viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2012 » Novembris » 5 » Naudīgie sliktie
Naudīgie sliktie
9:38 AM
 
Vispirms nedaudz par Pāvilu Rozīti pašu. Man pagaidām nav izdevies atrast labu rakstnieka biogrāfiju, taču arī tās druskas, kuras gadījās salasīt, zīmē gana interesantu un personisku stāstu. Agri (kad puikam tikai 4 gadi) miris tēvs, ģimenei nākas zaudēt mājas, tādēļ bērnība paiet nabadzībā un cīņās par izdzīvošanu. Augt kā vecākajam vīrietim ģimenē (ir arī māsas, bet cik?) jau no tik agra vecuma – ļoti trauksmaina pieredze! Nav brīnums, ka vēlākajā dzīvē ne tik viegli klājās attiecībās ar sievietēm, jo Pāvils kā bērns taču nevarēja neizjust nelaimīgās Dievietes neapmierināto un mazam puikam neapmierināmo spiedienu. Ja šādā situācijā ir arī mātesbrālis, kā Jaunsudrabiņam, kas lielāko daļu praktisko un emocionālo ziedošanas pienākumu pārņem uz sevi, vai kā Andrievam Niedram, kam tēva nāves brīdī ir jau 11 gadi, kad var jau sākt dzīvot un pelnīt pats, tad varētu būt vieglāk. Rozītim bijis jāatbild par māti un māsām vienam pašam. Bet kas gan to var izsvērt, kas vieglāk, kas grūtāk!
Cik var just no dažādiem kontekstiem, Rozīša tēva nāve varētu būt saistīta ar kaut kādām noslēpumainām mīlas lietām, tātad arī nesaskaņām starp vecākiem. Ir tik savādi „Ceplī” lasīt tādas izskaidrošanās starp laulātajiem Edgaru un Bertu, kurā dažreiz liesmo gandrīz vai slepkavnieciskas greizsirdības liesmas, bet citviet dveš savāds emocionāls aukstums un vienaldzība par to, kam pieder laulātā drauga miesa un sirds.
Vēl interesantāka ir sievu maiņas lieta ar vienu citu no Valmieras puikām, dzimušu straupēnieti un vēlāk slaveno vēsturnieku Arvedu Švābi. Pāvila Rozīša bēgļu gaitās Baku apprecētā sieva, liepājniece Antonija, divu kopējo bērnu māte, no vīra aizbēg pie vīra drauga, kas tajā laikā tā kā pašķīries no savas Lijas, kura nez kā, bet nonāk attiecībās ar Rozīti, tiesa, ne uz tik ilgu laiku kā Antonija ar Arvedu. Tomēr arī šis laiks nav nekāds garais, tā sauktā mīla beidzas traģiski – Antonija noslīcinās jūrā dzimtajā Liepājā, ziemā, savā trīsdesmitajā dzimšanas dienā. Līķi jūra atdod tikai pēc vairākiem mēnešiem, pavasarī...
Mans psihoterapeita deguns saož, ka Pāvils Rozītis, visticamāk, nav bijis nekāds jaukais ģimenes galva. Visticamāk, viņš ir bijis psiholoģiski nežēlīgs, cīnoties ar sievu par Mātes lomu (kurš labāks vecāks mūsu bērniem?). Izskatās, ka viņam nav bijis grūti uzvarēt, Antonija ir bijusi vai nu tāda lellītes tipa paimeitiņa vai kādā citādā veidā svešiniece praktiskajā dzīvē. Un ne jau nu bez neapzinātas jēgas abi satikās, Rozīša kusli bezpalīdzīgais naids pret sievišķo prasījās kaut kā izspēlēties uz vājāka pretinieka fona. Māte, māsas, kaut kur tālā fonā tēva hipotētiskās mīlas, dzīves sabrukums un viņš, viens pats, mazs un maza auguma vīrietītis. Tomēr it kā enerģisks, lai gan ticamāk ka trauksmains, nocīnījies ar savu psiholoģisko izdzīvošanu starp nelaimīgām sievietēm (pēc ziedojumiem izkaltušām Dievietēm).
Antonija mirst 1926., bet romāns „Ceplis” iznāk 1928. gadā. Grūti iedomāties, ka tajā varētu būt iztikts bez autora personiskās drāmas, lai gan, „pa virsu lasot”, tekstā nekas tā tieši Rozīša dzīvi neatgādina. Es nezinu, kādas ir bijušas Rozīša un Švābes attiecības pēc sievu maiņām un Antonijas nāves, bet, šķiet, ka nekāda īpaša naida tajās nav bijis. Man nav ziņu par abu duelēšanos vai vismaz asākām vārdu pārmaiņām. Es viņus izjūtu (vismaz pagaidām, kamēr tikšu pie pamatīgākām abu biogrāfijām)kā likteņa biedrus, kam kaut kas kopīgs paveicams bijis. Gandrīz vai kā brāļus, kuriem pašu Valmieras puiku attiecības svarīgākas par attiecībām ar sievietēm un kuri kaut kādā mistiskā veidā greizsirdību spēj arī nejust vai izslēgt šīs jūtas kā tādu elektrisko gaļas maļamo vai citu mašīnu. Kaut ko vairāk par brāļiem plašākā un dziļākā nozīmē jau esmu rakstījis - http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/brali/2012-01-16-200 .
Brāļu lietas še neakcentēju nejauši – jo, ja nav uzticības starp brāļiem, kā arī starp tēvu un dēlu, tad nevar būt nekādas patriarhālas attīstības. Nekādas kultūras, nekāda biznesa, nekādas pētniecības un pat ne literatūras. „Ceplis” to spoži nodemonstrē – nekur visā romāna gaitā neparādās kaut cerība, ka kāds kādam varētu uzticēties. Tur notiek tāda kā sporta sacensība – kurš par kuru netīrāks. Un vairāk cienīts tiek tas, kurš spējis izturēt vairāk nodevības un spējis vairāk nodot pats. Tādējādi laikam uz āru nāk Rozīša apzinātā brālīguma un Valmieras puiku romantikas bloķētā bezizejas un eksistenciālas vientulības, bezbrālības un beztēvības sajūta. Ļoti, līdz pat nepazīšanai iepīta, visādās it kā objektīvās padarīšanās, biznesā, politikā, nacionālas valsts urrāpatriotismā un tās noliegumā (ja Lavija nevar mani darīt bagātu, tad kādēļ tā vispār vajadzīga!).
Būsim kaut nedaudz objektīvi – tik baisa un pesimistiska aina no visdažādākajiem skatu punktiem raugoties kā „Ceplī” nav iespējama – tā būvēta valsts nevar pastāvēt pat vienu gadu. Varētu teikt – bet nepastāvēja taču ar! 15. maijs, divas okupācijas ... Pāvila Rozīša zīmētā bilde tomēr jāatzīst par krietni pārspīlētu un atzīstamu tikai kā mākslinieciski izgaismotu VIENU, diezgan marginālu un no paša rakstnieka zemapziņas nākušu subjektīvu patiesību, kurā nav ne brāļu, ne tēva un dēla.
Taču interesanti, kā Rozīša patiesība parādās ekranizējumā. Pirmkārt jau jautājums – kādēļ šāds ekranizējums vispār varēja rasties? 1972., padomju valstij ideoloģiski tik drošā, Minhenes olimpiādes gadā. Tomēr pēc sešdesmit astotā gada Čehoslovākijā un Eiropā. Bija taču kaut kā jāatmasko buržuāziskie nacionālisti un no šāda viedokļa raugoties, ekranizēšanai izvēlēties tieši „Cepli” ir bijis spožs Latvijas kompartijas gājiens. Turklāt ne jau tikai tādēļ, ka formāli kritizē kapitālistisko iekārtu – tas droši vien bija svarīgi, lai pamatotu šo soli Maskavai, kas ne vienmēr spēja tvert visus sīkumus. Svarīgākais ir toreiz radīta ilga termiņa darbības dziļumbumba, nacionāla un nacionāli izperēta.
Es atceros, kā toreiz, 12-gadīgs puika būdams, skatījos „Cepli”. Vissvarīgākais, protams, bija uz lielā ekrāna redzamās nedaudzības no sievietes krūts – pirmatnējs notikums latviešu padomju kinopraksē un svelošs pārdzīvojums pubertātes vecuma zēnam. Bet tikpat svarīgi bija tādu lietu salikums kā Greznība + Nacionālisms. Tas lika iedomāties, ka Toreiz gan bija lieliski laiki. Tomēr viss šis lieliskums kaut kā savādi saaudās kopā ar Blēdīgumu, kas nāca no katra platekrāna kadra. Un tas lika izveidot tādu latvisku perspektīvu, kurā blēdīgums un visi šie Rozīša kompleksi ieguva nacionālās identitātes svaru.
Man liekas, mēs joprojām ar to slimojam – identificējam uzņēmējus ar Sliktajiem. Rozītis joprojām spēlē pret mums, jo mēs neesam apzinājušies viņa drāmu. Mēs nespējam uztvert uzņēmēju kā Darba Vietu Radītāju un kā Ekonomikas Mākslas Guru, tomēr lietojam šādu retoriku. Un, man liekas, tas kaut kā ir saistīts ar Inflāciju un Naudas maiņām 90-to gadu sākumā tāpat kā periodā pēc Pirmā pasaules kara ne tikai Latvijā, bet arī Vācijā, kā par to spoži stāsta Remarks. Tajos laikos radās bagātnieki, kas pie naudas tika spekulācijas ceļā. Taču spekulācija ir kaut kas kardināli atšķirīgs, nekā pelnīt ar ražošanu, sekojot tirgus (patērētāja) vajadzībām. Tomēr ekonomikā vienmēr būs kaut kādi spekulatīvi elementi, tāpat kā sievietes ar savām „čarām” vienmēr pelnīs vairāk kā vīrieši ar galvu un rokām. Bet cilvēkam (ja viņš ir kaut nedaudz sociāls), kas iespekulējis naudu juku laikos un vēlas to ieguldīt ražošanā, rodas „šķēres” galvā. Pirmkārt, viņš vēlas sekot savai pusaudzīgajai spekulanta romantikai, kas nopelna tādu naudu, kāda ārpus pārmaiņu laikiem iespējama tikai kazino. Bet otrkārt, viņš mokās ar vainas sajūtu par to, ka viņam iekritis tik daudz. Tieši šo vainas sajūtu pastiprina padomju filma par Cepli.
Vainas sajūta liek darīt neprātīgas lietas. Visi šie korupcijas skandāli un valsts izzagšanas liek mums ieraudzīt pēdējo divdesmit gadu Latviju kā spēļu zāli, nevis kā ekonomiku. Un tam ir ļoti cieša saistība ar Cepli – uzņēmējs tiek asociēts ar blēdi, nevis ar daudzu dažādu lietu, kas rada pievienoto vērtību, kopāsavedēju. Tautā kaut kad tikusi iepotēta sociālistiska pārliecība, kas visi bagātie ir sliktie. Un kļūšana bagātam nozīmē iziet Cepļa ceļu ar visiem viņa pārbaudījumiem. Tas nav īsti objektīvi. Ekonomika ir daudz vienkāršāka, tā ir tāda bezkaislīga lieta būtībā. Tai būtu jānopelna gana naudas, lai mēs dzīvotu tuvu augstākajam eiropieša dzīves līmenim, nevis zemākajam. Bet mēs sevi sodām, mums ir Cepļa grēki, kuru dēļ mēs nedrīkstam būt bagāti.
Mūsu šodienas cepļi arī ir nākuši no spekulatīvā perioda divdesmit gadus atpakaļ. Viņiem ir vainas sajūta, lai gan tie cenšas to noliegt. Tādēļ pat ekonomikas problēma ir – kā viņus no šīs vainas atbrīvot. Kā dot viņiem brīvību ieguldīt naudu un RADĪT, nenodzeroties? Ekonomiku, darba vietas, produktus, pievienoto vērtību – sauciet kā gribiet. Kā atbrīvot no Cepļa sevī, kā izbeigt spēlēt kazino tur, kur jāražo. Kā atbrīvot no tās romantikas, ko rada spēlēšana? Kā uzsvērt – spekulācija ir ekonomikas psihoze, ar kuru tā dažreiz likumsakarīgi nevar nesaslimt, lai sevi restartētu, bet nav visa ekonomika! Un tā nav tikai politiska problēma – kā izveidot konservatīvu, uzņēmējus aizsargājošu partiju. Tā ir psiholoģiska problēma – kā norobežot sevī Spekulantu no Uzņēmēja. Un kā par to pavēstīt sabiedrībai tā, lai tā noticētu – o, es runāju ar Uzņēmēju!
Man šķiet, šie procesi ir paralēli – tiklīdz lietišķie cilvēki sevī šo izšķir (tiek vaļā no vainas utt.), tā tas tiek komunicēts sabiedrībā. Ja pirmo nopelnīto naudu uzreiz negrūž dārgos džipos, bet izjūt kā sev lietošanā nodotu, bet sev īsti tomēr nepiederošu. Tādu, kam jāražo. Tomēr Spekulanta atdalīšanai no Uzņēmēja vajadzīgas arī organizatoriskas formas. Esmu jau ilgi brīnījies, kādēļ biznesa cilvēki neapvienojas organizācijās, kas deklarē – mūsu biedri nedod kukuļus! Un tiek no šīm organizācijām izslēgti, ja rodas aizdomas, ka tas tomēr notiek. Es esmu brīnījies, kādēļ mūsu literatūrā nav neviena nosacīti pozitīva uzņēmēja, politiķa vai mācītāja tēla. Šis fakts ir saistīts ar to, par ko še runa, bet arī daudz dziļāk iesakņots. Būt bagātam vienmēr ir slikti.
Lai nobeigtu šo tēmu, mums atlicis tikai par sievietēm parunāt. Var arī teikt, ka Cepļa biznesu izjauca Austra Zīle un viņai līdzīgās, kuras ar savu pievilcību gan salaida matos „brāļus”, gan novērsa vīru uzmanību no darba. Filmā tas parādās nepilnīgi, grāmatā ir daudz vairāk nianšu. Lai vai kā, bizness ir tikai priekš vīriešiem, un tur, kur sievietes sāk „taisīt savas acis”, viss izjūk. Tā ir daudz lielāka problēma, kā pieņemts uzskatīt. Darba un biznesa ētika ir radusies vīriešu vidē. Ja tajā parādās sieviete, tai tiek galvenā uzmanība. Bet var jau teikt arī – viss izjūk tikai tad, kad vīrieši pamana, ka sievietes „taisa acis”. Un varbūt var teikt, ka vīrieši vispār neizkāptu no migas, ja tos nemodinātu sieviešu acu taisīšana. Lai vai kā – ja aicinām vīrietī no Uzņēmēja atdalīt Spekulantu, tad mums jāaicina sievietē no Mildas un Bertas atdalīt saldi nogalinošā Austra Zīle. Tādas paralēles, būsim jau pie tām pieraduši.

Skatījumu skaits: 5441 | Pievienoja: marta | Reitings: 4.5/2 |
Komentāru kopskaits: 311 2 3 4 »
31  
Hello felas! Any good ideas to visit in Minneapolis?

30  
Hello board, I just relocated to Chicago and looking to make some friends.

29  
Just signed in. Hello!

28  
Dacei, tavi komentāri man atsauca atmiņā draudzenes redzēto kadā ļoti populāra Jūrmalas lielveikalā. Atvainojos par savu krievu valodas līmeni. Vienvārdsakot pa veikalu iet ģimene, sieva ar meitu ar ratiem, grozās gar plauktiem, šitādu mērcīti, tādu sieru, vēl kaut kādas olīves šampanietī. Dāmas baigās, kažoki, viss kā vajag. Pēkšņi pienāk vīrs/tēvs-kungs, baigais vecis, nu skapis. Un paskatās ratos un sak bļaut-Čto eto takoje? Bistro paložiļi vsjo apbratno.. ja vam čto skazal, ja žraķ haču!! U menja ģeņek ņet, vsjo, zakončiļis, kupiķe prosta pažraķ!!!Dāmas ar nolaistām galvām rūpīgi atlika preces tām paredētajās vietās un vēl piekārtoja preci:) Tas noteikti bija pamatīgs "sitiens pa aknām", bet viņas to izzturēja godam:)
Noskatījos Cepli, nespēju neko uzrakstīt, kaut kas man viņā patīk, varbūt viņa sieva:)

27  
[Noslēgums šim gabalam]

Un cik ir ļaužu, kas iet uz operu, jo viņiem tā tiešām patīk, un cik tādu, ka tur būs jāatrāda jaunā kleita (i sebja pokazaķ i na drugih posmotreķ)?

Kādā virtuālā diskusijā tika apspriesta viena sabiedrībā zināma sieviete (ne Plaude) saistībā ar viņas biznesu. Bija nežēlīga kritika, pat rupjības, un bija arī komentārs: “Tu nevari uztaisīt biznesu, ja neesi mazliet arī maita.”

Ļoti piekrītu. Esmu pašnodarbināta, un man atkal un atkal nākas secināt, ka visos viedokļos ir sava taisnība, vismaz to cilvēku, kas ar darbu pelna un pierāda, ka to var, arī daudzi darba ņēmēji ir ļoti nobrieduši, dažkārt var dzirdēt ļoti labas domas un vērtīgu pieredzi. Nevar visu laiku smaidīt, jābūt nešpetnam arī, par sevi ir jācīnās un bieži vien skarbi.

Bet Plaude jau nule kā teica, ka neesot vairs uzņēmēja, bet darba ņēmēja, varbūt priekšnieks viņai nopirka to lidmašīnas biļeti. Un kā būt jābankrotē? Tā, ka visu atdodam bankai? smile

Manuprāt, gan Plaude, gan Ķirsons ļoti gudri “bankrotēja”, nezaudējot cieņu un par sevi pastāvot.

respect

26  
[Turpinājums]

Filmā “Girl Interrupted” man neizsakāmi patīk Andželīna Džolija Līsas (vienas psihiatriskās klīnikas pacientes) lomā, nu dabūja jau arī Oskaru par labāko otrā plāna lomu, ko tur teikt, viņa visus šos mākslīgos pūšļus spridzināja pušu, it sevišķi šis dialogs:

http://www.youtube.com/watch?v=WaAPlGnAXsQ

“Līsas momenti” visi ir forši, bet šis konkrētais, sākot no 4:02:

Tā ir daļa, kur Vinonas Raideres varone Sūzana (filmas galvenā varone), kā izrādās, ir gulējusi ar vienu profesoru , kura sieva, savukārt, nu ir ienākusi kafejnīcā – tai pašā, uz kuru no psihiatriskās klīnikas panašķoties icecream ir atvesta grupa meiteņu, kas tur ārstējas.

Fantastisks dialogs, klipiņā gan nav viss teksts, tāpēc te atļāvos iekopēt ar dažiem saviem komentāriem.

Profesora kundze: “Hello, Susanna. Do you remember me? You must remember me.”

Suzana: “Yes. Mrs. Gilcrest.”

Sūzana uzrunā profesora meitu Boniju, kura ir kafejnīcā kopā ar māti: “Hey, Bonnie. How's Radcliffe?” [Augstskola, kurā Bonija tagad mācās – skaitās ļoti smalka.]

Bonija: “Wellesley. I'm enjoying it. It's strong in art. Going to the Sorbonne.” [Viņa brauks arī uz Sorbonas Universitāti, bet Sūzana nespēja izlemt un neiestājās nevienā augstskolā; tā vietā viņa ir slimnīcā, jo izdzēra vodkas pudeli kopā ar kārbiņu aspirīna.]

Sūzana: “That's great.”

Profesora kundze: “You know, I know all about you... and I hope they put you away forever.”

Līsa: “Is this the professor's wife?”

Viena cita paciente: “What professor?”

Profesora kundze: “So you told everybody.”

Līsa: “Lady, back off.”

Profesora kundze: “Was I talking to you?”

Bonija: “Mother, we have to go.”

Līsa: “No, you're spitting on me, so mellow fucking out.”

Profesora kundze: “Don't tell me what to do.”

Līsa: “Look, she gave your husband a rim job. Big fucking deal! He was begging for it, and I heard it was like a pencil.”

Profesora kundze: “How dare you!”

Līsa: “Some advice: Don't point your fucking finger at crazy people!”

Profesora kundze: “Let go of me!”

Bonija: “Mother?”

Viena cita paciente: “Get that out of my face, asshole!”

Profesora kundze: “Let go!”

Nodaļas vecākā māsa Valērija (Vūpiija Goldberga): “Now. Stop it!”

Līsa: ““Rank” you! Come again, Mrs. Professor!”

Gan Līsai, gan profesora kudzei uz atvadām puķe no manis...

flower prof

25  
Gribas šo to pateikt par skatu uz literatūru, grāmatām un filmām kopumā... nu un vēl par šo to.

Cik atceros sevi agrāk, kad biju vēl bērns, pusaudze, mazliet jau jaunkundze, tad vairāk skatījos pēc “patīk–nepatīk” principa.

Atceros vēl laikus, kad ar lukturīti zem segas lasīju Šerloku Holmsu. Wow, baigi interesanti smile teju pusi nakts bija lasīts baigais gabals, un tad no rīta teju vai bija bail pa tumsu uz skolu iet, jo no katra īpaši tumšā kakta varēja izlīst kāds Bāskervilu suns.

Nu bet tad uzzināju visādas interesantas lietas par sajūtām, un reiz, kad darba nolūkos vajadzēja ātri izlasīt vienu grāmatu, kuru jau biju lasījusi neskaitāmas reizes, vairāk gan pa daļām, pieķēru sevi, ka bieži uz varoņiem dusmojos, jūtu līdzi, domāju, ak, kāds viņš muļķis nu kāpēc tagad tā vajadzēja darīt, nu galīgi garām, vai arī, yes!, pareizi pateici! Tā bija ļoti interesanta pieredze, laikam pirmā reize, kad tā ļāvu visam sev apzināti pienākt klāt.

Tad vēl ir cits skatījums, to gan vairāk lietoju kā pārstrādes rezultātu, jau gatavu analīzi; tas ir tad, kad tekstu ir apstrādājis kāds literatūrkritiķis vai literatūrzinātnieks, skatīdamies visas metaforas, darbības vārdu laikus, atkārtojumus, visādus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus utt. Tur ir ļoti daudz interesanta, pat grūti pateikt, kas ir tas jaukākais. Varbūt pat tas ir kāds vēsturnieks, palīdzēdams labāk ieraudzīt vēsturisko fonu, kad viss risinājās, – savulaik vēstures skolotājiem tika izdotas speciālas grāmatas, kur varēja izlasīt šādus tādus interesantus notikumus un pastāstus no skolēnu mācību grāmatās minēto vēsturisko personāžu dzīves, kuros viņi varēja dalīties ar klasi, skaidrojot jauno vielu, lai tēmu padarītu saistošāku, nevis tikai “Napoleons piedzima, kāvās un nomira”.

Kad sāku lasīt Viesturu, dabūju vēl vienu skatījumu: jā, viss sākas no bērnības, attiecības ar vecākiem, brāļiem, māsām, kur nu tik vien, pat no dzimtas... kā nu autoram ir gājis, tā viņš redz pasauli, lietas, citus cilvēkus, tā jūtas. Tas, protams, ir daudz dziļāk, nopietnāk un vēl interesantāk, un, ja visus skatījumus saliek kopā, var gūt daudz vairāk, var dzīvot līdzi. Es tikai nezinu, vai tas ir vienmēr pilnīgi droši, jo kur tad paliek, piemēram, psihoanalītiķi ar savām idejām par to, ka viss pamats cilvēkā patiesībā veidojas ļoti agri, apmēram līdz 3 gadu vecumam, bet tas ir laiks, kad par citu cilvēku visai maz var zināt; man šķiet, ka tam ir ļoti liela nozīme tomēr. Tāpat ir visādas citas ietekmes, kuras varam nezināt un nekad neuzzināt.

Nu un tad man vēl gribas atļauties mazliet nešpetnības šeit, laikam vispirms atvainojos mazliet, bet īsti tomēr nesaprotu ļaužus (arī šeit rakstošos), kas ļoti estētiski visu bauda, nepaužot nekādas emocijas, tas viss tā diezgan bezpersoniski sanāk.

Man ir diezgan ironisks skats uz to, tas ir apmēram kā dažiem ir kauns vai nepatīk iet “Maximā” vai “Supernetto”, jo tie nav gana smalki veikali, tāpat man “patīk” vārdu salikums “malkot vīnu uz terses”, bišku tā kā pēc mietpilsoņiem. Un “Ceplī” redzu to pašu ironiju, ko jūtu sevī minētajās situācijās. Domāju, ka Rozītis nav tikai savas bērnības traumēts, bet gana reāls arī.

Vienreiz vienam ģimenes loceklim stāstu pagājušajā ziemā redzētu notikumu: pie “Supernetto” galīgajā Maskačkā piebrauc normāls džips, kungs un dāma tikpat normālos kažokos ieiet, piekrauj ratus ar lētiem āboliem pa Ls 0,30, kartupeļiem no milzīgas kartona kastes, arī galīgi lētiem, vēl kaudze ar lētu leišu biezpienu, sīpoli par akcijas cenu, šņabis parastais, un vēl kaut kas tur, laikam tualetes papīrs, kas vairāk atgādināja sakņu rīvi; baigi jau neblenzu, bet, tā kā viņu pirkums aizņēma teju visu slīdošo lentu, kad aiz muguras un priekšā pārsvarā bija mammas ar maziem bērņukiem un pensīšu pāri, kas pirka vienu paku paniņu, vienu paku pelmeņu un nezināmas izcelsmes šķīstošo kafiju, tad skats bija diezgan kontrastains. Pa laikam esmu šai Rīgas rajonā un redzu, ka minētajā necilajā veikalā iet visādi cilvēki... bet stereotipi ir, ne velti mana pastāsta klausītājs, tos zinādams (jo esam visādus tekstus dzirdējuši), gribēja noskaidrot, vai kažokotais džipa pāris veikalā gāja tumsā... bet nu nebija vēl tumšs smile

24  
Tēls, ko neapzināmies, bet veidojam... Man liekas, lomu arī var neapzināties, vai tikai ārēji apzināties, vai daļēji. Gadījās dzirdēt, kā viens krutais speciālists (īstenībā objektīvi viņš tiešām arī bija speciālists krietni virs vidusmēra) pēc kārtējās “augstākās pilotāžas” demonstrējuma pateica: “Es esmu varonis!” Burtiski. Nodomāju, ka nu jau gan laiž kā no Viestura grāmatas, gandrīz gribējās kaut ko pateikt. biggrin

Labi, ka nepateicu, jo tagad redzu to savādāk. Te varētu būt gan apzinātais, gan neapzinātais, gan, kā pašapmāns. Vispirms jau diez vai īsts Varonis apzinās, ka viņš ir Varonis, līdz ar to diez vai to saka. Ja Māte ir kompānija, tad Varonis varētu būt kāds, kurš glābj kompāniju grūtā brīdī, rubī, nedomājot par sevi, un varbūt pat nerēķina, vai tas viņam pašam izdevīgi. Kompānija-Māte var izrādīt pateicību, un uz šāda darbinieka vajadzībām atbildēt: “Protams, kāda runa!” vai arī upurēt viņu un nospriest, ka “nevar atļauties” atbalstīt.

Bet attiecīgais sevi par varoni nodēvējušais uz projektu pabeigšanu skatījās kā uz, kaut ko, ko, protams, vajag, bet tas ir garlaicīgi. Vot, uztaisīt kaut ko nebijušu, visiem parādīt un stāstīt — tas jau ir kaut kas. Un tādā kontekstā nācā arī tas “varoņa” nosaukums, kas laikam bija neatbilstoši: drīzāk jau tur bija kaut kas narcistisks, jo viņa aizraušanās ap spīdošajiem sasniegumiem mēdza būt graujoša pat pašam.

23  
nu, bet dabīgi : )..mēs jau visas lietas darām, lai kļūtu līdzīgi paši sev... gan taisnā virzienā, gan kompensācijas ceļos..

22  
Pepija.. vēl dziļāk, vel par kāroto mundieri dziļāk, par iedomātu tēlu. Tas viss ko Tu raksti ir uz apzināta, bet es domāju aiz apzināta, to ko cilvēks nesprot, bet īsti nespēj neveikt. Tātad uzņēmējam, skolotājam, ārstam, pārdevējam nodarbošanās ir aksesuārs. Tas pat ne vienmēr ir "kruti". tā ir iekšējā tēla papildināšanas. Bet ne jau apzināta, tā nav oranžas šalles uzsiešana vai augšējās podziņas atpogāšana, tas ir tad, kad cilvēks izjūt īašu vajadzību atrasties noteiktā tēlā( ne lomā). Tas nebūs tas pats kas tēlot policistu, lai dabūtu ieroci, tēlot skolotaju, lai varētu pamācīt, vai tēlot ārstu, lai varētu glābt. Tas būs apmāns, bet es drīzāk domaju pašapmānu, kad kāda tēla nospiedums zemapziņā "liek" ieņemt kādu amatu, lai piep[ildītu kaut kādu vēlmi atbilst iedomātam sev pašam.
Savādak es nesajūtu nekādu jēgu no varas aksesuāriem, ja ne tā tad savādāk man tie top bezjēdzīgi. Bet tādi tie nevar būt:)

1-10 11-20 21-30 31-31
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika