Laulība kā izvairīšanās no Shizmas - 12 Maijā 2013 - Blogs - viestursr.ucoz.lv
viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2013 » Maijs » 12 » Laulība kā izvairīšanās no Shizmas
Laulība kā izvairīšanās no Shizmas
9:47 PM
 
Par „Kreicera sonāti” vēl parunāsim, bet sāksim ar laulības vēsturi. Man šķiet, liels izaicinājums matriarhālai ģimenei ir bijusi dēlu izaugšana. Tie varētu būt sākuši runāt pretim mammai, vai arī kaut ko (mammu) nespēdami sadalīt savā starpā, uzdrīkstējās pamest dzimto pavardu, aiziet. Šodien varbūt grūti to iedomāties, bet tie tomēr ir bijuši gadu tūkstoši, kad dēls nekur neaizgāja un kad incests ar māti un māsu, nemaz nerunājot par mātes māsām un māsīcām bija vispāratzīta kopdzīves forma, saukta arī par grupu laulību. Vēstis par to nāk kaut vai no senās Ēģiptes, kur faraoni precēja savas māsas un kopīgi valdīja. Arī Izīda un Ozīriss ir brālis un māsa, kuri ļoti komplicētā ceļā tiek pie dēla Gora. Gan jau arī latviešiem ir bijusi šāda pieredze, jo vai gan citādi būtu tā tautas dziesma - „stundu stāvu domādama...”. Gan jau ne tikai bijusi, sevišķi, ja nav zināms, kurš ir dēla tēvs. Atceros kādu bezpalīdzīgu tēvu, kurš bija atnācis pie manis ar jautājumu – ko lai dara, ja sieva pārvākusies gulēt uz divdesmitpiecgadīgā dēla istabu un šis dēls ir kļuvis neciešami nervozs un lecīgs, pat draud tēvam ar nazi. Tā nebija nekāda sociālā riska ģimene, visi ļoti izglītoti un dzīvē daudz sasnieguši cilvēki.
Man šķiet ļoti svarīgi iedomāties nekad objektīvi neeksistējušu situāciju – visi pieaugušie vīrieši ir prom no mammām, māsām un vienas nakts sievām – mežā, jūrā, tirgos, laupīšanas vai karagājienos utt. „Mājās” palikuši tikai mazie puikas un visu vecumu sievietes. Sanāk divas pasaules – sieviešu, kura strukturējas ar pievilcības vai „spogulīt, spogulīt” principa palīdzību, kas izvirza Lielo Māti kā vispievilcīgāko un tādēļ visa noteicēju un sodītāju, un vīriešu, kura strukturējas ar „goda atdošanas” vecākajam un „kopīga nozieguma” principiem. Šie principi nosaka, ka dēls atzīst tēva virsvadību un ka abi piedalās (ne tikai rituālās) darbībās, kurās apliecina, ka neviena sieviete nekad neielīdīs starp tēvu un dēlu. Neviena sieviete nespēs iežēlināt vīrus tā, lai tie nostātos viens pret otru.
Izveidojas šādas divas nometnes, katrā no tām ir savs emocionāls gan pretstāves, gan saplūšanas potenciāls. Sieviešu puses Mātes daļa jūtas Dēla nodota, nesmuka kļuvusi un varu zaudējusi. Tā jūtas neaizsargāta un aizvainota, bet pārliecināta, ka Dieviete ir viņas pusē un ka taisnība galu galā uzvarēs un Dēls atgriezīsies. Viņa šo situāciju izjūt kā milzu netaisnību – pašas audzinātais un veidotais īpašums ir ticis nozagts, to piesavinājušies visādi pasaules klaidoņi, kas noveduši Dēlu no pareizā, Māti godājošā ceļa. Bet viņa arī zina, ka ir viskompetentākā par to, kā dzīvojama dzīve – tas ļauj viņai skatīties no augšas uz visādiem pasaules staigātājiem.
Sieviešu nometnes Meitas daļā valda bēdas un mazvērtības sajūtas – Tēvs par viņu ir aizmirsis, viss kas cits tam ir svarīgāks par Meitu, turklāt arī Brāli tas ir aizvilinājis pie sevis. Tātad viņa ir pilnīgi nesmuka un tādēļ neietekmīga. Vainīga Mātes priekšā par šādu savu nespēju noturēt vīriešus sieviešu nometnē. Šādu traumu guvušai, Meitai tomēr vairumā gadījumu pietiek vitalitātes neieslīgt mūžīgā zaudējuma nepārdzīvošanā. Tā meklē vīriešus, kuri viņu reabilitēs, atzīs par skaistu, un atļausies tikt pamesti, lai Meita tādējādi varētu atriebties Tēvam un Brālim par sevis nodošanu un atrastu sev jaunus Tēvu un Brāli – gan lai tos mīlētu, gan lai sodītu.
Vīriešu nometnes Tēva daļa izbauda savu jauniegūto varu – tā ir pierādījusi Mātei, ka spēj organizēt dzīvi arī bez tās un piedzīvot šādā dzīvē daudz interesanta un pašapliecinoša, ieskaitot iespēju „doties meitās” tad, kad pašiem to gribas, nevis tad, kad jāpilda kāds pienākums pret Dievietes pievilcību. Tomēr Dieviete un bailes no tās Tēvam miera neliek, tādēļ tas attīsta reliģisku ideoloģiju un rituālus, kuros no Dievietes „jāiet prom” un saskaņā ar kuru tā kļūst par Sātanu un asociējas ar Sodomu un Gomoru. Un dažreiz Tēvam ir skumīgi un tas jūtas vainīgs par pamesto Meitu, kas gan tūliņ tiek aizdzītas aiz bailēm no čūskām, kas var ielīst starp Tēvu un Dēlu.
Dēls pēc aiziešanas no Mātes jūtas gan milzu nedrošībā nonācis, gan apjucis un vainīgs. Viņa uzticības zvēresti Tēvam ne vienmēr ir apzināti un nereti tiek uztverti kā uzspiesti – Mātes ideoloģija ne vienmēr ir viegli pametama, sevišķi, ja nav klaji vardarbīga un riebīga savās izpausmēs. Dēlam daudz vairāk nekā Tēvam ir bail no Dievietes – viņš parasti nesaprot, ka viņam ir bail. Daudz biežāk viņš domā, ka ir iemīlējies, un ne vienmēr dzird Tēvu, kas saka – „uzmanies no čūskām. Ja tās ielīdīs starp tevi un mani, mēs abi atkal kļūsim par vergiem.” Tēvs ne vienmēr var to tā tik skaidri pateikt un teoloģiski pamatot, un ja arī var, Dēls parasti nav gatavs to dzirdēt. Saprašana tiek aizstāta ar ticību – Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam, kas tos savieno. Ticība mēdz zaudēt savu saikni ar vēsturi un psiholoģiju – ja tas notiek, tā kļūst vāja...
 
Ja eksistē šādas divas labi norobežotas nometnes, tad ir neizbēgami, ka vīrieši dodas „meitās” uz „citu māju” (nemaz nav tik būtiski, uz kuru), pie viena arī laupot un izvarojot – tas kaut kā palīdz izlādēt visas tās komplicētās jūtas, par kurām minēts augstāk. Ja bērni dzimst no izvarošanas, tad arī nākamajā paaudzē saglabāsies divu naidīgo nometņu dalījums. Vardarbība ir iemesls, kādēļ starp nometnēm pilnīga norobežotība nekad nav eksistējusi – jo bija vīriešu grupas (karadraudzes), kas tika kaut kādā veidā noalgotas, lai aizsargātu sievietes pret citām. Šādi izveidojās valstiņas ar virsaiti priekšgalā, kuras pamazām apvienojās, iekaroja viena otru, un kļuva par karalistēm. Tātad – no vienas puses – matriarhālās čūskas savu paveica. Ja tās nevarēja ielīst starp Tēvu un Dēlu, tad izdarīja to starp divām vīriešu karadraudzēm, kas tika izspēlētas viena pret otru. Ar šo konstatējumu es negribētu ieslīgt nekādos abu dzimumu uzvedības vērtējumos, sevišķi izvēloties visādus nesvarīgus (piemērām, morālus) kritērijus.
Valstu veidošanās rezultātā sievišķā nometne, no vienas puses, pakļāvās vīrišķajai, bet no otras – saglabāja savu autonomiju un savas pretenzijas, balstītas augstākminētajās Mātes un Meitas jūtās, aizejot Tēvam un Dēlam. Tātad vīrieši bija iemānīti aizsargāt sievietes no citiem vīriešiem, bet vai tiem kas tika dots par to? Tika jau gan – kas gan cits, ja ne tas pats sekss, pārdotās seksualitātes veidā galvenokārt un visbiežāk. Bet šeit mums jāatceras Tēva un Dēla emocionālās vajadzības, kas radās divu nometņu izveidošanās rezultātā – Tēvam vajag varu un teikšanu pār Māti un Dēlam – Dievietei veltītā upura atzīšanu un mierinājumu par pūlēm. Tas arī ir pamats monogāmai laulībai tajā karalistē, par kuru še runājām. Derība starp vīrieti un sievieti iekļauj sevī vīrieša ģimenē ienesto aizsardzību, kas ceļas no tā stāvokļa vīriešu Tēva – Dēla sistēmas hierarhijā. Jo augstāku stāvokli vīrs tajā ieņem, jo lielāka drošība sievai – to var apdraudēt tikai tie, kas hierarhijā par vīru augstāki. Laulība, raugoties no šādas perspektīvas, ir glābšanās no briesmīgās Shizmas (šķelšanās) starp vīrišķo un sievišķo un šīs Shizmas zaudējuma ārstēšana. Bet ja tā, tad tai jāizpilda tās emocionālās vajadzības, kuras minētas augstāk – Mātes, Meitas, Tēva un Dēla. Ja kaut kas no šo vajadzību izpildīšanas pieklibos, Shizma par sevi atgādinās. Un otrādi – ja notiks šķiršanās, Shizma vienkārši iestāsies. Tas notiks, īpaši manifestējoties kaut kam no nerealizētajām vajadzībām – nostājoties tam redzamākajā vietā. Piemērām, ja laulātajā pārī nebūs realizējušās Meitas vajadzības tikt atzītai kā skaistai, visskaistākajai, ārstējot to traumu, kuru iecirta tēva aiziešana kaut kur ne tur, tad laulības šķiršana noritēs tieši zem šādas zīmes un tās publiski sludinātais rezultāts būs – vīrieši pamet sievietes bez aizsardzības.
Varētu vēl daudz ko runāt par dažādiem šķiršanās tipiem, raugoties no laulībā slikti apmierinātajām lomu četrotnes vajadzībām, bet šajā rakstā visu parādīt nevarēs. Ilustrācijai atgriezīsimies pie „Kreicera sonātes” – arī tajā laulība tika šķirta, vīram nogalinot sievu. Tas notika tādēļ, ka vīrs laulībā jutās izmantots, lai gan objektīvi raugoties, nekā tamlīdzīga. Bet viņš tā jutās. Es teiktu – Dēls, kurš nemitīgi ziedo Dievietei un nekad negūst galīgu mieru no šīs ziedošanas nepieciešamības. Ar to es gribu teikt – laulība ir kā tāds rāmis vai ekrāns, uz kura projicējas laulāto vajadzības. Ja viņi skatās ekrānā un mācās, tad iegūst kaut ko no savu vajadzību realizēšanās. Bet ja viņi iedomājas šķirties, tad neredz, ka otrs ir tikai ekrāns un notiesā sevi uz to, ka nerealizētās vajadzības uzsprāgs vairakkārt stiprākā apjomā meklējot jaunus ekrānus. Galvenais secinājums, šādā veidā palūkojoties uz laulību, ir – tā ir process, kurā ik sekundi tiek izspēlēta Shizma, provocējot iespēju uznākt uz skatuves un dominēt kādai no četrinieka vajadzībām un izraisot asus konfliktus šo vajadzību realizēšanā. Ja šādu laulību šķir, tad pazūd visa skatuve, bet līdz ar to vajadzības var noslēpties kaut kur dziļi, sniedzot šķietamu atvieglojumu. Bet tās jau arī negūst iespēju realizēties!
 
Tātad – laulība ir gan traki interesanta, gan atbildīga lieta, arī no individuālo vajadzību viedokļa raugoties. Bet – cilvēki taču tajā iestājas pa lielākai daļai pat ne ar drusku apjēgsmes, ko tā nozīmē! Tas jau, protams, nemazina viņu atbildību – par sekām būs jāmaksā pašiem, ne jau kādam citam. Jautājums, vai mēs esam gatavi laulībai, tajā stājoties? Atbilde, protams, var būt tikai viena – nē. No vienas puses – labi, ka tā. Jo, ja zinātu, varētu nobīties un aizbēgt. Taču no otras – varbūt nekaitētu, ja jaunieši vairāk tiktu pamācīti par to, kas ir kas.
Šeit es gribu pieminēt to, ko es saucu par izmēģinājuma laulību. Mēdz būt, ka kopā sāk dzīvot klasesbiedri, kas nevar aiziet no pienākuma uzlūgt vienam otru uz deju. Mēdz būt, ka šādiem klasesbiedriem dzimst bērns un tikai tad viņi apjēdz, ka būtībā ir bijuši viens otram brālis un māsa. Ja bērns, tad ko gan vairs tālāk – jādzīvo, jāmācās būt vīram un sievai. Bet ja bērna nav, tad gan var šķirties, paņemot līdzi pateicību tam otram par to, kas attiecībās iegūts.
Esmu lasījis par ciltīm, kuru kultūrā ietilpst ļaušana jauniešiem pēc dzimumnobrieduma iestāšanās padzīvot brīvās, grupu laulībai līdzīgās attiecībās. Kad šis periods beidzas, tiem jāveido monogāmas ģimenes, bez kādām šķiršanās un laulības pārkāpšanas iespējām. Manuprāt, kaut kas tajā ir. Mūsu ģimenes vājums slēpjas tajā, ka tā tiek uztverta kā nemitīgi izmēģinājuma fāzē esoša. Man liktos pareizāk, ja tiktu novilkta skaidra robeža – kur ir mēģinājumi un kur viss sākas pa īstam.

Skatījumu skaits: 647 | Pievienoja: viestursr | Reitings: 5.0/1 |
Komentāru kopskaits: 601 2 3 4 5 6 »
60  
Nu, tādā gadījumā Tev par to susļiku arī jākļūst. Ja kļūsi, varbūt pēc tam izaugsi vismaz par bebri. Ja nekļūsi, tad tā arī paliksi susļiks ar fantāzijām, ka viņš ir zilonis, jo viņš tic Lielajam Zilonim.

59  
tās nav ķengas, tā ir Jūsu paša doma, kas izteikta paspilgtinātā veidā, kā es to uztveru. ja tam nepiekrītat, varat izteikt savu versiju, kas vēl vairāk izceļ un pasvītro Jūsu teikto.

58  
nu, kādēļ gan attīstībai lai būtu statiska? protams, ka tā nav. taču ceļojums jau nav kaut kas nestrukturēts. tam ir izejas punkts un galamērķis, kā arī visādi orientieri tā gaitā. kā Jūs, piemēram, varat fiksēt, ka vispār kaut kur virzāties? pēc kādām pazīmēm? un kā Jūs zināsiet, ka mērķi esat sasniedzis?

57  
Johaidī, es, kad postēju, nepamanīju, ka ir arī ķengas. Paklau, tu susļik, skaties, ka pats neaplauzies, parazitējot!

56  
I, tā nav statiska paiesība, ko Tu laikam gaidi, bet ceļojums, tāpēc Tev liekas, ka tur nekā nav. Un Tu vēl neesi pastāstījusi savējo.

55  
tas "sam sebe spasitelj" ir brutālākā veidā izsakāms arī kā "kazhdij susljik sam sebe na polje agronom". tad nekas cits kā trijstūri arī nav gaidāms, jo vienīgais "Kungs" ir paša emocijas. varbūt ir interesanti, kamēr tas viss ir svaigi, - spilgtas jūtas, lielas kaislības, daudz savas taisnības - kamēr nav pamanīts, ka visu laiku griežas viena un tā pati plate. attīstības te nav, un būs lieli aplauzieni.

54  
Pēdējais komentārs - Gladiolai.

53  
Atzīšanās? Jā, šejienes nostādņu kontekstā šķirties laikam nav politkorekti :), bet šeit jau tika spriests, ka tie paši ekrāni ir arī jebkurās citās attiecībās - gan privātās, gan darba, un tad jau darbavietu arī nebūtu kokekti mainīt, jo pēc laika tik un tā spoguļosies tajā pašā ekrānā. Ir tāds patiess teiciens : "Nepiedāvā otram to, ko viņam nevajag un neprasi no viņa to, kā viņam nav".
Gribēju vēl no personīgās pieredzes piebilst par bērniem . lielā mīlā, protams, šķiet, ka jūs visi kopā būsiet tā jaunā ligzda, kurā visiem būs labi, bet Tava dēla būtiskākais vīrietis vienalga būs viņa tēvs, un tas tā nebūs tāpēc, ka patēvs, ko dara nepareizi, bet tikai tāpēc, ka māte un tēvs jebkurā gadīūjumā ir tiekai vieni vienīgie.

52  
ja "psiholoģiskie procesi ir garīgi', Bryuver, tad sanāk, ka viss Jēzus vēstījums ir apmēram tāds - "ir ok, neliecieties traucēties, kā i dzīvojāt, tā i dzīvojiet".
bet tas kaut kā stipri līdzīnās šādai anekdotei -
sēž makšķernieks un gaida zivi. te pēkšņi sāk copēt. velk, velk,izvelk, skatās...alnis!!! makšķernieks izbrīnā vaicā: "ko ta tu te?" "mjā.. ko ta es te?"nosaka alnis, un ielec atpakaļ.

psihiskie procesi nav garīgi. psihe ir smalks, taču materiāls instruments. instrumentu var lietot, un svarīgi kam. dzīvās būtnes ceļš ir atkarīgs no tā, kurp vērsta tās apziņa. gan psiholoģija, gan garīgās mācības šajā jautājumā ir visai vienotas un piedāvā ļoti konkrētu ceļu kā atraisīties no dzīves trijstūros. tas turklāt ir rada Jūsu citētajiem vārdiem"...mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā, ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem."

kā gan kaut ko tādu paveikt? ne jau, protams, izliekoties : ), jo apziņas stāvokli jau nevar nosimulēt.

pirmā lieta, kas te darāma - jāatbrīvojas no lepnības, jāpārstāj domāt, ka esmu valdnieks, un man pienākas dzīves baudīšana. tā ir pirmā kustība garīgā virzienā un pirmā kustība laukā no trijstūra. trijstūri ir pilnīga materiālās enerģijas verdzība. tik pilnīga, ka cilvēks sevi šajā saistītajā stāvoklī bieži pat iztēlojas brīvu esam.

51  
Marī, paldies par Tavu atzīšanos, ka arī esi vienreiz šķīrusies. Man tas palīdz.
Par vainu dēla priekšā... Viņs jau ir ļoti mazs un vārdiski mani ne par ko nevaino (2gadi). Toties ir ļoti agresīvs, histērisks, niķīgs. Viņs mani sit, uz mani spļauj, kliedz, taisa scēnas, kam nav gala... Agrāk tā nebija. Godīgi sakot, es priecājos, ka mēs esam trīs, jo mamma-patēvs-bērns noteikti ir labāka kombinācija par mamma-bērns. es sajuktu prātā viena ar viņu.

1-10 11-20 21-30 31-40 41-50 51-60
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika