viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2011 » Maijs » 23 » Negribu redzēt, negribu dzirdēt
Negribu redzēt, negribu dzirdēt
8:45 AM
 
Šīs nedēļas blogu kaut kā ļoti grūti rakstīt. Jēlmateriāla ir pārpārēm, bet kā lai no tā izdala galveno, raksturojošo, manu patiesību šonedēļ visvairāk vēstošo? Pēc ilgas sēdēšanas „pie baltas lapas” beidzot nonācu pie secinājuma, ka visraksturojošākais ir notikums ar manis visvairāk respektētāko pēdējo laiku kinorežisoru Larsu fon Trīru – par to var palasīt šeit - http://www.apollo.lv/portal/fun/articles/238595
Savādi. Kannu festivāls nevis kā brīvu ģēniju tikšanās vieta un Olimps, bet kā Prokrusta gulta un Politbirojs. Kādēļ mākslinieks nedrīkst mēģināt saprast Hitleru? Vai tad Hitlers nav viens no mums? Noziedznieks, nu, protams. Bet vai tad mums visiem jāveic funkcijas, ko vienreiz jau veica Nirnbergas tribunāls? Vai tad māksliniekam jābūt arī politiķim? Kādēļ nedrīkst padomāt par sevi kā par nacistu? Tas taču ir kaut kas arhetipisks, neapšaubāmi... Saistīts ar nāvi, kā jau agrāk esmu par to rakstījis. Vāciskums un nacisms – vai ir daudz tādu tēmu, kas ir vēl interesantākas no kopējās eiropeiskās attīstības viedokļa raugoties?
Ļoti gribu sagaidīt jauno fon Trīra filmu. Viņš ir tāds pats Stalkers kā Tarkovskis, tikai modernāks. Tāds, kurš iet cauri apziņu un zemapziņu atdalošajām robežām, bet joprojām netiek sodīts ar nāvi (Tarkovskis tika sodīts), lai gan to izaicina. Orfejs, Odisejs, Tēsejs. Varbūt arī Sizifs? Lai nu kā – nāve ir visa mērs un robeža, kuru pārejot, mēs kaut ko varam saprast. Un viņa „fuck” laikam ir savdabīgs Erots, kas nostājies pret Tanatu. Kā gan citādi dzīvam izdzīvot Kannās?
Cita ziņa ir par jauno Prezidenta izvēlēšanas procesu. Zatleram tagad jāiet pie visiem un jāmēģina kaut ko solīt. Kaut kur izlasīju un iekopēju sekojošus teikumus: ... prezidents trešdien paziņoja par atbalstu viendzimuma pāriem, taču ceturtdien noraidīja «Mozaīkas» piedāvātos likumu grozījumus, kas paredz viendzimuma partnerattiecību sakārtošanu. Līdz ar to šī svārstīšanās neliecina par prezidenta konsekventu nostāju lēmumu pieņemšanā.
Atkal šī politiskā impotence, no kuras šajā gadījumā jācieš seksuālajām minoritātēm. Bet kur ir, manuprāt, viegli sniedzams, bet tautai vajadzīgs pamatojams, kādēļ geju un lesbiešu attiecības tomēr nav ģimene? Ne jau tikai tādēļ, ka Satversmē ierakstīts, ka ģimene ir vīrieša un sievietes savienība. Galvenokārt tādēļ, ka ģimenes mērķis nav attiecības, kā to pārāk bieži uztver arī heteroseksuāli pāri. Ģimenes mērķis ir bērni, tā ir kā vispiemērotākā ligzda, kurā tiem augt, kas, savukārt, var notikt vien tad, ja vecāki pārstāv abus dzimumus un bērniem tad ir modeļi – kāds ir vīrietis un kāda – sieviete.
Kādēļ kāds politiķis nevar paskaidrot, ka, ja divi cilvēki kopā ir kaut ko (ekonomiskā izpratnē) radījuši, kaut ko aiz sevis atstājuši, tad šī darba sekas (kopīpašumu) valsts aizsargā? Un ka šī aizsardzība nav nekādā sakarā ar to, kas starp šiem cilvēkiem (!) notiek seksuāli? Vai tad diviem homoseksuāliem cilvēkiem savas attiecības būtu jāreģistrē Uzņēmumu reģistrā kā SIA, piemērām, par ko ir likums un kur viss ir smuki sakārtots un paredzēts?
Politiskais tirgus – mēs jums šito, jūs mums to, nav svarīgi ko. Šodien ķīlnieki ir geji un lesbietes, rīt tā var būt cita pilsoņu grupa ar kādām savām īpašajām vajadzībām. Nedzirdīgie, piemērām, kuru vajadzības kāds var nesadzirdēt tikai tādēļ, lai parādītu savu varu. Lai rīkotos pēc principa – neko par brīvu.
Ir kaut kas kopīgs attieksmē pret fon Trīru un attieksmē pret homoseksuāļiem – vairākuma diktāts. Ir arī atšķirīgais – kinorežisors to tīšām provocē, panākot, ka absurdais un nejēdzīgais kļūst redzams. Gejiem un lesbietēm tas nenāk prātā, viņi no šīs situācijas cieš. Lai gan – ciešam jau mēs visi, ja mazākumam aizbāž mutes. Tad mēs neuzzinām tā vēstījumu. Tad mēs parādam, ka atšķirīgais, tajā skaitā nesen attīstītais, var tikt negribēts un aizliegts. Vai tad kāds gribēs attīstīties?
Kā var dzīvot ar sajūtu – tevi nevienam nevajag, tu nevienu neinteresē! Vai – tu kaitini! Sabiedrība, kas negrib būt empātiska, kas neuztver empātiju kā pienākumu. Un kas tādēļ nemācās no citiem, maļoties vien sevī un savos neatrisinātajos un šīs nemācīšanās dēļ neatrisināmajos jautājumos.

Skatījumu skaits: 1075 | Pievienoja: marta | Reitings: 5.0/1 |
Komentāru kopskaits: 131 2 »
0 Spam
13 Marī  
Lars fon Trīrs ir brīvas valsts brīvs pilsonis un tāpēc šauj laukā to, kas uz mēles, nedomājot par politkorektiem pārbaidītiem eirokrātiem.
Bet vai viņš šādi iztreicās empātijas vadīts? Nu nē taču, varētu pat teikt, ka viņš demonstrēja empātijas trūkumu pret politkorektajiem ļautiņiem. Apzināti.
Starp citu, vairākums dāņu viņa izteikumos neko briesmīgu nesaskata un lepojas ar viņu.
Vien fakts, ka uz fon Trīra iedvesmotās Dogmas pamata Dānijā izaudzis šā brīža labākais Eiropas kino, kuram līdzi vairs netiek ne franču, ne itāļu bijusī kino godība, padara viņu par vienu no nozīmīgākajām kino personībām, nemaz nerunājot par viņa paša filmām.
"Idioti", "Šķeļot viļņus" un "Dogvila" savulaik "norāva jumtu", daudzu tik slavētā "Dejotāja tumsā" gan ne - vēstījuma tonis šķita pārāk histērisks. Skatoties "Antikristu" galvenais iespaids bija: "Nabaga, nabaga fon Trīrs, kurš dzīvi redz tik pretīgu", bet tad izlasīju ziņu par viņa depresiju un to, ka scenārija rakstīšana bijusi kā pašterapija. Tagad ļoti gaidu brīdi, kad redzēšu "Melanholiju", kurā fon Trīrs esot smalki paironizējis par to, kādus papjē-mašē labumus dzīve un terapija piedāvā depresijas māktajiem. Pašironija laikam ir vienīgais, kā man viņa līdzšinējās filmās pietrūcis.

0 Spam
12 Dace  
Jūs tā runājat, it kā sētu nebūtu cēlis kāds, kurš domā, ka zina, ko tādiem pacientiem vajag.

Treknajos gados daudzas lietas sāka uzlabot, psihiatri taču arī saprot, ka viņiem vajag ergoterapeitus, psihologus, sociālos darbiniekus un vēl visādu citu atbalsta personālu, nu ir diezgan skarbi ar naudām, tāpēc sabiedrībai saglabājas un veidojas priekšstats, ka tais iestādēs tikai paliek vēl ļaunāk.

Vēl gluži nesen lasīju, ka vienā slimnīcā visi sēžot vienā rindā uz poda, tāpat visi kolektīvi ejot dušā... Ja taisnība, diezin kas nav. Bet neesmu redzējusi, tas no tautas stāstiem.

Dažkārt psihiatri, tikuši pie mikrofona, arī ne visai uzmanīgi un empātiski izsakās. Kinošāvēja sakarā bija ļoti daudz nepārdomātu, emocionālu un stigmatizējošu izteicienu par pacientiem tieši no psihiatru puses, kaut vainīgais nemaz nebija ārstējies, nedz pie psihiatriem vispār jebkad vērsies; nevarēju saprast, kāpēc viss sajaukts kopā.

Bīstamā statuss tādējādi tiek "piemērīts" jebkuram, kurš šais iestādēs ir iegājis.

Es nesaku, ka tur viss ir ļauni, bet varēja būt mazliet varāk labā; šo to sistēma varēja mainīt vienkārši ar attieksmi.

Ainažu pacients pats par sevi nerunās, viņa vārdā tas ir jādara kādam citam.

Nupat ienāca prātā, vai Labestības dienās kāds būtu ar mieru vākt naudu šādu bērnu ilgstošai psiholoģiskai rehabilitācijai, smilšu terapijai utt.? Droši vien visi izliktos, ka viņu telpā nav, jo tauta grib ātros veiksmes stāstus, par kuriem var aiz sajūsmas raudāt šodien un tagad.

Psihiatrija, psiholoģija un psihoterapija tik ātri rezultātus nerāda, tur jāprot novērtēt katrs mazais solis.

0 Spam
11 Rūta  
Dieviņš taisa zelta sētu
apkārt manu augumiņu

vai

kā ieraugu svešus ļaudis,
ar migliņu aplaidos

0 Spam
10 Franciska Rūtai  
No otras puses- sēta ir ilūzija:)

0 Spam
9 Ruuta  
Seeta pasargaa tos, kas iekspusee....

0 Spam
8 Franciska  
Pirms gadiem 10 vai vairāk saistībā ar darbu apmeklēju bērnu psihoneiroloģisko slimnīcu Ainažos. Pilsētā dzīvojošie "normālie" un "veselie" bija kategoriski pret to, lai tiktu nojaukta divmetrīgā sēta, kas šķir slimnīcu no pārējās pasaules. Viņi negribēja savā pilsētā tādu kauna traipu, viņi nevēlējās redzēt "nenormālos" - bērnus, kas todien, kad tur biju, ravēja puķes un skraidīja dārzā. Šajā dārzā valdīja... prieks. Man negribējās braukt projām, un es atcerējos vārdus: "Svētīgi garā nabagie, jo viņiem pieder debesu valstība."

Depresijas laikā man atklājās vesela paralēlā pasaule. Nekādas mistikas tajā nav. Es vienkārši ieraudzīju, ka ir neskaitāmi cilvēki, kas joprojām tiek izraidīti "aiz sētas" un kuri neiederas "normālo" pasaulē.

0 Spam
7 Rūta  
Psihoterapeiti mani pazīst kā raibu suni. Bez viņiem es te nesēdētu un nerakstītu. Vienkārši paša veselības labad jāiemācās redzēt robežas, kuras labāk nepārkāpt. Protams, nevar tās attiecināt uz visiem. Tā, lūk.

0 Spam
6 Dace  
Kāpēc pēdējiem brēcieniem?

Man šķiet, ka te nav nekādu ieejas karšu.

Varbūt vajag pie kāda psihoterapeita noiet?

Psihiatrs parasti apstiprina, ko pacients grib dzirdēt (domā par sevi), vienkāršs cilvēks, kas visur redz bioloģiju, tāds pats, kādi tūkstošiem šodien iet Rīgā pa ielu.

Es arī reizēm sadomājos visu ko, bet tad parasti man tas spilvens tiek izvilkts ārā, un tas palīdz.

Nezinu, varbūt visiem tas neder, bet vienkārši iedomājos, ka to tomēr drīkstu pateikt.

0 Spam
5 Rūta  
Protams, psihiatrijā slimības jēdziens ir tik stiepjams kā nekur citur.
Varbūt šinī mājaslapā viens no pēdējiem maniem brēcieniem būs tas, ka atklāti atzīšos: jā, es pati sen ārstējos, domāju, ka tas ilgs visu manu mūžu. Līdz ar to, protams, jābeidz šī nebeidzamā identitātes krīze un vismaz pašai sevi jāatzīst par nopietni slimu. Nupat izlasīju svešvalodā ļoti labu grāmatu par savu slimību. Empātisku.
Jautājums par to, cik tālu var iet mākslinieks, protams, ir mūžīgs. Ja tas ietilpst pietiekami daudzu cilvēku tolerances robežās - acīmredzot, tad lūdzu. To pašu Tarkovski es ne vien varu izturēt, viņš man ir arī tuvs, arī daudzmaz sagremot spēju.

0 Spam
4 Dace  
Šeit ir fon Trīra runa.

http://www.guardian.co.uk/film/video/2011/may/19/lars-von-trier-nazi-cannes

Ņemot vērā viņa saknes, par kurām māte tam atzinusies pirms nāves, tur nekā traģiska nesamanu.

Mazliet sapinās varbūt, gribēja diplomātiskāk, bet neizdevās.

Un pareizi fon Trīrs pēc tam saka: “Francūži ir slikti izturējušies pret ebrejiem kara laikā, tāpēc šis jautājums viņiem ir tik sensitīvs un tāpēc viņi tagad ir tik dusmīgi uz mani.”

Man liekas, ka vārds "slims" nu gan ir tāds, ar ko būtu ļoti jāuzmanās. Vismaz psihiatrijā ar to ļoti mētājas, un man tas ļoti nepatīk.

Par fon Trīru pašu un kino kopumā jāsaka, ka ir filmas un ir filmas, dažas skatīties ir kā grūtu darbu darīt, sestdienas vakara komēdijas tās, protams, nav. Savu reizi der tādas, savu reizi vajag citas.

Par Zatleru jāteic, ka viss laikam notika vienas nakts laikā. Nez kāpēc...

Kāds vecāks no dzīves saguris mācītājs krietni pasen saviem jaunākajiem kolēģiem teica: "Nav svarīgi, kādas jums būs attiecības ar draudzes padomes locekļiem. Jums jāatceras, ka visas padomes vada šo locekļu sievas..."

Vai tā bija arī šoreiz, to jau neviens nezina, bet man palika tādas sajūtas.

1-10 11-13
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika