viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2011 » Decembris » 12 » Māte Tiesnese
Māte Tiesnese
10:58 AM

Latvijas situācijai ir raksturīgs augsts laulību šķiršanas procents, kā arī inerce bērniem pēc šķiršanās palikt dzīvot kopā galvenokārt ar mātēm. Šķiršanās procesos parasti mātes izskatās kā Labās, kurpretim tēvi – Sliktie. Bet rezultātā (pie mātēm) ir grūti izaugt stipriem dēliem, kas varētu pārspēt savus tēvus Tēva lomā, un kas spētu līdzsvarot Mātes varu viņu ģimenēs. Interesanti, ka jau 12. gadsimta beigās tas pāvests, kas svētīja krusta karus uz Baltiju, šo teritoriju nosauca par mātes zemi – „terra matris”. Arī tagad sieviešu un vīriešu attiecībās dominē pāris Māte – Dēls. Vai tas nozīmētu, ka pa šiem gadsimtiem nekas daudz nav mainījis? Komentāros pēc iepriekšējā bloga atkal ir viens Annas jautājums, uz kuru nolēmu atbildēt. Tā daļas turpmāk tekstā parādīsies kursīvā. Lūdzu uztvert manis teikto attiecībā uz Annu pašu tikai kā hipotēzes, kas drīkst tikt arī noraidītas, bet kuras es izsaku, lai būtu iespējams padomāt par svarīgāko un ne tikai Annai.

Vai sieviete, liekoties gultā ar vīrieti, lai radītu bērnu (...ja jaunībā vecāki ir satikušies, precējušies, ir dzimis bērns...), saprot, ka saista sevi ar šo vīrieti uz visu atlikušo mūžu? (To pašu es varētu jautāt arī vīrietim, kas liekas gultā ar sievieti bērnu radīšanai, bet tā kā šajā domu apmaiņā mūs ievadījusi sieviete (Anna), tad mēģināsim paskatīties uz to no viņas puses. Kritiski, nevis tikai empātiski.) Kur nu! – skanētu atbilde – kurš gan, liekoties gultā, par to domā? Tad tak vispār nedomā, pa gaisu iet kaislības - vai tas Viesturs galīgi aptracis, šitā jautādams?
Nedomā, jau, nedomā, bet vai tas atbrīvo no atbildības par to, kas dzims? Mūsu kultūrā ir tipiski no māšu puses šo atbildību uztvert tā – ja kas, es to bērnu varu izaudzināt arī viena. Kas ir laba un svarīga doma tikai gadījumā, ja bērna tēvs iet bojā. Bet, ja māte būs šo tēvu mīlējusi, viņa bērnam par to stāstīs kā par mūžam dzīvu un tēvs bērnam būs kā reāla, nevis „tikai garīga” ģimenes trīsstūra daļa. Ar to var diezgan daudz panākt, lai nenotiktu izteikta bērna matriarhāla izmantošana (pietuvināšana), par kuru esmu runājis iepriekšējos blogos.
Mātes vairumā gadījumu neuztver bērna dzimšanas brīnumu kā „sava” (no sevis dzimuša) bērna dāvināšanu tā tēvam. Neuztver ar tādu dziļu sapratni, ka pašas ir izvēlējušās šim bērnam tieši šo tēvu un paļāvušās uz to, ka šis tēvs šo bērnu audzinās vai neaudzinās saskaņā ar saviem ieskatiem. Pat ja bērna ieņemšana ir notikusi neapzināti un kaisles apmigloti, tā ir notikusi un par to ir jānes pieauguša cilvēka atbildība. Cilvēkiem ne vienmēr bērna ieņemšanā (tieši šo vecāku starpā un tieši šādos apstākļos) gribas ieraudzīt Dieva brīnumu, kurā nekad nevarēs izskaidrot visu, un kuru tādēļ nemaz nevajag pūlēties izskaidrot – Dievs šo bērnu ir devis un cilvēkiem par to jārūpējas katram saskaņā ar sev uzlikto lomu. Mātei kā Mātei un tēvam kā Tēvam. Un nevis Mātei kā Dievam, vai ticamāk – Dievietei.

Mātes mūsu kultūrā vairumā gadījumu neuztver grūtos dialogus ar savu bērnu tēviem un neizbēgamos konfliktus šo objektīvi atšķirīgo pozīciju dēļ kā tādus, ko Dievs tām uzlicis. Tās vairāk izjūt sevī seno Dievieti, kas ir dziļi aizvainota par šo kaunu – nepieciešamību dalīties savā varā ar Dievu. Dieviete Māti ievilina jaunā lomā un tā kļūst par Tiesnesi, kurai ir tiesības noteikt, vai Tēvs ir atbilstošs vai nav. Tiesneses lomu dod tā vara, kas rodas zīdaiņa atkarībā tieši no mātes nevis no tēva. Ja tēvs gribētu apšaubīt māti kā Tiesnesi, tad viņam jābūt gatavam atraut šo bērnu mātei no krūts. Princips – kam bērns, tam taisnība.

Māte – Tiesnese nav patriarhālā bāriņtiesa, kas mēģina neitrāli novērtēt abu vecāku ieguldījumus bērna audzināšanā. Strīdus gadījumā matriarhāla māte nemeklē kādu neitrālu cilvēku, piemērām, speciālistu ģimenes psiholoģijā, - arī tas viņai var būt tikai apvainojums, jo potenciāli var pateikt tikai kaut ko sliktu, viņas varu samazināt. Viņai tādu nevajag, viņa pati zina, kas vainīgs (tēvs nav licies ne zinis (būdams atkarīgais, juzdamies vainīgs, kautrēdamies, būdams vienaldzīgs - jo alkoholiķi nespējot izjust mīlestības jūtas)).

Vairums vīriešu – Tēvu šajā situācijā apjūk, divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, kā lai atrauj bērnu mātei Tiesnesei no krūts – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Skaidrs tak, ka bērns kliegs, raudās un cietīs, arī, ja to stieps aiz vienas rokas, bet aiz otras turēsies Dievietes stiprinātā māte. Es nevaru viennozīmīgi vainot tos tēvus, kas šajā situācijā atmet ar roku, - tā var būt arī bērna pasaudzēšana. Tomēr visumā mans viedoklis ir – jāprot un jāmācās komunicēt ar bērnu un bērna interesēs arī šajos apstākļos. Tomēr daži tēvi mēģina arī izraut bērnu no Mātes rokām – atcerēsimies, kā mātes Austrālijā nolaupīto bērnu tēvs nolaupīja Latvijā un aizveda atpakaļ uz Austrāliju. Vai tā labāk? Tikpat slikti, atkal tikai viens no vecākiem...

Un, otrkārt, vienmēr jau ir kāds iemesls, kādēļ tie tēvi tiek atstumti un diskvalificēti, parasti tāds, par kuru nav viegli nejusties vainīgam un Tiesneses sprieduma neietekmētam. Piemērām – grūtības atrast darbu un pietiekoši nopelnīt. Vai – pārmērīga alkohola lietošana, ārpuslaulības attiecības. Dievietes vadītajām mātēm Tiesnesēm šie ir pietiekoši smagi noziegumi, lai tēviem atņemtu tēvu tiesības, kas gan ir tikai žests attiecībā pret Dievu, - Dieviete tādas tēva tiesības nekad nav ne pazinusi, ne atzinusi. Dievs un patriarhālā bāriņtiesa gan teiktu, ka, lai atņemtu tēva tiesības, ir daudz pamatīgāk jāapdomā. (Vai kādam tēvam vispār ir juridiski korekti atņemtas tēva tiesības? Neesmu dzirdējis. Kas man liecina, ka, lai tas notiktu, ir bijis pārāk mazs spiediens uz bāriņtiesām un „juridisko domu”, lai tās precīzi definētu Tēva lomu un tās nepildīšanu. Mātes tiesības gan šad tad tiek atņemtas, tur juridiskas skaidrības ir vairāk.)

Vai tad nespēja nopelnīt, dzeršana un ārlaulības attiecības nav pietiekoši iemesli, lai māte Tiesneses lomā vienpersoniski izlemtu, ka tēvs no bērna audzināšanas ir jāatstādina, reducējot viņa tiesības vien uz pienākumiem – maksāt par bērnu naudiņas, ja gadījumā tās kādreiz tiktu nopelnītas? Tiklīdz to šādi formulējam, tā saprotam – nu, protams, ka šāda tēva uzvedība nav un nevar būt iemesls, lai to diskvalificētu. Jo tēva tiesības jau neizriet no tēva kā cilvēka spējām un labās uzvedības, tās izriet no bērna vajadzībām pēc tēva! Pat ja tēvs ir uz gultas gulošs invalīds, viņš ir tēvs, jo ir vajadzīgs bērnam arī tāds.

Ja vidējā aritmētiskā latviešu māte spētu saprast, ka tieši viņa un viņas Dieviete pagaidām vēl ir tik stipras (bet līdz ar to – atbildīgas par sekām!!!, bet dažos gadījumos arī vainīgas), lai nešauboties izlemtu – būs bērnam tēvs vai nē, līdz ar visām no tā izrietošajām konsekvencēm gan attiecībā uz māti, gan uz bērnu (vientuļā māte beztēva bērnam), ģimeņu situācija Latvijā varētu kļūt cerīgāka. Bet tur jau ir tas knifs, ka māte un viņas Dieviete nesaprot un nekad saprast nevarēs, tādēļ ceļš var būt tikai viens – Tēva izaugšana līdz Mātes varas līmenim un savu tiesību izcīnīšana. Kas tradicionāli tiek uztverts kā cīņa pret Māti vai vēl trakāk – pret sievieti. Un kādēļ šajā, visumā ļoti labi lasītajā mājaslapā nereti izskan man adresēti zaimi – tas Rudzītis ir pret sievietēm, viņš viņas ienīst! Un man jau kuro reizi jāatgādina – Rudzītis ir „par” Sievietēm un „par” uz bērnu interesēm orientētām funkcionālām Mātēm, bet pret disfunkcionālām, Tēvu nogalinošām, viņa tiesības uzurpējošām un savu varu izmantojošām Mātēm. Rudzītis ir par bērnu tiesībām uz abiem vecākiem. Un Rudzītis saka, ka Mātes loma ir arhetipiska, par kuru neviena sieviete nav vainīga, viņa nav to tādu izvēlējusies un viņa to nevar mainīt, atšķirībā no rakstura, kas ir radies tikai individuālajā attīstībā un ko katrs cilvēks var ietekmēt. Mātes lomu var tikai iepazīt un ar to rēķināties, veidot apzinātus, tās ietekmi kompensējošus mehānismus. Sievietei par šo savu lomu ir jāatbild, nevis jāļauj sevi stūrēt tā, ka tas ir objektīvi kaitējoši gan sievietei pašai, gan viņas ģimenei.

Šādas mātes, pēc tam kad ir izvēlējušās un par neiespējamiem atzinušas savu bērnu tēvus, jautā - kā gan reāli risināt situāciju ģimenē - tātad šo viņu pašu ievārīto putru. Viņas svēti tic, ka psihoterapeiti ir tieši priekš tam, lai skatītos uz pasauli no viņu matriarhālajām pozīcijām un iekļautos viņu domāšanā – kā gan citādi vispār var būt? Psihoterapeiti ir priekš tam, lai palīdzētu viņām manipulēt no viņu pozīcijas un lai palīdzētu cīnīties pret Tēvu. Lai palīdzētu pazemot viņu bērnu tēvus, kas nozīmē – atņemt šos tēvus bērniem. Lai palīdzētu neredzēt, ka šādi, arī objektīvi, protams, vāji tēvi izaug no zēnu bērnības bez tēva. Lai palīdzētu šādām mātēm ticēt, ka viņas ir varones, kas visu sevi upurējušas bērniem. (šajā sakarā varu ieteikt Dailes teātra jauno izrādi – „Vīrietis Smiļģis” – arī mūsu teātra ikona savulaik ir ticis pataisīts par „neiespējamo” tēvu. Ne jau gluži nepelnīti, protams. Bet vai viņa dēlu likteņi kaut kā neatspoguļoja notikušo starp vecākiem?)

Es uzskatu, ka izeja no šīs matriarhālās cirkularitātes ir tikai tad, ja Māte metas ceļos Dieva – Tēva priekšā, atzīstot daudzām cilvēciskām nepilnībām apveltīto savu bērnu tēvu par Tēvu un atzīstot, ka viņa pati nevar būt Māte + Tēvs. Viņa viena nevar būt gana pietiekama, lai izaudzinātu gan dēlu, gan meitu. Un ka gan dēlam, gan meitai pienākas tāds tēvs, kāds viņiem ir. Lūdzot piedošanu par matriarhālajiem pāridarījumiem un cenšoties tos izlīdzināt. Arī tāda pašas izvēlēta tēva priekšā, kas sēž cietumā, vai kas dzer nenodzerdamies.

Praksē tas nozīmē mainīt lomas ar savu bērnu tēvu, cenšoties paskatīties uz pasauli viņa acīm un šo jauniegūto skatījumu izmantot, lai veidotu kompromisa risinājumus – sastāvošus gan no Mātes, gan Tēva viedokļiem. Tas nozīmē pazemību pret faktu, ka bērnam ir divi vecāki. Šāda citāda paskatīšanās vien jau pilnīgi maina bērna situāciju – ja māte viņu nav sev ar varu pietuvinājusi un pret tēvu nostādījusi, tad viņš pats var izvēlēties savu vietu starp vecākiem, tēvs viņam nav atņemts. Ir jāsaprot, ka, ja tēvs, piemērām, pārmērīgi dzer, tad ar to viņš arī audzina savu bērnu. Tas, vai šāda audzināšana nav TIKAI kaitīga bērnam, ir jālemj vai nu abiem vecākiem vienojoties vai neitrālai institūcijai, nevis vienpersoniski mātei – Tiesnesei. Bērnu pieredzes par saviem disfuncionālajiem tēviem var būt visādas – palasiet Šella Jūhansona romānu „Stāstnieks”.

Domāju, ka daudzi tēvu kļūdainie un bērnam kaitējošie soļi ir mātes Tiesneses izprovocēti, kas, protams, nenozīmē, ka viņi par tiem nav atbildīgi. Turot uz rokas bērnu, Tiesnese kontrolē divas no trīsstūra virsotnēm, līdz ar to nosakot, vai tēvs uz ilgu laiku paliks trešais – liekais, vai arī šis laiks tomēr nebūs ilgāks par grūtniecību un laiku, līdz bērns sāk staigāt. Ar to es negribu samazināt tēvu atbildību un nepieciešamību mācīties no citu un savām kļūdām. Bet es arī zinu, cik maz iespēju tēvam ir ietekmēt sava bērna audzināšanu, ja māte to „tur rokās” – vai nu būs, kā es teikšu, vai nebūs nekā! Man šādus tēvus nākas konsultēt diezgan daudz un tie, kas tiek līdz manīm, nekad nav „neiespējamie” tēvi.

Māte Tiesneses lomā vadās no pārliecības, ka bērns pieder tikai viņai un ka vecāku šķiršanās var būt bērna audzināšanu atvieglojoša un vienkāršojoša lieta. (Anna saka - tad laulība šķirta, sieviete visu laiku viena (vai ar nākamo vīru) audzinājusi, uzturējusi bērnu.) Tiek uzskatīts un izjusts, ka tikai tēva „labā uzvedība” (Tiesneses par tādu atzīta) var šķiršanos uz kādu laiku atlikt. Šeit mēs ieraugām arī Dievietes iedvesmotās Mātes neapzinātu ieinteresētību izvēlēties par bērnu tēvu kādu „slikto puisi”, kas nākotnē kļūs par „neiespējamo tēvu” vismaz no Mātes viedokļa raugoties. Bet ja tas notiks, Māte savu dēlu atkal, visticamāk, izaudzinās par „slikto puisi”, kas dos iespēju citai Mātei to atkal diskvalificēt kā Tēvu.

Kāda šeit izeja? Ir jāaizliedz šķiršanās – tādējādi liekot cilvēkiem reāli atbildēt par to, ko viņi ir sadarījuši. Bet ja tas nav iespējams „uz sitienu”, tad tomēr darīt visu, lai neļautu matriarhāliem refleksiem (poliandrija, grupu laulība utt.) „līst” no psihes dziļumiem ārā. Ko Dievs savienojis, ne cilvēkiem, ne Dievietei nebūs šķirt! Cilvēkiem uz monogāmu laulību būtu jāskatās ar tādu pašu pazemību, kā uz bērna piedzimšanas brīnumu. Un vienmēr jādomā, kā to attīstīt, izvest no strupceļiem, nevis kā to šķirt. Ja drīkst domāt pa šķiršanos, tad nav iespējams domāt par grūtību pārvarēšanu laulībā.

Un tagad ļausim Annai turpināt - KĀ to risināt tagad, pēc gadiem, kad bērns pusaudzis? Kā lai bērns garīgi tiek pie tēva, jeb tajā brīvības/pašmeklējumu zonā, par ko Viesturs vislaik runā tēva kā arhetipa sakarā? Ko reāli, soli pa solim, darīt mātei? Uzaicināt tēvu, kuram nekad nav naudas, par kuru nekad nevar zināt, vai ieradīsies, izdarīs solīto, uz suši bāru, trijatā pasēdēt, relaksēti parunāties? Simtreiz sms mudināt tēvu aizvest bērnu uz kino, vai parkā parunāties? KĀ? Domāju, ļoti izplatīta situācija ģimenēs LV.

Nevar būt dialoga, ja katra puse neatzīst SAVAS izdarītās kļūdas – tas, protams, neattiecas tikai uz māšu kļūdām. Tikai tā var pārvarēt vainošanas inerci – atzīt tikai otra izdarītās kļūdas. Šo kļūdu ieraudzīšana un atzīšana nevar notikt bez mācīšanās, ko tie cilvēki, kas lasa šo mājaslapu, arī centīgi dara. Ir arī tādi, kas meklē konsultēšanās iespējas, - viedokli no malas tātad. Ir tādi, kas slēdz juridiskus līgumus par atbildības sadalījumu bērna audzināšanā. Bāriņtiesām tiek lūgts realizēt visāda veida starpniecības. Tomēr, būsim reālisti, kaut ko nesalauzt tomēr ir vieglāk, nekā pēc tam salāpīt. Daudzas izjauktas laulības praksē vairs neizdodas pārveidot par labi funkcionējošām atsevišķi dzīvojošu vecāku savienībām, lai audzinātu bērnus. Kādreiz bija krustvecāku institūcija, vai pazuduša tēva vietā stājas krusttēvs kā tēva aizvietotājs? Un – kā strādā tās pašas bāriņtiesas? Šeit man jāatceras Blaumaņa „Raudupiete” – tajā notikumu attīstībā būtisku nozīmi nospēlēja aizbildņi. Tie realizēja miruša tēva atbildību par Matīsu, diemžēl nesekmīgi.

Annas tekstā ir jūtams, ka VIŅA NEŠAUBĪGI ZINA, kas ir pareizi un labi bērnam. Bet tas otrs – NEZINA un NEIESAISTĀS ANNAS PLĀNĀ. Es nejūtu šeit pazemību pret Dieva plānu, savest kopā divus un likt viņiem cienīt vienam otru gan gaišajās, gan tumšajās dzīves dienās. Varbūt var palīdzēt, ja Anna teiktu – ES NEZINU! Un – ES KRĪTU CEĻOS otra sava bērna vecāka priekšā? Varbūt var palīdzēt dialogs ar savu Tiesnesi, noskaidrojot, kur tā atrodas un kā ietekmē patreizējo mātes redzēšanu un domāšanu? Varbūt var mēģināt saprast, kur ceļas bezpalīdzības sajūtas un dusmas – ka tik ne no nebeidzamas gaidīšanas, kad tas otrs beidzot mainīsies? (Es zinu, kādam tev jābūt!) Ka tik ne no bērna tēva atzīšanas tikai paklausīga Dēla lomā – tev ir jāklausa, ko es tev saku! Ir tikai viena patiesība un tā ir manējā! Matriarhāli refleksi liek vīrietim būt ģimenē tikai kā atkarīgajam, kamēr viņš tāds ir, viņš klausa. Ja atrisina savu atkarību – neklausa un tāds viņš Mātei vairs nav vajadzīgs...

Ja mēs ceram, ka varam izmainīt otru pieaugušu cilvēku, tad mēs ne tikai veltīgi tērējams spēkus bezcerīgā lietā. Mēs arī zaudējam iespēju kaut ko mainīt sevī un savā attieksmē pret citiem, kas gan ir iespējams projekts. „Reāla” ir tikai tā palīdzība, kas nevis palīdz manipulēt un realizēt Mātes plānus, bet gan tā, kura palīdz šai mātei ieraudzīt resursus sevī. Un kas palīdz viņai sniegt ticību, ka šos resursus ir iespējams apgūt, sniedzot reālu ieguldījumu Sievietes un Mātes lomu robežu apgūšanā. Un kas palīdz apjaust Tēva lomu nevis kā Mātes palīglomu, bet kā svarīgu un neatkarīgu, tomēr augošu, dažreiz klusējošu, savu viedokli vēl formulējošu un noslēpumainu lomu.

Skatījumu skaits: 1588 | Pievienoja: | Reitings: 4.0/3 |
Komentāru kopskaits: 161 2 »
0 Spam
16 Marī Kasparam  
"Курсы истории" = LOL un zosāda...

0 Spam
15 kaspars  
ne pa tēmu, bet atklāju, ka arī Ušakova jauniešu organizācijas "Нам по пути!" psiholoģijas nodarbībās notiek psihodrāma smile
http://www.young.lv/events.html

0 Spam
14 Citāts Rudzītim  
"Mūsu katra individuālie gļuki pa lielam nav mūsu vaina, bet tie visi ir mūsu katra personiskā atbildība." ©klab.lv/begemots

0 Spam
13 franciska  
es to Tiesnesi saucu par Iekšējo Soģi, kas tiesā ne tikai citus, bet arī sevi. man izdevās atrast pavisam vienkāršu veidu, kā to soģi nebarot un līdz ar to "nomērdēt" - domāt par citiem un sevi labu. un uz visiem laikiem aizmirst apr melnbaltu domāšanu:)

0 Spam
12 Turpmāk  
Vēl gribējās pie tās otrās kafijas piebilst lūk,ko. Ja sieviete Latvijas apstākļos izvēlētos vīrieti kā tikai ģenētiskā materiāla devēju savam klēpim, iespējams, uz vairākām sievietēm būtu tikai viens vīrietis, vai - daudzas sievietes, vēl daudzāk kā tas ir pašreiz, būtu vienas. Tomēr tā nenotiek, jo sieviete jau vēlas vēl kaut ko- ģimeni (vai vismaz ilūziju par to), mājas, savstarpējo cieņu un saskaņu. Nemēģinu teikt, ka vīrieši to nevēlas, protams,vēlas, bet vāji vīrieši to nevar nodrošināt.
Tā nav latviešu sievietes predisponācija, to kaut vai pierāda latviešu diasporas pasaulē (nedomāju pēdējo emigrācijas vilni, kas ir pavisam cits stāsts), kur spēcīgas ģimenes proporcionāli ir daudz vairāk, kā šeit, uz vietas. Šīm ģimenēm bija iespēja "apiet" to, ko nevarēja piem. mani vecvecāki- izglābties no dzimtas salaužšanas. Līdz ar to nu nemaz negribas pārmest tām sievietēm, kas izvēlas savus partnerus, bērnu tēvus, dzīvesbiedrus ārpus šīs burvīgās valsts, jo viņas izvēlas būt laimīgas.
Zinu daudzas ģimenes, kur vīrs ir ne-no-Latvijas, bet sieva latviete, kas dzīvo šeit, bet cik jūs zināt tādas ģimenes, kur sieva būtu no ārzemēm, vīrs no Latvijas un dzīvo viņi šeit? Divi, trīs pāri?

0 Spam
11 Enija  
Nolēmu šo to piebilst par Mātes un Tēva cīņu. (Mazliet iebilst un paargumentēt gribas.) Tikai — domājot par abiem iepriekš minētajiem kā par cilvēkiem, kas iemieso konkrētas, tiem piedēvētas īpašības, nevis kā tīru atpakaļvelkošo vs attīstību. Pārdomas radās jau pēc iepriekšējā raksta par mātēm un dēliem izlasīšanas. Manuprāt, raugoties uz situāciju Latvijā, ļoti neobjektīvs tas salīdzinājums iznāk. Sieviete, nedabūjusi kāroto, savu vajadzību apmierināšanai izmanto savu bērnu. Šķiet, ka vīrietis ne. Bet tad, lai iegūtu objektīvu salīdzinājumu, vajadzētu analizēt vienādu skaitu vīriešu un sieviešu, kas audzina bērnus vieni. 1000, piemēram. 1000 sieviešu un arī 1000 vīriešu ar vienādiem priekšnosacījumiem— tādus, kuri vieni uztur 3 mazus bērnus un sievu dzērāju; tādus, kuru sieva atnāk no darba, nosēžas pie TV un pieprasa pilnīgu mieru un klusumu; tādus, kuru sievai ir vēl kāds bērns citā ģimenē (piem., no mīļākā, kas arī šo bērnu audzina viens, bet sievieti satiek reizi mēnesī uz 1 stundu); tādus, kuriem sieva no dzemdību nama atbrauc gan mājās, bet pēc pāris dienām aiziet, atstājot vienu ar jaundzimušo. Kaut kā sāk likties, ka vīrieši tieši tāpat izmantotu savus bērnus savu nepiepildīto vēlmju realizēšanai, mums tikai nav iespēju tādas ieraudzīt.

Un vēl — par tēviem, kas cīnās par tiesībām satikt savus bērnus… Dažkārt šķiet, ka arī vīriešiem bērni ir tikai iegansts, lai varētu ar bijušo sievieti paskandalēt. Nav gadījies redzēt daudz situāciju, kur vīrieši pārāk rautos pēc tiesībām satikties ar saviem ārlaulības bērniem, kas arī taču ir visnotaļ pieejami. Iespējams, nereti pat pieejamāki par tiem, kas atrodas bijušās sievas „pārziņā”.

0 Spam
10 Turpmāk  
Piekrītu un nemaz savādāk nevaru pat domāt,ka bērna pozīcija ir tiesības uz abiem vecākiem, savukārt vecāku pozīcija-šīs bērna tiesības atbildīgi nodrošināt.
Tomēr pāris pārdomas radās.
Par sava bērna tēva izvēli. Mūsu sabiedrība (Latvijā) ir diezgan unikāla ar to, ka sieviešu / vīriešu izglītības līmenis, inteliģences līmenis ir krasi atšķirīgs. Augstskolās, it sevišķi humanitāro zinību laukos (kas tradicionāli ir bijis vīriešu pārziņā), bet ne tikai, dominē absolūts sieviešu pārsvars un līdz zinātniskajam grādam šis pārsvars tikai pieaug. Ok, tas būtu pilsētā; laukos tas pats vērojams ar vidusskolām. Gala beigās, sivietei un vīrietim nokļūstot ģimenes veidošanas zonā, izrādās, ka ir diezgan sarežģīt atrast sev piemērotu partneri. To varu apgalvot, jo ļoti daudz sanāk būt Latvijas laukos un runāt ar cilvēkiem, redzēt ģimenes kopainu plašākā perspektīvā. Daudzas sievietes pieņem realitāti un vismaz mēģina pieņemt savu topošo vīru, kāds tas ir, mēģina sev iestāstīt, ka gan jau viņš mainīsies, gan jau tiks galā ar savām atkarībām un gan jau viss būs labi, jo izvēles tāpat nav nekādas, bet gadi iet un ģimeni/bērnus tomēr gribas.Un tas nekas, ka sieviete var būt ir labi izglītota, savu plencīti viņa apņemas mīlēt. Tomēr realitātē, kad jau jāstājas konkrētu grūtību priekšā, lai kopīgi cīnītos par kopējo emocionālo/materiālo labklājību, šis plencītis ir gatavs padoties, jo viņš jau ir nolemts vājumam (un nevis sieviete viņu tādu pataisījusi), un sieviete ieslēdz savu mātišķo motoriņu un vienpersonīgi tiek pāri grūtībām savu bērnu labklājības labā. Un gala beigās kas cits viņai atliek, un vai viņa to patiešām tā būtu vēlējusies? Iespējams, nē.
Otra lieta-atšķirīgi izglītības līmeņi sieviešu/vīriešu vidū veicina atšķirīgu ģimenes izpratni. Izglītība dod iespēju paraudzīties uz ģimeni kā līdzvērtīgi funkcionējošu indvīdu savienību ar līdzvērtīgiem pienākumiem un atbildību, mazizglītotība paģēr vīrietim būt "baigajam vecim", bet sievietei-pie plīts. Vairums mūsdienu sieviešu šādu modeli vairs nevēlas, bat vairums vīriešu joprojām mēģina iztēloties sevi kā "baigo veci", kaut realitātē viņi nemaz uz to nav spējīgi, jo iegrimuši savās nespējās un atkarībās (jau pirms sastapuši savu bērnu mātes).
Manuprāt, daudzos gadījomos šādu situāciju, saknes meklējamas samērā nesenā pagātnē - otrajā pasaules karā, kad spēcīgas, gadsimtus pārdzīvojušas dzimtas masveidā pazaudēja savus vīriešus, un ne jau kurus katrus, bet tos labākos un spēcīgākos, kas tika sūtīti risināt "Nervozo vīru" problēmas. Šajās dzimtās uzauga tūkstošiem mazu puiku bez tēviem, ar smagām vēsturēm, cīņām par izdzīvošanu, bailēm no izvešanas, bailēm no nākotnes. Kāpēc saku -nesenā pagātnē, jo starp tiem maziem puikām bija arī mans tēvs, kurš uzauga viens, un kaut arī viņam bija dabas dots potenciāls būt līderim, viņš tomēr bija lūzeris, jo nebija viņam nekāda stabila pamata savas dzīves kvalitatīvai izveidei. Savukārt tas ir ietekmējis mani un iespējams, ietekmēs arī manus bērnus, jo mūsu dzimtā kaut kas ir ticis saluzts, kaut kas, kas ir ļoti,ļoti būtisks.
To visu es domāju šai "Ir jāaizliedz šķiršanās – tādējādi liekot cilvēkiem reāli atbildēt par to, ko viņi ir sadarījuši" sakarā. Es tam nepiekrītu, jo tāpat kā maniem bērniem ir tiesības uz abiem vecākiem, man ir tiesības uz laimi (un vienalga, es sieviete vai vīrietis šaiā gadījumā), vai vismaz- izvairīties no permanentas nelaimes izjūtas. Ja siuācija ir ļoti sarežģīta (te nav citi rādītāji kā tikai pats indivīds kā visu lietu mērs) ,es piedāvātu labāk iet ne-kopābūšanas ceļu, bet ar sarežģīto abu vecāku vienlīdzīgu iesaisti bērnu audzināšanā. Labāk kvalitatīvi būt distancē, nekā dramatiski kopā. Un nebūt kopā nebūt nenozīmē atņemt tēva/mātes tiesības, tas vnk sarežģi situāciju, bet nenoņem atbildību, toties dod iespēju var būt kādam būt laimīgam vai- mazāk nelaimīgam un tas nav maz. Mazas pārdomas pie otrās kafijas.

0 Spam
9 Zane  
Ilgi skatījos, un tomēr nākas secināt, ka manas acis saskata kursīvu biggrin

0 Spam
8 Signe  
Vii - riskē nokļūt Rudzīša "štata faņu" nežēlastībā! Es jau sen šito atziņu esmu guvusi. Ja kāds pasekotu Rudzīša dzīvesstāstam, tad jau arī tā āža kāja izlīstu:-))))

0 Spam
7 Vii  
Rudzītim patīk sievietes. Vislabāk viņam patīk sievietes uz ceļiem. Sievietes, kas nekrīt sava DIEVA priekšā uz ceļiem (ar visu, kas šim piederas), protams, ir ļoti sliktas un noziedzīgas, un nav sieviešu vārda cienīgas.
Ko vien vērta ir ideja, ka sievietes taisa bērnus, nedomājot par rītdienu. Parādiet man sievieti, kas, ražojot bērnus, gara acīm neredz sevi un mīļo, mazbērnu ieskautus, mājā ar baltu žodziņu... Bet Rudzīša pasaulē visas ir tādas, kuces tādas.
Pardon, bet tā sajūta, ka autoram sievietes ir ļoti nodarījušas pāri, neatkāpjas.

1-10 11-16
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika