viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2013 » Jūnijs » 2 » Laimīgais bērns
Laimīgais bērns
10:14 PM
 
1. Vainas dievišķā izcelsme. Manuprāt, vainas sajūtas rašanās mehānismā ir ieslēpts pārsteidzoša fantāzija un pienākums vienlaicīgi – būt Dievam. Un ja tas neizdodas, iestājas vaina – tāds kā sods, izdzīšana no Olimpa. Nu un tad cilvēks, kas nebija varējis apliecināt sevi kā Dievs, cieš šo iedomāto izdzīšanas zaudējumu. Ja mēs jūtam vainu, tad dziļi sevī pieprasām, lai būtu nekļūdīgi, kā Dievs – tādā nozīmē, ka Dievam vienlaicīgi būtu jāredz visa pagātne un visa nākotne. Tam būtu jāparedz visu iespējamo rīcību sekas un vienā momentā jāpieņem tas lēmums, kas ir vienīgais ilgtermiņā pareizais, pat ja īstermiņā tāds neliekas. Tomēr atcerēsimies Homēra Dievu sapulces – to sasaukšanas fakts vien jau nozīmē, ka neviens atsevišķs dievs, ieskaitot pašu Zevu, neatzīst sevi par visspēcīgu, tātad arī nekļūdīgu. Risinājumi tiek atrasti dievu interešu sadursmēs, vājībās, gluži tāpat, kā tas notiek starp cilvēkiem.
Tomēr laikam jau mēs gribam ticēt tādam vienam visvarenam un nekļūdīgam Dievam, kurš visu redz un visu saprot. Reizēm šāda pozīcija tiek deleģēta visgudrajam psihoterapeitam, kas pretnostatīta kļūmīgajiem vecākiem, kuri mūžam jāpamāca un jāsarāj. Konsekvence – vecāki sāk gribēt sevi asociēt ar psihoterapeitiem, kas tikai sēž krēslā un domā, nevis rīkojas. Jo rīkošanās nevar nesaistīties ar kļūdīšanos un to negribas. Bērniem vajag arī kļūdīgus vecākus, kas rīkojas, nevis tikai dievišķus reflektētājus, kas baidās zaudēt savu dievišķības un bezatbildības pilno lomu. Tomēr nevar teikt, ka tikai kļūdas pieļaujošie ir vajadzīgi, arī bez vecākiem, kā dieviem nevar. Vecākos vajadzīgas abas šīs polaritātes, to sadursme un cīņa. Tikai caur to notiek kaut kāda attīstība.
Tad, kad vecāki kļūdās, darot to ar vislabākajiem nodomiem un par to, ka izdarījuši kļūdu, dažreiz saprotot tikai pēc gadiem, tie ievada bērnu kopējā dzimtaskokā, tā problēmās un vajadzībās – katrs vecāks taču ir arī bērns saviem kļūdainajiem vecākiem. Un bērns kļūst daļa no veselā, kam gan kalpo, gan kurā smeļas savas esības jēgu un attīstības virzienu. Bet tad, kad vecāki ir perfekti, bērns var dzīvot savu dzīvi un sekot savām individuālajām vajadzībām. Taču vienlaikus tas nozīmē arī atdalītību no sava dzimtaskoka un kosmisku vientulību, pienākumu pašam izdomāt savas dzīves jēgu un virzību. Tas ir gandrīz kā būt bārenim un neko nezināt par saviem vecākiem un vecāku vecākiem – par laimi, dzīvē tā gandrīz vai nekad negadās.
 
2. Bērnu cieņa pret vacākiem. Uz vecākiem var un vajag dusmoties, bet tie ir jāciena – gan kā kļūdaini mirstīgie, gan kā dievi. Cieņa pret vecākiem (dzimtaskoku) ir pieauguša bērna īpašība. Bērnībā bērns drīkst sekot savai fantāzijai par to, kādus vecākus viņš grib. Un bērns drīkst to pieprasīt – tās ir viņa tiesības un viņa pienesums dzimtaskokam. Jo tieši bērni ir tā ģimenes daļa, kuru interešu vārdā vecāki maina visu savu dzīvi. Kolīdz ir bērni, jebkurš lēmums neizbēgami jāskata bērnu interešu kontekstā. Ja iesim uz kino, kas paliks pie bērniem? Ja mainīsim dzīvesvietu, kā tas atsauksies uz bērniem? Ja riskanti ieguldīsim naudu – vai neaplaupīsim bērnus? Ja šķirsimies, ... utt...
Taču šādi uzvesties – pieprasīt - bērni drīkst tikai līdz pilngadībai – pēc tam tie paši sāk kļūt atbildīgi par savu vajadzību realizēšanu. Aizliegts ir pārmest vecākiem – tu man nenondrošināji, neiedevi, nesarūpēji to un to, tādēļ tagad man nav tādas un šitādas iespējas! Tu esi vainīgs! Jo kaut ko neiedodot, vienmēr tiek iedots kas cits, pretējais. Vecāku vainošana tomēr notiek! Un vēl biežāk notiek, ka uz laulāto tiek projicētas tās vajadzības, kas nav realizējušās bērnībā attiecībās ar pretējā dzimuma vecāku. Tātad vecāku vainošana pārtop par laulātā vainošanu. Un tad sākas konflikti, kurus es saucu par „bērnu tipa” konfliktiem starp pieaugušiem cilvēkiem – „tu esi vainīgs, ka neesi tāds, kādam tev, manuprāt, jābūt. Tu esi vainīgs, ka nerealizē mans fantāzijas par manām nerealizētajām vajadzībām, kuru realizēšanas dēļ es tevi esmu apprecējis!”. Man izskatās, ka kaut kas no šī ir ieviesies arī pagājušā bloga komentāros...
Man ir svarīgi un interesanti visi komentētāji, pat tad, ja nesaprotu, ko viņi tur raksta, vai ja nevaru identificēties ar rakstīto. Un tad es nodomāju – redz, var dzīvot, just (nejust) un domāt (nesaprast) arī tā! Tas nenozīmē, ka nekad nesadusmojos, nekļūstu ironisks vai sarkastisks par kaut ko, „kam, manuprāt, bija jābūt citādāk” - gribēju uzrakstīt. Precīzāk būtu teikt – „kam nepiekrītu” un šī nianse ir izšķiroša. „Es domāju citādāk” ir atšķirīgi no – „tev bija jābūt citādākam, kā man vajadzētu, lai tu būtu”.
Tas ir arī atkarības jautājums – jo, ja nekas nevar notikt, kamēr tas cits nekļūst citādāks, tad visas laimes atslēdziņas ir nonākušas pie tā, nekļuvušā. Un tad jācieš no personiskā nelaimīguma un nav nekādas izejas, jāšaujas gandrīz vai nost.
 
3. Vispārīgais un konkrētais. Nesaucu še cilvēkus (nikus) vārdā, esmu vispārīgs un līdz ar to daudznozīmīgs. Taču ir iespējams vēl vispārīgāks izteikšanās stils un tāds arī šeit ir sastopams. Lasot gribas jautāt – to, kas uzrakstīts, iespējams saprast vismaz trijos dažādos veidos. Kuru tu domāji? Parasti jau mēs paliekam vispārīgajā līmenī tad, ja baidāmies no sekām, kuras varētu iestāties, ja kļūtu konkrētāki. Ir komentētāji, kuri man patīk vairāk, bet es nesaucu tos vārdā, jo baidos, ka tie, kurus nenosaukšu, sāks justies kā mazāk vērtīgi. Tas ir tas, ko nevēlos. Bet kādi iemesli palikt vispārējiem ir komentētājiem, kuru anonimitāte tomēr ir aizsargāta gan ar niku, gan ar tiesībām teikt un neteikt, stāstīt par savu vai draudzenes gadījumu, tomēr ļoti konkrētu? Man šķiet – tās pašas bailes, kas veido fantāziju - var notikt kas slikts. Bet bailes kopā ar nezināšanu – kas tas sliktais varētu būt? Baidīties no kaut kā nezināma. Bet ja tā, tad nav saprotams, kur ir tas punkts, kurā stāv attiecīgais komentētājs, ko viņš pārstāv. Un tad viņa viedoklis zaudē lielu daļu savas ietekmes un spēka.
 
4. Vēl es aizdomājos arī par kaut ko, kas ārpus šī bloga notikumiem, kam varētu likt virsrakstu – kultūra un kultūras darbinieki. Ar kultūru es saprotu cilvēces pieredzi, zināšanas, kas sakrātas simboliskos izteiksmes veidos par to, kā dzīvot un kā izdzīvot. Dzīvot kultūrā un kultūru kopt man nozīmē iztulkot, izprast un atklāt šos simbolus, sajūtot katarsi par šo darbu un dodot lielāku vai mazāku, vieglāku vai grūtāku, bet - iespēju arī skatītājam, klausītājam un lasītājam to sajust.
Doma starp pretrunu starp kultūru un kultūras darbinieku man ienāca prātā, noskatoties Mihaila Gruzdova inscenēto Sofokla „Antigoni” Dailē. Skatījos uz Ilzi Ķuzuli – Skrastiņu un padomāju – laimīgā meitene, ko tu dari Antigones lomā? Pirmizrādē bija arī mamma. Tētis pievienojās ģimenei uz to daļu, kas pēc izrādes. Bet man prātā nāca pulkveža (Als Pačīno) vārdi (aptuvenā paša tulkojumā, pēc atmiņas) no filmas „Sievietes smarža” – „Tu, gliemezīti no Klusā okeāna piekrastes! Ko tu saproti no sāpēm!?”
Nāca prātā arī cits kultūras darbinieks – Fjodors Dostojevskis, kurš gan kaut ko saprata no sāpēm, viņa dzīve taču galvenokārt norisa starp tā sauktajām padibenēm, kas nes sevī pieredzi, kā nevajag. Antikultūra, taču katrā „nē” ir „jā” veidols, bet ne katrā „jā” (laimīgais bērns) ir „nē” veidols. Laimīgajam bērnam nav pašsaprotami sāpēt un saskatīt tajā kādu kultūras jēgu. Redzēs, kā būs ar Pētera Krilova inscenējumu Nacionālajā teātrī . Es runāju par Džona Maksvela Kutzē „Rudeni Pēterburgā”, gatavojos uz to doties.
Šķiet, Gruzdovs apzināti slīd pa virsu. Monotonas intonācijas, pastiprināts akcents uz muzikāliem izteiksmes līdzekļiem (Aleksejs Peguševs) – veiksme jaunajam komponistam tikt izbīdītam pirmajā plānā tur, kur tas nav sevišķi loģiski. Bet Sofokla teksts tomēr būtu gana jaudīgs arī tad, ja to norunātu robots – šajā gadījumā tur pat varētu ieraudzīt kādas līdz tam neievērotas kvalitātes. Kaut ko no sāpēm saprot Juris Žagars, kā Kreonts viņš ir daudz pārliecinošāks par Juri Žagaru, kas izsakās par Kreontu reklāmas rullīšos. Tomēr galvenais – par patriarhālas ģimenes sabrukumu kā valsts sabrukuma iemeslu – paliek nepateikts. Varētu būt ļoti mūsdienīga tēma. Bet nebija. Var par to bļaut, bet var arī klusējot paraustīt plecus.
 
5. Vēl jau arī šis tracītis ap „100 gramu kultūras” zemajiem reitingiem un neatbilstošajiem raidlaikiem. Lasīju Beltes kunga marketingiski manipulatīvās pārdomas par to, kas tam bezsmadzeņu TV skatītājam kurā diennakts laikā jādod ēst (skatīties), lai nonāktu pie ideāla – lai viņam smadzeņu paliek tik maz, ka viņš to vien dara kā skatās TV1. Man tas kaut kā saistās ar nejauši padzirdētu faktu – „Rīgas laika” tirāža esot vairs tikai 15oo eksemplāru. Tas, ka „Antigone” ir kamerzālē, nevis uz lielās skatuves, un tas, ka ne „Rīgas laiks” ir tur, kur tam jābūt, ne „100 grami kultūras”, ir šis kultūras darbinieks kā „laimīgais bērns”. Viņam ir izveidota sava pasaulīte, pilna jaukām rotaļlietām un iedvests, ka viņam pienākas un ka viņš ir pati kultūra, nevis kultūras darbinieks. Tā anštendīgi, pa smuko, taču ne kultūrai. Kultūras darbiniekam, kurš nerok gana dziļi, ārpus savas pasaulītes. Nav pietiekami nelaimīgs bijis, tāpēc. Laimīgais bērns. Lēnas apokalipses sajūta tādam vērotājam kā man. Kā raugoties uz Titāniku, bet varbūt uz briesmīgo fon Trīra planētu ar nosaukumu Melanholija. Cilvēki iestīvinātos kreklos gaida savu nāvi. Bet bērns ir laimīgs, viņa nekļūdīgie vecāki viņu mīl.

Skatījumu skaits: 676 | Pievienoja: viestursr | Reitings: 5.0/2 |
Komentāru kopskaits: 311 2 3 4 »
31  
...ja fizika un matemātika ir brīvi interpretējamas, kādā zinātniskumā balstās Jūsu objektīvā realitāte?

30  
Bryuver, vai jāsaprot tā, ka Jūs esat pieķēries domai par dzīves galīgumu un citas iespējas Jūs sāpina?

29  
i, ja jau labi sarunā ar fizikas un matemātikas likumiem, tad var uztaisīt arī to, ka 2x2=5.

Kāds mans draugs reiz teica, ka šajā dzīvē jau mēs tikai mācoties un ka viss īstais būšot tajā tur. Viņi ar sievu dzīvoja sliktāk kā suns ar kaķi, kaut arī bija 3 bērni. Viņai riebās viņa sektantisms, bet viņš savukārt demonstrēja spītību un priecājās par katru ielikto kloķi. Un viņam labi sanāca: sieva bez nopietnas slimības ņēma un nomira, un viņš varēja netraucēti turpināt mācīties.

Reliģiju, tāpat kā daudz ko citu, var lietot dažādi. Varam ieraudzīt, kā simboli stāsta par dzīves realitātēm, un tādējādi veicināt savu attīstību, bet varam interpretēt simbolus tā, ka tie apklusina sāpīgākos un reizē attīstošākos jautājumus. Tad, protams, esam gudrāki par visiem, jo nekas, kas citiem sāp vai draud, mūs vairs neskar.

28  
Iedomājos, vai tā ir tikai sakritība, ka pēdējā laika spēcīgākās un arī traģiskākās latviešu autobiogrāfiskās prozas autori ir divi laimīgie bērni - Oļģerts Kroders un Valentīna Freimane. Jeb varbūt laimīgā bērna loma reizēm ir ļoti laba pašaizsardzība.
Un vēl par dzimtas stāstiem - tie visatklātāk un godīgāk tiek izstāstīti bērniem, ar visiem "skeletiem skapjos". Vēlāk izaugot un kā pie bikts jautājot, kā tad tur īsti bija, detaļas varbūt aizpilda kādu nelielu robiņu jau sen instinktīvi saliktajā puzlī, bet tiek arī saņemts tik daudz "miglojošu" paskaidrojumu, ka kopējā bildes kvalitāte no tā labāka nekļūst.

27  
Patīkams pretstats tam, ka puisītim visu mūžu tiesības būt mātes nomocītam, un meitnītei tēva neatzītai.
Tas, kas pirmajā brīdī var tik uzskatīts par laimīgā bērna priekšrocību jau nākošajā var pavērsties pret viņu un kļūt par ne tik laimīgā bērna priekšrocību un otrādi. Ne tik laimīgajam savi ideāli jābūvē pašam, bet laimīgais var ideālus kompilēt no laimīgās bērnības. Laimīgais nepamanīs briesmas, bet ne tik laimīgais tās redzēs visur, arī tur, kur to nav.
Bet spēja nospēlēt Antigoni tomēr pirmkārt talanta nevis laimīguma-nelaimīguma jautājums.

26  
"Edisons izgudroja" un "paliks dzīvajiem".

tātad no apziņas kaut kas tapa un apziņā kaut kas paliks. kolektīvajā apziņā, kuras neatņemama daļa ir individuālā apziņa. tad kā gan tā, būdama daļa no veseluma, varētu iet bojā? tas būs pretrunā ar enerģijas nezūdamības likumu.

25  
I, atļaušos Jums Daces vietā atbildēt uz jautājumu, kur " paliks tas, kas būs sevī atdzīvināts, sadzirdēts un izaudzināts", Tas paliks dzīvajiem. Līdzībās runājot, Edisons izgudroja elektrisko spuldzīti un viņa pieredze šobrīt apgaismo Jūsu istabu. Tas pats attiecas arī uz nemateriālām lietām. No pusmērkaķu bara paradumiem līdz apjēgai par nešķiramu laulību, piemēram, jāsavāc drusku pieredzes, un to nevar iegūt viens cilvēks vienas dzīves laikā. Viņš iegūst savu daļu un nodot tālāk nākamajām paaudzēm papildināšanai un pilnveidošanai. Tā kā ar Daces nāvi viņas pieredze nebeigsies. Tā noteikti paliks cilvēkos, kas bija kopā ar viņu un viņu pārdzīvos.
Cits interesants temats ir tas, ko šeit tagad apspriež Dace un Zane. Paskatoties uz savas ģimenes vēsturi un Daces un Zanes pēdējiem komentāriem, jūtos pārsteigta, ka arī es varētu piebalsot un sacīt, ka daudz ko dzimtā ir ietekmējis karš. Un tad es domāju, vai nav kaut kādi vēsturiski notikumi, kas ievelk kādas līdzīgas līnijas to dzimtas koku likteņos, ko tie skar? Nevar būt, ka karš un vīriešu deficīts pēc tā, nekādi neietekmē plašākā mērogā, ne tikai atsevišķus dzimtaskokus.

24  
Jā, manī šīs nedēļas blogs un viena sadzīviska situācija uzvedinaja uz domām par dzimtu, ģimeni.
Dace, tas ko Tu raksti, par dzimtas piedzīvoto.. es ļoti daudz zinu par saviem senčiem, agrāk mamma staigāja pa arhīvu, taisīja dzimtas koku, daudz arī bija runājuši ģimenē. Un gandrīz visi manā dzimtā ir bijuši baigie jautrīši. Pat kara laika notikumi, pēckara gadi, tas ir vienas vienīgas māžošanās, kā es to savā laikā saucu. Man pat liekas, ka es esmu kā tāds drūmais īgņa visā tajā pasākumā - mūsu dzimtā.
Bet mans favorīts dzimtā noteikti ir vectēvs, kuru gan es neesmu sastapusi dzīvu esam, bet kurš bija pats lielakais jautrītis. Bet ideju ziņā, tāds pats kā es, baigais "gudrinieks".
Dacei, bet varbūt vislabāk ir dažreiz nolīst no visiem prom, izbaudīt, cik labi ir, ka ne ar vienu nav jārēķinās, ar viņu uzmanības vajadzības kaprīzītēm.. un ļauties savai pasaulei.
Es tā dažreiz daru, bet cenšos saglabāt iekšējo smaidu sevī, lai "mana pasaulīte" mani nepārņem. Tas "smaids" par to visu ļauj neievilkties par dziļu, vismaz man.

23  
Dace, ja jau ir tikai viena dzīve, kura tuvāko daždesmit gadu laikā beigsies, tad kur Jūs liksiet visu to, kas " būs sevī atdzīvināts, sadzirdēts un izaudzināts"? ko tā pieredze dos, ja viņa atdursies zemē un beigsies?

22  
[2]

Jāteic, ka Moreno (un viņa priekšteči) ir bijis viens ģeniāls vecis, kad izdomāja, kā bijušo, ja tas svarģi, var dabūt augšā, kaut arī visi īpašie ļaudis varbūt sen jau miruši, nevienu nepazīsti un šķiet, ka tur nekā vairs nevar līdzēt, kas, manuprāt, var izpausties arī kā sajūta, ka tur nekā jēdzīga nav. Kaut kāda iespēja taču būs arī cilvēkam, kas atstāts babybox bērnu slimnīcā, un arī viņš kaut ko varēs atrast un sastapt.

Tikai šis process, tā senču garu izsaukšana, prasa klusumu sevī, mainīt kaut kādas pozīcijas un ļaužu vai sabiedrības ierastās nostājas, varbūt arī noiet vienatnē, pat kļūt par dīvaini citu acīs, vismaz tik daudz nebūt tai tarkšķī, kas ir pa tukšo visapkārt un visbiežāk seko pēc tālruņa zvana: "Tu nevari iedomāties, ko viņš man pateica"; "Ārprāc, cik mana māte ir atpalikusi"; "Mans tēvs (vīrs, brālis) ir vienkārši bērns"; "Kā tu domā, vai šitie jebkad pieaugs", kas dažos "ļoti attīstītos" ļaužu lokos beidzas ar "Viņai noteikti vajadzētu iet pie psihoterapeita", "Nē, labāk uz grupu terapiju, jo viņa ir ļoti noslēgta". Visi citi zina visu ko par visiem citiem.

Tādā nepārtrauktā prāta un dvēseles sagandēšanā nav vietas nekādai būšanai kopā ar savu garu, jo, kā Bībelē sacīts, Svētā Gara balss ir klusa, bet to saikni obligāti vajag, jo citādi nav dzīvības, tikai tarkšķis, "dunošs varšs, šķindoša kimbala", ka tagadējiem Bībeles tulkotājiem labpaticis izteikties 1. Kor. 13:1; es, piemēram, nedomāju, ka pārdzimšu vai uzmodīšos, kad Kristus nāks modināt mirušos, vai uzreiz pēc nāves nonākšu debesīs, vai būšu iesaistīta vēl kādos fantastiskos notikumos; domāju, ka ir viena dzīve, un vienā brīdī tā beigsies, un viss, kas būs sevī atdzīvināts, sadzirdēts un izaudzināts, būs tas, kas man piederēs.

Tāpēc varbūt tas "ārspēks", kas velk uz "iekšpusi", ir tieši tai brīdī arī tas īstais vajadzīgais, bet es domāju, ka tur var būt arī zināmi riski, jo tādos brīžos var ieiet sevī par daudz un nobraukt kaut kur šķībi, kad psihe pārkarst. Ļauži apkārt ir vajadzīgi, savas runas ar viņiem arī, sava dalīšanās un arī mācīšanās, savs prieks un izlaide, bet ir viena vieta, kas saucas mana robeža, un tur nevienam nav teikšanas, jo tur es satiekos ar savu garu, lai kopā sastaptu kādu man būtisku lietu.

Kaut kā arī šķiet, ka tas nemaz nav "ārspēks", bet tomēr "iekšpēks", tikai viņš ir tik stiprs un spēcīgs, ka šķiet, ka kāds cits mani kaut kur velk, bet tas nav no ārpuses, tā ir paša dvēseles vajadzība, jo gari jau var sastapties tikai tur, kur gari mīt – iekšpusē, ne jau tai troksnī, kas ir ārpusē, visās tajās "kāda kuram māja, mašīna vai celulīts" basņās, jo vētrā un troksnī Dieva nav.

1-10 11-20 21-30 31-31
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika