Pagājušonedēļ piedalījos seminārā, ko vadīja Anita Plūme un Juris Blumbergs. Notikums jauks, ilgi nebiju abus vecos cīņu biedrus saticis. Arī tēma interesanta – par erotisko transferenci un kontrtransferenci. Tādi gudri un noslēpumaini nosaukumi – daļēji arī man, jo psihoterapijas skolas ir tik daudzas un dažādas un ne tik reti gadās, ka ar vienu nosaukumu tiek saprastas ne gluži identiskas lietas. Lai tas nenotiktu, vienmēr jāparunā par terminiem – ko īsti tu ar to domā? Un kāda ir starpība starp šīm te transferencēm un „īstu mīlestību”, kura taču vismaz teorētiski varētu uzziedēt starp terapeitu un klientu un kas vienmēr notiek filmās par psihoterapeitiem?
„Par iemīlēšanos un mīlestību man gan nav ko teikt”, tā Anita. Tā lūk – tad laikam jāturpina iepriekšējā blogā iesāktais. Jānoformulē, kas tad īsti tā mīlestība ir, ja vispār ir. Jāparunā vēl nedaudz par Blaumani un par to, vai gudriem vecākiem dzimst mazāk bērnu.
Mīlestību, manuprāt, visbiežāk jauc ar tai pilnīgi pretēju parādību – atkarību. Ja mēs sevī sajūtam svētlaimi kombinācijā ar vēlmi saplūst ar kādu, izšķīst viņā un ja tas viss ietver sevī aiziešanu no reālās pasaules satraukumiem un nemiera, tad visdrīzāk mums ir darīšana ar atkarību. Ja turpretim mūs ietekmē spēks, kas liek mums padarīt objektīvi nepadarāmo lai tikai iegūtu iespēju būt kopā ar kādu, kas atraisa arvien jaunu un jaunu enerģiju, tad visticamāk mūs ir skārusi mīlestība – tā es riskēju formulēt šo dīvaino parādību.
Šeit nevar neatcerēties Blaumaņa „Purva bridēju”. Kristīnes nespēja būt kopā ar Akmentiņu un tieksme izvēlēties Edgaru parasti tiek „norakstīta” kā mīlestības nedarbs. Bet Kristīnei taču ir visas attiecību atkarības pazīmes – izaugšana ģimenē, kurā māte dominē un mēģina „pāraudzināt” tēvu, tas pirmkārt. Nespēja redzēt sevi attiecībās, kurās kāds vīrietis varētu ja ne dominēt, tad vismaz būt līdzvērtīgs, tas otrkārt. Un nespēja droši konkurēt ar Akmentiņa māsu, ar kuru iecerētajam ir pārāk ciešas attiecības, un kurai Kristīnes un Akmentiņa precību gadījumā diez vai gribētos zaudēt līdzšinējo priviliģēto stāvokli attiecībā pret brāli – tas treškārt.
Kristīnes mātišķība nespēj zaudēt tik lielisku Dēlu kā Edgars. Bet tā nav mīlestība, tā ir visīstākā atkarība. Šajā gadījumā – attiecību atkarība, mātišķība vai līdzatkarība, kā to sauc visbiežāk.
„Purva bridējs” mums rāda divas matriarhālas sistēmas – vienu ar vešerieni (Kristīnes māti) un otru ar Akmentiņa māsu centrā. Nav nekādu iemeslu tām apvienoties, tās konkurēs. Kristīnei jāprec Edgars, jārada bērni un jāgaida, kad Edgars ņems nelabu galu. Jācer, ka kāds no viņas bērniem pārcirtīs šo atkarības burvju loku. Bet Akmentiņam ir vēl laiks – ap gadiem četrdesmit viņam „jāņem” kāda bāla meiča, kas varbūt nomirs dzemdībās. Bet ja nenomirs, tad sadzemdēs lielu pulku brašu bērneļu, ko tēva māsa varēs audzināt pēc visjaunākajām zinātnes atziņām.
Protams, var jau būt arī „optimistiskāks” scenārijs – Edgars iet bojā gana ātri pēc kāzām, varbūt paguvis radīt kādu bērnu. Tad gan Akmentiņa kungam būtu visas iespējas Kristīni dabūt. Esmu novērojis, ka eksistē kaut kāds zigzaga likums – katrs nākamais vīrs ir iepriekšējā pretstats. Ja potenciālā brūtgāna māsa pieļautu šādas precības, tad viņa automātiski atzītu sevi kā subordinētu tādai sievietei, kura savu mātišķību ir apliecinājusi praktiski - gan vīru nogalināšanā, gan bērnu dzemdēšanā. Tikai tad divas matriarhālas sistēmas var saplūst vienā.
Vai Edgars var „laboties”? Tāds, kādu viņu rāda Blaumanis, diezvai. Jo nav jau resursu, kas varētu palīdzēt tam savu atkarību pārvarēt. Kāzas ar Kristīni taču objektīvi ir jauna milzu atbildība – kur viņi dzīvos, no kā pārtiks, kā audzinās bērnus? Kādēļ lai mēs domātu, ka pēc kāzām Edgars visu to spēs, ja pirms kāzām nav rādījis nekādas pazīmes par savu spēju to darīt?
Mīlestību bieži jauc arī ar nāves dziņu vai pat trakumu – tas krāšņi parādās Blaumaņa „Raudupietē”. Pēc vecā vīra bērēm vēl pajaunā (ap 35 gadi) atraitne izjūt kaut ko tādu, ko es sauktu par jaunības zaudējumu. Viņa ir atdevusi šai nevienlīdzīgajai laulībai „savus labākos gadus” un ko tagad? Sieviete nonāk savādas apmātības stāvoklī, ko lasītājam ieteikts uztvert kā mīlestību uz kaimiņmājas jauno un smuko kalpupuisi Kārli. Manuprāt, Kārlis Raudupietei tomēr nav individuāls un vienīgais pasaulē vīrietis, bet gan visu jaunībā nesatikto vīriešu simbols. Par to liecina tas, ka pie Kārļa uzrunāšanas viņa nonāk pakāpeniski, tikai pēc tam, kad dēla aizbildņi ir ļāvuši tai domāt par iegātni un kad ir izbrāķēta vesela kandidātu liste. Tikai tad viņa sāk Kārlī redzēt visus jaunos vīriešus, kurus viņa ir zaudējusi. Ja tos (Kārli) varētu atgūt, tad varbūt būtu cerība izkulties no šādas dvēseles krēslas.
No pašas noveles sākuma tajā jūtama nāves klātbūtne. Jau no Raudupa bērēm tās izjūtamība tikai palielinās. Protams, vislabāk nāve par sevi dod zināt caur Matīsiņu, nabaga vārgulīgo puisēniņu, kurš meklē līdz atrod iemeslu nomirt. Vai tiešām pie dēla nāves tik vainīga bija Raudupiete pati, jeb viņas mātišķības diktētās vainas sajūtas šo vainu atrada? Neredzēju, nepadomāju, nenokontrolēju ... Es varētu noticēt mātes vainai vien tad, ja ne viņas pašnāvība noveles finālā – kad tā notiek, rodas atklāsme – bet arī viņa taču tieši to meklēja! Attiecībām ar Kārli tur bija tikai virspusēja nozīme – labs iemesls nomirt.
Bet kādēļ viņai bija jāmirst un vai tam ir kāds iemesls ar atraitnību – to mēs nezinām. Varbūt Raudupiete pati bija bārene, kuru Raudups savulaik apprecēja arī tēvišķu impulsu vadīts – lai dotu tai iespēju dzīvē?
Tomēr katram skolniekam nu jau gandrīz simt gadu garumā latviešu literatūras stundās tiek stāstīts, ka Raudupiete ļāva noslīkt savam dēlam un pati padarīja sev galu dēļ mīlestības. Redz kāda tā mīlestība bīstama, bērni! Simtreiz padomājiet, pirms tai atdodaties! Un uzmanieties – tā var uzglūnēt jums no katra stūra!
Uzrakstu šito un padomāju – re ku mēs tagad gudri! Varam no augšas palūkoties uz Kristīni ar visām viņas (ne)izvēlēm, gan Raudupieti ar visām savām. Ja mēs būtu viņu vietā – vai cik pareizi mēs rīkotos! Bet no savām dzīvēm taču zinām, cik ierobežoti jūtamies tad, kad jāizdara izvēles. Nu nemaz neizjūtam sevi kā kalna galā uzkāpušus, no kura lieliski redzama mūsu nākotne tad, ja esam izdarījuši vienu, otru vai trešo izvēli. Lielākais, ko varam gribēt – saprast, kas ar mums noticis pagātnē. Tikai šīs pagātnes (arī literatūras, arī vēstures, arī mitoloģijas) saprašana atjaunina mūsu iepriekšējās darbības programmas un sagādā lielāko iespējamo drošību nākotnes priekšā. Jau rīt mums būs jāizdara izvēles, kuru pareizību varēsim novērtēt tikai pēc gadiem – tad, kad šīs izvēles jau būs kļuvušas par pagātni. Un pēc gadiem varēsim novērtēt, kas bija mīlestība un kas liktenis.
Vienmēr nezin kāpēc notiek tā, ka jaunībā cilvēki vairāk redz mīlestību, bet vecumā likteni. Kā jau rakstīju iepriekšējā blogā – jauniem cilvēkiem, kuri kļūst tik gudri, ka pazaudē ilūzijas attiecībā uz mīlestību, mēdz nedzimt bērni. Ko var saprast arī tā - viss ir labi jāapdomā un jāapsver! Nedrīkst steigties, pirms viss nav saprasts. Bet vajag sasniegt vēl lielāku gudrību, lai saprastu – lai arī bērni ir milzu atbildība, brīdī, kad tie rodas, nevar saprast to sūtību, lomu dzimtaskokā un likteni. Un nevar izdomāt, vai tiem jābūt vai nē. Bērni mums daudz ko iemāca tādu, ko mēs nemūžam nebūtu varējuši iemācīties bez viņiem.
Un bērni – tas ir arī skaisti! Kā viņi izaug un aiziet no mums, jo zina, ka mums no viņiem neko nevajag. Kā viņi turpina realizēt savus un tomēr arī mūsu likteņus. Un kā viņi aizsargā sevi no mūsu pārgudrības, ja mēģinām to piedāvāt kā savas mīlestības izpausmi.
Atkal mīlestība un atkal tā pati problēma – vai tiešām visas šīs dažādās lietas var un vajag sabāzt vienā vārdā? Vai nevarētu rasties kāds pazemīgs filologs, kas tikpat labi kā iepriekšējā bloga komentāros, visu šito saliktu pa vietām, nosaucot mīlestību daudzos dažādos, bet latviskos vārdos? Es viņam jau esmu pateicīgs par „agapes” nozīmes atgādināšanu. Un arī par kristīgās mīlestības jēdziena izskaidrošanu. Izlasīju šo komentāru un padomāju – nez kāpēc es nekad savā dzīvē ne no sevis, ne pret sevi neesmu sajutis kaut ko tādu? Es, protams, varu pieņemt, ka man vienīgajam nav tā paveicies. Tomēr zinu, ka tā nav. Laikam vēl daudz kam jānotiek, lai pieņemtu, ka Dievs ir mīlestība, nevis, piemērām, spontanitāte, ko man pieņemt ir daudz vieglāk.
Jo ja ir tāds lozungs un dogma, Dievs ir mīlestība, kura tomēr nesajūtas, tad mums ir vēl viena mīlestības izpratne, zem kuras varēs pabāzt nezin ko. Varēs nedomāt, varēs neuzņemties atbildību, varēs skandināt Dievu katra vārda galā bez kāda labuma un jēgas.
Skatījumu skaits: 2102 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 5.0/1 |
Ilgi domāju, vai mēģināt turpināt kaut ko bilst par dievišķo mīlestību - galu galā neesmu teologs, tikai ierindas kristietis. Nu labi, kristiete. Tomēr šis jautājums nedod man miera kā neizdarīts darbs, tāpēc - lai nu būtu. Tātad, mana pārliecība.
Atslēga visai problēmai ir tieši cienījamā bloga autora vārdos "es to nesajūtu". Nezinu, vai pratīšu izskaidrot, bet dievišķajai mīlestībai nav nekā kopīga ar sajušanu (tāpat kā mīlestība pret tuvāko kristīgā izpratnē drīzāk ir darbs un gribas žests nekā jušanas jautājums). Mēs "nejūtam" gaisu, ko elpojam, zivs "nejūt" ūdeni, kurā peld. Tieši tāpat mēs visi "peldam" dievišķajā žēlastībā - apzināmies šo realitāti, vai nē. Protams, labāk ir apzināties, taču - Dievs neuzbāžas.
Savulaki Imants Ziedonis teica, ka mums, padomju laikā augušajiem, baznīca ir skola. Bet skolā, kā zināms, ir jāmācās. Cik no mums svētdienās iet uz baznīcu, lasa Bībeli, mēģina saprast? Krievu aktieris Pjotrs Mamonovs, kurš spēlē galveno lomu izcilajā filmā "Sala" (2007. gada labākā filma kaimiņvalstī, katram iesaku noskatīties, internetā ir), savukārt ir teicis, ka ticībā pirmie desmit gadi ir nulles klase. Esmu gājusi šajā skolā 14 gadus (katru nedēļu, ar prieku un milzīgu interesi), un, manuprāt, tas ir viens no cilvēka dzīves uzdevumiem, nē, patiesībā esmu pārliecināta, ka tas ir galvenais uzdevums. Kas tad ir noticis šajā laikā? Esmu samērā skaudri ieraudzījusi savu patieso stāvokli Dieva priekšā, un man ir nācies atzīt, ka mana daba ir caurcaurēm grēcīga un ka patiesībā es tur neko daudz nevaru darīt. Šī atziņa allaž ir viegli devusies rokā "pagrimušajiem un sliktajiem", taču to ir ļoti grūti pieņemt mums, "labajiem un pareizajiem" vai vismaz "krietniem un kārtīgiem cilvēkiem". Bieži nākas dzirdēt: "Bet man nav nekādu grēku!" Kad nu tomēr līdz tam ir nonākts, cilvēks kā pret saltu sienu atduras pret vārdiem Bībelē: "Grēka alga ir nāve." Runa ir par otro jeb mūžīgo nāvi, kas sekos pēc mums visiem neizbēgamās pirmās - absolūta Dieva prombūtne, proti, elle (šeit pagaidām, kā jau teicu, neviens, pat ne visļaunākais cilvēks un lielākais zaimotājs, neatrodas Dieva prombūtnē). Un šajā man tik bezcerīgajā situācijā nāk Kristus un, būdams pilnīgi bez jebkādas vainas, samaksā manā, tavā, viņa, viņas... vietā šo "algu". Turklāt kā! Tas arī būtībā viss, ko varu pateikt par dievišķo mīlestību.
P.S. Vai Jums nešķiet, ka arī nesen piedzimusī mazmeitiņa ir Dieva mīlestības apliecinājums? Ja skatāmies ar ticības acīm, tad šī mīlestība ir praktiski visur. Bet, jā, tas ir ceļš, tāpēc šobrīd manis teiktais var izrādīties arī tukša skaņa.
Nu, bet ko tur Plūme ar Blumbergu pauda? Kad noskatījos Dailes teātrī Raudupieti Gruzdova iestudējumā (ja nemaldos, tas ir Brigaderes variants), domāju: nez, kurš viņu ir konsultējis no psiho(pato)loģijas viedokļa. Briķe kā Raudupiete bija izcila, viss iestudējums.
Forši, kaut kā piederīgi šim krāsainajam rudenim... Vēl par pagājušās nedēļas blogu. Labi dzirdēju un labi atceros gan meitenes jautājumu, gan arī savas sajūtas. Vispirms laikam gribu paturpināt Viestura teikto - manuprāt, pēc tam, kad auditorija jau hihināja, meitene vēl noteica - tad nav ko brīnīties, ja bērni mirst (ja nav mīlestības). Mans pirmais šoks laikam bija tieši šī aspekta dēļ - man taču arī īstenībā uzreiz gribējās vinai piekrist un doma - kā man pašai tas neienāca prātā? Nu ja...bija arī nākamā doma - ak, naivais bērniņ. Tādas - diametrāli pretējas domas. Bet esam jau par to runājuši - mēdzam dzīvot un atgriezties tajos vecuma posmos, kuros jau esam bijuši. Un laikam šādi brīži tieši par to liecina? Man jau liekas, ka mīlestība jaunībā (un varbūt ne tikai) bieži tiek sajaukta ar Māšu Lietām. Jo katra jauna meitene, visdrīzāk neapzināti, cenšas iemīlināt sevī pēc iespējas vairāk vīriešu. Tik daudzās intervijās ar slavenām sievietēm figurē norāde - un kas man pielūdzēju bija....Nemaz nerināju par tētiem, brāļiem, tie jau pirmkārt. Bieži ar vīru pārrunājam, ka jaunai meitenei vai sievietei īsti nav iespējams citādāk, viņa iziet šo posmu fizioloģiski. Jo viņš ļoti satraucas par savām meitām...tā kā baidās no tā...bet nav jau ko baidīties, es domāju, viņas pieaugs, dzemdēs bērnus, izpaudīsies visā savā Mammas godībā, līdz meklēs ceļu atpakaļ pie sevis - Sievietes. Tas, cik viegli vai grūti tas būs mums, vecākiem, mēs tagad nezinam. Bet tas jau būs cits stāsts. Precīzi par Blaumani! Kādreiz, kad studēju, interesējos par alkohola un narkotiku atkarībām, piedalījos, tā saucamajās līdzatkarīgo grupās, kur lielāko tiesu bija sievas, mātes, gadījās pa kādam vīram. Vaiiiiii, no šodienas viedkļa raugoties - Kristīņu plejāde, un lielākais pārsteigums toreiz bija, ka sievietes nevarēja samierināties ar savu vīriešu pārmaiņām nedzerot un dažkārt atskanēja teikums - būtu viņš labāk dzēris...Bija atbraukusi viesos kāda amerikāņu terapeite, kura pati sauca sevi par līdzatkarīgu un visus nošokēja ar teikumu, ko teikusi savam dēlam alkoholiķim - es tevi mīlu, bet es no tevis atsakos, man jādzīvo pašai sava dzīve. Apmēram tā. Toreiz likās - nu monstrs, tagad domāju - kāda gudra, stipra un mīloša māte. Toreiz gan domāju arī no jaunīsbas peozīcijas. Atradu arī par savu Viestura teikto, ka izvēļu brīdī reizēm ir tik grūti, tik šauri, tik neiespējami. Tas tāds kā alibi - ja nu vēlāk būs kādas ziepes!
Paldis filologam, tas gan bija vērtīgi. Vairākas reizes lasīju un katru reizi ar "jaunām acīm".
