Melnais – no Rietumiem vai Austrumiem? - 6 Jūlijā 2014 - Blogs - viestursr.ucoz.lv
viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2014 » Jūlijs » 6 » Melnais – no Rietumiem vai Austrumiem?
Melnais – no Rietumiem vai Austrumiem?
11:00 PM

 

Nellija Ločmele @NellijaL  ·  Jul 3

Vasara 2014 - auksts, apmācies, bet no kapenēm lien ārā labi nosauļoti politiskie līķi. Traģikomiski. Nesaprotu tikai, kādēļ sab. TV to rāda.

Skudra @oskudra  ·  Jul 3

Atklātības trūkumu A.Kalvītim(NRA)pārmest nevar.Krievijas nauda nesmird, tāpēc jādibina Gazprom partiju,kas padarīs LR neitrālu-tā globāli.

Nellija Ločmele @NellijaL  ·  Jul 3

Ekon. sadarbība ar RU "ir jautājums par to, vai mēs gribam ēst vai negribam". Palasiet Kalvīša sviestu, ja tur nervi http://bit.ly/1pMirYA 

Nellija Ločmele @NellijaL  ·  Jul 3

Salasījāties Kalvīti? Atgūties no RU naudas smārda palīdzēs Zīles domas, kā var tomēr izrauties no Gazprom nagiem http://bit.ly/1moWSem 

 

Tas, ko teikšu, nekādā ziņā nav uzbrukums kādam citam vairāk, kā sev pašam. Jo kaut kāda viena mana daļa arī varētu būt varējusi šādi rakstīt. Bet cita daļa saka – paga, paga, tas nav tikai tā...

 

Politiskā atbildība un izraidīšana no nācijas, par Kalvīti un citiem tiek runāts un justs tā, it kā viņi būtu bijuši hunta, kas vardarbīgi pārņemuši varu Latvijā. Ja viņi to nebūtu darījuši, būtu iespēja rīkoties citiem - izglītotiem un pieredzējušiem cilvēkiem, kurus Šķēle&Co nelaida pie šprices. “Viņi’ zināja, kā jāveido valsts pārvalde un kā valsts budžets jāpasargā no globāliem satricinājumiem, kā un vai vispār jāveic privatizācija. Rodas iespaids, ka visu “trekno gadu” laiku kaut kur mituši kādi nabaga malā nostumtie gaišie spēki, kuri, jau no 1991. gada bijuši perfekti organizējušies rietumnieciski un ideoloģiski precīzi pozicionētās partijās. Viņi bijuši gatavi ienest Latviju saulītē, tomēr tika pastumti malā ar kaut kādu nelikumīgu un neētisku paņēmienu palīdzību.

Neturpināšu – mēs taču paši ievēlējām gan Šķēli, gan Kalvīti, gan turpinām ievēlēt Lembergu. Kaut kā nesanāk uzņemties līdzatbildību par to? Par sevi es varu teikt pilnīgi skaidri – es savulaik balsoju par Tautas partiju un Šķēli. Tas, ko man stāstīja mūsu brīvā un demokrātiskā prese, kaut kā sasaucās kopā ar manām tālaika izjūtām un situācijas vērtējumiem. Tāpēc man nepatīk, ka tagad tiek sists Kalvītis, jāsit ir arī mani.

Kāds varētu papētīt, cik daudz tolaiku preses flagmanis – laikraksts „Diena“ un tā galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte pilnīgi nesavtīgi un bez maksas izdarīja, lai pozicionētu Šķēli kā Latvijas glābēju. Jo viņa ticēja, ka tā ir pareizi. Šķēle nebūtu varējis izdarīt to, ko izdarīja, ja ne „Diena“. Varētu jau arī jautāt – vai Nelllija Ločmele, kas par sevi izsakās kā „medijos kopš 1992. gada“ var palepoties ar kaut ko tādu kā – „bet es jau toreiz rakstīju/biju izpētījusi/vērsu uzmanību...“ Diez vai!

Saka – pēc kara visi oficieri gudri. Taču – viņi TAD nespēja neko izdarīt, lai virzītu attīstību tur, kur tā būtu jāvirza saskaņā ar tagadējo saprašanu. Ja jau Klavītis tāds nelietis, tad – viņš ir mūsu nelietis. Mēs viņu sitīsim paši par savu nezināšanu, lai gan būtu bijis jāsit arī mūs.

Nav viss tik melnbalti. Ja palasām jūlija Rīgas Laikā Arņa Rītupa interviju ar norvēģu ekonomistu Ēriku Reinertu, varam nojaust, ka arī šodien turpinām kuģot gaužām tumšās un neparedzamās pasaules naudas okeāna straumēs. Nekas nav vienkārši un nekas nav viennozīmīgi. Iespējams, mēs joprojām nepajaušam, ko darām.

Es visu šo saku tādēļ, ka, ja mēs sakām – pie visa krīzē vainīgs Kalvītis un neuzņemamies atbildības daļu arī uz sevi, tad mēs neko nemācāmies. Tas ir ļoti bīstami – uztvert tos, kas pie varas kā „ne mēs“. Varbūt Nellija Ločmele to nedara, varbūt man tikai tā liekas. Kalvītis nes politisko atbildību par to, ko nespēja. Bet politiskā atbildība nenozīmē „izraidīšanu no nācijas“!

Vēstures noliegšana. Kā tas var būt, ka vairāki bijusie premjeri un ietekmīgi politiskie smagsvari, kas pārstāvējuši ideoloģiski it kā atšķirīgus politiskos spēkus, tagad sanākuši kopā vienā partijā? Var jau teikt – varas vilinājums, atkarība – bijušās politiskās kaujas rādās sapņos un sauc – adrenalīns, endorfīni utt. Var teikt – tādas un šitādas naudas intereses, polittehnologu aprēķini un rekomendācijas, utt.

Tas viss droši vien nav nepareizi, tomēr manā prātā bijušo premjeru kompānija, kam jācīnās par 5% pārvarēšanu, lai iekļūtu Saeimā, reprezentē mūsu pēdējo divdesmit gadu vēstures noliegumu. Necieņu pret to un atbildības neuzņemšanos par to. Tas rada tādu kā savu vecāku noliegšanas efektu. Tas ir pret baušļiem, kas liek savu tēvu un māti godāt. Jo – kas neciena savus vecākus ar visām viņu kļūdām un noziegumiem, tam būs lemts tās pašas kļūdas un noziegumus izdarīt vēlreiz.

Nerealizētās fantāzijas attiecībā uz vīriešiem. Visi šie “bijušie” nezin kādas, droši vien nejaušas sagadīšanās dēļ ne tikai ir vīrieši, bet arī izskatās pēc tādiem. Vispirms uz viņiem ir tikušas vērstas arī sievišķas fantāzijas kā uz Tēviem – glābējiem, arī diezgan erotiskas. Un tad – dusmas par to, ka nekāda glābšana nav notikusi. Ļoti subjektīvi un ļoti neatbildīgi.

Te ir tāda lieta, par ko jau esmu rakstījis kā par MIXbasketbolu, kad vienā komandā spēlē gan vīrieši, gan sievietes. Vīrieši tādos apstākļos nespēj spēlēt ar pilnu jaudu, viņi piespēlē sievietēm un pasaudzē viņas. Tas būtu briesmīgi, ja pēc kāda vīriešu basketbolā normāla ķermeniska kontakta kāda meitene gūtu savainojumu. Taču meitenes ņemas ar visu spēku! Viņām šīs basketbols šķiet daudz foršāks, nekā tas, kas tikai starp meitenēm. Un viņas nepamana, kas puiši tā pa jokam tikai spēlē un ļauj uzvarēt, paši nesaprotot visu šo sviestu un savu nez no kurienes radušos vājumu.

