uz saviem maldiem, gan savām bailēm.

Jau rakstīju, ka savulaik Latvijā visus aktīvos un praktizējošos kristiešus kaut kā trenkāja un vajāja. Nu valsts varas vietā ir dažas minoritātes, piemēram, neticīgie vai paša bailes. Atņems vajātāju, un pazudīs iespēja baidīties.

Interesanti, kā tas ir: tev visu laiku ir bijis no kā baidīties, bet tagad viņa vairāk nebūs. Bailes nedrīkst atdot.

Es arī daudzkārt esmu dzirdējusi, ka tas ir tikai mans stāsts un ka citur tā nav. Ja gribētu, tad varētu ļoti viegli parādīt, kā tas viss kristietībā ir ļoti dzīvs un dzīvotspējīgs vēl šodien, bet cik nu kuram aknas to redzēt.

Palasiet kaut vai ar psihosomatiku sirgstošo slaveno mūķeņu stāstus un to, kā Baznīca šos darbus apbrīno un ciena. Vienkārši satriecoši, kā sievietes ir spējušas sevi dzīvē spīdzināt un pēc tam ar traģisku seju sirgt. Tas pats sakāms par mūkiem, kas pamatīgi dzer (Mārtiņam Luteram taču bija pat halucinācijas) vai sirgst ar depresiju. Tās ir labā valodā uzrakstītas neirotiķa dienasgrāmatas, tiesa gan, dažkārt ļoti interesantas.

Katrā kristietības konfesijā ir šādi "varoņstāsti", katra tos sauc citādi un lepojas, ka tie ir labāki nekā citai konfesijai, it sevišķi, ja varonis sevi vairāk mocījis.

Bet Kristus taču mira varoņa lomai, tātad arī depresijai, psihosomatikai un pašmocībām.

Līdz ar to domāju, ka caur Baznīcas iedoto lupu lasot jebko, kas ir tās krājumos, draud tas pats pašmocību un atkārtotu bedru ceļš.

Bībele arī nav nekāds Baznīcas īpašums, un cilvēks var meklēt to, kas tur ir, noņemot visu rāmjus un ierobežojumus. Laimīgi tie, kam pa laikam nav jānodarbojas ar filtrēšanu kā man.

4  
Gladiola, es strādāju Baznīcā no 1989. gada, man mazliet bija darīšanas pat ar čekistiem, jo mēs vēl bijām PSRS sastāvā, un visi Baznīcā strādājošie skaitījās zināmā mērā bīstami vai vismaz uzraugāmi.

1991. gadā devāmies uz Zviedriju pēc turienes mūsu konfesijas ielūguma, tāpat ar Baznīcas mandātu vēl kā PSRS pilsone esmu bijusi arī Austrijā. Mani gan pēc tam neviens nekur nesauca un nepratināja, bet visādus formulārus ar dziļām niansēm par savu un vecāku biogrāfiju gan esmu aizpildījusi.

Toreiz ar tādu uzraudzību saskārās visi, kas strādāja visās baznīcās pirms atmodas, atmodas laikā un vēl zināmus gadus pēc atmodas. Mums visiem bija kopīgs tas, ka mūs trenkāja vai pieskatīja. No apmēram 15–16 gadu vecuma esmu piedalījusies nelegālā reliģiskās literatūras veidošanā; no sākuma pārrakstīju tulkotus tekstus ar rakstāmmašīnu, mācījos iesiet grāmatas papīra lederīnā, bet vēlāk tulkoju un rediģēju, jo mammai tas patika, un no tēva bija mantota valodas izjūta.

Tas apmēram vienādi notika visās konfesijās, un mēs visi bijām savstarpēji pazīstami. Tad vēl nebija konfesiju kariņu.

Līdz ar to varu teikt, ka zinu ļoti daudz par Baznīcu kā veidojumu Latvijā, pazīstu daudzus tagad sabiedrībā zināmus mācītājus no laikiem, kad mēs vēl visi bijām gandrīz vai pusaudži. Atmodas gados mums pievienojās daudzi citi, kurus arī pamazām iepazinu.

„Smadzeņu skalošana” ir sastopama visur, visās konfesijās un visās reliģijās. Daudzi aspekti ir atkarīgi no ģimenes situācijas un draudzes izvēles, no tās mācītāja, priestera. Visās konfesijās ir cilvēki, kam ir reliģiski murgi, kas ir psihiski slimi un lieto vai nelieto zāles. Visās konfesijās ir neveseli mācītāji. Daudzi ir atkarīgas personības, kas neārstējas un nemainās, nedz arī to apzinās vai grib apzināties. Daudzi, ko pazinu, ir progresējuši un sevi izpratuši, bet daudzi ir gājuši atpakaļ amēbas virzienā. Sektantisms ir cilvēka galvā, ne tik daudz viņa konfesijā; tiesa, ir dažas konfesijas, kurām uz to ir asāks rāviens.

Atmodas laikos draudzēs saskrēja jaunieši un arī pieaugušie, kam bija kādas dzīves problēmas, problēmas ar nobriešanu, un viņi nespēja turēt pieauguša cilvēka dzīvi. Dažiem Baznīca ir palīdzējusi augt, bet dažiem traucējusi. Citi ir aizgājuši, jo negrib maksāt tik daudz naudas, viņuprāt, par neko, bet viņu devums un piedāvājums tiek pilnībā noraidīts kā bīstams; citi tāpēc, ka viņiem nepatīk Baznīcas deguna bāšana privātajā dzīvē.

Bija viens birkavs ļaužu, kas baznīcā mēģināja/cerēja ārstēt savu depresiju. Tur izdzīvojuši pārsvarā tie, kas atrada citus ceļus, galvenokārt psihoterapiju. Man nav nekādas zinātniskās statistikas, bet es pazīstu reālus cilvēkus. Dažs labs no viņiem šad tad aiziet uz baznīcu draugu dēļ, bet, ja draugi arī ir prom, tad tiekas citur un dzīvo citādi.

Sākuma ilūzijas, protams, bija tādas, ka Baznīca būs mammas vietā, jo sava mamma ir vai nu psihiski slima vai vismaz ļoti vāja un daudz prasoša, varbūt viņas pat nav bijis. Bet cerības nepiepildījās, jo Baznīca neļāva augt un būt pašam, bet turpināja mammas sākto turēšanu ciet, tā nebija gudra audžumamma. Nupat runāju ar diviem cilvēkiem, kas savulaik atstājuši divas lielas Latvijas konfesijas ar cienījamu darbu tajās tieši prāta un privātās dzīves kontroles dēļ.

Nesen tīmeklī atradu šādu video:

https://www.youtube.com/watch?v=ZagseNXTCBk&feature=youtu.be

Es mazliet palasīju šī cilvēka biogrāfiju citā vietā: viss bija labi, kamēr priesteris nesāka kūdīt ģimeni pret viņu. Manuprāt, priesterim te vajadzēja atbalstīt ģimeni un palīdzēt tikt pāri pārmaiņām, kā arī ļaut, lai paši lemj tālāko dzīvi. Tas pats taču būtu noticis arī Latvijā, te viņu varbūt pat nosistu.

Ir dramatiski nokļūt patversmē pēc tam, kad esi izaudzinājis 7 bērnus un uzcēlis pamatīgu mājo, kuru šajā video var redzēt, Tev ir bijusi sieva, kuru esi mīlējis un domājis, ka viņa tevi arī mīl un pirmajās grūtībās neskries prom; ok, šīs nav vieglas pārmaiņas, nesaku priekšā, kā viņiem turpmāk būt, runāju tikai par to, kāda šai situācijā ir bijusi Baznīca pati ar savu seksuālo apjukumu, ko ir uzspiedusi citiem; to apstiprina arī video pievienotie filmas autores komentāri.

Pēc tā, ko zinu par Kristīgo Baznīcu Latvijā un pasaulē, vienmēr būšu uzmanīga, un man nekādus makaronus nevarēs sakārt.

Man patīk jaunais Katoļu Baznīcas arhibīskaps, jo nedzirdu viņā tik ierasto stulbumu, bet laiks rādīs.

Lieldienu stāsts ir lasāms Bībelē kā mīts, un paldies Viesturam par parādīto ceļu arhetipu pasaulē.

3  
Vāks, Zane, Lieldienu ieskaņā Tu te gandrīz vai sprediķi esi uzrakstījusi! (tas ir kā kompliments domāts). Man patika, cik precīzi Tu esi noformulējusi to, ko es pati klusībā domāju, bet laikam nemācēju pateikt. Te nav runa par klanīšanos labajam, bet par kaut ko citu. Šādi, manuprāt, kristietība interpretē Dieva žēlsirdību, ko bieži vien aplami iztulko kā nospļaušanos par ļauno, bet patiesībā tā ir ļoti dziļa izpratne par ļaunuma saknēm. Kad Dace šeit raksta par savu kristīgo pieredzi, tad es vienādvien brīnos nu kurā sektā var tā saskalot smadzenes. Tā nav kristietība.
Reiz lasīju, ka Talmudā (vai varbūt arī tas nebija Talmuds, bet nu katrā ziņā kaut kas ne no Vecās Derības, kas ebrejiem satur visādus reliģiskus tekstus) tiek pieminēts stāsts par ebreju izvešanu no Ēģiptes. Nu zināms, Dievs ēģiptiešiem sūta siseņus, slimības un ko tik vēl ne līdz beidzot nobendē visus pirmdzimušos no cilvēka līdz lopam. Vecajā Derībā tiek atspoguļots, ka Dievs ir pilnībā ebreju pusē. Bet Talmudā savukārt tam stāstam ir Dieva piebilde: "Vai tu domā, ka man sirds nesāpēja par tiem ēģiptiešiem?" Man labāk patika Dievs, kam vienādi sāp sirds par ebrejiem un ēģiptiešiem.
Bet Tev, Zane, par šo komentāru cake cepums! (cep, cep, cep, cep kūku :D) Priecīgus svētkus!

1-10 11-12
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika