viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2012 » Februāris » 20 » Nacionālisms un Karls Gustavs Jungs
Nacionālisms un Karls Gustavs Jungs
10:02 AM

Nesen izlasīju Ričarda Nolla grāmatu (krieviski) ar diviem nosaukumiem „Āriešu Kristus” vai „Karla Junga slepenā dzīve”. Šī grāmata neiztop „oficiālajai” Junga autobiogrāfijai „Atmiņas, Sapņi, Pārdomas”, kurā pausto Junga godīgumu un nesaudzīgumu pašam pret sevi Nolls apšauba. Viņš raksta, ka savas grāmatas tapšanas gaitā centies piekļūt Junga arhīviem, (tie atrodas ģimenes īpašumā), taču neveiksmīgi. Viņš domā, ka daža laba patiesība par izcilo psihoterapeitu tiek slēpta, bet tas piešķir viņa stāstam par Jungu viegli skandalozu nokrāsu. Man tomēr bija interesanti lasīt, jo grāmatā ir minēti daudzi objektīvi neapstrīdami fakti ar bagātīgām bibliogrāfiskām atsaucēm, kas ievērojami paplašina tās robežas, kurās līdz šim biju radis redzēt izcilo šveiciešu ārstu.

Kādreiz uzzīmēšu Karla Gustava Junga dzimtaskoku – tas ir gana interesants. Bet šī raksta apjoms ļauj runāt vien par svarīgāko tajā. Pats Jungs ticēja, ka viņa tēva tēvs ir Gētes ārlaulības dēls. Pat tad, ja tā nebūtu patiesība (un tā visdrīzāk arī ir), šī saikne ir visai interesanta. Kā zināms, Gēte bija ateists un saistīts par piētismu – „sirds reliģiju”, kuras galvenajam ideologam Šleiermaheram augstākā reliģijas forma bija intuīcija. Sadalītajās vācu valstīs (18. – 19. gadsimti) piētisms stipri veicināja vācu nacionālismu, kas savukārt izrādījās izšķiroši svarīgi, lai Bismarks varētu apvienot vairumu šo valstu vienā. Bet piētisma viens no atzariem ir hernhūtiešu kustība, kuras aizsācējs grāfs Cincendorfs (1700 – 1760) pielika ne mazumu pūļu, lai izplatītu to arī Livonijā - tai bija liela nozīmē latviešu nacionālās pašapziņas uzplaukšanā. Hernhūtieši līdz šim tiek uzskatīti par tādiem kā īstajiem Latvijas kristianizētājiem – par Bībeles ienešanu plašās tautas masās.
Pārsteidzoši, ka Nolla grāmatā mēs Jungu iepazīstam kā īstu pagānisma piekopēju, kurš meklē tajā seno ārisko reliģiju. Izskatās, ka viņš ir ļoti iespaidojies no tēvatēva (arī Karla Junga) personības. Karls Jungs vecākais bija ārsts, kas savas piētista un politiķa darbības dēļ ir bijis spiests no Prūsijas emigrēt uz Parīzi, bet pēc tam uz Šveici, kurā nodibināja Bāzeles universitātes Medicīnas fakultāti. No trim sievām viņam dzimuši trīspadsmit bērni, vairums no kuriem priekšlaicīgi miruši (arī divas pirmās sievas). Vācu nacionālisma idejas viņu saviļņo visu mūžu un izskatās, ka viņa mazdēlu tās ir saviļņojušas ne mazāk, lai gan Karls Jungs jaunākais nekur netiek minēts kā politiķis. Viņa galvenā interese ir bijusi reliģiska, pat neskatoties uz ārsta izglītību.

Un viņš arī atrod savu reliģiju - seno Mitras kultu, kura centrā ir Saules kā vīrišķās seksuālās enerģijas pielūgšana. Šiem meklējumiem un atradumiem joprojām ir saikne ar piētismu. Simbolika, mitoloģija (arī Vāgnera opermūzika) un retorika (ārieši), kas parādās Junga darbos, kaut kādā intuitīvā veidā ir saistīta ar Hitlera nacistu simboliku un retoriku, lai gan tieši un atklāti tas nekur neparādās. Es arī neesmu dzirdējis, ka Jungs būtu publiski izrādījis savas simpātijas Hitleram. Tomēr interesanti lasīt, kā vācu jaunieši Pirmā pasaules kara varoņa ģenerāļa fon Ludendorfa vadībā mežos netālu no Minhenes seno āriešu kultu ietvaros upurējuši zirgus. Šis ģenerālis bija uzticams Hitlera līdzgaitnieks tā karjeras sākumposmā, piedalījās arī slavenajā Minhenes alus pučā.

Ja arī mani secinājumi par Junga un nacistu saikni izrādītos pārsteidzīgi un nepierādāmi, nav apšaubāms tas, ka viņš ir radījis psihoterapijas virzienu, kas ir ne tikai politeisks un pagānisks, bet arī antikristīgs, antimonoteisks. Man neizskatās, ka viņa pozīcija būtu bijusi duālistiska – atzīstot, ka mūsu psihe ir politeiska, bet attīstības virziens un kultūras mērķi – monoteiski. Izskatās, ka viņš ir lieliski juties politeiskajā cirkularitātē.

Jungs jau no agras jaunības ir nodevies dažādām spiritisma praksēm. Tajās var saskatīt psihodrāmas elementus – tā sauktais mēdijs (protagonists) tiek iesildīts kādā lomā, kuru viņš pats izvēlas un nāk klajā ar vēstījumu no šīs lomas. Kļūda ir bijusi uzskatā, ka „runā” nevis mēdija personības daļa (loma), bet gan „persona, kas viņā iemiesojusies no garu pasaules”. Un otra kļūda ir bijusi grūtībās novērtēt histērisko fenomenu iespaidu uz šīm spiritisma praksēm – bet tā jau ir klasiski problemātiska tēma 19. un 20. gadsimtu satikšanās punktā.

20-gadīgais, liela auguma un izskatīgais medicīnas students ir eksperimentējis ar savām māsīcām, viena no kurām ir bijusi par viņu vecāka un kurā viņš ir bijis iemīlējies, bet otra – jaunāka, pusaudze, kas kaislīgi mīlējusi savu brālēnu. Seansu norisē nav grūti saskatīt jauno sieviešu neapzinātas histēriskas manipulācijas – to rezultātā Jungs dabūja tieši tādu informāciju un tādus secinājumus, kādus gribēja un kādi izrietēja no viņa teorētiskajām spiritisma un mitoloģijas studijām. Tāpat kā Breiers un Freids, viņš savos eksperimentos nesaskatīja meitenes dzemdes vēlmi palikt stāvoklī no vīrieša, kuru tā ir izjutusi kā piemērotu Tēva lomai (sev un savam bērnam). Tomēr Freids vismaz izstrādāja transferenču teoriju, kas gan atzina histēriju, gan izskaidroja to kā sieviešu seksuālo vēlmju pārnesumu uz citām personām. Šajā Freida teorijā var saskatīt bēgšanu no realitātes, kura tomēr pieprasīja atzīt, ka piemēram, slavenā Anna O. (Marta Papenheima, vai viņas dzemde, precizitātes labad) reāli bija iemīlējusies savā ārstā Jozefā Breierā. Realitāte, nevis tikai pārnesums, bija arī tajā, ka Breiers ar savu izteikto Tēva lomu izjuta pienākumu un baidījās neuzņemties vīrišķu, nevis tikai medicīnisku atbildību par savu pacienti. Man šo notikumu izskaidrojumam nevajag transferences teoriju, man pietiek ar maniem uzskatiem par dzemdes un Dievietes spēku cilvēku psihēs.

Taču atgriezīsimies pie Karla Junga. Līdz Nolla grāmatas izlasīšanai man nebija nācies sastapties ar faktu, ka analītiskās psiholoģijas pamatlicējs ir ne tikai atzinis, bet arī propogandējis un piekopis poligāmiju. Viņš ne tikai visu mūžu dzīvojis reālā divsievībā ar savu sievu un bērnu māti, bet arī ar ilggadējo asistenti Toniju Volfu. Parasta prakse ir bijusi pacientēm pārtapt par vismaz īslaicīgām mīļākajām. Protams, psihoterapijas attīstības pirmsākumos priekšstati par terapeita ētiku vēl nebija attīstījušies tik tālu, kā mūsdienās, tādēļ šīs attiecības es neaplūkošu ne no morāles, ne terapijas efektivitātes viedokļiem. Mani interesē un pārsteidz tas, ka savā seksuālajā dzīvē, kuru Jungs aizrautīgi izkopis, tas meklējis un atradis avotus saviem zinātniskajiem secinājumiem. Līdzīgi viņš izturējis pret savām tā sauktajām vīzijām. Neiedziļinoties detaļās (tam būtu vajadzīga vismaz vesela grāmata) – Junga it kā no jauna atrastā dieva Mitras reliģija faktiski ir fallusa un vīrišķās seksualitātes pielūgšana. Arī aizbēgšana no vīrišķajām bailēm nepildīt pienākumus pret Dievieti. Neapšaubāmi, ka šāda reliģija ļoti inspirējusi pašu analītiskās psihoterapijas tēvu. Tā ir likusi tam izstrādāt un noslīpēt arī savus daudzos teorētiskos konceptus, kuri kā ķieģelīši ir nevainojami un kurus līdz pat šodienai daudzi psihoterapeiti sekmīgi izmanto savā praktiskajā darbībā. Tomēr šos ķieģelīšus vienojošais rāmis pēc Nolla grāmatas izlasīšanas man kļūst tāds kā apšaubāms.

Mēs nevaram neredzēt, ka Jungs ir ne tikai politeists un pagāns, bet arī antikrisietis un antimonoteists. (Iespējams, tas kaut kādā veidā saistīts ar protestu pret mātes ģimeni – Preisverkiem, daudzi kuras pārstāvji ir bijuši mācītāji.) Šajā sakarā divas pārdomas. Pirmā – par viņa konfliktu ar Freidu, kas jau no paša sākuma tika izjusts arī kā vīniešu (ebreju) un šveiciešu (vāciešu) konflikts. Bet no šādas uztveres ir tikai solis līdz tam, lai atzītu, ka monoteisms ir tāda jūdu un neāriešu reliģija, pret kuru kārtīgam indoeiropietim būtu jābūt imūnam. Un otrā doma – jau minētās nacionālistiskās konsekvences, kuras bija dziļi iegūlušas vāciski runājošās pasaules apziņā un kas noveda pie vācu nacisma attīstības un tās naida ne tikai pret jūdaisko, bet arī kristīgo pasauli.

Un tad vēl man ir jādomā arī par latviešu nacionālismu un tā attiecībām ar piētisma atzaru – hernhūtismu. Ir pieņemts uzskatīt, ka tam ir bijusi viennozīmīgi pozitīva nozīme latviskās kultūras un vēlāk – valstiskuma izveidošanā. Pagaidām neesmu nekur sastapies ar faktiem, kas ļautu arī hernhūtismu uztvert kā vidi, kurā varēja attīstīties politeiski kulti zem latviešu nacionālās reliģijas izkārtnes, bet pieļauju, kas tas tā varētu būt bijis. Varbūt šīs kustības izbeigšanās saistīta ar Latvijas kristīgās baznīcas cīņu pret to? Man nešķiet neiespējama saikne – latviešu nacionālisms -> tautas „zaudētās reliģijas” meklējumi -> politeisms -> antisemītisms. Palasot, ar kādu lielummāniju ar baltiem raksta kaut vai bijušais Lutera baznīcas prāvests Kavacis, saprotu, uz cik trausla pamata Latvijā stāv kristietība un monoteisms. Un tad man jāsaka paldies dievam, ka mēs vēl esam tik maza tauta.

Mums būs jāpēta savs nacionālisms, jo tam ir sava slimīgā daļa. Mācīšanās no vāciešiem varētu būt tikai dabiska – mēs taču tik ilgi esam dzīvojuši vāciskajā apziņas un valodas telpā. Bet, kā tas izriet no Ričarda Nolla grāmatas, ne mazums ideju šādai pētniecībai var tikt iegūtas arī, pētot psihoterapijas vēsturi.

Skatījumu skaits: 1117 | Pievienoja: | Reitings: 5.0/2 |
Komentāru kopskaits: 7
0 Spam
7 Linda  
Vēl tāda piezīme. Dievs dod mums nodzīvot līdz Viedajam Vecumam kā Jungam, kad viņš nodarbojās ar savām atmiņām "Atmiņas, sapņi, pārdomas". Ne vienmēr visi, kas raksta "par ģēniju patieso dzīvi", varētu būt pilnīgi par pilnu ņemami.

0 Spam
6 Linda  
Un vispār par nacionālismu. Jau V.I.Ļeņins teica, ka mazo tautu nacionālisms nav salīdzināms ar lielo tautu nacionālismu. Sīkāk, šķiet, šejienes rakstītājiem/lasītājiem paskaidrot nevajag. Pēc referenduma tik un tā ir sajūta, ka tā ir tikai maza uzvara nebeidzamā cīņā, kas galu galā beigsies ne jau mums par labu.

0 Spam
5 Linda  
Nujā, un kas tad tur arī ar Sabīni Špīlreinu bija?

0 Spam
4 Inta  
Tikko noskatijos filmu "Bīstamā metode" (oriģinālais nosaukums: Dangerous Method) par Freida un Junga attiecibam. Ka jau filma, viss attelots vienkarsoti, bet galvenie konfliktejosie punkti abu personibu attiecibas skaidri izcelti. Iesaku, palidz saprast psihoterapijas "cilvecisko" pusi smile

0 Spam
3 Linda  
Ne šī bloga sakarā: KSunī līdz par aprīļa vidum rāda Ingmara Bergmana daudzas labākās filmas, sestdienās.

0 Spam
2 Linda  
Hernhūtieši, starp citu, ir stipri panīdējuši latviešu folkloru tajos rajonos, kur šis virziens bija izplatīts.
Berta, nevis Marta Papenheima.
Un vai tad agrākās piezīmes par, piem., Mariju Luīzi fon Francu šinī pašā blogā jau nedeva ziņu par Junga daudzajām mīļākajām.

0 Spam
1 Piektdiena vēl tālu  
Raksts: Malks skābekļa kurinātāvā ar aizsistu dūmeni. Paldies!
Bet par to antisemītismu. Man gan bail, ka tā dzīsliņa, kas vēlāk no vācu laikiem ir pārtrūkusi Latvijā, un to uztur daži veci latvieši kaut kur ārzemēs, kas ķengā šejieniešus, par sliktiem patriotiem, iespējams tieši VR minēto aspektu dēļ. Tā mēs uztraucamies par pretējām lietām, kaut domājam vienu. Jums bail par slimīgām formām tautas apziņā, es par to, ka tā kopumā ir neinteresanta un vāji attīstīta un priecājos par jebko saturīgu un pietiekami noturīgu tajā. Ja ir māja, tad viņu var saremontēt, bet ja māju nav, tad ...

Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika