Drīz atkal būs vēlēšanas, kurām maz laika un arī maz naudas, lai rīkotu vērienīgas reklāmas kampaņas. Tomēr tā jau arī nav, ka partijas atstātas pilnīgi bez iespējām pacīnītiespar balsīm, izmantojot līdz šim tik efektīvās suģestīvas un manipulatīvās metodes. Tas manliek atkal padomāt par vēlētājiem un par to, cik tie kvalificēti, lai apzināti izvērtētu valstī notiekošo un cik, tieši pretēji, – manipulējami, akli un bez sava viedokļa. Esmu jau dalījiessavā izbrīnā gan par to, cik mazs laiks tautai bija vajadzīgs, lai atlaistu savu pašas izvēlēto Saeimas sastāvu. Arī par to, cik populārs pēkšņi var kļūt netalantīgais politiķis Valdis Zatlers viena sava ļoti neviennozīmīgi vērtējama lēmuma dēļ. Un es joprojām turpinu brīnīties, ka, pat redzot visas ļoti daudzās, maigi sakot, neveiklības Zatlera Reformu partijas tapšanas gaitā, šī veidojuma reitingi neiet uz leju tik strauji, cik tam, manuprāt, būtu jāiet. Bet pats apbrīnojamākais laikam ir tas, ka publiskajā telpā ir traki maz brīnīšanās par visiem šiem brīnumiem. Sak, mēs tak zinām, kādi esam un ko no sevis varam sagaidīt. Nevis pārliecināmi ar politiskiem, ekonomiskiem vai kādiem citiem argumentiem, bet piemānāmi ar psiholoģiski pārdomātām reklāmām un citiem populistiskiem trikiem. Manipulējami. Kā to izskaidrot?
Es redzu šeit triju līmeņu problēmas. Pirmais – atkarība, kas cieši saistīta ar to, ka vairums Latvijas pilsoņi izsenis ir auguši ģimenēs, kur ir tikai viens vecāku varas centrs, tātad matriarhālās. Šādi cilvēki nevar funkcionēt autonomi, nonākuši ārpus ģimenes, tie nevar nemeklēt „jumtu” kā atbalstu vai matriarhālu piramīdu, kurā iestāties, kā arī Vajātāju kā ienaidnieku, ar ko cīnīties. Tātad – izveidot drāmas trīsstūri. Viņu iekšējie „caurumi” liek salipt kopā, atbalstīties un vainot. Viņiem nepieciešama Upura vara, to viņi uztur, izveidojot izpratni par atkarību kā ideoloģiju.
Otrais līmenis – ārpusģimenes matriarhālās piramīdas vēsturiski ir izpaudušās kā feodāli veidojumi, kas attiecīgā vēsturiskā periodā spēlēja galveno lomu sabiedrības struktūras veidošanā. Ja ir feodālis un ir vasalis, tad parādās kaut kāda lietu risināšanas loģika. Latvijas vēsturiski veidojušās feodālo struktūru „virsotnes” ir bijušas vāciskas, valodiski un kulturāli saistītas ar Vāciju. Abu 20.-tā gadsimta Vācijas zaudēto pasaules karu rezultātā šīs struktūras un tajās uzkrātā pieredzei ir tikušas iznīcinātas un izzudušas tikpat kā bez pēdām.
Trešais – no feodālajām piramīdām ilgākā laika periodā atdalās cilvēki, kas objektīvu, bet galvenokārt subjektīvu apstākļu dēļ (personiskā neatkarība) iemācās izdzīvot bez to aizsardzības. Šādi cilvēki veido pilsonisko slāni, buržuāziju, tirgus saimniecību, kas konkurencē ar feodālajiem elementiem panāk savu politisko interešu un tiesību atzīšanu. Rietumeiropā šis, naudu vairot protošais brīvu cilvēku slānis veidojās un attīstījās vairākus gadsimtus, radot virsslāni, bet neiznīcinot feodālās hierarhijas veidoto pirmsstruktūru. Rezultātā izveidojas ļoti diferencēta (attīstīta) sabiedrība, kurā ir akumulējušās tās attīstības gaitā uzkrājušās zināšanas. Tādēļ tā nes sevī arī attīstības potenciālu, kas ļāvis sasniegt tādu līmeni, ka politikas subjekts ir nevis feodālā piramīda, bet gan atsevišķs, pilngadību sasniedzis, abu dzimumu indivīds, kurš tiek uztverts kā subjektīvi gatavs atbildēt par savu valsti.
Latvijas vēsturisko apstākļu dēļ mums ir maz cilvēku, kuru mentalitātē būtu jūtama ģimenes pieredzē sakņota vismaz sīkburžuāziska pasaules uztvere. Galvenā saimniekošanas pieredze nākusi no zemnieku dzimtām, nevis no pilsētniekiem. Tas viss nosaka, ka Latvijas sabiedrībā nav un nevarēja būt izveidojusies tāda struktūra, kura ir tik pašsaprotama Rietumeiropā. Šī apstākļa pēc mēs nedrīkstētu kopēt rietumvalstis, piemānot pašiem sevi ar vispārēju vēlēšanu tiesību ieviešanu. Bet mēs gribam un gribējām sevi piemānīt, ka jau esam izauguši vēl 1918-tajā gadā. Tam nebija labas sekas – partiju politika bija tikpat pērkama un bezatbildīga kā tagad. Un padomju periods, kas faktiski likvidēja „pilsoņa” jēgu, novienādojot to ar izpratni „pilngadību sasniedzis indivīds”, atmeta mūs atpakaļ pilnīga haosa un nediferencētības laikmetā, kurā veidojās jaunas matriarhāli feodālas komunistiskās partijas piramīdas un kurā brīvo cilvēku faktiski nebija.
Vēsturei bija jāsākas no jauna, bet mēs ticējām, ka tas nav obligāti. Un ko mēs redzam – Latvijai atbrīvojoties no PSRS, tajā dzimst jaunas feodālas piramīdas ar tā sauktajiem oligarhiem priekšgalā. Šis fenomens parasti tiek interpretēts nevis kā vienīgais iespējamais process, kādā var strukturēties atkarīgi cilvēki, bet ļoti šauri un vienpusēji - kā „slikto” oligarhu personiski motivēta varas un naudaskāres izpausme un kā valsts nozagšana. Kapitālistiskas tirgus saimniecības un brīvās konkurences attīstība notiek ļoti apgrūtināti, jo to kavē feodālās struktūras kaut vai ar korupcijas praksi, kas no feodālu attiecību viedokļa ir pavisam loģiski vasaļa maksājumi senioram. Un no šo attiecību viedokļa par senioru kļūst tas, kuram piemīt vislielākās spējas pulcināt ap sevi (saturēt kopā) atkarīgus cilvēkus, solot tiem aizsardzību, kā arī maizi un izpriecas.
Taču mēs varam ieraudzīt ne jau tikai valsts nozagšanas, bet arī valsts atdošanas elementus. Es šeit nerunāju par prastas vēlētāju balsu pirkšanas faktiem, kaut arī tie tāpat ir ļoti krāšņš un interesants fenomens. Bet ne tik interesants, kā feodāli organizēto partiju prakse nopirkt no vēlētājiem (vai, precīzāk, - izīrēt uz četriem gadiem) valsti, samaksājot ar reklāmas kampaņām un citiem smadzeņu skalošanas veidiem. Manuprāt, tikai tā var kvalificēt notiekošo. Šī procesa fons ir vāja analītiskā žurnālistika (nav kas par to maksā) un līdz ar to – cilvēku neinformātība un nedomāšana par politiski saimnieciskām un kultūras alternatīvām. Neveidojas kvalificēta politiķu rezerve, kas gatava ne tikai pārņemt varu, bet arī darīt to kompetenti.
Šeit mums jāatgriežas pie politikas subjekta jautājuma. Feodālismā vispārējas vēlēšanu tiesības nebija iedomājamas. „Valsts – tas esmu es”, teica Francijas Luijs XIV. Tātad – vienīgais pilsonis valstī, kurš atbild par visu. Taču šāda maksima jau arī ilgi nevar pastāvēt, loģisks kā nākamis solis ir feodāļu parlaments, kura moderns variants ir Anglijas parlamenta Augšpalāta. Par feodāļu parlamentu var uzskatīt arī Baltijas muižnieku landtāgu Krievijas impērijas sastāvā.
Mūsu šodienas feodālismā vispārējas vēlēšanu tiesības tomēr pastāv kā Satversmes pats pamats, lai gan par to bīstamību jau 1918. gadā mūs brīdināja Andrievs Niedra. Un viņa vārdi piepildījās jau ar sarkano teroru 1919-tajā. To taču realizēja vispārējās demokrātiskā pašvaldību vēlēšanās ievēlētā vara! Šodien tāda pati vara pārdod valsti oligarhiskajiem feodāļiem, jo nav gatava to izmantot un pārvaldīt. Niedram dalījuma līnija starp atkarīgajiem, kam, viņaprāt, nedrīkstēja dot tiesības vēlēt, un brīvajiem, kam būtu jāuzņemas atbildība par valsti, bija pieredze īpašuma (zemes) apsaimniekošanā. Viņam iznāca, ka tikai 45% pieaugušo iedzīvotāju pienāktos tiesības vēlēt. Vēlētāju loka paplašināšanas iespēju viņš saistīja ar agrārreformu, kuras rezultātā vajadzēja atbrīvoties bijušajām muižu zemēm, uz kurām varētu pretendēt iespējami lielāks skaits bezzemnieku.
Šodien šādu robežu novilkt būtu daudz sarežģītāk. Turklāt – nav taču politiski iespējams kādam atņemt vēlēšanu tiesības. Tā būtu pašu Satversmes pamatu grozīšana. Tomēr šo lietu apdomāšana gan diez vai mums nāks par ļaunu. Manuprāt, šeit paustais var likt padomāt par personisko atbildību tajā, ko paši esam nosaukuši par valsts nozagšanu. Varbūt tad nebūtu jātērē tik daudz spēka bezjēdzīgā oligarhu lamāšanā un cīņā pret viņiem, bet liktu ieraudzīt faktu, ka paši bez viņiem nevaram organizēties daudz maz produktīvam darbam. Svarīgākais ir brīvs un neatkarīgs cilvēks. Tikai tāds var piepildīt tādas Satversmes jēgu, kāda mums ir tagad.
Šis blogs ir rakstīts gan kā papildinājums Rakstos atrodamajam „Demokrātija, ģimene, indivīds”, kurš šajā lapā ievietots jau 2009. gada 17 aprīlī. Un arī kā iesildīšanās pasākumam, kurš šo ceturtdien 17.00. notiks Eiropas mājā Aspazijas bulvārī un kurā Igora Šuvajeva vadībā kopā ar Jurģi Liepnieku un Aigaru Freimani diskutēsim par demokrātiju un manipulējamību. Gan jau kāda plašāka informācija par to būs arī Delfos – prof. Šuvajevs parasti pirms kārtējās diskusijas to piesaka šajā portālā. Tā ka – ja kādam ir brīvs laiks, atnāciet. Bet, kam tā nav, toties ir attiecīgās iemaņas – variet diskusijai sekot internetā, kur tā tiks translēta.
Pasaule ir tik maza Paklausīju Jura ieteikumam, izlasīju Levita interviju - un vakardienas diskusijā Eiropas mājā lūdzu Liepnieku komentēt Levita secinājumu par demokrātiju Latvijā. Liepnieks izteicās kā jau gaidīts, nicinoši un nekavējās norādīt uz Levita aplamo runu. Jā, kur nu Levitam līdz Liepniekam, hahaha! Jāsaka gan, ka Liepnieks tajā pasākumā nejutās labi - un tas ir saprotami - diemžēl, izskatās, ka šo problēmu viņš negrasās pārvarēt...Nu ko,- dzīve piespiedīs, tā ar to lepnības un augstprātības garu tiks galā
Pievienojos Dāmas vērtējumam par pēdējo, lielisko Kaupēna traktējumu. Tas nedaudz sasaucas ar daļu no bloga tēmām, kur pagātne, sistēma, bērnības cietais koka zirdziņš tiek izmantots kā indulgence, kā iežēlinātājs, kā empātijas radītājs pret cilvēkiem, kuri visas savas indulgences jau sen iztērējuši. Cēloņus zināt ir svarīgi, bet tie nedrīkst kļut par mūsu alibi.
Patiešām negaidīts, bet patīkams prieks, ka manas bioķīmisko reakciju mentālās izpausmes kādu izklaidē. Paldies, Jūs esat ļoti jauki! Tad paturpinot par vēlēšanām un manipulējamību gribu apgalvot, ka vēlēšanu solījumi daudzreiz ir kā kāzu solījumi, labvēlīgi, bet nepmatoti. Tā manuprāt nav manipulēšana. Ja zina, ka piesola, bet bez mērķa pildīt, tad tā ir nelietība un aprēķins. Aprēķina laulībās svarīgs līgums, un acīmredzot, esošais tika lauzts, bet jaunais rada bažas. Tā ir manipulēšana. Tad ko darīt, kā šajā laulību rituālā padarīt abas puses par vienu miesu. Ko teiktu psihoterapeiti. Mēģināt saprast un pieņemt, pieņemt, ka var kļūdīties, pieņemt, ka var zagt, bet par to pa pirkstiem, pieņemt, ka esam viens. Nezinu par socioloģiju, bet ekonomikā pēdējās pasaules ekonomiskā krīze, kas ir pašā plaukumā pierāda, ka nekas ne no kā nerodas. Tas nozīmē, ka ievērojot vēlamo kustības virzienu, jāpieņem, ka piemēram politiķa standarts jāpieņem man pašam. Respektīvi jāmācās, jāizkopj prāts, miesa un līdzcietība. Barets teica: sistēmas nemainās, cilvēki mainās. Atrums dažads, bet tāpēc nedrīgst kādam ko atņemt, nedrīgst būt ļauns savā gudrībā. Lai izdodas, ka katra izaugsmes takas saplūst nācijas attīstības kustībā.
Sveicināti! Man gribas ierosināt Viesturam noskatīties Lūsēna Kaupēnu, jauno versiju Jo tā "sirdsnots" ir īstā - nu nav Kaupēns nekāds varonis! Tāpat kā Lembergs, Šlesers,Liepnieks,Šķēle, Dombrovskis, Vilks, Ārboltiņa, Brigmanis, Vējonis....un vēl un vēl...Borovkovs,piemēram:-) Bija savāda izjūta, lasot sieviešu komentārus. Sievietes patiešām nemīl savas "māsas":-) Un par to Viesturam noteikti ir daudz vairāk ko teikt, kā par mūsdienu "kaupēniem"politikā, tos heroizējot un meklējot attaisnojumu t.sk., feodālismā:-)
Ar dažiem cilvēkiem patiesi vajadzētu atteikties diskutēt, jo viss, kam pieskaras/viss ko apspriež tāds Liepnieks&Stendzenieks pārvēršas dubļos (lai neteiktu rupjāk)
Paklausīju Jura ieteikumam, izlasīju Levita interviju - un vakardienas diskusijā Eiropas mājā lūdzu Liepnieku komentēt Levita secinājumu par demokrātiju Latvijā. Liepnieks izteicās kā jau gaidīts, nicinoši un nekavējās norādīt uz Levita aplamo runu. Jā, kur nu Levitam līdz Liepniekam, hahaha! Jāsaka gan, ka Liepnieks tajā pasākumā nejutās labi - un tas ir saprotami - diemžēl, izskatās, ka šo problēmu viņš negrasās pārvarēt...Nu ko,- dzīve piespiedīs, tā ar to lepnības un augstprātības garu tiks galā 
Jo tā "sirdsnots" ir īstā - nu nav Kaupēns nekāds varonis! Tāpat kā Lembergs, Šlesers,Liepnieks,Šķēle, Dombrovskis, Vilks, Ārboltiņa, Brigmanis, Vējonis....un vēl un vēl...Borovkovs,piemēram:-) 