Man nešķiet, ka politiķi – vīrieši spēj tikpat nikni cīnieties ar politiķiem vīriešiem, kā ar politiķēm – sievietēm. Viņi pat nepamana, ka tādēļ viņi tiek „it kā“ likumīgi pārspēti. Spēka paņēmieni sāk kļūt (no vīriešu viedokļa) nepieklājīgi, bet politikā ienāk tādas „neredzamā piedienīguma“ spēlītes, kas tik raksturīgas sieviešu, nevis vīriešu pasaulei, kurā taču politika ir radusies. Šis te - palasiet Kalvīša sviestu, ja tur nervi, ko tautās palaiž Nellija Ločmele, faktiski ir tāds sievietes sitiens vīrietim zem jostasvietas, kuru viņa  miksētajā basketbolā drīkst izdarīt un drīkst arī nepamanīt, ka izdarījusi.

Ja mēs sakām – seksisms, tad noteikti domājam sieviešu diskrimināciju. Bet šeit ir arī vīriešu diskriminācija, kas nāk par sliktu sabiedrībai. Šim stāvoklim vienmēr gatavs palīdzēt kāds Dēls, kas vēršas pret Tēvu, Māmiņai par to priecājoties. Krona noziegums atkārtojas vēl un vēl:

Ulvis Siliņš ‏@UlvisSilins

Mans & @RenarsLiepins garadarbs uz @DienaLv vāka! Darbs tik kruts, ka pat atsauci nav pielikuši:

(man kaut kā nepievienojas bilde uz Dienas pirmā vāka, kurā redzami "bijušie premjeri" kā kaut muskuļaini komandosi no kādas filmas reklāmas)

Nellija Ločmele netieši man liek manīt, ka eksistē „zināšanas“, „domubiedru grupa“ vai pat „pašsaprotamība“, kurās es neesmu iesvētīts un saskaņā ar kuru Kalvītis ir kaut kāds dinozaurs, noziedznieks vai uz to pusi. Kuram ar Nelliju pašu nav nekāda sakara, viņi dzīvo dažādās sistēmās. Arī ar mani, kas savulaik balsoja par Tautas partiju, kā jau daudzi, kas nodrošināja tās uzvaras vēlēšanās.. Ak kungs, kāda maldīšanās... Vīriešu basketbolā nav ienaidnieku, tikai pretinieki, kuri, ja viņi tevi pārspējuši, tiek cienīti. No viņiem mācās.

Vīrieši uzsūcas.  Vēroju norises „Vienotībā“ - tā sievišķojas. Āboltiņa, Straujuma, Druviete taču laikam ir spilgtākās šīs partijas zvaigznes šobrīd. Vīrišķus akcentus nodrošina galvenokārt pienācēji no Reformu partijas.Teātris ar Kursītes – Pakules un Rībenas demaršu nav politisks, bet gan sievišķs. Mēs netiekam atzītas par „skaistākajām“ (ar mums nerunā!), tādēļ aizejam! Bet rezervē vēl ir Kalnietes un Ēlertes potenciāli, pret kuriem nav vīrišķu paņēmienu. KNABA sāga, kad neizdodas atrast nevienu vadītāju, kas spēj sastrādāties ar Vienotības pretkorupcijas karogu Jutu Strīķi, kuras personiskais viedoklis jau sen ir augstāks par likumu. Un uzbrukums tieši nacionālajai Baibai Brokai, lai nelien starp smukākām meitenēm.

Savā laikā rakstīju par Repši kā Tēvu un Dombrovski kā Dēlu, kas nezina, kura Vienotībā īsti ir viņa mamma. Smieklīgs viedoklis, vai ne? Bet tas tagad izzīmējas arvien skaidrāk un skaidrāk. Vīriešiem jādomā nevis par basketbolu&politiku, bet lai neizrādītu necieņu pret meitenēm, būtu politkorekti un netiktu apvainoti seksismā.

Basketbolā ar sievietēm vīrieši tiek izēsti kā ar skābi. Ne jau tādēļ, ka viņi sliktāk spēlētu, pasarg dies. Viņi spēlē labāk. Bet viņiem jāatbild par to, lai nebūtu darījuši pāri meitenēm. Mitoloģija apliecinās ik uz soļa.

 

Partiju intereses un latviešu intereses.  Vēsture ir apmetusi loku un atkal stāv jautājums par to, būt vai nebūt Latvijai un latviešiem. Ja raugāmies kaut uz jūdu tautas vēsturi – tā ir nemitīga okupāciju, trimdu un zemes atkapaļatgūšanas vēsture – tie kari ir realitāte, nevis tikai netaisnība. Arī mēs jūtam, ka NATO, lai arī ļoti gribētos, tomēr var mūs nepasargāt. Vai mums ir plāns B?

Dzirdu, kā daudzi gatavojas emigrēt, “ja atnāktu krievi”. Bet ja visi aizbrauks, tad jau Latvija varētu būt arī kā tagadējā  Kaļiņingrada, kuru tās pamatiedzīvotāji (prūšu pēcteči) pameta (nevarēja nepamest), tādēļ tajā vairs nevar pat cerēt uz Rietumu kultūras atdzimšanu. Kēnigsbergiešiem bija Vācija, kur kulturāli patverties. Latviešiem tāda izdzīvošanas teritorija varētu arī nerasties. Kas atbildēs par to, lai mēs nebeigtos?

Es nekur nebraukšu un ja man manā zemē būs jādzīvo pēc Austrumu likumiem, tad es gribētu, lai tos realizē latvieši. Nav nekāda māksla atdot savu zemi. Tādēļ, ka tā nav pietiekami rietumnieciska, galdiņ klājies! Pašiem jāsaklāj, visā savā vēsturiskās attīstības eksāmenu gaitā. Tāda vieta mums uz kartes un tāda biļete eksāmenā.

Jau no Pumpura un Raiņa laikiem ir šie stāsti par to, vai Melnais nāk no Rietumiem vai Austrumiem. Mūsu liktenis ir tāds – būt starp krieviem un vāciešiem. Vai spējam to realizēt un izdzīvot?

No šāda viedokļa raugoties – mums jābūt arī stiprai Austrumu partijai. Un mums jābūt tik gudriem, lai nesalaistu matos Rietumu un Austrumu partijas. Bet Austrumos, kā redzams, ir citādi jārunā. Tur vispirms grib saprast – kas tu esi? Kas aiz tevis stāv? Respektīvi – vai tu esi vai neesi kārtīgs feodālis? Liels svai mazs? Kāda ir tava ietekme? Ar kādu mašīnu brauc? Kādus uzņēmumus kontrolē? Kas ir tavi draugi? Austrumos ar sievietēm politiski nerunā, vai, protestējot pret to, mēs nacionāli izbeigsimies?

Rietumos ir ok un pat liels politiķa pluss, ja viņš uz darbu brauc ar velosipēdu. Austrumos ar šādu politiķi neviens nerunās. Un tā ir tāda vīrišķa salīdzināšanās – kuram lielāks? Stulbi? Jā, bet vai stulbāk par sieviešu „krāniņiem“ – frizūrām, meikapiem, silikoniem, kurpēm?

Man šķiet, ka Kalvīti sit par to, ka viņš ir vīrietis. Un tas man nepatīk. Un man nepatīk, ka viņu sit par to, ka viņš nebija spējis būt tāds nācijas tēvs, kādu katra latvju meitene ir pelnījusi.

 

Vīrieši tomēr ir stulbi. Gribas tā tik sievišķi izmisuši iespiegties! Tā es pie gribēju, izlasot šo - http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/158341/negaiditi-latvijas-elitarais-jurkanu-paris-nonacis-uz-skirsanas-slieksna Tas ir pretīgi - ieraudzīt, ka viens no jaunlaiku Latvijas vēstures veidotājiem ir tik manipulējams. Laikam jau ir paralēle – ja tu spēj nodot savu ģimeni, tad spēsi nodot arī dzimteni. Protams, arī apstākļi, kuros Ilze iesūca nabaga Jānīti šajā laulībā, arī nav bez ievērības atstājami. Man riebjas gan viens, gan otrs, gan visa šī runāšana savulaik par Ilzi kā milzu finansu speciālisti, kuru nu Jānis atgriezis tēvu zemītē, un kura nu te visu pateiks un izdarīs.

Patriarhāts ir tikpat stulbs kā matriarhāts, bet bieži vien daudz mazpieredzējušāks. Tas, kas man liek balsot par patriarhātu, ir neizbēgamība, ka tikai caur to mēs tiekam pie Dēla – demokrātijas. Un ja Māte runā par demokrātiju, tad tas ir arhi aizdomīgi.Zem demokrātijas tā redz sociālismu. Un – spogulīt, spogulīt – kā gan es, tik smuka un ietekmīga meitene, varētu kļūdīties.

Nu labi, par Kalvīti&Jurkānu es nebalsošu. Bet tāpēc jau no viņiem nav jābeidz mācīties.

Skatījumu skaits: 877 | Pievienoja: viestursr | Reitings: 3.9/7 |
Komentāru kopskaits: 4
4  
Varu pievienoties pārējiem komentētajiem par šo to, par šo to varbūt nē.. Bet vispār raksts tomēr rada sajūtu, ka tiek mēģināts izdziedāt visus dzejoļus ar vienu meldiņu. Nu, ne tā banāli, bet tomēr. Kaut kur var piekrist par Ločmeles viedokli, kaut kur varu piekrist Bryuveram par mātīšu likumdošanu.. Bet Viesturs tomēr, varbūt, ka ir drusku no "cietas pozīcijas".. nu tā it kā, kad kaut kas fiziski sāp, tad arī jebkas ir no tās sāpēšanas pozīcijas..

Nu sāp jau tā nemitīgā sazemēšanās ar Māti.. tā neredzēšana un viltus hāti un nehāti.. tomēr vai nav tā, ka dažkārt cigārs tiešām ir tikai cigārs, un mācīšanās no viņa iespējama tik vien daudz, ka tie dūmi tomēr ir nepatīkami un kaitīgi. Nu nav man žēl Kalvīti.. un Šķēli arī. Es arī par viņiem balsoju agrāk , un arī mana ģimene.. Bet es taču varu mainīt savas domas tajā brīdī, kad viņi izdara kādu rīcību. Varu arī neizmainīt, ja visā kopumā cilvēks man liekas cienīgs. Kamdēļ jābūt tālredzīgam? Un kas to var?

Bet es piekrītu par to, ka tās jūtas, kas liek izjust "ak šausmas" pret vecās gvardes mēģinājumiem atgriezties ir no Lielās Mātes..

3  
Hm. Gandrīz vai jāsāk pārvērtēt tas, kā līdz šim domāju par Latvijas valsts autoritārisma iemesliem. Tātad, ne tik daudz padomju mantojums (ok, netieši varētu teikt), bet, ka tur visādas mātītes pie šprices! Kā jauns likums vai jauns lēmums, tā kaut kas idiotisks, nu kā lai neiet ar dakšām. Īstenībā jau kādu laiku atpakaļ pamēģināju iztēloties, ar ko man šobrīd asociējas Latvijas valsts vara, un tad sanāca viena riktīga mācību daļas vadītāja (vai nurse Ratched), kurai visi ir vai nu esoši vai potenciāli likuma pārkāpēji. Citiem vārdiem — tas, ko jau te vienreiz teicu: tiek domāts gandrīz tikai par to, kā stiprināt drošību un sūkt no esošajiem resursiem (Mātes virziens), bet ne par attīstību, jaunām iespējām, idejām, nišām, jaunas peļņas ienākšanu valstī, mazo uzņēmēju veicināšanu (Tēva virziens). Ļoti bieži nevar saprast, kur ir jaunajos likumos loģika pat tad, ja pieņemu, ka tie tiek sastādīti tikai pie varas esošo interesēs.

Bet doma par to, ka viņi īstenībā ir mūsu darba ņēmēji, man arī patīk.

2  
Es mazliet iepazuētu, pirms piekristu, ka tas viss ir pret Kalvīti & Co kā pret vīrieti/vīriešiem. Vai tik nesanāks atkal kā ar slinkiem – nu jā, politkorekti biggrin – afroamerikāņiem (atlaida no darba, jo melnais), sievietēm (atlaida tikai tāpēc, ka sieviete) utt. Kaut kur vienā ASV ziņu vietnē lasīju, ka nu jau tur sākuši runāt skaļāk tieši par šo problēmu, ka darba devējs nevar normāli lemt – ir pamatīgi jābaidās atlaist slinku un dzerošu geju, jo tūlīt būs klāt maiss ar juristiem, kas no šitā dabūs kādu naudiņu.

Kad Ilga Kreituse bija Saeimas priekšsēde, gadījās dzirdēt visādus interesantus epitetus gan no vīriešiem, gan arī sievietēm; viena sieviete pat kādā privātā sarunā izteicās, ka svelošs kauns par tādu @#$%&.

Protams, dziļākajos slāņos ir savi psiholoģiskie aspekti – kur nu bez Freida liksies –, bet politikā es sliektos uz Marī domāšanas pusi: neba viņi tagad ir pie daktera, kas esam mēs, – mēs esam darba devēji, un tad lai viņi savas nelaimes risina pie dakteriem, kas mēs vienlaicīgi nemaz nevaram viņiem būt.

1  
Prieks par priekšpēdējo teikumu smile Par seksismu politikā runājot - man šķiet vienlīdz nožēlojami vērot kārtējo Bērziņa (tā kurš prezidents) vecišķo murgošanu vai Straujumas izmisumu kārtējā intervijā vai diskusijā nezināmu un nesaprotamu skaitļu, faktu un ideju priekšā. ( Kā twitterī raksta Ieva Brante: "Ja Straujuma būtu mana vecmāmiņa, man viņas būtu žēl. Bet viņa ir manas valsts 1na no augstākām amatpersonām. Un tāpēc man žēl manu valsti.")
Tomēr cerīgi, ka aizvien izteiktāka kļūst ekspektācija pret politiķi kā pret darbinieku, kuru esam pieņēmuši darbā nevis kādas personīgākas lomas izpildītāju. Vai mēs savos privātuzņēmumos pieņemtu dabā Kalvīti, Šleseru vai Jurkānu, un kādā amatā? (Fantāzijas par šo tēmu reducējas līdz trīs burtu kombinācijām amplitūdā no LOL līdz WTF.) Bet ja pieņemtu, tad, protams, paši vien vainīgi būtu un mācītos no viņiem un atlaistu un vēl mācītos, bet ne taču trešo, ceturto vai piekto reizi atpakaļ darbā pieņemtu, jo citādi tas nudien rada pamatotu asociāciju ar kapeņu stāstiņiem.

P.S. Arī man šķiet, ka Ēlerte lielā mērā zaudēja uzticamību, neatklājot, kādas ekonomikas vai jūtu gammas noteica ''Dienas'' simpātijas pret Šķēli un tām sekojošo straujo atsalumu, tomēr gan pirmstrekno, gan trekno gadu laikā attieksme pret TP bija visai konsekventa. Liela daļa toreizējās "Dienas'' komandas (Ozoliņš, Raudsteps, Rodins noteikti) tiešām varētu piebilst, ka ''jau toreiz rakstīju/biju izpētījis/vērsu uzmanību''.

Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika