viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2011 » Jūnijs » 13 » Mūsu īsās bikšeles
Mūsu īsās bikšeles
8:28 AM
 
Pagājušas dažas dienas kopš otrreiz pēc kārtas tiku aicināts piedalīties Jāņa Dombura vadītajā raidījumā „Kas notiek Latvijā?” Nevaru nosaukt to par ikdienišķu notikumu, izteikšanās par politikai tuvām tēmām tik lielās devās TV ar mani vēl nebija notikusi. Turklāt tā jau nebija tikai izteikšanās – arī mijiedarbība ar citiem raidījuma vadītājiem un „ķīmija”, kas tajā radās.
Teikšu uzreiz – otrā reize (par „oligarhu kapusvētkiem”) atstāja amorfu un pagļēvu pēcgaršu. Atcerējos, kā bija ar pirmo, kad runājām par prezidenta kandidātiem. Pagājušā blogā jau teicu – dažus deputātus es tur ieraudzīju kā nobijušos un svīstošus gumijas vīriņus. Tagad varu teikt – viņi tomēr (savā veidā) uzvedās atbildīgi, nepolitiķi varēja ar to rēķināties un tas strukturēja visu sarunu.
Pēdējā raidījuma formāts – trīs jaunie „kapusvētku” aktīvisti un trīs eksperti (vai tā mūs būtu jāsauc?) laikam jau tā īsti nespēja noturēties pie zemes. Bieži piesauktās frāzes („nesadarbošanās”, „jāiesaistās visiem”, „beidzot jāpasaka...”) nereti radīja izjūtu – līdz šim nekas īsti labs nav bijis un kapusvētku aktivitātes ir jāuzskata par kaut kā jauna sākumu. Bet pat ne tas bija nepatīkamākais. Gaisā virmoja kaut kas nevardarbīgs, tomēr revolucionārs. Un vienlaicīgi nepiedodami naivs valstij, kas jau 20 gadus ir brīva. Tika saukti visādi likumdošanas ierosinājumi, kuri steidzami esot jārealizē (lai valsts nozagšanu padarītu neiespējamu?). Daudz visādu vispārinājumu, aicinājumu un lozungu. Arī dīvainību – piemērām, tika piesaukts Dainis Īvāns, kurš notiekošo nosaucis (vēlējuma izteiksmē?) par pilsoņu karu.
Lai nu kam, bet vecajiem tautfrontiešiem jau nu gan būtu jāatceras, ka tas viss kādreiz jau ir bijis. Un jāizdara kādi apkopojoši secinājumi – ko mēs toreiz izdarījām „ne tā”? Pie kam ne jau secinājumi par „nepareizajām” personālijām (tādi veidojas ļoti viegli), bet teorētiska toreizējo procesu analīze. Ne jau viens raksts. Grāmata. Disertācija. Kaut kā neesmu dzirdējis par līdzīgām iniciatīvām, tikai par ļoti vienpusējām, neredzot vispārējo.
Es Tautas frontes sapulces atceros arī kā pilnas ar visādām muļķībām – piemērām, tika vākti paraksti pret kūdras ieguvi kaut kādā tur nez purvā. Un cilvēki parakstījās, paši pat neapjēdzot, ka ir pilnīgi nekompetenti, lai spriestu par tik specifiskiem jautājumiem. Skanēja arī runas „pret vakcināciju”, kas sagraujot bērnu imūnsistēmu. Šādi un līdzīgi jautājumi tika pasniegti „par vai pret” mērcē. Ja kāds grozīja galvu vai bija pret, tad riskēja, ka uz viņu skatīsies kā uz komunistu līdzskrējēju.
Šos piemērus minu, jo kaut kas „oligarhu kapusvētku” retorikā man asociējās ar tiem laikiem. Bet tas taču bija vairāk kā pirms divdesmit gadiem, kad tagadējie trīsdesmitgadnieki tikai sāka iet skolā. Viņi daudz ko nevar atcerēties kā savu pieredzi un neredz savu naivumu. Likumu rakstīšana ir pārāk nopietna lieta, lai to darītu politiskos mītiņos. Tāpat kā purvu apsaimniekošana vai vakcinācija.
Tas, ka trīs jaunieši „pa taisno no barikādēm” (AB dambja) studijā bija ieradušies šortos, vismaz man izskatījās ļoti simboliski. Kā pusaudži, kas pārdzīvo autoritāšu krīzi un kas tādēļ pieņem, ka tikai viņi visu zina labāk un ka viņu vecāki ir „veci muļķi”. Es, protams, še krietni pārspīlēju, tomēr ne lai kādu aizvainotu. Visu triju konkrēti padarītie darbi ir tikai uzslavējami. Bet man šķiet svarīgi nepalaist garām simbolisku un neapzinātu tendenci – mūžam mazie latvju puikas, mūžam īsajās bikšelēs.
Manuprāt, svarīgs iemesls, kādēļ mēs šodien ciešam no oligarhu feodālajām piramīdām, ir viņu spēja būt ne tikai labiem demagogiem, bet arī organizatoriem un sabiedrības strukturētājiem, reizēm pat vizionāriem un kaut kādas attīstības katalizatoriem. Piemērām – kādēļ Eirovīzijas Latvijas konkursi notiek Ventspilī? Ne jau tādēļ, lai pagodinātu Aināru Lembergu, bet tādēļ, ka šī pilsēta ar savu piedāvājumu ir izkonkurējusi Rīgu. Manuprāt, var atrast vēl simtiem citu piemēru, kas liecina – ka „godīgie un taisnie” vēl skraida apkārt īsās bikšelēs, kamēr „sliktie” valsts nozadzēji tos nostumj malā ar skaidru, enerģisku un ekonomiski loģisku (vismaz īstermiņā) rīcību.
Protams, feodālismā lēmumu pieņemšanas process ir daudz vienkāršāks nekā demokrātijā, kurā vismaz teorētiski vajadzētu būt priekšrocībām, vadot īpaši sarežģītus procesus. Tomēr mūsu valstī tas neapstiprinās praksē. Daudzviet „labiņie demokrāti” ir arī „plānā galdiņa urbēji”, „tirliņi” un „prievīšnēsātāji”. Un ir pat vēl trakāk – „labiņie” asociējas kaut ko alternatīvu, tātad pusaudzisku un ļoti bieži arī ar „lūzerisku”, iekšēji salauztu un atkarīgu.
Un šeit mēs nonākam pie diezgan materiālistika jautājuma (esamība nosaka apziņu!) – ar kādu pieredzi cilvēki ienāk politikā? Vai no sava veiksmīga privātā biznesa, kurā iemācījušiem, kā rodas nauda un kā tā noteikti nerodas, vai no savas stabilās ģimenes dzīves pieredzes? Ja tā būtu, tad vairāki uz šādas pieredzes izauguši politiķi varētu veidot loģisku tautsaimniecības (un ne tikai) politiska atbalsta programmu un arī organizēt to. Daudz kas tur ir diezgan vienkārši dzīvē un tirgū pieredzējušam cilvēkam. Bet mūsu politiķi savā vairākumā nav nākuši no šādas pieredzes! Viņi, tāpat kā mani kolēģi valsts medicīnā (piemērām), redz tikai savus ienākumus. Viņi nedomā, cik maksā viņu darba vieta. Un viņi nedomā, ko par esošo naudu sistēmiski var izdarīt tā, lai tautai būtu visērtāk un kādas iespējas šis ērtums tautai sniedz viņiem (politiķiem). Bet ja politiķi ir tādi, tad tikai sevi viņi var vainot pie tā, ka kaut kādi tur „oligarhi” viņus izkonkurē kā organizatorus.
Man šķiet, tautai ir svarīga drošība un stabilitāte, pirmkārt. Nedomāju, ka Ventspilī cilvēki būtu tik dumji, ka nesaprastu, kas ir Aivars Lembergs. Bet viņi balso par šo cilvēku, jo stabilitāti tas pilsētniekiem dod. Un kādas ir alternatīvas? Kāds īsās bikšelēs, kas ar savām kvēlajām runām spēj aizraut mazas meitenes un vecas tantes? Vienlaikus tauta, gan jau ieskaitot arī ventspilniekus, ne tikai raidījuma laikā, bet parasti arī dzīvē, kā galveno Latvijas politisko problēmu nominēja oligarhu problēmu. Nevis „oligarha sevī”, kā ļoti precīzi bija formulējuši „kapusvētku” pasākuma organizatori, bet trīs A – Andri, Aivaru un Aināru. Viņi vainīgi, ne jau es.
Manuprāt, psiholoģiskās stabilitātes aspekts ir galvenais, kādēļ, piemērām, Vienotības antioligarhiskā pozīcija iebuksē un kādēļ tā tik sīkiem solīšiem virzās šajā politiski tik svarīgajā un loģiskajā virzienā. Kurš ir tas vīrs, kurš ar savu personību un praktiskajām spējām var stāvēt pretim un konkurēt oligarhiem? Neredzu es tādu. Bet šo aspektu asi redz biznesa cilvēki – un viņi neizvēlas politiskus pusaudžus, vismaz ar aizdomām tos uzlūko.
Otru svarīgo antioligarhiskās cīņas buksēšanas iemeslu īsi minēju arī raidījumā – nekas tā neapvieno, kā kopīgs noziegums. Ja kādam A ir zināms par B ētiski (vismaz) apšaubāmām rīcībām, tad B nokļūst A varas ietekmē. Izskatās, ka šādi izveidojušās „slepenās biedrības”, kuru klusējošo biedru skaits ir milzīgs. Ja kāds šādos apstākļos pēkšņi mēģina atgriezties un izturēt „principus”, viņš ātri vien sajūtas ekonomiski un informatīvi diskriminēts. Kā samazināt šādu „astoņkāju” varu?
Es neredzu iespēju īsā laikā radikāli uzlabot situāciju, lai kā jaunās „revolucionārās” aktivitātes necenstos mani pārliecināt par pretējo. Lietas var mainīt tikai sekmīgu, dzīvē un tirgus ekonomikā pieredzējušu cilvēku ienākšana politikā, kam nav „tirliņu” psiholoģijas – tikai tādi var veidot kaut mazu, bet ietekmīgu placdarmu ārpus korupcijas politikā. Un otrs – izglītība. Tautai jāredz procesu sarežģītība daudz dziļāk un analītiskāk, nekā mums var piedāvāt šodienas mediju vide, kura, ja kaut kurp dodas, tad „ne tur”. Lietas var mainīt zinātniskas izstrādes un teorētiska notiekošo procesu izpratne un modelēšana. Es neredzu neko tādu, kas liecinātu, ka mēs jau būtu ķērušies pie lietām, kuras, kā es še minu, kaut ko varētu mainīt. Mēs turpinām slīdēt pa virsu. Piemērām, ticot, ka kaut ko mainīs ārkārtas vēlēšanas un vienlaikus arī necerot.
Un nobeigumā par nesadarbošanos, piemērām, atsakoties vadīt apolitiskus pasākumus Ventspilī. Tur ir daudz diskutējama, vismaz. Jo iznāk, ka ventspilnieki ir ar kaut ko nogrēkojušies un tagad tiek sodīti. Ja viņi apvainosies, Aivars Lembergs nekavējoties ar to nomanipulēs.
Tomēr jautājums nav vienkāršs. Gan jau var dažos cilvēkos radīt izjūtu, ka viņi ir nevēlami, vecmodīgi, smieklīgi un daudzējādā citā ziņā margināli. Ja tas notiktu (un ievērojiet, tas nav nekas objektīvs, „ārpus galvām” esošs), tad būtu radīts galvenais un neiznīcināmais placdarms turpmākai attīstībai pēcoligarhu Latvijā. Bet – vai mēs jau esam tik asdomājoši, tik erudīti, tik iekšēji droši un tik apsprātīgi, lai oligarhiskā atpalicība visiem tiešām atgādinātu „veco moskviču”? Ar šo automobili viss skaidrs – diez vai kāds gribētu ar to braukt ikdienā. Tā vieta ir muzejā, lai nākamās paaudzes varētu redzēt, kā attīstījusies viņu senču domāšana.

Skatījumu skaits: 835 | Pievienoja: marta | Reitings: 5.0/1 |
Komentāru kopskaits: 311 2 3 4 »
0 Spam
31 Ozijs  
Pleca sajutu

0 Spam
30 Ozijs  
Zanei-
sakot " asinssuni", es domaju, ka daudzi cilveki dodas pasaule,lai pelnitu naudu,ko atmaksat kreditu. Ari man nekad nav bijis ne prata nenokartot savas kreditsaistibas. Paldies visiem,kuri mana stasta saredz izejas meklejumu, nevis vaimanasanu...Laikam gribetos mazliet vairak konsekvences - to pleva sajutu, kura ir tiem pasiem zviedriem. Tur neparmet cilvekiem - re,kadi jus idioti- sagrabaties kreditus, palaidat pasaules krizi - un tagad - ta jums vajag - grudisim jus bedre ieksa!

0 Spam
29 kaspars  
Marī
piekrītu par zviedriem. Kopumā, mums ir jākļūst mazāk patīkamiem pret tiem, kas mūs grib izmantot. Tas nav sarežģīti.

jautājums ir - ko darīt?
Visiem kolektīvi nemaksāt kredītus? Islande kaut ko tamlīdzīgu izveica, un neko. Mums zviedru banku darbinieki ir latvieši, kam šīs bankas dod darbu. Politiķi, kas trīc par "stabilitāti", nav mēģinājuši uz šīm bankām spiest. Tāpat, ir cilvēki, kas tos kredītus ir paņēmuši, un ir, kas nav. Vai kā es - ir atdevuši. Mans darba kolēģis, pāris gadus atpakaļ komentējot kredītņēmēju nedienas, teica "Nu un! Es dzīvoju savā Pļavnieku dzīvoklī, nevis pilī, un neesmu nevienam ne prasījis palīdzību, ne arī man ir problēmas".
vārdu sakot, latvietis latvietim latvietis.

0 Spam
28 Marī Zanei  
Ne tik liela nozīme tam, kuri "asinssuņi", bet gan tam, ko pati tauta var izdarīt. Nav ne zviedru valstsvīri, ne baņķieri a priori godīgāki, un tik stulbus lēmums un kreditāšanas politiku pie sevis nekad neatļausies ne jau savu īpašo morālo kritēriju vadīti, bet tāpēc, ka zina, ka dabūs no vēlētājiem pa nagiem nekavējoties un sāpīgi. Logus viņiem neviens nedauzīs, bet kā personība politikā tiks norakstīti uz neatgriešanos.

0 Spam
27 Marī Ozijam  
Lielisks citāts no Riki-Tiki-Tavi. Tik vienkārša un ietilpīga formula - savas dzīves telpas aizstāvība, nepadošanās. Reāli domājot, protams iespējams, ka viss ir tikai kārtējais inferno bezizejas aplis. Bet vai tas būtu iemesls, lai "guļamies gar zemi un miers?", kā Jūs te iepriekš rakstījāt? Reiz redzēju interviju ar kādu cienījama vecuma kungu, kurš stāstīja, ka savā mūžā uzcēlis trīs mājas - vienu pirms okupācijas, tad izsūtīts, kādu laiku palicis Krievijā, kur uzcēlis otro, tad atgriezies uzcēlis trešo un esot gatavs arī ceturto uzcelt. Pēc Rudzīša teorijas, šis vīrs laikam joprojām nebija izkāpis no īsajām bikšelēm :) Bet cīņā ar sistēmu jāmeklē domubiedrus, varbūt var par savākto informāciju parunāt ar jēdzīgiem žurnālistiem vai tiešām veidot mājas lapu, kur jau atklātajiem puzles gabaliņiem citi var pievienot savējos.

0 Spam
26 Zane  
Ozij, tas ir apsveicami, ka Tev tāda enerģija un interese. Es saprotu, ka ir kaut kas jādara, bet es to darīšanu redzu mazliet savādāk. Es negribu nevienam uzbrukt, nevienu atmaskot, tiesāt un sodīt. Man tam NAV enerģijas. Es nejūtos neviena apbižota šeit Latvijā, un to nekas nevar izmainīt, jo man nav bijusi nekāda darīšana ar šo valsti. Es varbūt negribu redzēt nekādu valsti.
Un par to naudas pelnīšanu assinsuņiem-viņi labi maksā, arī par atvaļinājumu un slimošanu, arī sociālās garantijas. Vai man būtu jāstrādā pie assinsuņiem Latvijā, kas liek man klanīties un pateikties par katru dienu, ko es varu pavadīt viņu fantastiskajā uzņēmumā? Vai man būtu jāklausās katru dienu, ka nauda man jāsaņem aploksnē, jo valsts ir debila? Vai man būtu jānes ziedi savai priekšniecei par to, ka viņa izkārto man atvaļinājumu un mazliet pat par to iedod naudu? Vai man būtu jāstrādā virsstundas par kādu uzslavu, ka esmu neaizstājama un unikāla? Vai man būtu slimības gadījumā jāuklausa pārmetumi par to, ka man nav pareizā attieksme pret darbu?
Un uz visiem šiem jautājumiem priekšniecība Latvijā atbildētu, ka vainīga ir valdība utt.

0 Spam
25 Ozijs  
P.s. pārdomām visiem.
Šodien Delfos:
"Jau piekto mēnesi pēc kārtas Latvijas banku sektors kopumā darbojas ar peļņu un līdz maija beigām gūtās peļņas apmērs sasniedza 59.5 miljonus latu, liecina Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) pārskats."

0 Spam
24 Ozijs  
Jā, mīļie, es to arī daru, nedomāju vienkārši nolaist ķepas,jo redzu,ka notiek klajas nekaunības. Tagad sapotu, kā tas genocīds pret savu tautu ir radies - skandināvu banku spiediena rezultātā. Savu kredītu neesmu ne "novafeļojis", ne izpircis saimniecības precēs vai tūrisma braucienos uz siltām zemēm. Bija vēlme attīstīt skaistu rehabilitācijas centru, kurā veselību varētu atgūt astmas slimnieki - un ne tikai. Brīnišķīga vieta jūras krastā, apkārt priežu mežs. Sakārtoju zemi,savilku komunikācijas,izbūvēju asfaltētu pievedceļu.Vēl 2008.gadā ievilku elektrību,jo Latvenergo jau paziņoja - ja ne tagad,tad nākošais piegājiens būs tikai pēc 10 gadiem... Izliku visu savu naudu...Lielu naudu. Banka krīzei sākoties ātri noorientējās,ka foršs nekustamais īpašums ar augstu pievienoto vērtību. Tāpēc no situācijas risināšanas, variantu meklēšanas, procentu kapitalizācijas atteicās. Rakstīju neskaitāmas vēstules. Ne uz vienu neatbildēja...Tad tiesas....Nu esam posmā,kurā ir atklājies, kā notiek piespiedu pārdošanas vērtības mākslīga samazināšana. Nu esmu nikns. Tagad tiesāties esmu uzsācis es. Saprotu,kāpēc daudzi padodas, necīnās- vienkārši valsts par to ir gādājusi - tādas valsts nodevas,ka cilvēki vienkārši nespēj ne tās samaksāt, ne apstrīdēt vērtējumus (jo ir jāiemaksā tiesu izpildītāja noteiktais cipars),ne arī nolīgt advokātu...Vienkārši aizbrauc, pelnīt pasaulē naudu tiem asinssuņiem... Saprotu,ka šobrīd laikam ir vienīgā,unikālā iespēja iesaistīt sabiedrību, iet virsū visiem tiem bezkaunīgajiem lēmējiem un izgaismot viņu atbalstītos banku lobijus. Ak banku lobiji irdara pamatīgu spiedienu? Tad spiedīsim pretī!!!! Gudri, pacietīgi. Te nebūs nekāds inferno. Ziniet infernalitātes teoriju? Nu akurāt kā te,Latvijā...
Viestur, atvaino,ka esmu te izplūdis, laikam šeit esmu atradis reto, solīdo sarunu telpu,kur nemetas virsū ar ņirgāšanos utt. apmaksātie interneta "ņirgas".
Domāju par savas mājas lapas izveidi. Protams,kad saskaros ar kārtējo neizbēgamo maksājumu Sistēmai, elpa aizraujas, sirds brīžiem sažņaudzas,piezogas doma - vai izturēšu? Bet tad to tūlīt aizgaiņāju. Gan.Ne centimetru neatdošu.
Delfos atradu fantastisku vārdus, no tik mīļās bērnu dienu grāmatiņas par Riki - tiki:
"Riki-tiki pārvaldīja dārzu,kā jau tas mangustam pienākas - gan skriedams, gan lēcieniem, gan ar zobiem, gan kozdams,kamēr vairs neviena kobra neuzdrošinājās pabāzt galvu šaipus mūra sētas"...:-)))))))
Un vēl, šeit, starp jums, acīmredzot, ir vieta,kur varu atgūt spēkus, atļauties mazliet vājuma brīdi...

0 Spam
23 kaspars  
> Kā vienam tikt galā ar to, ko savārījuši divi?

Sadzīves situācijās šādā gadījumā cilvēki norobežojas

Bet ir situācijas, kad "sadarbība" jāturpina... un ja ņemam iesaistītās puses, kā mēs, valdība un zviedru bankas, tad mēs no tā visa nevaram tikt vaļā.

Mūsu iespējas - formulēt savas prasības, formulēt savus darbības soļus tad, ja tās netiks ievērotas (ņemot vērā arī iespējamās sekas), un izdarīt spiedienu gan uz valdību, gan uz bankām.

0 Spam
22 Franciska  
Lasīju, domāju, aizdomājos... Par to, vai ir iespējams iztikt bez kāda vainošanas, palsudināšanas par vainīgo? Vainošana ir ļoti apsūdzoša, tiesājoša, bet risinājumu neveicinoša. Ļoti patika Ozija teiktais par dalītu atbildību, kas būtu iziešana ārpus vainīgo, vainīgāko un visvainīgāko meklēšanas. Jā, atzīstam kļūdas, pieņemam mācību, kopā tiekam galā ar sekām un ejam tālāk. Bet tas laikam prasa solidaritāti. Un ko darīt, ja otrs negrib solidarizēties? Kā vienam tikt galā ar to, ko savārījuši divi?

1-10 11-20 21-30 31-31
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika