viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2014 » Maijs » 19 » Nogāzt Tartarā
Nogāzt Tartarā
0:04 AM

 

Titanomahija ir tikai pirmā no cīņām, kurās Zevs un tā kā Dēla olimpiski demokrātiskais princips gūst virsroku pār Tēvu, patrimatriarhālo feodāli, oligarhisko Kronu, viņa brāļiem, māsām un dažiem jaunākiem to radiniekiem. Lai izcīnītu uzvaru, nepietiek tikai ar olimpisko dievu un titānu kauju, tā neizšķirta ievelkas uz desmit gadiem. Dievi prot pasaukt palīgā hekatonheirus (simtročus), kurus es uztveru gan kā „tautu”, gan kolektīvo principu, pretstatā individuālajam - tādējādi atkāpjoties, regresējot un it kā taktisku apsvērumu dēļ atdodot pozīcijas. Ar to pietiek, lai uzvarētu titanomahijā – nav sarežģīti, vai ne? Tomēr ir ļoti sarežģīti, jo individuālais princips uzvar, pateicoties kolektīvajam (tautas) atbalstam. Uz šīs cīņas fona interesantākais ir formālais titāns Prometejs, kurš zināja, ar ko cīņai jābeidzas, tomēr neprata nostāties uzvarētāju pusē, par ko tika piekalts pie Kaukāza klints.

Pēc Hēsioda titanomahijai sekoja Gajas (Zemes) un Tartara (dziļās pazemes) dēla Tīfona I dzimšana, kam kopā ar māsu Ehidnu I būs lemts sadzemdināt visādus briesmoņus, ar kuriem vēlākos laikmetos cīnīsies varoņi Hērakls, Bellerofonts un Tēsejs. Zevs Tīfonu I uzvar un es ar to saprotu saprāta (apziņas, Logosa) uzvaru pār psihiskiem impulsiem, kas nāk no vēstures – zemapziņas.

Bet ar to vēl nekas nebeidzas – seko gigantomahija. Giganti pēc Hēsioda versijas ir Gajas un Ūrana bērni, bet ir arī cita versija, kuru es savās Shēmās vairāk atbalstu – ka tie Krona kastrācijas akta rezultātā,  ir dzimuši bez mātes, no Ūrana asinīm un sēklas, gluži tāpat kā erīnijas (atriebības dievietes) un Afrodīte I, kas no jūras putām radās pie Kipras salas (Zelta Kiprīda). Lai uzvarētu arī gigantus, Zevam un citiem olimpiskajiem dieviem nepietika tikai ar heakatonheiru (tauta) atbalstu, palīgā bija jāsauc arī Zeva dēls un Zeva sievas faktiskais audžudēls (pusbrālis tātad) Hērakls, kurš nerīkojās tāpat kā vectēvs Krons attiecībā pret vecvectēvu Ūranu. Hērakls cīnās tēva pusē un tas izšķir gigantomahijas rezultātu. Viņš faktiski savieno Māti un Tēvu.

 

Rakstot par titanomahiju, es, protams, domāju ko modernāku, piemērām Ukrainas notikumus, kuros kauja starp dieviem un titāniem tiek izcīnīta jau kuro reizi vēsturē un šoreiz varbūt arī mūsu, latviešu, vietā. Ukraina ir atnākusi pie mums. Tā parāda (ne pirmo reizi, bet varbūt visuzskatāmāk), ka Aivars Lembergs pieder pie titāniem, turklāt ne jau pie to augstākā līmeņa. Viņam šodien jāmanevrē, vai parādīt sevi kā Putina titānu piramīdā esošu (to viņš dara – ar saviem publiskajiem paziņojumiem un tiekoties ar Krievijas vēstnieku, it kā ne politisku, bet „tikai” ekonomisku motīvu vadīts), vai likt viņu uztvert kā neatkarīgās Latvijas oligarhiskās piramīdas Tēvu, kas viens pats visu nosaka. Process notiek un, manuprāt, viss izgaismojas, mēs beidzam izjust Lembergu kā kaut ko būtisku. Jo viņa ietekme jau ir tikai mūsu galvās... Šķiet, ka Lembergs kļūst mazāk svarīgs kairinātājs ne tikai politiķiem, bet arī tautai. Viņš parāda, ka nespēj garantēt kārtību savā Ventspilī, kā rezultātā tiek ievainoti NATO karavīri! Objektīvi tas nav nekāds baigais arguments, bet subjektīvi, kā mēs to izjūtam, tas Lembergu atstāj vienu ar Putinu, kuram viņš ir labākajā gadījumā 121-ais svarīgākais. Zevs uzvar! Vai tiešām uzvar? Kurā pusē ir tauta – hekatonheiri? Un kurā – Hērakls? To mēs drīzumā redzēsim!

Ir iespējams, ka mēs vienā jaukā dienā pamodīsimies ar sajūtu, ka Lembergs nav nekas. Un tad viņš arī nebūs nekas. Tiesvedības „nezin kāpēc” sāks ritēt raiti un pienāks laiks arī spriedumiem.

 

Tikko pagāja 15. maijs, kuru neviens sevi cienošs medijs nevarēja palaist garām un šogad tas laikam vispamatotāk no visiem gadiem. Interesanti, kā vēsturnieki par to izsakās. „Ir”ā runājas Aivars Stranga, viņš ir ļoti skeptisks par mūsu Ulmaņa - Krona ieguldījumu. „Sestdiena” ir daudz vispusīgāka, ko varētu saprast arī – bez pozīcijas.

Pēdējā „Sestdienā” runājas Jānis Jurkāns – viens no nedaudzajiem latviešiem, kas ieskatījies acīs Putinam. Viņš neuzticas tautai (hekatnoheirus palīgā nesauc), jo tā esot vainīga, ka nebalso par pareizajām idejām. Nu jā – Jurkāns jau tāds slavens snobs, ar polisku piesitienu. Bet piesauc citu, varbūt ne snobu, bet – aizvainoto, Alvi Hermani, kurš teicis, ka vēlēt varētu ļaut tikai ļaudīm ar augstāko izglītību, kas maksā nodokļus. Jurkānaprāt, tas ir skandalozi (Eiropai), bet jūtams, ka viņš Hermanim labprāt piekristu. Arī es neesmu bijis tālu no šādām domām.

Ko mēs še redzam? Ir daži intelektuāļi, kas uzskata zem sava goda „pieglaimošanos” tautai. Viņi gribētu, lai tauta pieglaimoties viņiem. Un ja tas nenotiek, tad jājūtas aizvainotiem un jāieņem tāda augstprātīga stāja. Bet Lembergs gan tā nedara, viņš uzrunā arī visādas tantes, kas par viņu stāv un krīt. Hēsiods teiktu – Zevs ir šķirts no hekatnoheiriem, kopā ar tiem ir Krons, tādēļ desmit titanomahijas gadi vēl turpinās.

 

Nu, bet kā tad ar demokrātiju, runājot modernā valodā? Man liekas, tā ir attīstījusies, it kā slēpti. No vienas puses, to ir sekmējis jauniešu, kas dzimuši neatkarīgajā Latvijā, skaita relatīvs pieaugums. No otras – visa šī titanomahija, kas aizņem laikrakstu pirmās lappuses, tomēr nav šo lappušu cienīga, jo stāsta tikai par virspusi. Man liekas, tuvojas brīdis, kad pēkšņi un pašsaprotami visi jutīsies brīvi un varbūt pat gatavi tiešajai demokrātijai kā Šveicē. Man liekas, ir ilgi brieduši procesi, kuriem neviens nav sekojis, bet kas izlauzīsies.

Visas šīs titanomahiski – oligarhiskās mokas varbūt bija vajadzīgas, lai izaugtu jauna paaudze, lai vecākās paaudzes kaut vai caur emigrācijas pārbaudījumiem attīrītos no oligarhiski padomiski feodālās patīnas. Tomēr grieķu mitoloģija mums māca, ka nekas nav slikts. Ka viss jau kādreiz ir bijis un kādreiz vēl būs. Un augstākais, kas varētu būt, ir apzināšanās, kā šie visi procesi notiek.

Man šķiet, Lembergs ir izdarījis liktenīgu kļūdu, mūsu tolerances mērs ir pilns. Apbrīnojami, ka robeža nav juridiska, bet gan psiholoģiska.

Es šeit negribu ilgi apstāties pie domas, ka visam sava vieta - arī titāniem, oligarhiem, feodāļiem. Tie ir vajadzīgi kā vēsturiski, mitoloģiski, sociāli un psiholoģiski pīlāri, uz kuriem viss turas. Tie reprezentē Tēva un Vecāku principu, kas tādai "bāriņu tautai" kā latvieši ir un būs nepārvērtējami svarīgi.

Taču, lasot par Ulmaņa režīmu pirmskara Latvijā, kaut kur pavīdēja arī doma, ka karš, iespējams, paglābis vadoni no sistēmas sabrukuma negoda. Pat ja tā nebūtu, esmu aizdomājies par jautājumu - cik Tēvs var būt empātisks attiecībā pret visām bērnu izaugšanas vajadzībām? Jo gan mitoloģiski, gan vēsturiski diktatūras veidojas no aizvainojuma, arī Krons atņem Rejai bērnus aprīšanai, ne jau lai labāk par tiem rūpētos. Tas, ka viņam dažreiz sanāk rūpēties labāk, ir nemitīgāks konkurences ar Māti rezultāts. Ģimenē ir divi varas centri, ne vairs viens.

Tomēr jaunais dramaturgs Jānis Balodis "Ir"ā saka (un tie īsti neesot viņa vārdi, bet plakāts uz Dailes teātra - neesmu to redzējis), ka demokrātija ir stipri pārvērtēta. Taisnība, esmu to teicis jau agrāk. Bet tikpat liela taisnība būs teikt, ka tā ir nenovērtēta. Un arguments par pasaules kārtību, kas prasa kādam piederēt, manuprāt attiecas uz patriarhālo un matriarhālo principiem, kas spiežas cauri olimpiskajam. Man baisa šķiet iedoma, ka ja es dzīvotu Austrumukrainā, kur tiek dibinātas visādas "neatkarīgas republikas", man būtu kaut kā jākomunicē arī ar visiem šiem bandītiem, kuri ne jau tādēļ cenšas pārņemt varu, ka grib parūpēties par mani, t.i. tautu. Nav vēl aizmirsušies 90-tie gadi Latvijā, kad katram sīkuzņēmējam (un ne tikai) vajadzēja, lai tam būtu "jumts". Putina režīms faktiski ir tāds pats gigantisks jumts, kurš rūpējas galvenokārt par savējiem, proporcionāli hierarhijai piramīdā.

Nesajūsminos par bārdainām meitenēm, bet man šķiet, ka arī satraukšanās par tādām ir tāda kā nedaudz slima. It kā, ja nesatrauktos, tad visas meitenes varētu sagribēt būt bārdainas vai visi puiši censtos kļūt par meitenēm. Man šķiet, demokrātiju novērtēt var tad, ja kādu laiku nākas padzīvot diktatūrā. Ar to es domāju ne tikai politiku un lielās sistēmas. Arī uz ģimeni un indivīdu kā sistēmu tas attiecas ne mazāk.

 

Zevs titānus nogāž Tartarā, dziļi pazemē. Taču pēc tam apžēlojas un aizsūta uz Svētlaimīgo salām kaut kur Rietumos. Gan skaisti, attiecībā uz saviem vecākiem, gan pareizi - jo tiatāni jau nav nekāds noiets etaps kādā tikai lineārā attīstības procesā. Šis process ir arī cirkulārs, jeb spirālisks. Par titāniem vienmēr būs jādomā - gan to trūkuma, gan pārpalikuma gadījumos.

Skatījumu skaits: 2148 | Pievienoja: viestursr | Reitings: 4.3/9 |
Komentāru kopskaits: 561 2 3 4 5 6 »
56  
Tātad esi pesteļu vecene, ok.

55  
Bryuver - ko tev dos pesteļu-nepesteļu vecenes meklējumi?

I pieminēju ar zināmu nostalģiju, ka ir iespējami arī normāli diskutētāji. I nekad nevienu neaizvainoja, lai gan bija centieni viņai/am ieklupt krāgā. Un Rudzīša Pie tēva, bendes meitiņa stāv manā grāmatplauktā. Visu cieņu. Bet politikas norisēs ļoti,ļoti vājš, tur viņš to savu kreklu plēš. Tur ir tas delfu-apollo līmenis.

Man,starp citu,ļoti patīk dace - viņš tik organiski sadzīvo balansējoša uz neprāta robežas intelektuāle un prasta tirgussieva, ka nespēju nemīlēt Daci. Prozīt, Dacīt!

Bet par šo video gribas teikt - malači,ukraiņi,pamazām tuvojieties Eiropas vērtībām!
http://www.youtube.com/watch?v=Hv7hoTpX2Fw

Neviena niku neizmantoju, man pietiek savējo.

54  
Nu, tad jau, Čeburātōr, tā visa ir muldēšana (nekāda visu cienīta nika Tev nav), tāpat, kā muldēšana ir tas, ko Tu saki par I (kā zināms, I pārstāja rakstīt bez jebkāda konflikta; pēdējās sarunas bija draudzīgas). Vienīgi Tu diviem citiem komentētājiem uzbridi, sākot rakstīt ar viņu nikiem. Vispār Tev labi atbilst bibliskais sātana tēls — “brāļu apsūdzētājs, kurš tos apsūdz dienām un naktīm”. Tu visu laiku kādu nosodi, vaino, apmelo. Un nesaki, ka Tev patika, kad VR runāja par mitoloģiju. Tad Tu mums teici: “Beidziet urbināt degunu.” Intrigas, demagoģija, vainošana, un apmelošana ir Tavas brokastis, pusdienas un vakariņas. Jā, un tā arī nepateici: esi pesteļu vecene vai ne. Bet tas piederētos pie lietas.

53  
Savulaik man bija interesantas sarunas ar I, starp citu, šeit vienīgo komentētāju,kurš ar putām uz lūpām un zobiem žļerkstot niknumā, neaizstāvēja savu vienīgo,absolūti pareizo viedokli. I diskutēja, pārdomāja, piedāvāja savu versiju un apsprieda citu versijas. Izskatījās, ka interesanti bija visiem. Līdz,protams,vietējiem "7, kas viens otru nepieviļ" apnika tā iecietība un sākās ņerkstēšana. I pazuda. Loģiski. Arī man jau zūd pacietība.

Zane - saki - boļše kisloroda? "gladiolovskaja kisloroda"? Par to manu niku - paskatījos atpakaļ, ai, te lielākie Čeburātora nīdēji to mani tā cienīga un slavēja, ka kaut kā žēl to atdot saplosīšanai

biggrin

52  
Oj.. nu pat ir pa daudz katlā sasyāvdaļas..

Čeburātor, nu kāds tas niks, pasaki un būs miers. Un tad mēs psvisam būsim 7, kas viens otru nepieviļ..priekš kam daudz cilvēku- meņše noroda, boļše kisloroda..

51  
Žēl, ka man šobrīd ir tik maz iespēju tikt pie datora.
Marī, Tu ļoti labi pateici par to "es jau arī tur esmu bijusi" un stāvēšanu blakus. Tieši tā es Tevi arī vienmēr izjūtu. Vai no turienes var atgriezties? Droši vien. Tikai varbūt ne visi. Un ja man kaut kā būtu jādefinē māte, tad es sacītu, ka māte ir tā, kas nostājas blakus un arī ir bijusi tur, kur es tikai dodos, bet ir jau atgriezusies, un spēj dot to mieru un paļāvību, ko tēvs neiedos. Un man ir jautājums, vai es spēšu būt tas miers saviem bērniem. Vai es spēšu atgriezties? Nu redzēsim.
Lāsma, es nemaz nešaubos, ka mēs mammām esam skaitījuši vienādus dzejoļus. Manai mammai dzīve bija citāda, taču diez vai vieglāka. Tēvs agri nomira, māte bija ļoti slima (uz gultas) un palielam viņu uzaudzināja vecākais brālis. Nezinu, vai vaina bija tur, vai arī tajā, ka mamma bija salasījusies padomju laika grāmatas par to, ka bērnus nedrīkst izlutināt pārāk samīļojot, bet pret mani viņa izturējās ar neaprakstāmu aukstumu. Pašdisciplīnu viņa man iemācīja un gribasspēku arī, bet mīļuma viņā nebija neviena grama. Es pa visu bērnību neatceros, ka mamma būtu mani kaut vai reizi paņēmusi klēpī vai nobučojusi. Nekad, nekad, nekad. Mana mamma nebija nekāda ļaunā ragana. Viņa mani nesita, neapsaukāja (ir taču arī tādas mātes!), dažreiz sakliedza, bet tā - bija puslīdz korekta. Tomēr viņa dzīvoja kaut kādā savā pasaulē, kur bērniem nebija vietas. Un man bail, ka es palieku tāda pati. Tikai man vairs nav nevis gribas, bet spēka.
Tu pareizi sacīji, ka es apzinos, kas ar mani notiek. Psihiatrs, kurš uzskatīja, ka mani nevajag ieslēgt, tieši to arī sacīja - ka es apzinoties, ka ar mani notiek kaut kas galīgi garām, un tas jau esot liels ieguvums. Kaut arī man bija viena šaumīga lēkme, kuras laikā es vispār zaudēju jebkādu saikni ar realitāti, to pat grūti aprakstīt, tāda psihoze, ka neapjēdzu elementāras lietas un sastrādāju baigās muļķības, kaut arī pēc tam nemaz nespēju paskaidrot, kāpēc es tā tobrīd rīkojos. Vai var dzert zāles un barot ar krūti? Nu, ārsts uzskata, ka šīs konkrētās var. Ja es to nedarīšu, tad man aiznesīs jumtu.
Man vīru žēl. Tas izmisums viņa acīs par to, ka es būtu otrā sieviete viņa mūžā, kas tiek ievietota psihenē... Es jutu, ka viņam tā visa bija par daudz. Ka viņš tagad brīnās, ko tās psihās uz viņu kritušas vai arī tas ir viņš pats, kas viņas sajucina.
Dace, Tu mani sūti parunāt ar priesteri? Tu?! Nu nezinu, vai nu priesteris man palīdzēs.

50  
Ai, liecies mierā, Čeburātōr, ko Tu mokies ar to Rudzīti un it kā tikai viņa politiku, kas izzīsta no delfiem...

Mans fāters, kuram 84 gadi tūlīt, klausās gandrīz tikai BBC, jo tas vienmēr bijis rāmāks par Ameriku; vēl viņš klausās Latvijas radio un lasa dažas Latvijas avīzes. Draugi un draudzenes viņam tai pašā vecumā, visi kungi ir savulaik pēc kara izcīnījuši augstāko izglītību, visiem ģimenes kara laikā kur kuram izklīdušas. Viņi vēl labi atceras, kā bija PIRMS un kā PĒC tam, jo ir Ulmaņa laiku bērni un kara laika pusaudži...

Fāterim ir arī draugi un radi ārzemēs, gan latvieši, gan nelatvieši. Viņiem ir tie paši secinājumi, kas Viesturam, bet fāterim nav neta (tātad arī nav delfu), un viņš vispār nezina, kas ir psihoterapeiti. Ja man iznāktu saruna, droši vien teiktu kaut ko tādu, ko jau cilvēki, kas uzskata, ka kārtīga medicīna ir tikai dakteris ar zālēm vai nazi.

Es tā neredzu cēloņsakarības kā Tu, droši vien stāvu citur, citi vēl citur.

Man tieši šķiet, ka Tu pac pļurkst.

Un iet uz sav kulinārijs blog, ja Tu grib to bār apkart. Man i lāb tāpat.

Un kam Tev vaig to kulinārijs blog? Tu nemāk ēst taisit?

49  
Par to niku - vai atklājot to man izdosies pārvarēt jūsu aizspriedumus, vai izdosies motivēt jūs pieņemt atšķirīga redzesleņķa uz notiekošo esamības iespēju?
Tas liecina par to, ka ne jau nikos ir problēma.
Galvenais cilvēka mērķis ir - būt pašam, bet priekšnoteikums šī mērķa sasniegšanai ir - būt cilvēkam priekš sevis.
Man tas ir būtiski, tāpēc cenšos saskatīt notikumu cēloņsakarības un tās sistēmiski sakārtot. Tāpēc sev doto materiālo fonu nepiesārņoju ar domām - ak, cik vēl kažokus, džipus, visādas cackas utt. varētu/alktu iegādāties. Mani interesē cilvēks, cilvēka daba, sociālie procesi, filosofija.
Kamēr Rudzītis rosījās mitoloģijā/psihoanalīzē, tikmēr bija interesanti. Kopš viņš sācis nesistēmiski, necēloņsakarīgi pļurkstēt par politiskajiem procesiem, izmantojot bezmaz vai "viena tante teica" ziņu iegūšanas metodi, dusmojos. Jā. Gluži nepareizi tas ir no manas puses, jo būtu jārīkojas tā, kā aristokrāti rīkojušies senajā Krievijā - viņi neteica - tu esi idiots, bet gan - "sudarj, vi ploho informirovanni"...
Tātad - mans uzdevums ir - izteikties aizplīvuroti un caur puķēm. Tad arī jūs mani necenstos iekaustīt. Jo man nav šaubas, ka esat normāli, domājoši cilvēki.

Starp citu - vai nevienam nav ienācis prātā, kāpēc te vispār ir tik maz komentētāju? Ja manis ar maniem n-tajiem nikiem nebūtu, tad kādi 6 tusētāji te tikai būtu...Vai nav par maz tādam pašpasludinātam korifejam??? Pat katrā kulinārijas blogā ir krietni vairāk!

48  
Viņiem tas laikam semeinoje.

Pēc kara sagrautās sādžas bija slabo atjaunot, kaut meži apkārt nepārredzamā attālumā. Varēja kaut pilis celt. Izsūtītie audzēja pārtiku nemēslotā zemē, jo augsne bija ļoti bagātīga, bet vietējie kaimiņi bolīja acis. Pat līdz mežam bija grūti aiziet, kaut ogas un sēnes tur vietām lielas un skaistas.

Atbrauca viena daļa maisinieku te, sagāja steigā emigrējušo vāciešu un latviešu pamestajos dzīvokļos (stāsti par naktsrekliem uz operu utt.), pēc tam tos arī nodzīvoja līdz savas bijušās būdas stāvoklim.

Nu ko, visu laiku vajag jaunas teritorijas, jo kur gan lai dzīvo, un arī kādu, ko sist.

Ne tik sen lasīju pabaisus stāstus par čeksitu nomocītājiem latviešu mācītājiem. Tāpat viņi spīdzināja un sita arī savus priesterus, kas nekļuva par ziņotājiem.

47  
Viesturs te jau pieminēja krievu bandītfilmas, vispār kino/seriālu masu produkcijā viņiem tagad divas daudz izsakošas tendences - kā pelnrušķite tiek pie labā oligarha vai (tieši kā Dace šeit raksta) seši sit vienu kaut pēc loģikas viņu nosist varēja arī viens.

1-10 11-20 21-30 31-40 41-50 51-56
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika