viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2013 » Novembris » 10 » Modernais karš
Modernais karš
11:07 PM

 

Preambula, protams, ir vajadzīga. Cepuri nost Egila Levita priekšā par šī jautājuma aktualizēšanu! Notiek akadēmiska diskusija, cik produktīva, grūti pagaidām spriest. Nu un, protams, politiska cīņa arī iet vaļā. Partijas pozicionējas – ja „par preambulu”, tad mums darīšana ar 1918. gada Republiku aizstāvošu politisku spēku. Bet ja „pret”, tad saprotams, ka šie politiķi gatavi noārdīt valsts konstitucionālos pamatus. Tieši tik skaidri un gaiši, it kā mēs jau agrāk nebūtu zinājuši, ka tā.
Ar akadēmiķiem viss skaidrs, viņi dara savu darbu. Bet ar politiķiem gan nē. Šķiet, ka tauta grib tikt apmānīta par savām kārtējām ilūzijām, ka politiķi nobalsos „par taisnību”. Tauta spītīgi un gan jau aiz slinkuma nesaprot, ka politiķis, sevišķi mūsu valstī, ir tikai tāds vieglsvara vējrādītājs, kas atspoguļo noskaņojumu sabiedrībā (un sevišķi šaurās, bet ietekmīgās interešu grupās) nevis patstāvīgs domātājs, autoritāte, kura viedoklis ir patstāvīgs un neatkarīgs. Šādos apstākļos, blakus kustībai akadēmiskajā un politiskajā vidē, būtiska ir sabiedriska aktivitāte, intelektuāla polemika, kura vismaz pagaidām, nav jūtama kā sevišķi aktīva.
Man liekas, karš par savu valsti nekad nebeidzas. Spēt karot un valsti aizstāvēt nozīmē dot signālu pašiem sev un starptautiskajai sabiedrībai, ka valsts ir leģitīma, ka tai ir spēks kaulos un ka tā grib un spēj augt. Tiklīdz šāda aizstāvēšana nenotiks, tā šeit iespiedīsies citas intereses, citi etnosi un citas enerģijas. Kas būs tikai taisnīgi - nekas nav mūžīgs, ne valstis, ne tautas un kādēļ gan Latvija un latvieši lai būtu izņēmums.
Bet – kas karos, ja cīņa nav ar ieročiem rokās un šajā cīņā nav kritušo, kas vēsturiski ir bijis pierādījums, ka tauta kaut ko pa īstam grib, ja jau gatava nest upurus. Mums šodien ir cita veida cīņa, kurā tautai ir nevis jābūt gatavai mirt, bet otrādi – jābūt gatavai dzīvot. Tas nozīmē arī dzemdēt bērnus, protams. Bet pats galvenais – mums jāsaprot, ko tad mēs esam izcīnījuši, kas tad tā Latvijas valsts īsti ir un kādas varēja būt alternatīvas. Par to – raksts Rakstos.
Kas izlasīs, sapratīs, ka 1918. gada Latvija un tās Satversme radās noteiktos vēsturiskos, sociālos un psiholoģiskos apstākļos, kuru rezultātā pamatlikums izveidojās kā nacionālistisks un sociāldemokrātisks, ja tas jāraksturo īsi. Manuprāt, 18. novembrī tika paziņots, ka vēsture ir beigusies, lai sākos no jauna un būtu latviska. Valsti dibinot, tika ignorētas citas iespējas – Latvija kā Livonijas mantiniece un Latvija kā Krievijas – konstitucionālas monarhijas vai, loģiskāk, buržuāziskas republikas – sastāvdaļa un mantiniece. Šīs iespējas izmantojot, tiktu pavēstīts, ka vēsture turpinās evolucionējot.
Kāpēc tas būtu svarīgi, toreiz un arī tagad apdomāt tās citas iespējas. Ja mēs neesam ne Livonijas, ne Krievijas interešu aizstāvji, bet pārstāvam uz vēstures drupām dzimušu jaunu bezvecāku valsti, tad mums jāsaprot, ka Livonijas un Krievijas intereses aizstāvēs citi, tās nekur nav pazudušas. Protams, mēs varam būt ļoti bērnišķīgi un vaimanāt – ai, ai, ai, Krievija atkal to pret mums un Vācijai tas vienalga, tikai Amerika mūsu pusē. It kā Krievijai būtu pienākums aizstāvēt 18. novembra Latvijas intereses! Un it kā Vācijai būtu mainījušās ģeogrāfijas noteiktās intereses spiesties (vismaz tirgojoties) uz Austrumiem, kur tāda Latvija var arī maisīties pa kājām.
Kas attiecas uz Ameriku, tad tas nav nekas neparasts, ka mūsu intereses sakrīt. Jo šī Latvija radās pateicoties tolaik populārajai ASV prezidenta Vilsona doktrīnai, kas paredzēja dot zaļo gaismu „nacionālās neatkarības kustībām” visā pasaulē. Amerikāņi ticēja un turpina ticēt, ka demokrātiska iekārta izveido brīvu un pieaugušu cilvēku sabiedrību, nevis šāda, pieaugusi sabiedrība veido demokrātisku iekārtu. Viņi neparko neredz arī tagad, mēģinot pārveidot Irāku, piemērām, ka paši ir veidojušies no cilvēces izlases spēkiem – tiem, kuri bija gatavi pamest veco dzīvi un sākt jaunu pilnīgi citā kontinentā. Viņi neredz, ka amerikāņu nācijas personiskā brieduma kvalitāte nav izveidojusies ilgstošā evolūcijā, kur dēlam jāpārspēj tēvs sacensībās pēc tēva noteikumiem. Viņiem bija iespēja atstāt tēvu Vecajā pasaulē un sākt pēc saviem noteikumiem. Arī nežēlīgiem, kurus izturēja tikai stiprākie, brīvību mīlošākie un neatkarīgākie.
Bet latvieši nav un nevar būt amerikāņi, mums nav tādas „tautas kvalitātes”, lai cik tas nepatīkami skanētu. Mēs neesam tik gatavi demokrātijai kā stipro un līdztiesīgo varai, mums vairāk piestāvētu vadonīgāka iekārta. Latvieši nav arī krievi un nav arī vācieši ar visām viņu vēsturiskajām pumpām. Tomēr formulēt, kas ir latvieši un Latvija, var tikai, saprotot, kas ir tie pārējie. Kas ir viņu vēsture un kas ir viņu intereses.
Šeit nepietiek, ka to zina diplomāti, akadēmiķi un politiķi. Jo viņi nekaros, jākaro ir tautai, apliecinot tiesības dzīvot kā tautai. Bet lai varētu karot, ir jāzina – par ko un kāpēc, ar kādiem instrumentiem. Tas ir daudz sarežģītāk kā šaut un durt. Intelektuālajā, vērtību un interešu karā nav iespējams izmantot arī jaudu, ko dod kritušo kareivju un Brāļu kapu radītā tukšuma gravitācija.
Intelektuāls karš nākotnē izšķirs gandrīz visu, ieskaitot iespēju sākties militārai agresijai. Tam ir jāgatavo kareivji. Tādēļ es domāju, ka ar akadēmiķu un politiķu rosīšanos vien nepietiek, vajadzīga kvalitatīva sabiedriska apspriešana, mēdijiem to vajadzētu iniciēt un virzīt daudz kvalitatīvākā un plurālistiskā veidā kā patlaban. Ir jābūt viedokļu līderiem ārpus politikas un ārpus valsts tiesību speciālistu jomas, kas tautu varētu apmācīt.
Šāda mācīšana ir arī mācīšanās – manuprāt, ir bezgala interesanti arvien skaidrāk ieraudzīt, cik vienots viss šajā pasaulē ir. Vēsture kā psiholoģijas objektīvā puse, kuru šīs psiholoģija spēj padarīt subjektīvu. Mitoloģiskais laiks, hronoloģiskā un cirkulārā laika sazobē. Ģimenes attīstība. Bērnu tiesības...
Nezinu, cerams, ka uz priekšu būs kas vairāk, nekā līdz šim. Un kāds vismaz pajautās – ko tu, Viestur, biji domājis ar to un to niansi savā rakstā par valsti galvās? Un kāds teiks – es nepiekrītu un man ir tādi un tādi argumenti...
Sveicieni Svētkos!

Skatījumu skaits: 1345 | Pievienoja: | Reitings: 5.0/2 |
Komentāru kopskaits: 121 2 »
12  
Zane, jā, interesanti pavērot kā paša senākās saknes sazarojas un liek rezonēt mūsdienu notikumiem smile
Tomēr politikā lomu maiņa un pārlieka iejušanās jo īpaši kādam, kurš nav līdz galam atdalījies, un tieši SAVAS intereses nodefinējis, man šķiet diezgan nejēdzīga un pat bīstama. Pat šeit taču ir skanējis, ka , piemēram, pacanam Šleseram jāļauj attīstīties un izpausties, varbūt izaugs par vīru. Un iespējas ir dotas, ne vienu reizi vien, tāpat kā citiem. Bet ja paanalizē, kura interesēs tas bijis. Vai tiešām konkrētā vēlētāja interesēs? - skatīties, kā puisītis, kuram ļoti gribas, cep dubļu kūkas, saucot tās par pīrādziņiem? Katram, protams, var gadīties. Bet valstī, kur vēlētājs savas intereses apzinās, tāds joks iespējams vien vienu vēlēšanu termiņu, pēc tam ļoti gribošam puisītim nākas pārvākties uz mazāka izmēra spēļu laukumu, jo vēlētāja interesēs nav dikti gribošs, bet neko nevarošs smilškastnieks.
Savukārt ja tiek apelēts pie labilas personas empātijas, tad iespējams ir pilnīgi viss - neskaitāmu politisko iespēju došana, atbildība par tētiņa žūpošanu vai māmiņas nespēju vienai vakaros vērot "Panorāmu". Bet pieauguši cilvēki nav viens otram neko parādā - ne desmito iespēju, ne pazemību tētiņam, ne sabiedrību māmiņai. Un tiklīdz izbeidzas šādu "parādu" maksāšana, izbeidzas iespēja manipulēt, bet rodas iespēja satikt lielisku cilvēku - cilvēku, kura viena no lomām ir būt tēvam vai mātei. Šoreiz tas nav teorētisks spriedums, bet tiešām pašas piedzīvots.
Lai visiem jauki svētki un augšanas un attīstīšanās ceļš zem kājam smile

11  
Es šoreiz apzināti nolēmu pardomāt tēmu, kā arī pateicoties rakstam beidzot nolēmu izlasīt, jau sen plauktā iegūlušo Vairas Vīķes Freibergasgrāmatu "Kultūra un latvietība". Lai tas būtu mans pārdomu brīdis šaja nedēļā, un palīdzētu man saprast ka es jūtos par Viestura rakstu.

Vispirms, paldies Viesturam par ieguldīto darbu.

Izlasot to, man uzreiz bija vismaz viena lieta, kas sāka "vīties" tālāk, kura likās -eu, ļoti interesanti..Un tā ir Krievijas impērijas un baltvācu ideja kā Latvijas(hmm, vai latviešu, vai pamatiedzīvotāju)vecāki. Un vajadzība piedot, lūgt piedošanu.

Un man, domājot par latviešiem, ir bijusi doma par Latviju kā par pusaudzi, bet ne šādā kontekstā, bet aiz mūsu valsts vecuma. Viesturs nav pieminējis īsti Zviedrijas radniecību, bet es dotu zviedram onkuļa statusu, kurš bija "labs un slavējams", jo bija daudz "foršāks" pret mums kā bērnu. Bet nu, kad pusaudzis ir pats, pats, pats, tad onkulis, nevis atbalsta un palīdz, bet saka - mierīgi, prātīgi, ar vecākiem vajag pa labam, viņi taču ir vecāki tomēr. Un pusaudzis sadusmojas i uz onkuli, sak tik pareizi, ka āsprāts.. Es nekādi nevaru neredzēt latvjus(arī sevi) no šīs puses, jo tā ir kultūra kas iesūcas manī pa jaunam. Man rados bijuši vācieši, un diezgan tuvu, tapēc es īpaši izjūtu to, ko es saucu par diženumu, teiksim mirkļa diženumu, tas mani absolūti fascinē, tīri zemapziņas līmenī. Vāgners(tāpat kā Jungs) mani skar absolūti no dziļumiem.
Bet manī rit arī lībiešu asinis, un arī diezgan daudz. Tātad latviešu izstumtais, pareizāk sakot aizstumtais uz jūras malu zvejnieks. Mani lībiešu senči ir aizbēguši uz Turaidas pusi, kur bijuši vāciešu "apspiesti". Nu un te satiekas divas šīs izjūtas - diženums un apspiestība, kas konfliktē un meklē trešo šķīrējtiesnesi. Manā gadījumā tas ir labais onkulis zviedrs, bet varētu būt arī Krievzemes plašā krūts, nu vai vismaz kaut kas sirsnīgāks visā šajā sajukumā. Un vai ir daudz latviešu, kuriem nav līdzīgi asinssastāvi, vienkārši samainās tās konfliktējošās puses? Ja lībietim ir sava izpratne par valsti, tad vācietim sava. Vai es varētu piedot latviešiem, ka viņi apspieda manus līvu senčus un piedot sava tēva senčiem, ka viņi uzkundzējās manas mātes senčiem un manas mātes "apspiedēju" senčiem? Un galvenais samierināt abus iekšējos nemierniekus un rast savas domas par valsti, kurai piederu. Reizēm vislabāk izdodas tad, ja "konflikts" gūst neatbalstu, un ir piedāvātais atrisinajums ir galīgi nepieņemams, pirmajā brīdī. Un otrādi - tas ko izjūtu kā vēlmi un gribu īstenībā ir inde. Ka teica, laikam Igo, ka var pazudināt tieši tas līdzeklis, kas sākumā domājams kā glābējs.. Tātad stulbums ir tājā, ka mūsu sajūtas(arī par vēsturi, valsti, patriotismu) mūs māna un liek izvēlēties atkal un atklal tos pašus "grābekļus", bet īstenā "atausma" tiek jau sākotnēji aizsviesta kā nekādā gadījumā neizmantojama.

Jāatzīstas, ka visas manas fantāzijas par Latviju ir sociāldemokrātiskas, mēs nevaram atļauties nedzirdēt šīs idejas, tikai tapēc, ka tās mums asociējas ar Padomju savienības vājprātu. Tiem kuri ir spējīgi un varoši ir jāpalīdz tiem, kas tādi nav. Un nav svarīgi vai tas notiek zem Dziesmu svētku vai hokeja karogiem.

Vai mums vajadzētu lūgt kādam piedošanu par to kādi mēs esam bijuši? Vispār jau tas brīdis, kad visu laiku ir bijusi vēlme dzirdēt piedošanu, bet pēkšņi tā pārvēŗšas par saprašanu, ka esi bijis netaisns un "neredzīgs", kad ieraugās viss no otra pozīcijas, tas ir tāds episks brīdis, teikšu dižens:), un ja to mēs piedzīvotu bieži tad zustu šī brīža nozīmīgums un efekts. Varbūt to būs lemts piedzīvot kolektīvi...

Nav visai prātīgi rakstīt šādu apcerējumu no savas pozīcijas, tik un tā sanāk vairāk emocionāli. Bet atkal, jau kurā tēma, faktiski noved pie tā, ka ir "jāmaina lomas", jāmēģina skatīties no otra pozīcijām. Bez "jā, bet..", bet gan ar "jā, japamēģina" vai "nē, jo.."

Piekrītu daļēji Marī viedoklim par atdalīšānos, bet tikai daļēji, jo atdalīšanās nav iespējama bez samierināšanās un piedošanas. Līdz tam bērns vienmēr būs saistīts ar vecāku(pat mirušu) ar dusmu un aizvainojuma saitēm.

Blogistiem un Viesturam, kā arī visiem Latvijā novēlu svētkos - nedomāt tik daudz par to kā nav, bet priecāties par to kas ir!

10  
Pēc bloga ieraksta gribējās teikt, jā piekrītu, bet pēc raksta - tomēr nē.
Kļuva gan skaidrāks agrāk neskaidrais un mulsinošais, kāpēc Blaumaņa u.c. biogrāfijās šķiet tik svarīgi uzsvērt fantāzijas, ka varbūt tēvs ir kāds muižkungs. Izrādās, arī Jungam varbūt tāds brīnums gadījies - piedzimt "augstākam" tēvam Gētem nevis parastam šveiciešu mācītājam. Viss saskaņā ar kristīgo mācību, jo vai tad mēs pazītu Jēzu, ja viņš būtu galdnieka Jāzepa dēls?
Starp citu, praktiskie jūdi par jūdaistiem atzīst tikai no jūdu mātes dzimušos vai tos, kas paši izvēlējušies šo ticību, jo fantāzijas par tēviem var būs visvisādas.
-----------------
Pat ja var piekrist par Krieviju un Vāciju kā vecākiem, tik un tā vienīgais bērna ceļš uz pieaugšanu ir atdalīšanās. Aiziešana no viņiem nav vecāku negodāšana, bet vienīgais ceļš uz savu dzīvi.

9  
[7]

Vairāk Jūsu pacietību ar biogrāfiskajiem stāstiem nepārbaudīšu; skumji, ka padomju varas laikā stulbas "saimniekošanas" rezultātā no visa ieguldītā tikai iznīcināts vairāk, nekā to izdarīja 2. pasaules karš (paradoksāli, bet vairākas audzētavas un dārzniecības kara laikā darbojās bez īpašiem kavēkļiem), jo pie nacionalizētajām dārzniecībām tikušie funkcionāri bija par stulbu, lai saprastu, kam, piemēram, domāta tiem laikiem diezgan sarežģītā tehnika, kas uzlaboja dārzniecību apgaismojumu, atviegloja strādnieku darbu utt..

Tagad pat nav saprotams, kas kopj Rīgas parkus – šķiet, ka teju vai tikai simtlatnieki.

Bet šī un tai līdzīga informācija (šeit domāju rosīgos vāciešus) vismaz man saka, ka man un visiem citiem, kas grib, ir kur tiekties un ka tas nav nemaz tik neiespējami – katram savā jomā, protams, bet ideja ir viena un tā pati, proti, jādiagnosticē sevī baura domāšanas elementi un tie jāmaina pret kaut ko veselīgāku.

8  
[6]

Vāgners (Wagner) Kārlis Heinrihs sen. (30.04.1785.–23.09.1846.) — pazīstamās dārzkopības komerciālās firmas dibinātājs Rīgā. Dzimis Šveicē, Neišatelē; tēvs bijis bagāta fabrikanta dārznieks. No 1801. gada Kārlis Vāgners apguvis dārznieka amatu pie Hesenes–Rotenburgas grāfistes dārznieka. Kādu laiku strādājis Berlīnes Botāniskajā dārzā pieredzējušā dārznieka Zeidela vadībā. 1809. gadā 24 gadu vecumā K. Vāgners pārcēlies uz Poznaņu, kur ierīkojis dārzu grāfam Melcinskim. No Polijas devies uz Pēterburgu, lai iepazītu slavenos piepilsētas parkus, bet tālāk par Rīgu neesot ticis — tieši tad sākās karš ar Napoleonu, un K. Vāgners palicis pie sava paziņas Johana Cigras. Kārlis Vāgners veltījis daudz pūļu, atjaunojot 1812. gada ugunsgrēkā smagi cietušo dārzniecību. Kā atalgojumu par J. Cigras augu glābšanu saimnieks esot lēti piedāvājis K. Vāgneram kādu “pašam mazāk noderīgu” zemesgabalu dārzniecības ierīkošanai.
Kādu laiku Kārlis Vāgners strādājis pie pilsētas vecākā E. Grota, kurš vienlaikus bijis dārzkopis un tirgotājs, nomājot viņa stādaudzētavu pie priekšpilsētas Blieķu vārtiem (tagadējā K. Valdemāra ielā). Ieguvis savā īpašumā Šarlotes ielejas muižiņu, Kārlis Vāgners 1816. gadā te dibinājis savu uzņēmumu, un jau pašā sākumā firma ar nosaukumu “C. H. Wagner” kļuvusi populāra ar sēklu un stādu tirdzniecību lielos apmēros. Vāgnera firma iepazīta gan Vācijā, gan plašajā Krievijā. Ar savu dārzkopības produkciju tā apgādājusi tuvus un tālus novadus, arī klientus Sibīrijā un pat Irānā. Firmas īpašnieks daudz ceļojis, uzturējis ciešus kontaktus ar Rietumeiropu un Pēterburgu, pārņemot turienes dārzniecību darba pieredzi. 1839. gadā Kārlis Vāgners bez atlīdzības projektējis un ierīkojis Ķemeru kūrorta parku. Vēlāk šefību pār Ķemeru apstādījumiem uzņēmušies K. Vāgnera dēli, nākamie komercdārznieki. Pirms tam tēvs viņus sūtījis iegūt izglītību Vācijā, Anglijā, Francijā un Beļģijā. 1842. gadā K. Vāgneram piešķirts Rīgas goda pilsoņa nosaukums. Līdz pat 1937. gadam dārzniecības un sēklu veikala oficiālā adrese bija K. Valdemāra ielā 69 (vēlāk, mainot numerāciju, — 77) — uz kādreizējās Šarlotes ielejas muižiņas zemēm.

7  
[5]

Šohs (Schoch) Kristians Vilhelms (08.05.1800.–20.06.1860.) — komercdārznieks, ievērojamās dārzkopības firmas dibinātājs. Dzimis Desavā, Saksijas zemē. Rīgā ieradies 1822. gadā, Prūsijas ģenerālkonsula, lieltirgotāja J. Vērmaņa aicināts, lai iekoptu viņa Pārdaugavas muižiņas dārzu Slokas ielā (?). Ar dārzkopību K. Šohs sācis nodarboties senatoram J. Diamelam (du Hamel) piederošajā muižiņā Zasulaukā. Ar izaudzētiem stādiem jaunais uzņēmējs rīkojies patstāvīgi, ierīkojot privātus dārzus. 1836. gadā, būdams jau pietiekami turīgs, Kristians Šohs aizgāja no darba pie Vērmaņa un izplatīja sludinājumu, kurā piedāvājis dārzeņu un puķu sēklas, dālijas, 120 (!) šķirņu rozes, 150 (!) šķirņu neļķes u. c., kas “dabūjamas pie mākslas dārznieka K. Šoha Zasulaukā, kā arī pasūtāmas J. Valtera & Co vīna tirgotavā Rīgā un pie podniekmeistara Meiera Kuldīgā”. Šo sludinājumu uzskata par slavenās dārzkopības firmas aizsākumu. Jaunais uzņēmējs atpircis K. Brozes dārzniecību Ganību dambī 9 (vēlāk, mainot numerāciju, — 21 ) un pārcēlis uz turieni savus augus. K. Šohs uzcēlis 7 siltumnīcas, mainījis lecekšu saimniecību, izveidojis ziemciešu puķu audzētavu, uzsācis puķu sēklaudzēšanu. Sēklas un stādu materiālu K. Šohs iepircis Rietumeiropā, paaudzējis un pārdevis Baltijas muižniekiem un citiem situētiem cilvēkiem, pat Pēterburgas galmam.
Līdztekus tam Kristians Šohs ierīkojis muižu dārzu Vidzemē, Kurzemē, Rīgas Jūrmalā, kara hospitāļa apstādījumus Rīgā, līdz 1841. gadam turpinājis veidot Vērmanes dārzu. 1847.–1853. gadā viņš bijis Priekšpilsētu apstādījumu komitejas dārznieks. Par palīgu K. Šohs izraudzījies Jūliju Bēru no Augsburgas Vācijā, kurš bijis firmas līdzīpašnieks līdz 1853. gadam.
Krāšņumaugu klāsts K. Šoha vadītajā uzņēmumā bijis jo plašs. Vecākajā audzētavas katalogā, kas saglabājies un datēts ar 1859. gadu, minēti pavisam 289 dekoratīvo koku un krūmu nosaukumi, vairāk nekā 200 rožu šķirņu, 347 ziemciešu sugas un šķirnes, bagāts augu māju krāšņumaugu sortiments, nemaz nerunājot par augļkoku un ogu kultūrām. Taču Kristianam Šoham bijusi svarīga ne vairs augu kolekcionēšana, kas raksturojusi J. Cigras darbību, bet uzņēmējdarbības ekonomiskā puse. Ražošanā viņš paturējis ienesīgākās kultūras un šķirnes. Rodoties vajadzībai pēc jaunām zemes platībām, K. Šohs papildus nopircis tuvumā esošos J. Leiba un J. Fūrmaņa dārzus. Pēc Kristiana Šoha nāves 1860. gadā firmas vadību pārņēmis viņa dēls Ernsts Leopolds. K. Šohs apbedīts Rīgā, Lielajos kapos.
Šohs (Schoch) Ernsts Leopolds (09.10.1829.–15.04.1889.) — lielās dārzkopības komercfirmas “C. W. Schoch” īpašnieks un vadītājs 1860.–1888. g., firmas dibinātāja Kristiana Vilhelma Šoha dēls. Jaunībā smēlies zinības dārzkopībā un praktizējies Drēzdenes karaliskajos dārzos. Ernsta Šoha vadībā firma piedzīvojusi savu uzplaukumu. Noslēdzot nomas līgumu ar Rīgas pilsētu, tā ieguvusi 20 pūrvietas (apm. 7,5 ha) zemes Pilsētas ganībās, kur iekārtota plaša stādaudzētava. Trīs vadošās nozares — stādaudzētavu, siltumnīcu kultūras un sēklu tirdzniecību — pārzinājuši pieredzējuši speciālisti. Ernsta Šoha laikā firma atvērusi savu veikalu Vecrīgā, Smilšu ielā 8/10, bet kantora adrese 1877. gadā aizvien bijusi Ganību dambī 9 (Hanzas ielas stūrī). Desmit gadus (1881–1891) veikalā strādājis vēlāk pazīstamais tirgotājs, uzņēmējs un sabiedriskais darbinieks Fricis Lasmanis. Sabiedriski aktīvais Ernsts Šohs piedalījies Rīgas dārzkopības biedrības dibināšanā 1876. gadā, bijis tās valdes loceklis, rosīgs biedrības rīkoto izstāžu dalībnieks.
1888. gadā firmu pārņēmis E. Šoha māsasdēls Vilhelms Georgs Bērs, kurš jau līdz tam strādājis dārzniecībā par mācekli un vadītāja palīgu.
Daudzu gadus pēc Ernsta Šoha nāves viņa dzīvesbiedre Alvīne Amanda Šoha ziedojusi 20 000 rubļu topošās Bilderliņu (Bulduru) dārzkopības skolas celtniecībai. Zīmīgi, ka viņas novēlējumā minēti šādi noteikumi: skolā jāmāca dārzkopība, jāuzņem latviešu jaunieši, mācībām jānotiek latviešu valodā. E. L. Šohs apbedīts Rīgā, Lielajos kapos.

6  
[4]

Šlihts (Schlicht) Johans Gotlībs (?–1838) — 19. gadsimta sākuma (jau no 1798. g.) mākslas un tirdzniecības dārznieks Rīgā, viens no lielākajiem Ganību dambja dārzniecību īpašniekiem. Pirms tam saimniekojis Valmiermuižā, tirgojoties ar sēklām. Rīgā Šlihta adrese bijusi Ķeizardārza aizmugures ielā 29 (tagad — Rūpniecības iela). 1805. gadā J. Šlihts pārņēmis Šindlera–Rodiga īpašumus. Sākumā viņš kooperējies ar citu dārznieku — K. Petersu —, izplatot kopējus sludinājumus. Piedāvājis rožu ziedus, goldlakas, gerānijas, lefkojas u. c., arī puķsīpolus. Savā 1804. gadā uzrakstītajā brošūrā “Ķēķa augi” J. Šlihts devis padomus arī puķu audzētājiem.
1807. gadā Johans Šlihts paziņojis, ka koku, krūmu un ziemciešu pasūtījumus neesot spējīgs izpildīt, jo stādi — 6000 koku vien — pilnībā gājuši bojā postošās ledusiešanas laikā Daugavā. Iznīcināta arī lielākā daļa siltumnīcu augu — viņš varējis klientiem piedāvāt vienīgi sēklas un lūdzis nokārtot parādus par stādiem, kas izsniegti uz kredīta. Tomēr gan ziemciešu un podu puķes, gan koki pēc nedaudz gadiem sludinājumos piedāvāti atkal, neraugoties uz to, ka J. Šlihta dārzs atkārtoti cietis — šoreiz 1812. gada lielajā ugunsgrēkā. Johana Šlihta uzņēmumu pārņēma viņa dēls J. F. Šlihts.
Šlihts (Schlicht) J. F. — mākslas un komercdārznieks Rīgā. 1838. gadā pārņēmis tēva firmu Ganību dambī. 1863. gadā tā saukusies “Šlihts J. F. un dēli”, tātad jau trešās paaudzes īpašums; adrese bijusi Ganību dambī 7. Interesanti uzsvērt, ka pirmajos latviešu Dziesmu svētkos, kas rīkoti Ķeizardārzā 1873. gadā, “skunstes dārznieki J. F. Schlichti bija atvēlējuši 1000 rožu koru zeltenēm”. Pēdējās ziņas par Šlihtu uzņēmumu parādās 1879. gadā, kad šajā rajonā sākās daudzstāvu apbūve.

5  
[3]

Cigra (Zigra) Johans Hermanis (30.07.1775.–17.01.1857.) — ievērojams komercdārznieks, dabaspētnieks un dārzkopības publicists, kurš devis ļoti lielu ieguldījumu derīgo augu introdukcijā Latvijā.
Dzimis Lībekā, studējis dārzkopību Vācijā, Hannoveres karaliskajā dārzā, un Holandē, jaunībā apceļojis vairākas zemes, iepazīstot turienes dārzniecības. Rīgā darba gaitas sācis 1796. gadā pie rātskunga Johana Holandera, kurš atbalstījis J. Cigru, dibinot pašam savu uzņēmumu. Par lētu naudu J. Cigra atpircis vājās, izputējušās dārzniecības, pārdodams tās tālāk. Ilmārs Zunde, atsaukdamies uz kādu laikraksta “Rigische Anzeigen” 1799. gada numuru, savās piezīmēs min četrus J. Cigram 1798. gadā pārdotos rātskunga Zamuela Holsta īpašumus:
1) rātskunga paša celto dzīvojamo māju ar palīgēkām un dārzu virvju vijēju ieliņā;
2) dārzu abās pusēs esplanādes līnijai, pie Jēzusbaznīcas un virvju vijēju ieliņas, kas agrāk piederēja virsleitnantam Hartvicam;
3) Frīdriham Fīrenam piederošu kādreizējo Reica dzimtas zemi — uz esplanādes pie Liepu ielas;
4) vīna nesējam Johanam Genkenam piederošu māju pie esplanādes ar pieguļošu dārza laukumu un būvēm pie Jēzusbaznīcas.
Teiktais neatbilst apgalvojumam par J. Cigras stādaudzētavu atrašanos “Marijas ielā, (tagadējā dzelzceļa stacijas laukumā) un arī Merķeļa ielā, kur Solomonska cirks”. (“Firmas “C. V. Šochs” īpašnieks Pēteris Balodis : 100 gadi : 1836–1936.” Rīga, 1936.)
Darījuma kārtošanai J. Cigra sākumā iemaksājis 8500 Alberta dālderu, bet pārējo summu — pārņemot īpašumus no to līdzšinējiem īpašniekiem. Jauno uzņēmēju atbalstīja Lielās ģildes vecākais Godfrīds Bulmerinks.
Sākumā J. Cigra tirgojis mēbeles, darbarīkus, pulksteņus, tepiķus, tabakas izstrādājumus, pīpes, minerālūdeņus u. tml., tikusi piesaistīta klientūra. Tas vēlāk labvēlīgi ietekmējis jaunā uzņēmēja pievēršanos pamatdarbības sfērai — dārzkopībai. Gadu ritumā J. Cigras uzņēmums attīstījies par nozīmīgu stādu un sēklu tirdzniecības firmu visas Krievijas impērijas mērogā. Firma apgādājusi pat Pēterburgas galmu, iemantojot augstāko aprindu labvēlību. Ne velti J. Cigra saņēmis bruņinieka pakāpi un ticis apbalvots ar zelta medaļu. 1804. gadā viņš devies uz Angliju, kur iegādājies attālo zemju skaistākos un retākos ziedošus augus angļu jeb ainaviskajiem dārziem, un jau tai pašā gadā piedāvājis 185 viengadīgās puķu sugas un 50 šķirņu sēklas.
1812. gada lielais ugunsgrēks nesaudzēja arī Johana Cigras stādaudzētavu, taču jau pēc dažiem gadiem tā atjaunota (te ļoti lielu ieguldījumu sniedzis J. Cigras māceklis, vēlāk ievērojams Rīgas dārznieks Kārlis Vāgners). J. Cigras 1817. gadā izdotajā katalogā uzrādīti 310 nosaukumu kokaugu, vairāk nekā 500 nosaukumu ziemciešu puķu, ap 700 zemstikla augu. Stādaudzētava J. Cigras īpašumā bijusi līdz 1853. gadam, kad to pārņēmis Jūlijs Bērs. Savus 40 gadu novērojumus par 280 citzemju koku un krūmu sugām J. Cigra apkopojis 1839. gadā izdotajā grāmatā “Krievijas ķeizarvalstī līdz šim zināmo koku un krūmu dendroloģiski ekonomiski tehniskā flora”. Viņa “dārzkopības rakstnieka” darbība bijusi jo ražena arī puķkopības, augļkopības un dārzu mākslas jomā. 1806. gadā iznākusī grāmata “Ziemeļu puķu dārznieks” noderēja Baltijas puķkopjiem kā rokasgrāmata līdz 19. gadsimta beigām. 1816. gadā J. Cigra sarakstījis “Dārzu mākslas ekonomiski praktisku rokasgrāmatu”.
Vācu valodā rakstītās grāmatas tulkotas krieviski, bet divas — latviski: “Par ķēķa dārza stādiem” (1806) un “Tas Āboļu-dārznieks jeb pilnīga pamācīšana visādus auglīgus dārza-kokus audzināt un kopt” (1803). Šī grāmata, ko tulkojis N. Stobe, uzskatāma par pirmo augļkopības grāmatu latviešu valodā. Nodibinoties Rīgas priekšpilsētu apstādījumu komitejai 1813. gadā, Johans Cigra kļuva par faktisko pilsētas virsdārznieku. 1823. gadā sākts labiekārtot Lielos kapus, kas pirms tam veselus 50 gadus bija smilšains klajums. J. Cigras vadībā iekārtotas pastaigu alejas, t. s. promenādes ap Vecpilsētu un gar ceļiem uz jaunajām priekšpilsētām.
Apbrīnas vērta bijusi J. Cigras sabiedriskā aktivitāte — viņš esot darbojies kādās 20 dažāda rakstura biedrībās, arī Maskavas Lauksaimniecības un dabas biedrībā. 1821. gadā viņš ievēlēts par Pēterburgas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli. Vēl J. Cigra darbojies pedagoģijas sfērā; dibinājis pirmo dārzkopības skolu Latvijā pie Rīgas (?), kur uzņemti galvenokārt kroņa muižu zemnieku dēli no Kurzemes un Vidzemes. Skola gatavoja kroņa muižu dārzniekus visai Krievijai, tādēļ 1832. gadā cara valdība atvēlējusi 15 000 dālderu bezprocentu aizdevumu uz 15 gadiem. Audzēkņi bijuši atbrīvoti no rekrutēšanas armijā.

4  
[2]

Bērs (Baer) Jūlijs — dārznieks, Kristiana Šoha (sk. turpmāk) aicināts, iebraucis Rīgā 1844. gadā no Saksijas pilsētas Altenburgas. Kā K. Šoha palīgam noteikta alga 125 rubļi, arī bezmaksas uzturs un dzīvoklis. 1846. gadā J. Bērs apprecējis K. Šoha meitu Annu Vilhelmīni un darbojies K. Šoha firmā kā līdzīpašnieks līdz 1853. gadam. Viņam uzticēta siltumnīcu kultūru nozares vadība. Kādu laiku Jūlijs Bērs bijis vadošos posteņos firmas birojā. 1853. gadā J. Bērs izstājies no K. Šoha firmas un nopircis J. Cigras dārzniecību. Dažus gadus vēlāk firmu pārņēmis viņa dēls Johans Augusts Bērs.
Bērs (Baer) Vilhelms Georgs (17.08.1862.–18.02.1935.) — iepriekšējā nodaļā minētā Jūlija Bēra un Annas Vilhelmīnes Šohas dēls. Kristiana Šoha dārzkopības firmas īpašnieks un vadītājs pirms Pirmā pasaules kara. 1880. gadā viņš bijis māceklis, bet vēlāk tēvoča, firmas īpašnieka Ernsta Leopolda Šoha palīgs. 1888. gadā V. Bērs no E. L. Šoha nopircis firmu ar dārzniecībām Rīgā, Ganību dambī 21 (agrāk — 9), kur jau atradies firmas “C. W. Schoch” kantoris, sēklu tirgotava un 7 siltumnīcas, iekārtota lecekšu saimniecība, ziemciešu puķu audzētava. Tanī laikā V. Bērs jau pilnībā bijis apguvis tirgošanās māku, nodrošinot sev plašu un stabilu klientūru. Attīstījās arī puķu sēklaudzēšanas nozare, kas gan mūsu klimatiskajos apstākļos neattaisnojās.
Tad firmas darbībā noticis negaidīts pavērsiens. Sakarā ar Rīgas preču stacijas izbūvi zemes nomas līgums ar pilsētu uzteikts, un pēc aktīvas jaunas zemes meklēšanas piemērota vieta atrasta Stopiņu pagastā, blakus Kurtesmuižas (tagad — Salaspils) dzelzceļa stacijai. Ar pilsētas muižu valdi (Kurtes–Stopiņu muiža piederējusi Rīgas pilsētai) 1898. gadā noslēgts līgums par 62 pūrvietu (25 ha) zemes nomu uz 40 gadiem. Šajā gadā galvenās audzētavas arī pārceltas uz Salaspili. Firmas kantoris toreiz palicis Rīgā, 1. Ganību dambī 21.
19. un 20. gs. mijā Vilhelma Bēra vadītā firma “C. W. Schoch” piedzīvojusi savu uzplaukumu, apgādājot ar koku, krūmu un puķu stādiem un sēklām, kā arī ar sīko dārzkopības inventāru un speciālo literatūru tuvus un tālus Ķeizariskās Krievijas novadus. Vilhelma Bēra laikā nostiprinājušies ciešie tirdznieciskie kontakti ar lielo Ludviga Špēta dārzkopības uzņēmumu pie Berlīnes. Tādēļ Salaspils audzētavās ātri ienākuši augļaugu un krāšņumaugu kultūras, sugas un šķirnes, kādas vien parādījušās Eiropas tirgū.
Vilhelms Bērs bijis vāciešu dibinātās Rīgas dārzkopības biedrības aktīvists, 1900. gadā ievēlēts par tās viceprezidentu; bijis arī Rīgas dārzu direkcijas loceklis (1886). Viņš bieži uzstājies ar ziņojumiem par visdažādākajiem dārzkopības jautājumiem.
Pirmajā pasaules karā krietni izpostītās audzētavas Salaspilī, kā arī pati firma 1918. gada nogalē nonākušas tās ilggadēja līdzstrādnieka Pētera Baloža īpašumā. Uz firmas “C. W. Schoch” stādaudzētavu bāzes 1956. gadā dibināts Zinātņu akadēmijas (tagad — Nacionālais) botāniskais dārzs.

3  
[1]

Blogs un raksts man ļoti atgādina darbu, ar kuru saskāros pirms dažiem gadiem, un dziļākā līmenī to var saukt vienkārši – "Vācieši un viņu devums". Grāmatas nosaukums ir "Latvijas dārznieki no sendienām līdz 20. gadsimta nogalei". Man kā ne-dārzniecei sākumā šķita, ka tas nebūs nekas saistošs, bet jo tālāk tiku, jo vairāk mani pārsteidza tas, ko vācieši Latvijā ir izdarījuši – Rīgas apstādījumi, parki un skvēri, sēklu, stādu, ziedu un daudzu citu krāšņumaugu eksports, latviešu izglītošana šajā jomā – tas viss ir viņu devums.

Ja nu kādam interesē: Grāmatu izdevis LU Akadēmiskais apgāds, man šķiet, ka tā joprojām vēl ir nopērkama. LU izdevniecībā Baznīcas ielā 5 (3. stāvs) un Raiņa bulvārī LU galvenajā ēkā izdevniecības veikaliņā tā dabūjama par visizdevīgāko cenu.

Man uzzinātais bija ļoti liels pārsteigums, tāpēc (ja nu šoreiz vācieši pieminēti) gribēju padalīties arī ar bloga lasītājiem, ieliekot dažus "gabalus" no grāmatas.

1-10 11-12
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika