Es iedomājos Sievieti, kura skatās. Man jau liekas, ka sevī, bet viņai tā var nelikties viņa pati. Viņa var domāt, ka redz to, ko es viņai rādu kā kaut kādu shēmu. Un viņa manī klausās tikai tādēļ, ka atpazīst manis aprakstītās vīriešu reakcijas uz sevi. Nevis uz kaut kādu shēmu, bet uz sevi. Un viņa atpazīst savas atbildes uz šīm vīriešu reakcijām. Viņai visu laiku bija licies, ka tās izriet no viņas vienreizīgās neatkārtojamās personības, bet tagad izrādās – no shēmas! Un kur tad ir viņa pati?
Taču visu pēc kārtas. Es rādu Sievietei rindu – pašā tās tālākajā galā ir Dzemde, miljoniem gadu veca, neko daudz nav mainījusies pa šo laiku. Skaidrs, ka tā grib piepildīties, tā grib dzemdēt, kā jau visi cilvēka orgāni, tā grib būt noderīga. Dzemde veido tukšumu, kurš spēj radīt „pievilcību”, kas savukārt izpaužas gan kā skaistums, gan kā histērija un kas nenovēršami noved pie vīriešu uzmanības apliecinājumiem, nereti ļoti spilgtiem un pat pašnāvnieciskiem.
Par dzemdes tukšumu jau ne mazumu esmu uzrakstījis, liekas, nu cik tad var. Bet vakar palasīju Tibetas mirušo grāmatu un man parādījās jauna fantāzija. Budisti dzimšanu un nāvi uztver kā pārejas starp divām pasaulēm – it kā divus caurumus sienā, kas šķir mūsu un viņpasauli. Dvēseles, kas, cilvēkiem mirstot, ir atstājušas savu laiku nokalpojušos un apbedītos ķermeņus, meklē jaunus, kuros iemiesoties kad tie dzimst atpakaļ šaipasaulē. Varbūt viņas stāv tādās kā rindās pie katras dzemdes, vai vēl precīzāk – katrā Dzemdē iekšā, lai tiktu pie jaunas miesas šajā pasaulē. Un varbūt, ka rindas ir garu garās, dvēseles tajās kurn par latviešu slinkumu bērnu taisīšanā un cenšas radīt vēl lielāku tukšumu, lai tas jaunajiem cilvēkiem laupītu pēdējās prāta atliekas un tie bērni dzimtu.
Tukšumu un histēriju tās dvēseles varētu spēt uzradīt lielu lielo. Bet ko lai iesāk pret kontracepciju un abortiem? Pašlaik tieši tie ir lielākie šķēršļi tam, lai samazinātu dvēseļu rindas Mirušo pasaulē. Tie to dzimšanas caurumu sienā vai nu aizķepina ciet, vai ar „ātro trubu” savieno ar miršanas caurumu.
Tai Sievietei, kurai visu šo rādu, visu līdzšinējo dzīvi bija licies, ka tas ir viņas personiskais miesas, un, galvenais, dvēseles skaistums, kas tos vīriešus ir pievilcis un trakus darījis. Dabiski, ka viņa nespēj mierīgi noklausīties manu stāstu, jo tas sagāž kaudzē visu viņas līdzšinējo pasauli. Tas liek justies mazvērtīgai un ārpus skaistuma esošai. Tas liek zaudēt visu līdzšinējo eksistences jēgu. Tas liek zaudēt mākslu, literatūru un kino, kas par to vien ir stāstījis kā tikai par sievietes skaistumu, skaistumu, skaistumu kā individuālu īpašību, veiksmi vai pat nopelnu.
Tad es stāstu tālāk un rādu Sievietei nākamo shēmas daļu – to, kas tuvāk un kas daļēji aizstājusies priekšā Dzemdei un tādējādi to gan aizsedz gan pārstāv. Tā ir Dieviete, kura sevī ietver arī Dzemdes īpašības un funkcijas, sevišķi ja lūkojas no Sievietes skatupunkta. Taču Dieviete ir jaunāka par Dzemdi, tādēļ attīstījusi sevī modernākas īpašības. Galvenokārt varu – katram ir jāzemojas Dievietes priekšā, jānes tai dāvanas un jāupurē. Sievietēm ir pierasts upurēt Dievietei pašām sevi un savu ķermeni, bet vīriešiem - sēklu. Visi, kas nekrīt ceļos Dievietei un nedod viņai pienākošos ziedojumus un upurus (tā, lai viņai nerastos ne vismazākās aizdomas par nepaklausību un brīvdomību), tiek sodīti – visbiežāk ar nāvi. Ne vienmēr spriedums tiek izpildīts pārkāpuma momentā – Dievietei patīk arī pamocīt sev nepaklausīgos, liekot tiem izciest ne vienmēr saprotamas bailes un trauksmi, kas savādā kārtā mazinās ziedošanas un upurēšanas momentā.
Un atkal Sieviete ir samulsusi. Viņa bija domājusi, ka tikai viņa pati, nevis Dieviete, ir likusi vīriešu bariem krist viņas priekšā ceļos, dāvināt rozes, vienam otru nogalināt vai mirt no viena viņas nelabvēlīga žesta. Viņai, Sievietei, bija licies, ka tieši viņa pati sev dod enerģiju, ja jūtas gribēta, nevis Dieviete viņai to dod - tad, kad sieviete ir ziedojusi savu ķermeni Dievietei. Tā, lai kāds vīrietis šajā ķermenī, nu jau kā Dievietes altārī, varētu atstāt savus Dievietei domātos ziedus.
Vistuvāk pašai Sievietei shēmā atrodas Māte un Meita, viena otrai blakus sēdošas, tā, lai abām pa vidu būtu redzams tālāk esošais Dievietes tēls un mazmazdrusciņ arī Dzemde. Es stāstu, ka matērijai tālāk diferencējoties, Dieviete par savu altāri izveidoja Meitas lomu. Tā, lai vīrietis Tēva lomā varētu tai ziedot un ziedot, bēgot no savām bailēm no Dievietes. Un, gana daudz ziedojis, gan nomierinātos, gan sajustos pašapliecinājies. Īsts vecis! (Ha!)
Un blakus – Mātes loma, par kuru jau tik daudz runāts un par kuru man daudzkārt pārmetoši jautāts – Viestur, nu, bet vai tad tā māte tiešām par visu vainīga? Nē, nav. Pie Mātes ne tikai bērni, arī pieauguši vīrieši var patverties lai sasildītos – tā ir vienīgā vieta šajā shēmā, kur tas iespējams. Visur citur tikai prasa un prasa! Mātes loma ir arī Mūza. Vai arī Pegazs, kas izlec no nocirstās Medūzas galvas un nes tālāk un augstāk, tādējādi apliecinot Medūzas kopā ar Poseidonu radīto enerģiju.
Uz Mātes/Meitas lomu tiek projicētas arī Dievietes un Dzemdes funkcijas, tādējādi padarot to „vainīgu” par visu sievišķi agresīvo, kas kādreiz bijis uz zemes. Bet tas pamatojas tikai ar Sievietes pozīciju šajā shēmā – no tās lūkojoties, Māte/Meita ir vislielākās un vistuvākās.
Taču kā ir ar vīrieša pozīciju, kur viņš atrodas? Man liekas – viņš uz šo rindu lūkojas no otra gala un tikai ar laiku, nākot klāt dzīves pieredzei, spēj pārvietoties nostāk, tā, lai rinda būtu redzama no malas. Bet ja tā, tad vistuvākā viņam ir Dzemde ar visu tās augstāk aprakstīto iekšāraujošo „visskaistākās par visu, kas virs zemes un zem zemes ellē” vai „Zelta kiprietes” (Afrodītes I) spēku – rindā stāvošajām dvēselēm vajag kur iemiesoties. Un vīrietim liekas, ka sieviete – tā ir Dzemde. Ar visu viņas skaistumu, Minotaura likteņa un „piedzimšanas atpakaļ” solījumiem.
Vēl vīrietis nedaudz redz Dievieti aiz Dzemdes – tā uzdzen nāves bailes un liek ziedot ziedot ziedot. Uz visdažādākajiem Dievietes altāriem, kādi vien sastopami. Ziedus, smaržas, dārgakmeņus, sēklu. Jo vairāk ziedots, jo mazāk trauksmes un baiļu tikt (mazākais) kastrētam ar vārdiem – kas tu par vīrieti!
Vēl, tālu tālu aiz Dievietes ir glābjošā Māte un paša radītā dieviete – Meita. Kā lai pie viņām izlaužas caur tām divām briesmonēm? Bet tad, ja tas izdodas (seksuāla debitēšana, kāzas, bērnu dzimšana), tad fantāzija par laulību ar divām sievietēm iet vaļā. Viena kā visskaistākā (Spīdola - Māte), otra kā visglābjamākā (Laimdota – Latvija – Meita).
Kāda ir varbūtība, ka aiz visa šī vīrietis ieraudzīs arī Sievieti pašu? Un izstāstīs viņai, cik īpaša viņa ir, kad nav ne Dzemde, ne Dieviete, ne Māte/Meita? Un vai tā sieviete no tā sapratīs, kas viņā ir tā Sieviete? Vai viņi abi spēs atšifrēt visus šos daudzos trīsstūrus, kā, piemērām, sieviete – Dzemde – vīrietis?
Vai sieviete ir kopā ar vīrieti, ja viņas dzemde jau ir pilna, vai arī – pelnītā atpūtā? Vai viņai ir vēl kāds cits skaistums rezervē, bez Dzemdes skaistuma? Vai eksistē šāda, bezdzemdes skaistuma kanons? Un vai vīrietis ir kopā ar sievieti, ja tās Dzemde apklususi – uz laiku vai pavisam?
Šī shēma man atgādina arī sievietes ķermeni ginekoloģiskajā krēslā. Vīrietis (jauns)uz šo ķermeni lūkojas kā ginekologs, ar visādiem spīdīgiem štrumentiem mēģinādams tikt tuvāk „būtībai”. Saules pinums kā Dieviete un divas krūtis kā Māte/Meita, bet galva kā Sieviete pati. Kā jūtas sieviete, šādi satiekoties ar vīrieti? Bet kas notiek, ja tā sieviete pieceļas no krēsla un ielūkojas ginekologam tieši acīs? Vai viņš tur redz daudz vairāk nekā to, ko caur štrumentiem? Un kuru daļu viņš īsti grib no tās sievietes? Uz ko no visas šīs bagātības viņam iestājas erekcija?
Un sieviete – kuru lomu viņa gribētu rādīt un bez kuras tīri labi varētu arī iztikt?
Visriskantākās lietas jau nav tās acīmredzamās, tās ļoti arhetipiskās, ko minēju, bet tās slēptās, neredzamās, tik viegli neapjaušamās un nepamanāmās, ko tiešām var skaisti "nointelektualizēt", bet ir jau sajūtu sistēma, kas dod signālu, kuru, velns un elle, reizēm tā negribas just un dzirdēt. Tas, manuprāt, ir tas pats Bībeles Svētais Gars, kas urda un uzrunā ilgi un pamatīgi. Un grēks pret Svēto Garu, kas skaitās nepiedodamais, ir klusais lēmums tam visam uzmest (neviens taču neredz) un braukt ar tiem Viestura kantainajiem riteņiem.
Un dažiem izdodas, viņi nemaz pāragri nemirst, bet dzīvo kā elles mošķi teju vai līdz 90 un vairāk gadiem. Dievietei ir baigie resursi, ko viņa dod saviem kalpiem.
Ja tā, tad tas laikam apstiprina to, kāds man ir priekšstats un ko jau te daļēji teicu: Māsas-Brāļa attiecības ir bez sava specifiska pamata; tās ir sajaukums no Mātes-Dēla, Tēva-Meitas un varbūt seksuāli neitrālu biedru (brāļu?) attiecībām. Ka tik mēs te neintelektualizējam drusku... Bet tas par tiem buķikiem ir laps.
Es varbūt mazliet vienkāršošu jautājumu par šīm trim (Māte, Maita, Māsa), bet to saprotu apmēram tā.
Meitu redzu ar vīrieti, kam ir daudz spēju par viņu rūpēties (vīrietis var būt arī stipri vecāks), bieži arī pietiekami daudz naudas, lai nopirktu viņai "Buķiku", kas nekādu peļņu nenes, bet viņai ir sava smilšukaste. Viņa pieņem darbā draudzenes (bieži neprecētas, kas diezgan grūtos apstākļos "velk" vienu bērnu) un visu dienu dzer kafiju, kopīgi rotaļādamās ar pāris baķiem glauna auduma, ko neviens nepērk. Vīrs visu to finansē, arī draudzeņu nenopelnītās algas. Tas ir mazliet pārspīlēti, jo noteikti ir arī maigāki un slēptāki gadījumi, bet par šādām situācijām esmu lasījusi, un tas šķiet diezgan labs ilustratīvais materiāls. Tipiski, ka pēc vīra nāves sieva jūtas atbrīvota, bet viņai ir smagi jāmācās.
Māti redzu kā vecāku sievieti (bieži, bet ne vienmēr), kas visu laiku rūpējas, pelna, gatavo ēst, mazgā veļu, bet vīrietis drīkst būt kādā savā smilšu kastē (piemēram, nesamērīgi dārgi hobiji); viņa visu laiku liek spilvenus apakšā, lai tikai nenotiktu nekāda attīstība, jo viņai vajag šo dēlu.
Māsas lomas pamats varētu būt līdzīga pagātne, visbiežāk skarba, kad viens otru stutē, bet uz priekšu sevišķi labi netiek. Esmu lasījusi dažus intravenozo narkomānu stāstus par viņu attiecībām. Tur ir ļoti stiprs brālis-māsa moments, vismaz kā es to izjutu, jo abi reizēm ir mammas, tēvi, draugi, jo reizēm viens krīt, tad ir jātur, un lomas bieži mainās. Viens ir slimnīcā, kam tiek nests vislabākais, bet pēc laika slimnīcā ir otrs, kam atkal tiek atdots labākais, kas nu tādā dzīvē var būt. Seksuāls tur gaisā noteikti kaut kas ir, bet vai pilnvērtīgs, kā abi gribētu, to gan var apšaubīt, jo dzīve, sirds un domas ir pārāk pilnas ar savstarpējām rūpēm. Man šķiet, ka šim modelim ir cerība tikai tad, ja viņi uzzina, kas notiek un spēj izturēt trauksmi un bailes, kas rodas no šīs atskārsmes.
Bet es domāju, ka tai līmenī, kad Sieviete ir Sieviete un Vīrietis ir Vīrietis, kad ir dzīves ritms ar visu, ko tas prasa, ikdiena ar ķezām un sadzīvi, kas ir visiem, jebkurās attiecībās ir savi Mātes, Māsas un Meitas elementi no sievietes puses un Tēva, Brāļa un Dēla elementi no vīrieša puses. Tikai tas ir ļoti liels ieguvums, ja to iemācās pazīt un saukt vārdā. Tas ir ceļš uz viedumu, briedumu un arvien veselīgākām attiecībām, kas netraucē attīstīties katram atsevišķi, bet to veicina.
Māte, meita ― par tām tā kā būtu skaidrs. Sieviete ir kaut kas, par ko Viesturs uzdod jautājumus kā par tādu jaunatvērtu lappusi. Bet nez, kurā vietā šeit iederas Māsa? Laikam jau tas ir kaut kas retāk sastopams; parasti vīrieti piesaista vai nu Māte vai Meita. Bet laikam taču arī Māsa ir ar arhetipiskām iestrādēm, nevis tīra kā šī Sieviete (kad tā nav ne Māte, ne Meita, ne Dieviete, ne Dzemde). Varbūt ir tā, ka Māsas loma neeksistē; māsa vienmēr lieto Mātes vai Meitas lomu?
Hm, “retāk sastopama” droši vien izklausās jocīgi. Gan jau arī ne vienai vien šejienes rakstītājai ir kāds brālis. Vai Brālis un Māsa ir tie, kuru starpā nenotiek nekas “tāds”; viņi vienkārši ir čomi? Nu, ne tak.
Gladiola: visu izkaidrot nemaz nevar. Bet kapēc ir ideja, ka ķīmija ir kaut kas zemāks nekā neķīmija? Jeb matērija ir zemāka par garu? Jeb prāts zemāks par jutām? Jeb aprēķins zemāks par mīlestību? Bet varbūt, ka tas ir viens un tas pats, tikai viens ir sākums, otrs turpinajums. Man par šo lika aizdomāties tieši Viestura terminoloģijas lietošana, un kā redzu ne man vienai, jo I izvirza interesantu jautājumu par to, vai tad viss ir tikai dzemde, ķermeniskais, kur tad paliek dvēseliskais? Bet ja mēs paraugāmies uz dzemdi nevis anatomiski, bet mēģinam to izjust dvēseliski, emocionāli, uztvert tās simbolisko nozīmi. Un tāpat ar visu pārējo, ko ir viegli nosaukt par ķīmiju..Man dzemde, tāpat kā šī nāves, dzimšānas tēma asociējas ar koridora sajūtu. Un kaut kā ir rasta iespēja vienas apziņas stāvokli savienot ar otru, caur koridoriem, un dzemde varētu būt viena šī koridora priekškambaris. Un sieviete, kā šī priekškambara nēsātāja nēsā arī tās "smagumu", kas viņu ietekmē visā mūža garumā. Un ietekmē arī vīrieti, caur "vajadzību" to piepildīt. Vai tajā ir visa būtība? Nezinu. Bet man liekas, ka jā. Un par mīlestību.. to katrs uztver citādi.. Vienam vajag gadus, lai atzītu, ka mīl, citam vienu dienu, citam vajag kaut kādu taustāmu pierādījumu, citam sajūtu. Redz, es neticu liktenim, dievam vai velnam, neesmu mānticīga. Man ir pilnīgi pietiekami, ka otrs cilvēks, ar kuru man kopa ir interesanti ir kāds manai personībai patīkams tēls. Un manas domas un jūtas ir atkarīgas no manas personības vajadzībām. Un otram tāpat. Līdz ar to es pieņemu, ka mīlestības jūtas ir mana izvēle, nevis kāda augstāka roka to vada. Un tas netraucē tās izjūst kā patīkamas, bet jāsaka, arī kā ļoti atbildīgas.
skaidrības labā jāpiebilst, ka ir lietas, kas man Rudzīša Dievietes atmaskojumos ir ārkārtīgi simpātiskas. galvenokārt, jau pats šis mašinērijas izpētes gars. un tāpat arī samērā realistiski bezcerīgā attieksme.
taču te ir arī lietas, kuru man neglābjami pietrūkst. kaut kā sanāk tā, ka fokusējoties tikai uz Dzemdi, kas gan te aprakstīts kā vīrieša dislokācijas pielemtais liktenis (un tam vienā ziņā var piekrist), nekāda jēdzīga kustība neraisās. tikai tāds lokāls aizdomīgums pret sievišķā dzimuma nolūkiem. un nāve kā dzimšanas sekas.
izpaliek skatījuma otra puse, kas šajā rakstā ar dvēseļu rindas pieminēšanu gan netieši iezīmējas - t.i., dzimšana kā nāves sekas. vīrieša sadzīves rosībā par un pret Dievieti gandrīz nepamanīts paliek fakts, kādā vietā dzīvojam - tādā, no kuras dzīvs un sveikā neviens neaiziet, arī pats vērotājs un rakstītājs, lai kurš no mums tas nebūtu. jo ķermenis, kas cilvēkam šķiet kā visu sajūtu baudu avots, faktiski ir reizē arī nāvinieku cietuma uniforma. šī fakta izstumšana cilvēka prātā strādā jaudīgi, taču faktam par to ir vienalga.
un vai gan ne tieši tādēļ vīrietim TIK ĻOTI ir bail no Dievietes? ka līdzi apjautai par šo materiālo ziedojumu veltīgumu nāk apjauta par savu neizbēgamo nāvi. un ko tagad? piedzimt atpakaļ nevarēs, palikt šeit arī ne, un ne aiz kādiem dzīves jaukumiem, lai tie būtu kādi būdami, no nāves nepaslēpties. tad par ko vispār ir Cilvēka stāsts? Dievietes klaušas un kaps? gribi negribi, likumsakarīgs kļūst jautājums par cilvēka dzīves patiesajiem uzdevumiem. jo sevišķi tādēļ, ka Dievietes pasaulei citas dzīvības formas ir uzkrītoši labāk piemērotas kā cilvēks - tām vismaz šajā procesā pa ceļam neuznāk "melnie".
arī prieks par reinkarnāciju parasti ir visai īslaicīgs, jo pārvieto dzīvo būtni tikai no viena ķermeņa kameras cita ķermeņa kamerā. un atkal automātisms un atkal "nekā personiska", kā arī Rudzītis dažkārt ir mēdzis teikt.
"Ko es vispār šeit daru?" - tāds, algoritmu atkodis, cilvēks sev varētu vaicāt. un kas gan vīrietim vēl būtu dzīvē veicams tāds, kas galvenāks par iesaukumu dzemdniecības druvā vai Pītera Pena lidojumiem ar vai bez salas? šis jautājums ikreiz prasa ļoti konkrētu un personisku atbildi. un tā ir tieši tā atbilde, ko Sieviete gaida no Vīrieša - kādi ir Tavi mērķi? kurp tie ved? vai Tev ir plāns kā izpiņķēties no Dievietes varas? vai Tavas apziņas stāvoklis Tev atļauj apjaust, ka ar Dievieti nav jācīnās? - tikai dzīves kinoteātra tumsā jāierauga zaļais uzraksts Exit un tam jāseko, lai koridoru tīklojumā nenomaldītos un nenonāktu šeit atpakaļ, kas zina, uz vēl kādu stulbāku filmu.
sievietei atbildes uz šiem jautājumiem ir ļoti svarīgas - vissvarīgākās, (pat ja viņa to sava materiālos pienākumos stipri iesaistītā stāvokļa dēļ ne vienmēr apzinātos), jo no vīrieša uzstādījuma, no viņa piedāvājuma izriet forma, kurā sieviete var ieliet savu saturu. protams, ja mēs vispār runājam par attiecību apriti. taču acīmredzot runājam, jo citādi nebūtu radusies ne Rudzīša shēma, ne Sievietes skatīšanās uz to.
ziedojumi Dievietei ir nepieciešami tikai materiālās dzīves uzturēšanai. tiem nav ne vainas, un no sirds paldies vīriešiem par visu šajā sfērā paveikto, tikai, bez kopsakara apjautas ar cilvēka dzīves garīgajiem uzdevumiem, tas ir pilnīgs strupceļš. tāds, ka vienkārši nolaižas rokas. ne velti rakstos sacīts, ka neviens nedrīkst kļūt par valdnieku, skolotāju, vīru vai tēvu, ja viņš savus sekotājus nespēj izvest no dzīves&nāves nebeidzamās cilpas.
un tad nu sanāk, ka saiknē ar raksta noslēguma epizodi, kad Sieviete ieskatās Vīrieša acīs, jāsaka, ka viņa vēlas tur ieraudzīt ko vairāk par erekciju, un pat vairāk par vīrietību kopumā. proti, viņa vēlas ieraudzīt PATIEŠĀM PERSONISKO, to kodolu, kas spējīgs transcendentēt dzīves lugu. dvēseli, kas meklēs un atradīs savu ceļu laukā no samsaras cietuma, lai nokļūtu atpakaļ uz mājām - pie zināšanām, svētlaimes un mūžības.
Mani atkal neatstāj doma-kur škkās shēmās darbojas geji. It kā tak neziedo nu nemaz, bet visas sievietes izliekas viņiem par tik lieeeeeeliskām draudzenēm- tā teikt, ak kāman patīk par modi paklačoties....un pat, ja tiek ziedots, teiksim rotas un lūpukrāsas-tas ziedojums netiek pieņemts. Tam neticam, vai ne, meitenes? Pie kājām zemē un samīdīt:)
Esmu mēģinājusi domāt par to tādā rakursā, ka daba izdomā mehānismus mūsu pārapdzīvotās Zemeslodes glābšanai-tāpēc tik daudz to neziedotāju...bet tas jau ti dvēseļu rindu arī tikai pagarina.
raksts ļauj pietiekami skaidri ieraudzīt, ka Dzemdes tehniskās funkcionalitātes apkalpošanai pilnībā pietiek ar iekāri vai kaislību. ar to var tikt galā fizioloģiski psiholoģiskā nozīmē jeb senti(sajūtu)- mentālā(emocionālā) līmenī. taču cilvēciskām attiecībām ar to nepietiek.
mīlestība turpretim ir garīga izpausme. tā vienlīdz spēj gan iesaistīties, gan pacelties pāri dzemdes projektiem un neko tālab nezaudēt no sava spēka, kamēr nepiepildīta iekāre tikai sadusmoties. ir milzīga starpība, vai bērni tiek ieņemti Mīlestības vārdā vai Bioloģijas vārdā.
bet runājot par (ne)gribēšanu un aizrautīgu pretestību Dievietei, būtu jāuzmanās nesajaukt šīs divas dažādās lietas - mīlestību un iekāri, jo to ārējās izpausmes var dažkārt izskatīties līdzīgas, kamēr apziņas saturs un sekas būs pat radikāli atšķirīgas un citas. ārējās darbības maz ko ļauj spriest, jo - būtiskais nav acīm saskatāms, kā to pamanījis jau Ekziperī. un bioloģiskais nav būtiskais. bioloģiskais ir būtisks tikai ķermenim, bet arī ķermenis kā iemiesotas dzīvas būtnes sastāvdaļa ir pakļauts apziņai.
vai jel kāda pretestība Dievietei būtu nepieciešama, ja sirdī mājotu vienkārša skaidrība par savu patieso identitāti - savu garīgo sākotni, kas ir gluži brīva no jebkāda dzimšanas un nāves loka, ja ne pašas dvēseles vēlēšanās baudīt šo saistīto stāvokli Dievietes, kuras vārds ir Lielā Ilūzija, pārvaldītā pasaulē?
ir tāda vecmodīga lieta kā cilvēciska intimitāte - nu jau diezgan reti sastopama, jo bez garīga dzīves norišu redzējuma nesasniedzama. un rezultātā trauksmē krīt mentālais ķermenis un sirgst fiziskais. un pat ja nesirgst, tad ar katru minūti iztek tā derīguma termiņš. jau iepriekšējā rakstā bija par to, kā (konferencē) trūkst mīlestības, ar ko atsvērt baiļu zemās, plašas amplitūdas frekvences. atliek Dzemdes un Nāves kundzības negribēšana - un tā ir saprotama, bet.. zemapziņa jau priedēkli ne- nepazīst. tad kur ir apliecinošais virzītājspēks šajā shēmā vai šajās vīrieša un sievietes attiecībās - tāds, kas tiešām spēj mainīt procesa kursu un jēgu?
un vēl man šeit ienāca prātā tas - vai termins Sieviete, kā to lieto autors, neizriet no izjūtas, ka "sieviete arī ir cilvēks" : )? un tātad tā nepastarpinātas sastapšanās iespēja reāli pastāv. tur, kur garīgā sākotne ir spēcīgāka par bioloģisko, mīlestība par nāvi, gaisma par tumsu.
