viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2013 » Maijs » 5 » Nokrīt migla, nokrīt rasa
Nokrīt migla, nokrīt rasa
10:40 PM
 
Ramona raksta: [...] Mulsinoši... [...] jūtos nedaudz apjukusi. [...] Gailes neuzbrūkošais un elegantais tonis iepretī Rudzīša agresīvajam, uzbrūkošajam, vedina uz pārdomām. Tātad - manas fantāzijas par psihoterapeita profesionālo eleganci ir bijušas pārspīlētas. [...] Sieviete ir....sieviete. Un ir labi. Manā ieskatā būtiska ir [...] apziņas ekoloģija. Vai tad ne tieši psihes pētniekiem nebūtu jākoncentrē sava uzmanība un šo aspektu? [...] Sajūtu Ramonas vārdos īsti nenoformulētās (bet ne nenoformulējamās taču!), varbūt vienkārši formulēt negribamās vai pat bailīgās robežas ap jēdzienu „sieviete” un vēl miglainākās, tā kā ap kaut ko zaļu, morālisku un sapņainu asociējošos – „apziņas ekoloģija”. Daudz skaidrāk noformulētas robežas ir Ramonas fantāzijai (tātad varam, ja gribam!) par „psihoterapeita profesionālo eleganci” un ļoti skaidro vēstījumu par šo robežu un iepriekšējo (pārspīlēto) fantāziju sabrukumu (agresivitāte), kas mulsina, bet – tas tā, maigi sakot. Jūtams, kaut kas vēl tektoniskāks par vieglu mulsuma vējiņu ar Ramonu ir noticis.
Līdzīgi man izklausās Hugo vēstījums: Inga Gaile nav Agnese Gaile. Lūdzu nejaukt un neiepīt fantāziju radu rakstus tur, kur viņu nav. Atkal kādas robežas izrādās pārkāptas – pirmkārt, ar Ingas Gailes radurakstiem bloga autors ir nevis kļūdījies (kas ar pašu Hugo laikam nenotiek nekad), un, otrkārt, uzbrucis (kādai no Gailēm? Bet varbūt abām? Varbūt arī abu Gaiļu ģimenēm? Utt...). Nu un, treškārt, viņas tagad ir bruņnieciski jāaizstāv pret tālākām iespējamām „iepīšanām”, kas nu jau no dabiska psihiska procesa (kā mēs domājam par citiem cilvēkiem) ir kļuvušas par agresijas izpausmi. Aizstāvēt vislabāk var, mēģinot nevis aizstāvēt („es domāju citādi”), bet paķēzoties Delfu komentēšanas dižgaru stilā - autors šķiet pamatīgi ieķēris, šo visu rakstot.
Ramona nevar rimties, viņas ievainojums nav manis izdomāts. Viņa dara tieši to, ko Hugo aizliedz man – iepin fantāzijās: tiek strādāts uz to, lai šie divi tā arī nekad nesatiktos...Tas, savukārt, liek skudriņām noskriet pār manu muguru. Abiem piebalso Lara: Skatoties Gailes lugu Āda - Ādama un Ievas un pasaules radīšanas stāstu -, domāju par to, cik precīzi viņa uztvērusi mūžīgās tēmas sievietes un vīrieša attiecībās. Turklāt izrādes sakarā vairākkārt prātā ienāca tieši Rudzīša teiktais. Domāju, jā, te nu tas ir - izstāstīts mūsdienīgi, bet saglabājot dziļumu un saikni ar pašiem aizsākumiem. Dīvaini, ka neesat sapratušies.
Šeit es arī varētu no Laras pieprasīt, lai viņa neiepin mani savās fantāzijās, bet pagaidām vienkārši norādīšu, ka Ingas Gailes daiļradi nepazīstu, līdzīgi arī viņu pašu. Ja iepazītu, varbūt viņas abas (Inga un daiļrade) man iepatiktos. Pagaidām man ir viedoklis vienīgi par viņas iepriekšējā blogā komentēto rakstu.

Ar tikko uzrakstīto es nobalansēju (bet varbūt arī nenobalansēju, sevišķi ar iepīšanas neiepīšanas stāstu) uz robežas ar Vajātāja lomu. Mani uzaicināja (vainošana, fantazēšana, apraudāšanās) un es gandrīz piekritu nospēlēt Vajātāju (sāku taisnoties, paskaidrot, apvainoties, uzbrukt – „pats tāds”). Man šķiet, ir interesanti parunāt par to. Es saucu to par atkarības funkcijas un drāmas trīsstūra izmantošanu nevis lai ārstētu kādu zaudējumu (kā vēlāk izrādīsies), bet gan lai iegūtu Upura varu vai vismaz iepītos arhetipisku zaudējumu krātuvēs. Vienlaikus tipiski un drausmīgi stulbi ir, ja kārtējo reizi Upuris ir sieviete, bet Vajātājs – vīrietis. Feminisms man nepatīk tieši šī aspekta dēļ, kurpretim tad, kad tas palīdz sievišķajai pašapziņai un Sievietes lomai, man tas šķiet gana jauks.
Ja sieviete (sievietes) izmanto Upura lomu varas dēļ, ir iespējami divi risinājumi. Pirmais – izlikties par beigtu un ignorēt Upura uzbrukumus tad, kad tie par tādiem kļūst. „Nu lai taču viņas tur ņemas, mēs aiziesim uz garāžu iedzert alu vai (un) šņabi! Un izliksimies, ka esam par maz emocionāli inteliģenti, lai saprastu visus šos „ah” un „oh”, „mī” un „žē” ” Un otrs variants – pieņemt piedāvājumu nospēlēt Vajātāju, bet tā, lai otrreiz vairs nepiedāvātu. Sodīt par Upura varas izmantošanu ne tam, kam tā paredzēta. („Sievietei dažreiz vajaga pipku”, tā mans vectēvs.)
Bet vispār jau šī ķepīgā lieta nekad nebeidzas. Pat tad, ja konflikta uguns ielien zemdegās, tas neapdziest un ir tikai laika jautājums, kad no vajadzīgās puses uzpūtīs pareizais vējiņš, lai atkal saceltos liesmas. Kas atkal nav ne labi, ne slikti, kā jau viss uz šīs pasaules. Sevišķi labi ir, ja liesmo uz skatuves, bet mēs paši sēžam drošībā un kaut ko no tā mācāmies.
Marī raksta: Ja jau seksualitāte tika pieteikta tik plašā nozīmē, tad kā gan gadījies, ka "vajātas lesbietes, vai briļļaini jaunekļi, kurus nav iespējams atraut no datoriem" ierindoti kādā citā, kā no konteksta noprotams, mazāk seksuālā kategorijā :). Lesbietes un jaunekļi nav mazāk seksuāli, bet viņi šeit bija domāti kā Upuri, kuri ir ieinteresēti šīs lomas varā un par kuriem saruna par objektīvo – sievieti kā seksuālu objektu – nav iespējama, jo viņi (tāpat kā Inga Gaile minētajā rakstā) šajos vārdos dzird, grib dzirdēt vai provocē savu un citu dzirdēšanu tā, lai sanāktu, ka tie, kas piekrīt šim apgalvojumam, ir uzbrukuši sievietei. Sanāk, ka uzbrūku arī es, kaut gan man tas prātā nav nācis. Turklāt, es esmu izskaidrojis, kādēļ sievietē objektīvi ir gan Dieviete, gan Templis, gan Priesteriene – Uzskaitvede, gan Meita, gan Māte. Arī to, ka šīs lomas ir vēsturiski radušās un arhetipiski saglabājušās, padarot neiespējamu to ignorēšanu ne indivīda, ne ģimenes, ne sabiedrības dzīvē.
Vēl vairāk – mans papīrgrozs regulāri pildās ar slapjiem mutautiņiem, kurus saraudājušas sievietes, kas cietušas no tā, ka ticējušas šādiem bezatbildīgiem apgalvojumiem, kā – sieviete nav seksuāls objekts. Drāmas trīsstūris labi izskatās uz skatuves, nevis ģimenē – tur tas ir graujošs, sevišķi ja varas dēļ veidots. Tāpat arī drāmas trīsstūris attiecībās ar sevi pašu kā seksuālu objektu un nosauktajām lomām. Man šķiet problēma, ka jaunas un mazpieredzējušas meitenes tiek līdzparautas visādos saukļos, kurus viņas vēl nepazīst, un kurām nav kultūras procesu dziļāko kontekstu uz savas ādas pārbaudījušas vecmāmiņas, kas teiktu – lēnāk, meit, lēnāk. Tu vēl nezini, ar ko spēlējies.
Lara raksta: tekstam cauri spīd visai pamatīgs aizvainojums. Skat, kāda naiva sieviete (Inga Gaile). Es nedomāju, ka man gribētos rakstīt neemocionāli un aizvainojums ir viena no emocijām. Taču šeit atkal ir risks tikt ievilktam nefunkcionālā drāmas trīsstūrī, kur nu jau es esmu Upuris, bet tā naivā sieviete – Vajātājs, kas pielavījies man no muguras un veikli iešpricējis aizvainojumu dibena muskuļos.
Mans aizvainojums nāk no tās programmas, kuru manī ir izveidojuši mani klienti un viņu slapjie mutautiņi. Tā programma ir manā psihē un aizskarta viņa bļauj, tādēļ, ka priekš tam ir. Tāda kā signalizācija, kam kaut kas jābļauj tāpēc, ka tā vajag. Šajā ziņā man ir līdzīgi kā Dacei: Bet daži rakstītāji, piemēram, sadusmo. Un tad man ir interesanti (kad karstums noplok) padomāt, kas tas tāds bija, kas mani tā uzkurināja. Un tad es parasti uzzinu kaut ko jaunu par sevi.

Un tagad parunāsim par mākslas procesiem. Šitie visi varētu būt palasījušies mani, mani citē Lara. Un turpina: Ceru, ka tas rakstīts ar ironiju. Nav tur nekādas ironijas, arī humora nav, tāpat arī sarkasma. Ja Inga Gaile būtu palasījusi šī bloga ierakstus, viņa būtu tikusi tālāk par to punktu, kurā stāvot, rakstīja to, ko rakstīja. Bet Aija raksta: režisori īsti nezin, varbūt nesaprot, ko grib teikt un to jau mēs jūtam.
Kā tas nāk, ka Vinterbergs un citi var arī mani dabūt tālāk? Arī tur, kur man liekas, ka es esmu speciālists. Tādēļ, ka viņš lien pāri savām robežām, viņam tas izdodas un viņš profesionāli prot parādīt to, ko redz tur aiz tām robežām. Tā ir māksla, nevis cita un sevis nezināšana, par ko savā pieredzē dalās Aija.
Starp citu, „Medību” scenārija ideju Vinterbergam uzdāvinājis kāds psihoterapeits, kas kaut kādā, gan jau kādā klienta konfidencialitāti sargājošā veidā režisoram pastāstījis par vīrieti, kas pieraudājis viņa mutautiņus. Tātad režisors mācījās no psihoterapeita, lai uzdāvinātu kaut ko pamācošu savam „mācītājam”.
Cilvēkam ir raksturīgi izveidot sevī visādas nedrošās un aizliegtās zonas, priekšstatus, kurus viņš cenšas noturēt un fantāzijas, kas viņam dārgas. Robežas ap šīm zonām, priekšstatiem un fantāzijām ir ne tikai individuāli, bet arī kolektīvi fenomeni un tādi ir arī latviešiem kā kolektīvam vai latviešu sievietēm, kā ļoti aktīvam kolektīvam. Savā ziņā robežu noturēšana ir tradīciju kopšana, bet iešana tām pāri, robežu laušana – mācīšanās. Man šķiet, ja mēs kaut ko darām un mūsu robežas no tā necieš, mēs arī aizmiegam, novecojam vai no garlaicības žāvājoties izmežģījam žokli. Sevišķi māksla, manuprāt, iedarbojas tikai tad, ja tā uz kādas tabu līnijas iekārtojusi robežpārejas punktu.
Ko mēs iegūstam no pārietajām robežām? Mēs iegūstam distancētāku skatu uz sevi pašu un savām lomām. Arī par tām, kuras še minēju, ieskaitot Upura lomu. Ieskaitot apjēgsmi par sievieti kā seksuālu objektu un vīrieša nespēju šī objekta vilkmi ignorēt. Mēs iegūstam iespēju atšķirt individuālo no athetipiskā un līdz ar to – netērēt velti spēkus arhetipiskā apkarošanai. Jo tas nav iespējams! Tikai saprotot Dievieti, iespējams sākt meklēt Sievieti. Vai tas ir maz?
Nesmukā meitene visos šajos meklējumos ir lieliska ideja. Ne tikai žurnālistiska, arī literāra un dramaturģiska. Ne pārāk plaši ekspluatēta, man prātā nāk tikai Čaka Palanjuka „Neredzamie briesmoņi” par šo tēmu. Un es piekrītu Aijai, ka mums aktrises ir pārāk smukas. (Piemērām, Guna Zariņa man patīk un interesē tieši tādēļ, ka tāda nav.) Tas ir monotoni un neinteresanti, mūžīgais smukums, viena vienīga Dievietes pielūgšana, baidoties to vārdā saukt.

Iemīlējusies Gladiola (ļoti eleganti ) raksta: Es nevarētu lasīt šo blogu tāpat kā vadlīnijas budžeta konsolidēšanai, kur vārds vārdā viss jāizpilda. Tagad VR raksta par dievieti, par dzemdi, bet pēc 15 gadiem varbūt viņš pametīs sievu, aizies klosterī, pateiks, ka nekādas dievietes nav, ka tas viss ir salmi un iegrims nepastarpinātā esamības vērošanā.
Jā, manā domāšanā daudz kas attīstās, kaut vai to pašu Dievieti esmu sācis saprast tikai pēdējos gados. Nevaru apsolīt, ka tas neturpināsies, vai ka es nesajukšu prātā – aiziešana no sievas varētu būt tam simptoms. Ceru, ka man nav jākalpo par mietu, pie kura sevi piesien mani lasītāji, nu un ja tad izgāžas miets, tad tie piesietie arī visi čupā. Man nešķiet, ka man ir dogmatiķa ambīcijas, šajā ziņā ironiski skan tas, ka gan Vinterbergs, gan fon Trīrs pieder pie vienas radošas grupas, sauktas par Dogmu. Smalki.
Bet atgriezīsimies tagad pie sākuma par Upura varu un pie pagājušā bloga tēmas par nenotikušu seksuālu vardarbību, kas nepašaubāmi bija seksuāla vardarbība. Mēs skaidri redzējām, ka tad, ja nodarījums ir vērsts pret incestuālu un pedofīlisku aizliegumu, tā sauktais Upuris kļūst par Upuri uz šo aizliegumu kā sabiedrisku vērtību altāra. Cieš sabiedrība, kura savu ciešanu dēļ upurē mazo meiteni un jauno vīrieti.
Dace, atgādinot par savu pieredzi, raksta: Mātes bailes var ļoti ietekmēt bērnu – nemaz nebrīnītos, ka tai dāņu miestā visi mazie tiešām sāka zīmēt kaut ko dīvainu, jo kur lai citur viņi liek mammas bailes. Donalds Vinikots, bērnu psihoanalītiķis, kad vēl strādāja par „parastu” ārstu, bija novērojis, ka bērni slimo atšķirīgi – ilgāk tad, ja mammas ir stresa māktas. Tas, manuprāt, izskaidro situāciju, kāpēc dziednieki, homeopāti (ar savām cukura tabletītēm) un tamlīdzīgi ļaudis (kuri reizēm nemaz nav ar medicīnisku izglītību) spēj ļoti labi palīdzēt maziem bērniem viņu slimībās, reizēm pat ļoti nopietnās, ja mammas tam visam tic.
Matriarhāls dziednieks nav saistīts un atbildīgs par šādām patriarhālām muļķībām – viņš tam bērnam pasaka patiesību – tev nekas nekaiš un es neļaušu tevi upurēt. Lai viņi upurē paši sevi! Psihoterapeits, tāpat kā priesteris, kā jau patriarhālo vērtību nesēji tā runāt nedrīkst, jo tad viņiem liksies, ka grūst morāles pamati. Un tad viņi kļūst par tiem, pret kuriem cīnās. Viņi palīdz upurēt mazus bērnus un vīriešus . Un psihoterapija kļūst par šādu upurēšanas rituālu, uz kuru upuris ierodas, pienācīgi sagatavojies – viņš zīmē šausmas, sapņo šausmas un visādos citādos veidos palīdz saviem vecākiem ticēt, ka viņi pareizi dara, nenokratot miglu un rasu no acīm, lai neieraudzītu, kā patriarhāts nonāk savā noliegumā. Kā tas pieprasa upurēt un kā tas viegli izdodas. Sabiedrība jūk prātā no visādiem pseido drāmas trīsstūriem un lai to nomierinātu, vajadzīgs upuris. Nevienu neinteresē, ko par to maksā mazā meitene un vīrietis. Sabiedrībai vajag patriarhālas vērtības, pedofilija un incests (nejaukt ar izvarošanu!) tajās nedrīkst iekļauties, jo traucē monogāmijai un eksogāmijai (precībām ar svešiniekiem, nevis dzimtas locekļiem).
Bet, atbrīvojušies no miglas un rasas, padomāsim, kas šodien praktiski, nevis teorētiski visvairāk traucē monogāmai ģimenei? Incests? Pedofilija? Nu nē taču! Galvenā traucējumu triāde ir – laulības šķiršanas vieglums, kontracepcija un aborti. Vai pret šiem ir izgudrotas kādas zāles? Iedomāsimies, ja, padzirdējuši par laulības šķiršanu, ļaudis līdzīgi juktu prātā, kā padzirdējuši par pedofiliju! Cilvēki nešķirtos. No šāda viedokļa šariata likumi patriarhālu ģimeni aizsargā labāk, tādēļ tie var izveidot sabiedrību, kas iznīcinās tā sauktās kristīgās vērtības, kas faktiski tādas nav. Jo šodienas eiropiešu ģimenes prakse vairumā gadījumu ir tālu no tā, ko prasa kristietība.
Lai nobeigtu gan šo nenobeidzamo rakstu, gan ekskursiju pa iepriekšējā bloga komentāriem, citēšu, manuprāt, komentēšanas klasisko vērtību nesēju Marī: vai tiešām mazu (reālajiem gadiem nav nozīmes) puišeļu atriebības tik ļoti atšķiras no mazu meiteņu atriebības. Ja saprotam, ka aiz mazās meitenes stāv Dieviete, bet aiz mazā puišeļa – tikai pieaudzis vīrietis, nevis Dievs (nedaudz līdzīgs manam vectēvam), tad spēku samēri ir nelīdzvērtīgi. Šī apgalvojuma ilustrācijas attiecībā uz Latvijas situāciju varam smelties kaut vai no demogrāfa Ilmāra Meža diagrammām. Un vēl nobeigumam par godu varam citēt citu šī bloga komentāru klasiķi Bryveru: No Vēstures (Dievietes) nāk fantāzija par vardarbību un fantāzija par vajadzību pēc vardarbības. Atbildīgs ir tas, kurš šīm fantāzijām notic un tās pārvērš rīcībā: viens linča tiesā, cits pašā vardarbībā.

Skatījumu skaits: 847 | Pievienoja: | Reitings: 0.0/0 |
Komentāru kopskaits: 611 2 3 ... 6 7 »
61  
Nedaudz no vārda "Dogma" etimoloģijas...
http://hotword.dictionary.com/dogma

60  
Ā, Tu nediagnosticē. Nu, labi, a kas šitais tāds:
..par komentāru mainīgo, brīžiem eksaltēto, brīžiem pārgudro, saturu..
..Man šeit bieži sastopamā rupjību un cinisma pilno frāžu lietošana nav raksturīga..
..dalījos ..tāpēc sākās histērija..
..vēroju šo histēriju, kas mijas ar egresiju un rupjībām izteicienos.
..Vēl mazliet - un tad beigsies pēdējā laika Mēness-Saules-Mēness aptumsumi un dažos prātos atkal valdīs agrākais miers. Turieties, mīļie! Jūnija sākums kļūs labāk...

Es teiktu, brīžiem diagnostika, brīžiem vērtējumi. Bet kā Tu pati jūties, lasot VR un komentārus?

59  
Nekādā veidā nevienu konkrēti neesmu diagnosticējusi. Kādu atsevišķi uzrunāju tad, kad uzrunā mani. Un kas gan Jums liek atsaukties uz manu pārdomu par komentāru mainīgo, brīžiem eksaltēto, brīžiem pārgudro, saturu?
Man šeit bieži sastopamā rujību un cinisma pilno frāžu lietošana nav raksturīga, to autori varbūt var paši sev pajautāt - kā tas zaņķis nāk no manas galvas ārā, kas tajā galvā tad darās?
Šo blogu komentējot, dalījos ar savām pārdomām par dr. Rudzīša tekstu, - iespējams, ka tas trāpīja kāda/u klātesošā/o sāpīgajās vietās, tāpēc sākās histērija. Tajā neiesaistījos un man nav pat prātā iesaistīties, vēroju šo histēriju, kas mijas ar egresiju un rupjībām izteicienos. Protams, ne no visu komentētāju puses. Pēc zināmas loģiskas analīzes, balstītas zināšanās un pieredzē, izdarīju savus secinājumus.
Un tas arī viss. Vēl mazliet - un tad beigsies pēdējā laika Mēness-Saules-Mēness aptumsumi un dažos prātos atkal valdīs agrākais miers. Turieties, mīļie! Jūnija sākums kļūs labāk...

58  
par to gan neraizējieties - mūsu karma pati mūs panāks, un rozes jau no mēsliem uzzied vēl krāšņāk.

57  
Nē, nu viss jau gluži kārtībā nav. Jūs ar Ramonu esat piekakājušas ēteru.

56  
ok, Bryuver, miers - viss ir, kā tam jābūt, un pie tā arī paliksim.

55  
Pag, pag, Ramona: Tu rakstīji “Bryuver”, tātad man, un mana atsaukšanās ir vienkārši loģiska. Cik noprotu, Tu man diagnosticē šizofrēniju. Nu, bet man viņas nav. Kā jau teicu, te visi ir praktiski veseli, un nav vajadzīga ne Tevis kā ārsta, ne I kā kapelāna palīdzība.

54  
stop, stop, stop, Ramona & Bryuver....šitā gan nevajag vienam ar otru runāt! saprāts sāpju režīmā nedarbojas, un turpināšana šobrīd ir pilnīgi bezjēdzīga. nekāda uzvara te nevienu negaida, priekš kam vēl jaunas brūces? lai pāriet tas trakums, tad jau, ja paveiksies, varēs vēl parunāt.

53  
Bryuver,

visādi var būt. Un es saprotu, ka manu "bažu" Jūs esat uztvēris. Lai gan savu iepriekšējo komentāru rakstot, nevienu nesaucu vārdā, paredzēju, ka atsauksies tas, kurš sajutīs sevī minēto bēdu...

52  
Nu, pieņemsim, palaidīs Rudzītis garām, ka ka kāds jaunatnācējs personīgu vajadzību mudināts ielūrējis psihiatrijas mācību grāmatā un nejauši to atklāj sarunā. Kāpēc gan viņam būtu pienākums par to kaut vai tikai raizēties?

1-10 11-20 21-30 ... 51-60 61-61
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika