Pirmais atjaunotās Latvijas ārlietu ministrs Jānis Jurkāns saka: „Mēs visi ar savu klusēšanu nozagām šo valsti.” Man tas liekas ne tikai ļoti precīzi teikts, arī atbildīgi. Un tikai no šādas atbildības uzņemšanās izriet kaut kādas konsekvences, tikai tad ir kāda izeja. Jo, kamēr mēs kliedzam: „Es jau neko, bet viņš – tas gan nozaga!”, izejas nav. Jo nav ciešākas savienības kā starp zagli un apzagto, viņi šādā subjektīvā konstrukcijā nešķirsies nekad (ja vien neatveseļosies). Bet lai zagšanu atzītu arī par kaut ko objektīvu, ir jānotiek tiesai, kurā prasīs: „Ko Jānis darīja, lai Pēteris nevarētu nozagt?” Un, ja Jānis būtu godīgs, viņam būtu jāsaka: „Gaidīju, ka Pēteris pēc tam ar mani padalīsies, vai ļaus tikt pie kaut kā cita, ko nozagt. Vai pie „ienesīgas vietas”, kas taču nav zagšana. Baidījos, ka, ja es „lektu uz ecēšām”, tad pats paliktu bešā.”
Arī Vaira Vīķe – Freiberga atzīst: «Neviens oligarhs vai tirāns nestāv viens pats, zem viņa ir piramīda, ar kuru viņi dalās ar saviem labumiem.» Un kamēr cilvēks ir šajā piramīdā, viņš klusē. Runīgs un protestējošs tas kļūst vien tad, kad zaudē savu vietu struktūrā, kad tiek no tās izmests. Vai Valdis Zatlers nav tam spilgts piemērs? Viņam „piegriezās” nevis kaut kad, bet tieši tad, kad zuda cerības atkārtoti tikt ievēlētam par Prezidentu. Līdz tam viņš ar Lembergu iedzēra vīnu, uzēda garšīgu zupiņu, kā tagad par to visiem klāsta Ventspils mērs. Un vai Zatlers tagad spēs neuzbūvēt savu piramīdu, kas tāpat neklusēs līdz brīdim, kad kādam tajā vairs nebūs vietas? Vai deklarējot savu sarkano līniju attiecībās ar oligarhiem, viņam nevajadzētu tādu pašu līniju novilkt ap viņu piramīdām? Bet ja tas notiktu, cik cilvēku paliktu jaunās partijas dibināšanas kongresā?
Man grūti paļauties uz cilvēkiem, kas nespēj nebūt atkarīgajās, matriarhālajām piramīdās. Viņiem ir iedotas pilsoņu tiesības, bet viņi līdz tām nav izauguši. Viņus var nopirkt par algu (piemērām), kuru nemaksā no piramīdas, bet no valsts. Vai par citām „priekšrocībām”, kuras bail zaudēt, tādēļ jātur mute ciet. Vai mēs uz sevi šādi paskatāmies tad, kad masveidā balsojam par vai pret oligarhiem? Vai mēs tādā veidā nevēlamies atbrīvoties no savas netīrās sirdsapziņas? Vai nepūlamies kļūt pārāki par „valsts nozadzējiem”, kas ne ar ko nav bijuši negodīgāki par mums, tikai gudrāki, bezkaunīgāki, ciniskāki un ar stiprākiem varas refleksiem? Vai neatriebjamies viņiem (nevis sev) šādā veidā par to, ka mūsu valsts (likumsakarīgi) ir gandrīz bankrotējusi? Vai man kāds gribēs ieskaidrot, ka tie 95% Saeimas atlaidēji nav sastāvējuši nevienā šādā zagšanas piramīdā? Ja viņi to neredz vai neatzīst, tad vienkārši ir neapmierināti, ka viņu vieta nav bijusi pārāk ienesīga mūžīgi un ja mēs uz tādiem gribam cerēt kā jaunas politiskās kultūras radītājiem, tad varbūt nav pavisam debīli vai idioti, kā izteicās Stendzenieks un Liepnieks, bet kaut kas ar spriestspēju kārtībā nav gan. Atkarība to noslāpējusi.
Es zinu, cik neviegli ir izvairīties no piramīdām. Ja tu nepieņem „tos” spēles noteikumus, tad nepretendē uz valsts un pašvaldību pasūtījumiem, piemērām. Vai uz informāciju un citiem resursiem, kurus piramīda kontrolē. Un tu varēsi izstiepties, kliegdams, ka valstij jānodrošina vienādas iespējas konkurēt valsts pašas interesēs, visa paklausīgā piramīda uz tevi skatīsies kā uz trako, ja vispār skatīsies. Un tev pašam šad tad ienāks prātā – varbūt ar mani patiešām kaut kas nav kārtībā, varbūt es „neprotu strādāt komandā”, neesmu pietiekami komunikabls? Esmu kašķīgs, individuālists vai cilvēknīdējs? Varbūt murgoju, visur redzot tikai zagļus un atkarīgos?
Man ir izdevies atrast tādu nišu, kuru nekontrolē neviena piramīda (lai gan gribētu, ai, kā gribētu) un kurā es varu brīvi konkurēt, ļaujot klientam sevi izvēlēties vai neizvēlēties. Bet ja tā, tad man nav grūti „neturēt muti” un teikt, ko es domāju. Man šķiet, ka pārmaiņas sabiedrībā var iestāties tikai tad, ja maksimālam cilvēku skaitam izdosies atrast vietu tirgū, darboties kā pašnodarbinātiem un neatkarīgiem, kam nav objektīvu iemeslu baidīties, vai bērni nepaliks badā, ja viņš sāks kādam nepatikt. Valsts, ja gribētu, varētu daudz darīt, lai šos procesus stimulētu. Medicīnā tas būtu – panākt, ka ārsta (vai cita speciālista) prakse (nevis lielās slimnīcas) ir sistēmas stūrakmens. Un ka valsts pasūtītie pakalpojumi tiek izsolīti tirgū, nevis piešķirti paklausīgiem piramīdas dalībniekiem. Arī citās jomās var atrast ceļus, kā cilvēkiem ļaut pelnīt ar labu darbu, ko tirgus izvēlas, nevis ar mutes turēšanu.
Tāpat kā buržuāziskās revolūcijas Rietumeiropā varēja notikt tikai tad, kad izveidojās pašlepna un no feodāļu labvēlības neatkarīga pilsoņu kārta, tāpat arī mums nekas radikāls nenotiks, kamēr cilvēkiem nebūs drošība runāt to, ko viņi domā. Manis jau daudzkārt piesauktā Andrieva Niedras laikā šādu neatkarību kaut kādā mērā garantēja zemes īpašums un pieredze ar to strādāt un nopelnīt. Šodien ir daudz vieglāk – to pašu var dot arī laba izglītība, piemērām. Bet cilvēkiem jānodrošina iespēja būt tirgū, pārdot savu preci nevis par kādu nodiktētu, dažiem subsidētu, bet gan tirgū izveidojušos cenu, neatkarīgi no tā, kas ir maksātājs – valsts vai indivīds.
Es neticu, ka kaut ko mainīs jaunā Saeima, Zatlera partija vai „Vienotība”, jo redzu cilvēkos, kas tur grozās, šo vēlmi kādam izdevīgi piesmērēties, „gudri” un nekonkrēti runāt, bet būt gataviem uz aizkulišu cīņām „bez noteikumiem”. Es neredzu tur tādu sociālo bāzi, kas jau tiktāl būtu izaugusi, ka varētu pateikt: „Es esmu atbildīgs. Es esmu izaudzis. Man ir idejas, kā labot savas kļūdas. Es protu biedroties ar neatkarīgajiem un norobežoties no atkarīgajiem. Man nav bail zaudēt savu krēslu vai kā citādi ciest par savu patiesību. Tās vārdā es esmu gatavs kaut ko zaudēt un kaut ko maksāt.”
Skatījumu skaits: 1085 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 5.0/5 |
Cik viegli kļūdīties! JJ nedeva dzīļu atziņu, bet iemeta ar sarkasmu. Mēs visi zagām, un es esmu ar zagļiem, un pat pirmajās rindās. Jānis Jurkāns PP/LC ārlietu ministra kandidāts. Kad formalu kleitiņu var uzvilkt dažādām būtībām. Varbūt idiots, bet smēķēt atmetu vienā brīdī. Dalailama teica, ka Ķīnieši ir ļoti laimīgi cilvēki, ko dzīvo komunistiskā valstī bez komunistiskas partijas. Neviens netraucē mums attīstīties, kāpēc tāda neapmierinātība un steiga.
Es saprotu, ka sistēmu, kas neapmierina, nevar grozīt ar šīs pašas sistēmas līdzekļiem. Vai man noteikti gribas tajā iegremdēt rokas līdz elkoņiem un noteikti visu izmainīt un sagrozīt? Droši vien nē, bet ko darīt, ja dzīves aicinājums iekritis lauciņā, kuru vēsturē līdz šim kopusi tieši šī sistēma - tiesu vara - palīdzēt katram viņa tiesībās, padarīt pašu tiesu varu iespējami delikātāku, iejūtīgāku pret katru, kuram nepaveicies ar viņu saķerties vai radusies vajadzība pie tās vērsties. Sajūta, ka no sistēms tev iešējās pārliecības dēļ jānorobežojas, bet dzīves aicinājums prasa saistīties ar to, pieņemt un iespēju robežās mainīt, ar laiku rada iekšēju spriedzi, pretrunu garšu. Sajūta kā pret nepaklausīgāko no bērniem, kuram, šķiet, vajadzētu veltīt vairāk pacietības, uzmanības kā pārējiem. Cik sanācis parunāt, šādu cilvēku, kas iestājušies piramīdā, tīru, cienījamo, saprotamu virsmērķu vadītit, laika gaidā nogludināti, ieziepēti un samalti piramīdas mehānismā, kamēr beigās nodzeras vai pārtop par žultainiem "politikas vērotājiem".
Kuku - varbūt arī ir kukū??? Ceru,ka sakarīgi domājoši cilvēki neiztēlojas Šleseru par balto tētiņu? viens no sociologiem precīzi šim tipam ir devis raksturojumu - sociālais dzīvnieks- tātad tāds, kam piemīt perfekta oža un "bezpardonnaja" uzvedība. Skumīgi gan,ka Zatlers neņēma vērā iespējamo sevis kompromitēšanu. Bet ja nauda politikas veidošanai nāk no Krievijas, tad izveidojas tāda kā šaura bezizeja arī Zatleram - jāiet ir (kļūda!!!!) uz šo lēto (mākslinieciski)pasākumu. Bet tur jau visādi var būt (kā arī bija...). Kad beidzot arī Latvijā būs vēlēšanu izdevumi no valsts budžeta?
Ļoti labs raksts, šī ir tā retā reize, kad 100 % piekrītu autoram. Tomēr ir cilvēki, kuru teiktais "mēs visi" jafiltrē loti uzmanīgi. Varbut Jurkans gribetu arī teikt "mēs visi bijam čekas zinotāji", kaut patiesiba tādu bija nedaudz , bet teicējam gribas justies ka vienam no daudzajiem atbildīgajiem nevis personioski atbildīgam. Poilitiķa profesija uzliek tadu pašu profesionālo atbildību ka jebkura cita profesija. Jurkana taisnošanās tikpat aplama ka ja ārsts taisnotos, ka arī radi un kaimiņi taču varētu slimās Omes kaites diagnosticēt un paārstēt, nevis visu uzkraut nabaga dakterim. Pie tam Jurkāns jau atkal sacerējies uz Saeimu - Šlesera sarakstā!
Arī šis blogs ir izaudzis. Nākuši klāt jauni komentētāji un samazinās to skaits,kuri glauda Viesturu "pa spalvai":-) Tātad - nav tik traki. Pamazām pieaugam. Iemācamies teikt,ko domājam. Vispār jau pati ideja par klusēšanas praksi "piramidālajā sabiedrībā" ir laba un aktuāla. Tomēr arī mani,līdzīgi kā iepriekšējo komentētāju, mulsina Viestura - speciālista - kaismīgums Zatlera un reformu kritikā. Nez kāpēc tas tā? Labi,viņš ir brīvs,neatkarīgs, - vēl jo vairāk, kāpēc tāds sarūgtinājums un tāds kā skaudības velniņš spīd cauri šiem tekstiem? Tā kā mums te tāda "pelnrušķu valsts"- sadzīves pakalpojumu direktors un televizoru meistars , kā arī ārsts varkļūt par prezidentu - varbūt Viesturam cemme,ka nav bijis īstajā laikā un ar īstajiem "čomiem" ? Bet varbūt arī ne. Tomēr..tomēr...sagaidu no psihes pazinēja vairāk analītiskumaun prakmatisma. Brīžiem pat aizdomājos - nezinu visas aizkulises, varbūt Viesturs kā bijušais valmierietis, dziļi simpatizē Šķēlem? Un dziļi nesimpatizē kolēģim Zatleram? Lai tur vai kā, arī Viesturam būs viss ok, viņam ir daudz superīgas idejas, - lomas, psihodrāma, kā psihoterapeits foršs. Varbūt par daudz uzskata,ka visas sievietes - klientes viņā uzreiz iemīlas:-)))) Bet arī tas ar gadiem izlīdzinās. Un Viesturs kļūs kā labs vīns - ar gadiem aizvien labāks! Ja vien spēs pats distancēties no personiskām simpātijām - antipātijām politisko rocesu analīzē. Jo - galu galā,politika ir viena liela manipulēšana... Jā, patika man Viestura teiktais par lielo slimnīcu izredzētības statusu - mediķi jau daudzi stāsta,ka arī viņiem riebjas šī neslēptā slimnīcu kā partiju barotņu lobēšana!Bet te atkal jautājums par klusēšanu - kāpēc paši mediķi klusē? Kāpēc ļauj šīem traniem trekni dzīvot? Paši skaitot katru santīmu, rakstot kaudzēm papīrus? Bet kopumā - cilvēki vienkārši beidzot varēja aiziet un iespļaut sejā tiem piramīdas turētājiem. Un - ja kāds tā iespļāva sejā pats sev - nu ko,lai padomā!
Kāpēc tik daudz emociju? Aptuveni tā tas varētu būt, bet ja tik emocionāli par to tiek runāts, es kļūstu aizdomīga. Tāda sajūta, ka Tev, Viestur, uztraukums par vēlēšanām, jo nezini par ko balsot. Ja nav vēlme atrast autoritātes sev, izvēlēties varētu būt vieglāk. P.S. es, protams, atvainojos!
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
