viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2011 » Marts » 21 » Nabokovs un incests
Nabokovs un incests
8:41 AM

Tiem, kas kopā ar mani jau vairākas nedēļas iedziļinās „Lolitas” tēmā, gan jau būs
ienākuši prātā divi tādi jautājumi, kas nodarbina arī mani. Pirmais – kādēļ gan Nabokovam bijā jāuzraksta šis darbs? (Vai tikai H.H. nav pats Vladimirs Vladimirovičs?) Un otrais – kā incesta tēma ienāk „normālās” attiecībās starp vīriešiem un sievietēm – arī tādās, kurās nav seksa? Šo otro jautājumu es kaut kur Lolitas blogu sērijā jau esmu pieteicis un kaut ko pat bildis tā sakarā – tagad uz to jāatbild pilnīgāk.

Sāksim ar Vladimiru Nabokovu pašu. Paldies anonīmajam komentētājam,
kas man atsūtīja šo linku .
Tajā ir svarīgi dati par rakstnieka senčiem - ļoti konspektīvā veidā. Daudz
informācijas, sevišķi, ja izmanto linkus, ir šeit
Bet Nabokova senču dzimtaskoks (man pieņemamā un
ērti lietojamā formā, tomēr nepilnīgs) atrodams šeit
 
Ja par pašu galveno – vai Nabokovs pats varētu būt bijis Humberta Humberta
prototips (vai viņš varētu būt bijis pedofils un vai viņš varētu būt seksuāli izmantojis mazas meitenes?) – atbilde ir viennozīmīga un skaidra – nē. Viņš pats uz šo jautājumu ir atbildējis šādi – „neatceros, ka romāna rakstīšanas laikā būtu kaut sarunājies ar kādu divpadsmitgadīgu meitenīti”. Un es viņam ticu – galvenokārt tādēļ, ka viņa biogrāfijas fakti nerada manī „pedofilijas sajūtu”. Man tas ir svarīgs diagnostisks kritērijs (atceros, kā nu jau gadus desmit atpakaļ laikam, homoseksuālā pedofīlijā tika publiski vainoti Andris Šķēle, Valdis Birkavs un kas tik nu vēl ne. Attiecībā uz pirmo tad Kārlis Streips teica, ka diezgan grūti viņu iedomāties gultā ar maziem puikām. Attiecībā uz otro viņš neizteicās, ja vien atmiņa mani neviļ.)
 
Neskatoties uz to, ka pusaudža gados un agrā jaunībā nākamajam rakstniekam ir bijušas grūti saskaitāmas mīlas dēkas (mazam puikam ar mazām meitenēm), pēc apprecēšanās ar lielacaino ebrejieti Veru Sloņimu tās visas kaut kur izčibējušas. Vera viņam bijusi ļoti tuva, arī kā iedvesmotāja, kā palīdze, kā Māte droši vien... Bet viņiem tikai viens dēls, un tas pats bez pēcnācējiem – rodas iespaids, ka viņi dzīvojuši „tikai sev”, vai – izbaudījuši savdabīgu pasaules (dzimtaskoka) galu (vecumdienās, Šveices pilsētiņā Montrē viņi gadiem dzīvojuši viesnīcā. Uz jautājumu, kādēļ gan neiegādāties māju, - naudas viņiem netrūka – Nabokovs atbildēja apmērām tā – tad būtu jāiegādājas mēbeles, bet tas taču ir tik briesmīgi nogurdinoši...)
 
Vladimirs Nabokovs piedzima ļoti savdabīgā laulībā. Viņa māte Jeļena Ivanovna
(dzimusi Rukavišņikova) – zeltraktuvju īpašnieka meita, kas mantoja visas tēva bagātības, jo brālis Vasilijs (vecpuisis) no tām atteicās, bet pēc tam nomira. Izskatās, ka abi bijuši ļoti tuvi... Tomēr, lasot dažādus interneta materiālus par Nabokovu (ok, tā nav ļoti nopietna iedziļināšanās, bet tomēr), viņa mātes kā personības tēls tā īsti neiezīmējas nekur. Jūtams – jā, puisim ir bijis tēvs, bet māte? Man šis fakts saistās ar iespējamu mātes trūkumu Vladimira bērnībā, kam par iemeslu varēja būt tas, ka viņš bija vecākais dēls (tātad jauniem un nepieredzējušiem vecākiem dzimis), kura jaunākais brālis dzima jau pēc vienpadsmit mēnešiem. Tas nozīmē tikai pāris mēnešu nedalītas tuvības ar māti.
Var jau domāt – bet tik bagātiem cilvēkiem taču nevarēja nebūt labas un
pieredzējušas auklītes! Droši vien, tomēr kaut kas tur īsti nebūs bijis kā nākas (varbūt auklīšu ir bijis par daudz?) – par to man stāsta gan daudzās Vladimira iemīlēšanās pusaudža gados (tātad arī daudzās pamestās meitenes...) gan ļoti ciešās laulības attiecības ar Veru. Šķiet, sieva ir bijusi tā, kas ļoti lielā mērā kompensējusi Mātes trūkumu nākamajam rakstniekam. Tātad tā, kas Dēlu izaudzina par Vīrieti? Par rakstnieka tēvu ģimenes leģenda vēstī, ka tas ir bijis cara Aleksandra II (1818 – 1881) ārlaulības dēls, saskaņā ar kuru Vladimiram Vladimirovičam būtu jābūt cara mazdēlam! Vai nav ļoti mulsinoši puisim – iedomāties, ka viņa vecmāmiņa nav bijusi uzticīga vectētiņam un ka iespējamais šīs neuzticības augļa auglis ir viņš pats? Vai nav mulsinoši iedomāties, ka puiša vectētiņš ir pats cars – Atbrīvotājs, 24 gadus vecāks par vecmāmiņu? Tomēr oficiāli kā ārlaulības dēls rakstnieka tēvs atzīts nebija - to neatrodam šajā Krievijas caru ārlaulības bērnu sarakstā. Tajā iekļauti 11 Aleksandra II bērni.
Kopā ar 13 bērniem, kas dzimuši divās cara laulībās, sanāk gan varen iespaidīgs skaitlis, gan iespaidīgs iespaids – ne tikai šis monarhs vien, arī vairums pārējo krievu ķeizaru dzīvojuši tādu dzīvi, kas bijusi visai tālu no monogāmijas...

Vladimira Nabokova tēva tēvs Dmitrijs Nikolajevičs (1827 – 1904) oficiāli ir bijis
ilggadīgs Aleksandra II justīcijas ministrs, bet, kā vēsta minētā ģimenes leģenda, arī šī cara mīļākās vīrs. Uz monarhu nevienā zemē „nav atļauts just greizsirdību” (feodālie „pirmās nakts likumi”...), bet rakstnieka vectēvam tas varbūt nemaz nav bijis grūti. Jo viņš sākotnēji ir bijis skaistules Ņinas Aleksandrovnas fon Korfas (dzimušas Šiškovas; 1819 - 1906) mīļākais, kuram viņa par sievu izdevusi savu vecāko meitu Mariju Ferdinandovnu (1842 – 1926), jau minēto iespējamo Aleksandra II mīļāko...

Šeit Nabokovu dzimtaskokā (ne viss redzams dzimtaskokā, kura links uzrādīts
augstāk) parādās trīsstūris, kurā vienam vīrietim ir paralēlas attiecības gan ar māti gan ar meitu. Bet tā reize nav vienīgā – Elizabetei Graunai (dz. Fišerei 1760 - ?), kuras meita no pirmās laulības Antuanete – Teodora Grauna (? – 1859) bija Marijas Ferdinandovnas vecmāmiņa, bija arī otrā laulība ar ne ļoti veiksmīgu literātu Kristiānu – Augustu fon Stēgemanu, kurā dzimusi meita Hedviga – Marija (1798 - ?). Elizabetei Graunai bija arī mīļākais – 17 gadus jaunākais veiksmīgais literāts Henrihs fon Kleists (1777 – 1811), kurš 33 gadu vecumā (gadu pirms nāves!) iemīlējās tolaik 12-gadīgajā mīļākās meitā Hedvigā Marijā...

Diezgan raibi, vai ne? Ļoti ticams, ka Vladimirs Nabokovs nav bijis rūpīgs sava dzimatskoka pētnieks, tādēļ iespējams, ka par matriarhāli krāšņo un poliandrisko Elizabeti Graunu varēja nezināt. Rakstniekam ne viss ir jāzina „ar galvu”. Tomēr šīs ģimenes leģendas, šķiet, atstājušas viņa zemapziņā pēdas un (sevišķi) pateicoties rakstnieka spožajam intelektam arī - pienākumu šīs pēdas saprast. Nu jeb vismaz „izrakstīties” par to. Un, man liekas, arī riebumu, pret vecākajām šo trīsstūru dalībniecēm – Lielajām Mātēm. Tas nav riebums pret sievietēm, bet varbūt tā ir ķermeniska bezpalīdzības sajūta par nespēju ietekmēt sieviešu martriarhālo inerci. (Palūkosimies uz abām rakstnieka māsām – katrai divi vīri. Arī jau minētās vecmāmiņas – savas mātes mīļākā sievas un cara mīļākās Marijas
Ferdinandovnas, šķiet, vienīgajai izdzīvojušajai māsai Ļubovai – arī divi vīri. Un tas viss – 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā, kad šķiršanās bija ļoti retas un baznīcas ne sevišķi atļautas...)

Riebums un bezpalīdzības sajūta pret matriarhāli mātišķo varētu būt vēl viens
iemesls, kādēļ ar tādu kaisli lūkoties uz sievietēm (meitenītēm) „vēl nesabojātā vecumā”, naivi cerot un cenšoties sev iegalvot, ka meita ir kaut kas daudz brīnišķīgāks par māti. Atļaujot sev nezināt, ka meita visu ir no mātes iemācījusies un ka meitai ir jāpārņem mātes atbildība par ģimenes matriarhālo pamatu. Bet tikpat labi šis riebums pret matriarhālo varētu būt viens no iemesliem, kādēļ tik stipri mīlēt savu vienīgo sievu un kādēļ pie tās tā turēties. Varbūt, ka nozīme ir pat tam, ka „sliktās sievietes” ir krievietes un vācietes, bet ebrejietes tādas nav. Vai - ka labāk būt par amerikāņu rakstnieku ar spožu franču valodu un Kembridžas izglītību angliski, nevis krievu.
 

Bet tagad par pārejam pie vīriešu psiholoģijas – nevis tikai Nabokova kā vīrieša.
Katrs vīrietis, kuru dzemdējusi un izaudzinājusi sieviete, nevar neizjust bailes (mazais dēliņš un lielā, ne vienmēr mierīgā, priecīgā un līdzsvarotā mamma) par to, ka mamma var „sabojāties” un, piemērām, sadusmoties (sajukt prātā, noslepkavot...). Bet ja tā, tad dēls varētu tikt pakļauts neprognozējamam liktenim, no kā rodas trauksme, bezpalīdzības sajūta un šausmas. Kā arī atbildības sajūta – visu to nepieļaut un parūpēties, lai mamma vienmēr būtu priecīga. Bailes neparūpēties.
 
Šo mehānismu es uzskatu par svarīgāku nekā Freida aprakstītās kastrācijas bailes (Nabokovs nevarēja ciest ne marksismu, ne freidismu). Tas liek baidīties no sievietēm – Mātēm arī rūpējoties par tām – tātad cenšoties ieraudzīt tajā Meitas. Un cenšoties izveidot tādu kontroles mehānismu, kas nodrošinātu, ka Meita nepārvēršas par Satracināto Māti. Šim mērķim lieliski noder tāds cilvēces izdomājums kā nauda – sevišķi attiecībā pret mazām un atkarīgām sievietītēm tā darbojas nevainojami. Bet ne tikai, brīvību var atņemt daudzos veidos...

Bet bez Mātes jau šis vīrietis neiztiek, tikai viņa sapnis ir cita – Aplaimojošā Māte.
Tādēļ kopīgā vīrišķā stratēģija visbiežāk ir tāda – vispirms apžilbināt, izmaksāt, apdāvināt, nopirkt (Meitu)un pēc tam izmantot (Māti). Tas notiek arī tad, ja abi drāmas dalībnieki ir pilngadīgi un arī tad, ja iniciatīva nāk no otras puses un apžilbināta vēlas justies Meita... Šo musturu mēs atpazīstam gandrīz katrās attiecībās starp vīrieti un sievieti, gluži tāpat kā ļoti biežo turpinājumu tajās – nemaz nevajag ilgi gaidīt, kad uz skatuves parādās tieši tas pāris, no kura abi ir bēguši – Satracinātā Māte un Tēvs – Izmantotājs.
 
Man liekas, daba ir labi izdomājusi, likdama jaunībā vīriešiem izrādīties kā Tēviem, kas meklē aprūpējamas Meitas, jo šeit galvenais ir – vīrietis meklē sievieti, nevis dzer vai sēž pie datora. Bet tad, kad sākas viņa transformācija uz Dēla lomu, nereti izrādās, ka ir jau kāds mazāks, kam šī loma vairāk pienākas, tādēļ pārbaudījumi Tēva lomā turpinās, vai arī Dēls satiek Satracināto Māti. Notiek jaunībai tik raksturīgie cīniņi lomu četrstūrī Māte – Dēls –Tēvs – Meita, kam liela nozīme, lai veidotos ģimene ar diviem varas centriem (Māte un Tēvs), kā arī veidotos kaut kāds līdzsvars starp došanu (vecāku lomas)un ņemšanu (bērnu lomas).

Tātad robeža starp normu un patoloģiju nav lomu cīņās un veidos, kā vīrietis un
sieviete viens otram emocionāli, fiziski vai seksuāli pieskaras. Robeža ir tikai iesaistīto personu vecumā, precīzāk – ja kāds ir nepilngadīgs, tad tas vairs nav (juridiski) normāli. Piemērām – 20-gadīgs puisis un 14-gadīga meitene. Bet vai tas ir emocionāli (nevis juridiski) normālāk, ja tiekas 40-gadīgs vīrietis un 18-gadīga sieviete? Domāju, daudzos gadījumos vīrietis šādās attiecībās dodas ar motivāciju, kas nemaz tik ļoti neatšķiras no Humberta Humberta motivācijas – viņam ir vajadzīga atkarīga un ietekmējama sieviete, kuru simbolizē tās „svaigā miesa”.
 

Tomēr neieslīgsim garās spekulācijās par seksuālu normalitāti, pretējā gadījumā mēs tajās pazudīsim – cilvēka seksuālā dzīve ir tik daudzveidīga, ka tajā nomaldīties ir vieglāk par vieglu. Pāriesim pie svarīgajām norisēm 40-gadnieku krīzē – tajā, kura sākas izaugušu bērnu vecākiem, mēģinot atvadīties no Mātes un Tēva lomām – tajās abiem ir risks censties vēlreiz atkārtot jaunību, bet šoreiz ar jaunākiem partneriem (sevišķi tas attiecas uz vīriešiem). Vai šajā situācijā mums nav darīšana ar incestuālu motivāciju?

Šajā vecumā vīrietis un sieviete nereti konstatē, ka Vīrieša un Sievietes lomas
seksuāli „pavelk” stipri vājāk nekā iepriekš minētais lomu četrstūris. Bailes no seksuālās dzīves izbeigšanās nereti atgriež incestuālās fantāzijās un arī attiecībās. Jaunības zaudēšanas bailes neļauj ietikt jaunajā Vīrieša - Sievietes attiecību ērā. Bet tas nozīmē, ka vairumam cilvēku izteikti galvenā, ja ne vienīgā seksuālo attiecību motivācija ir incestuāla.

Un to mēs arī redzam nepavisam ne reti. 60-gadīga sieviete „taisa acis”, skatās uz vīrieti ar dievinošu skatienu no apakšas uz augšu, runā bērnišķā balstiņa un groza dibenu tā, it kā būtu pusaudze – Meitas loma nav aizmirsusies. Savukārt vīrietis šajā pat vecumā cenšas izmaksāt, palīdz izkāpt no autobusa un visādi citādi aizbildnieciski uzvedas, spēlējot Tēvu. Bet tiklīdz abi satuvinās, viss mainās kā parasti – sieviete kļūs Māte, bet vīrietis – Dēls.

Tātad – vienīgais nenormālais, kas notiek Lolitas un H.H. attiecībās, ir meitenes vecums. Bet tieši šis viņas vecums parāda likumsakarības daudz skaidrāk. Viss pārējais ir vien spilgtāk izteikti pieaugušu cilvēku jūtu un attiecību musturi.
 
Nevaru nereaģēt uz komentāros izskanējušo jautājumu – kas vainīgs pie pedofilijas un incesta faktiem? No kurienes tas viss izaudzis? Kur ir sakne? Pret ko jācīnās? Izskan visādi antisemītiski apgalvojumi, kā arī rūgtums par pazemojumiem ”pret sievieti” dažādos vēsturiskos periodos.

Atbildes taču ir ļoti vienkāršas – incests ir matriarhāta „līme”. Ja nav incesta, matriarhāla ģimene var izjukt pa šuvēm, defragmentēties. Tās locekļi var iet bojā, sevišķi, ja nav izveidojies atbilstošs patriarhāls piedāvājums – vīrietis ar stipru un dominētgribošu Tēva lomu. Patriarhāts nāk ar incesta aizliegumu, bet matriarhātā tas ir atļauts un pats par sevi saprotams. Neviens tajā neredz neko īpašu, tas netiek izjusts kā trauma. Cilvēki izdzīvo, jo viņi neizjūt sevi kā neatkarīgus indivīdus, tajā skaitā savu ķermeni kā savējo. Viņi viens otram ir kā kāda kolektīva mehānisma daļas, iespējams, kaut kas līdzīgs grieķu hekatonheiriem,
kas visiem spēkiem jātur kopā. Viņiem ir bailes seperēties, individuēties, diferenciēties. Un incests to nodrošina - Meita un Tēvs, kā arī Māte un Dēls ir kā viens vesels.

Mēs katrs varam atbildēt tikai par sevi – tas ir diferenciācijas un patriarhāta
izaicinājums – un mums ir pienākums to darīt. Ja mēs gribam mainīt visus citus un pasauli, izjūtot to kā daļu no sevis, tad tas ir drošākais simptoms, kas liecina par eksistēšanu matriarhālā kolektīvā organismā vai atkarības drāmas trīsstūrī. Bet ja tomēr spējam no tā dalīties nost, tad – attiecībā uz sievietēm – vissvarīgākais jautājums ir: kā es izmantoju savu Mātes lomu? Funkcionāli – lai dzemdētu un audzinātu bērnus? Vai disfunkcionāli – lai nodrošinātu varu, kas bērniem vairs nav vajadzīga? Un kā darbojas Mātes lomu līdzsvarojošie mehānismi – Princese uz zirņa, Sieviete, Ragana? Bet attiecībā uz vīriešiem – kas notiek ar tavu Mazo Princi, Vīrieti un Velnu?
 

Ja mēs patiešām kaut ko gribam kaut ko darīt ar to, kas tagad tiek saukts par
seksuālo izmantošanu, tad mums ir jāsamierinās ar faktu, ka matriarhāli incestuāli impulsi mājo mūsu psihes pamatos, jāspēj par tiem runāt un ieraudzīt tos ne tikai mākslas darbos, bet arī sevī pašā. Matriarhāts un incests ir civilizācijas bērnība, kurā cilvēki arī šodien atgriežas savās personiskajās un sociālajās krīzēs. Lai palīdzētu viņiem šīs krīzes pārdzīvot, mums jāakceptē incests kā svarīgs un mūžīgs intrapsihisks spēks. Bet lai dotu cilvēkiem spēku iet tālāk, mums jāsaka – izjūti to, bet aizliedz darbībā! Mums jāizdara patriarhālas izvēles, taču kaut vai no komentāriem mēs redzam, cik ļoti Māte tiem pretojas...

Nobeigumā kāda jūdaiska atkāpe, uz kuru mani ar savu komentējošos atgādinājumu ierosināja „arī Dace”
«Sieviete ir tvertne pilna netīrumiem, tomēr visi skrien tai pakaļ» (šabbat 152a).
«Vai tam, kā bērni sieviešu kārtas!» (Qidduschin 82b; Baba batra 16b;
Sanhedrin 100b).
«Cilvēka (žīda) pienākums teikt ikdienas trīs pateicības: ka viņš mani nav radījis kā nežīdu, ka viņš mani nav radījis kā sievieti, ka viņš mani nav radījis kā nezinātāju» (Menachot 43b).
«Trim radījumiem neļauj iet starp divām personām un arī pats nekad neej starp viņiem; tie ir: suns, dateļu palma un sieviete; daži saka arī cūka, daži arī čūska» (Pesachim 111a).
«Kas klausa savas sievas padomu, nokļūst ellē» (Baba mezia 59a).
«Rūgtāka par nāvi ir sieviete» (Jebamot 63a).

Lai kaut ko pasāktu ar matriarhātu, vajag saprast Mātes lomu, Dievieti un vēl milzums visādu detaļu. Bet senie jūdi tās vai nu nesaprata, vai nebija atraduši
tām precīzas verbālas izteiksmes formas, izlīdzoties ar poētiski metaforisku
izteiksmes veidu. Var būt, ka teksts tīšām tika atstāts šāds – ļoti provokatorisks,
bet tā izrunāšana un interpretācija varbūt toreiz salika visu pa plauktiņiem. Es
nevaru piekrist, ka jūdaisms praksē pazemo sievieti un māti. Eksistē daudz anekdošu par „žīdu māti” – tajās tā attēlota kā spēcīga, pašaizliedzīga un mūžīgi savu atbalstu piedāvājoša. Turklāt jūds ir tas, kas dzimis jūdu mātei; nepietiek, ja tikai tēvam – no šāda viedokļa Vladimira Nabokova dēls Dmitrijs varētu būt jūds, ja to gribētu.
 
Es šajos reliģiskajos tekstos sajūtu bailes, bijāšanu, bezpalīdzības sajūtu un
pat paniku pret Mātes un Dievietes varu. Varbūt tādēļ uz to tiek šauts ar lielgabaliem, pie viena trāpot visam sievišķajam – bet tas vairāk stāsta par rakstītāju, nevis par aprakstīto. Ja šajos tekstos vārdu „sieviete” aizstātu ar „disfunkcionāla Māte”, tad gan viss daudz maz nostātos savās vietās. Bet cik daudz tintes jāiztērē, lai noskaidrotu šādas lietas. Taču bez noskaidrošanas apzināta tālākdzdzīvošana nav iespējama.
 
 
Skatījumu skaits: 2397 | Pievienoja: marta | Reitings: 0.0/0 |
Komentāru kopskaits: 281 2 3 »
0 Spam
28 Inga  
Jā...
Izskatās,ka jāmaina tēma!

0 Spam
27 Franciska  
Mjā, no upura līdz kļūšanai par varmāku ir tikai pussolis.

0 Spam
26 Dace  
Ir pētījumi par šo lietu. Kādus 3 esmu redzējusi. ASV cietumos ir veiktas pamatīgas pedofīlu aptaujas, vairāk nekā 90% nosaka ģimene. Tādu, kas galvu fiziski traumējuši, ir ļoti maz. Turklāt puisēnus jau arī mazus seksuāli izmanto, dažreiz tik mazus, ka tikai ķermenis atceras, un viņi vēlāk diemžēl parasti ir varmākas.

Citu info nezinu.


0 Spam
25 Marī Dacei  
Smagi... Bet ir labi, ka atrasts savs ceļš laukā no murga. Par cietumu jautāju tāpēc, ka diskusija ir kā aizvirzījās uz pedofīliju ģimenē un aizdomājos, vai tādā situācijā maz iespējams sākt dzīvot normālu dzīvi pirms zini, ka šis radījums tā vai citādi neitralizēts.
Par iepriekš diskutēto, ka visam saknes meklējamas ģimenē gan nepiekrītu, jo ir gan fiziski, gan garīgi defekti, kuru rašanās cēloņi un mehānismi vēl nav noskaidroti.

0 Spam
24 Dace  
Tas bija vairāk Marī domāts...

0 Spam
23 Dace  
Tā jau nu Tu viņus dabūsi cietumā. Man to visu (vismaz daļēji) ir nācies stāstīt psihologam, pie kura aizsūtīja psihiatrs, lai precīzāk noteiktu, kādi traucējumi man ir. Un tas bija tādā aptaujas anketas stilā, ka riebjas, apmēram: kāds šampūns Jums patīk, pilnīgi agrāk neredzēts cilvēks, bezkaislīgi. Man jau nevajadzēja, lai viņa tur sāk raudāt līdzi (biju savulaik pie viena tāda ārsta arī), bet no psihologa varēja sagaidīt, ka viņa sajutīs, kad tā visa ir par daudz, ka es eju galīgi ciet, bet viņiem tak par varas makti vajag pareizo F diagnozes kodu. Es ceru, ka bērnus psihologi tirda saudzīgāk. Psihoterapeits vismaz šitādus numurus netaisa, viņam gan cita misija, bet šā vai tā...

Tad, ja es iedomājos, ka man kaut ko tāpat vajadzētu stāstīt policijā (pat tagad, pēc daudziem gadiem), kas noteikti būs vēl bezkaislīgāk, droši vien detaļās utt., tad es nezinu... Ja, piemēram, es tagad lasītu avīzē, ka viņš ir noķerts, bet meklē vēl kādus cietušos, es droši vien savāktos un ietu, bet tikai tāpēc, ka viņš varētu vēl kādu bērnu...

Tā kā cietumā nonākšana ir garš process. Un tas es iedomājos vēl tādu aspektu: es tur iešu, pārvarēšu sevi (ok, tā būs mana uzvara), bet viņu pēc tam izlaidīs, jo arhibīskaps būs savācis kādu tur naudiņu, pieņemsim...

Un tad vēl tur piedevām sāksies tas, kas te ir satracinājis daļu lasītāju: pati biji vainīga, jo juristu aprindās tāds viedoklis ir sen definēts, lai gan vajadzēja atšķirt, kas ir bērns un kas pieaudzis cilvēks, kurš cik no tā visa apzinājās. Man tad vēl vajadzēs saglabāt pašcieņu un prast par sevi pastāvēt.

Ar šo ārkārtīgi nepatīkamo pusi noteikti ir jārēķinās. Un tas tā ir visur pasaulē. Turklāt viņiem jau iedod tikai konkrētus gadus, bet pats no sevis tais gados jau nekas nemainās.


0 Spam
22 Franciska Marī  
Es nezinu, kur tas cilvēks ir, tie sapņi parādījās tikai 20 gadus pēc notikušā. Es šo cilvēku nepazinu, neatceros viņa seju, tikai detaļas. Varbūt nezinot esmu satikusi viņu uz ielas vai stāvējusi vienā un tajā pašā rindā veikalā. Bet varbūt, ja tā būtu, no zemapziņas atnāktu kāds signāls līdz apziņai.

0 Spam
21 Inga  
Lasu rakstus, komentārus, vēroju pieaugošo intensitāti komentāru skaitā, un esmu nonākusi pie secinājuma - lai gan šis ir cienījamā psihoterapeita blogs, neizskatās, ka viņam īpaši rūp tie konkrētie cilvēki, kas šeit meklē atbildes uz saviem sāpju pilnajiem jautājumiem. Jo dakterim nozīmīgi ir savi personiskie meklējumi Lolitas sakarā. It kā jau forši - ir trāpīts nozīmīgā tēmā. Tomēr jau sen tai vajadzēja pāriet uz konkrētu cilvēku konkrētiem jautājumiem. Un tad man šķiet, es sāku saprast - bet tas jau taču ir pakalpojums par samaksu... Lai gan...vai ir daudz vietas, kur var uzplaukt šie melnie "atmiņu ziedi"? Dakterim rūp narkomāni, ok, sievietes var pagaidīt. Lai gan - es domāju, ka daudzu sieviešu - narkomānu sākotnējie stāsti ir tieši šie - izmantota bērna - stāsti. Dakter, varbūt nekautrējieties, dodiet šīm sievietēm atbildes? Gan jau Jums par to tiks atlīdzināts - labie darbi vienmēr atlīdzinās...
Paldies!

0 Spam
20 neziniic uz meeness  
"Un kā darbojas Mātes lomu līdzsvarojošie mehānismi – Princese uz zirņa, Sieviete, Ragana? Bet attiecībā uz vīriešiem – kas notiek ar tavu Mazo Princi, Vīrieti un Velnu?"

neziniic tomeer nezina (nesaprot) vai tie ir tikai līdzsvarojošie mehānismi vai arī patstāvīgi eksistējošas lomas atkarībā no situācijas?????? Vai līdzsvars nav tajā, ka cilvēks adekvāti reaģē uz situāciju un spēlē attiecīgu lomu??? Cilvēks ir apzināts un tā ir līdzsvara atslēga?


0 Spam
19 Marī Franciskai  
Bat vai shis cilveeks tajaa laikaa, kad sapnoji, bija tur, kur vinam pienaacaas buut - vismaz cietumaa?

1-10 11-20 21-28
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika