viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2012 » Marts » 25 » Oļiņietes sindroms
Oļiņietes sindroms
10:18 PM

Slavenību privātā dzīve

Izrādes programmā daudz stāstīts par personāžu prototipiem – slaveniem krievu skatuves māksliniekiem. Un es jautāju sev – ja šis stāsts un šī izrāde nebūtu iespēja ielūrēt populāru cilvēku privātajās dzīvēs, vai tā būtu līdz mums nokļuvusi? Vai Pāvels Sanajevs, kurš savu tekstu radīja 16 gadu vecumā, bet noslīpēja divdesmit piecos gados, būtu varējis kļūt par krievu mūsdienu literatūras zvaigzni bez šī sīkā apstākļa – viņš ir slavenu vecāku bērns? Vai svarīgais šeit ir stāsts ar tā psiholoģisko patiesību, jeb tomēr – re, kā tie Sanajevi un vēl Rolāns Bikovs!

Ja jau jautāju, tad šaubos. Šo šaubu dēļ arī devos uz pirmizrādi – vai Regnārs Vaivars būs ieraudzījis Oļiņietes sindromu? Jeb tikai ekspluatēs slavenības un šausmināsies – kā tā var izmantot bērnu!! Brīnīsies par Vecāsmātes un tam pieskaņojušamies Vectēva raksturiem, kuros niknums ir ieņēmis tādus apmērus, kas latviešiem ne tik bieži atpazīstami kā latviski, bet kas ir arī latviski, sevišķi visos Piektajos gados? Vai Vaivars tirgosies ar šādu niknumu – nāciet ļaudis, skatieties? Ne jau tikai mums, mazajiem, ir trūkumi – VIŅIEM, redz, tie ir daudz lielāki!

Ievainotība

Iedomāsimies - cilvēks guvis smagu kaulu lūzumu, nesaņēmis kvalificēta ārsta palīdzību un bijis spiests sadziedēt tos kaulus kā nu pagadījies. Nezinādams, cik ilgi viņam jāievēro miera režīms un paļaujoties uz dzīves grūtību spiedienu attiecībā pret režīma ievērošanu (tātad – to pārkāpdams), viņš saaudzē savus kaulus nepareizi, ja vispār saaudzē. Viņam sāp. Viņš nevar to, ko spējis līdz traumai. Viņam jāatrod jauna vieta dzīvē kā invalīdam.

Kā sabiedrība izturēsies pret šādu cilvēku? To jautāju tādēļ, ka man šķiet – attieksme pret psihiskas traumas guvušajiem nav tik empātiska, kā pret tiem, kas cietuši fiziski (lai gan ne vienmēr, atcerēsimies kaut vai Kvazimodo). Psihi nevar apskatīt un pataustīt, tādēļ tās ievainojumi nav tik viegli izvērtējami. Pret psihiski traumētiem sabiedrība nespēj izveidot stingru, kur nu vēl empātiski viedokli, es šeit nemaz nesākšu atkārtoties par alkoholiķiem.

Oļiņiete ir ļoti spilgts un negatīvi uztverts tēls latviešu literatūrā. Lasītājs pret viņu tradicionāli nesajūt empātiju, kaut arī būtu iemesls – viņa taču ir māte, kuras acu priekšā liesmās gājis bojā tās bērns. Tas izveidojis smagu zaudējuma traumu un tai sekojošas rakstura izmaiņas. Gluži kā nepareizi sadzijuša kaulu lūzuma gadījumā mums ir darīšana ar invaliditāti. Tomēr mēs to tā neuztveram, jo šādiem invalīdiem nav domāšanas traucējumu (viņi neizskatās „traki”). Viņiem ir „tikai” emociju un gribas deficīti. Oļiņietei un Vecaimātei raksturīgs izteikts, pāri plūstošs histērisks niknums – ļoti aktīvas jūtas, nav viegli no tām norobežoties, saglabājot empātiju.

Pret šādiem cilvēkiem mēs varētu būt adekvātāki, kaut vai tiem jūtot līdz. Tad arī varbūt spētu izveidot kaut vai nepietiekamu palīdzības vīziju tiem. Bet, ja neesam adekvāti, tad uzticam tiem tādus darbus, kurus tie nevar veikt gana labi – kaut vai to pašu bērnu audzināšanu. Bet kurus tie ļoti grib veikt - savu traumas rezultātā radušos vajadzību dēļ. Tātad izmantot.

Aizsardzība no ievainotajiem

Regnārs Vaivars, izskatās, arī ir tāda Oļiņietes sindroma ietekmē, kādu še zīmēju. Viņš ļauj publikai dusmoties uz Vecāsmātes niknumu un šausmināties par viņu – nu kā var būt tāds cilvēks! Līdz tās vairs nav dusmas, vien smiekli kā aizsardzība no savām un citu dusmām, lietas būtību tas neizmaina.

Mākslā eksistē tāda patiesības atklāšanās stadija, kas ir soli no apzināšanās. Neapzinātais pasniegts, viegli, tomēr ne bez piepūles apzināmā formā. Še jāpiemin Sergeja Sņežkina filma „Apglabājiet mani zem kājlīstes”, kas arī uzņemta pēc tā paša Pāvela Sanajeva scenārija. Filmā skaidri iezīmējas līnija: kara laikā mirušais dēliņš > slazdā noķertais pelēns, kura dīvainās bēres nomierina Vecomāti > meitas izmantošana, tajā skaitā atņemot tai dēlu > mazdēls kā mirušā dēla aizvietotājs, nemitīga psihodramatiska cīņa ap mazdēlu, to gan „nogalinot” gan „glābjot”, kas jāsaprot kā simboliska dēla atdzīvināšana > fantāzija par mirušā dēla apglabāšanu tā, lai tas būtu vienmēr redzams, kontrolējams, uzrunājams – gluži kā mauzolejā > Vecāsmātes pašas nāve, zaudējot mazdēlu.

Vaivara inscenējumā informācija par Vecāsmātes dēla nāvi kara laikā izskan it kā garāmejot, bez dramaturģiska akcentējuma. Tāpat arī pelēna bēres izskatās kā rotaļa bērnam, nevis Vecāsmātes vajadzību motivētas – tām pietrūkst tik vajadzīgā ārstējošā rituālā nozīmīguma.

Indra Briķe, tukšums un histērija

Grūti iedomāties piemērotāku aktrisi Vecāsmātes lomai kā Indru Briķi. Viņa dziļi jūt un saprot zaudējušas mātes sāpes (atcerēsimies kaut vai viņas Raudupieti!). Tomēr izrādes sākumā viņa nav lomā. Pa īstam tajā nokļūst tikai tad, kad dramaturģija liek tai satikties ar tukšumu – kad attālinās vīrs, bet sevišķi – kad tai tiek atņemts mazdēls. Man izrādes kulminācija ir Vecāsmātes monologs ainā pie mazdēlu atņēmušās meitas durvīm, kuras tā arī neatveras. Tajā Indra Briķe ir nepārspējama. Šo ainu varētu skatīties vēl un vēl, jo tā ...ievelk sevī!

Šeit jāparunā par tukšumu. Bērna nāve daudzu māšu dvēselēs rada tādu tukšumu sajūtu, kas bez labas ārstēšanas pilnīgi neizzūd visu mūžu. Šis tukšums ar milzu spēku „rauj sevī iekšā” visu, kas var tikt izjusts kā zaudētā analogs. Indra Briķe ir lomā vien tad, kad pa īstam atrod šādu tukšumu sevī. Jo Vecāmāte (manuprāt, arī filmā) ne brīdi nav bez šī tukšuma, iespējams, ka viņai to neizjust nozīmētu nodevību pret mirušo dēliņu. Tādēļ viņa vienmēr ir tukšuma „intereses” apkalpojoša, kas varētu izskatīties arī kā egoisms. Lai nu kā ar tām viņas interesēm, bet – viņa ne uz brīdi nedarbojas mazdēla interesēs, tukšums viņas dvēselē to neļauj.

Indras Briķes izpildījumā, sevišķi sākumā, ir epizodes, kurās Vecāmāte ir smaidoša un pat mīļa, kaut uz brīdi. Tajās viņa patiesi rūpējas par mazdēlu, nevis par savu tukšumu. Filmā tādu momentu nav, tur mazdēls rūpējas par Vecomāti. Man tas šķiet psiholoģiski pamatotāk, jo šāda pārslēgšanās vairāk izskatās pēc aktrises pretestības pret lomu, kas taču ir katras sievietes dabisko, dodošo mātišķību nogalinoša.

Tukšuma sakarā jārunā arī par histēriju, ko šajā mājaslapā ne reizi vien jau esmu interpretējis kā „dzemdes tukšumu”. Ir vismaz divas vietas gan izrādē, gan filmā, kuras liek par to atcerēties. Pirmā – kur mazdēls bēg no Vecāsmātes ap galdu. Filmā šī epizode rādīta kā senas dvēseles sāpes „augšā uzceļoša”, kuras ir jāpārvērš par fiziskām sāpēm, lai tās būtu izturamas – un Vecāmāte dziļi saskrāpē sev seju, skrāpējumu pēdas turpmākajā filmas gaitā nepazūd ilgi. Tā nogāžas uz grīdas nevis simulējot dzīvību apdraudošu (sirds?)lēkmi, kā tas izskatās izrādē, bet tādēļ, ka viņai sākas īsta histērijas lēkme – kura nav dzīvībai bīstama, bet tā nav arī simulācija.

Histērijai ir svarīga simboliska loma – dzemdes tukšums (Erots I) pret nāves tukšumu (Tanatu), kuru aktualizē bēgošais mazdēls. Kamēr Vecāmāte vēl bija dzemdētspējīga, šāds histērisks mehānisms, nevis vēlme radīt jaunu dzīvību un priecāties par to kā tā attīstās, lika tai piedzemdēt meitu. Tas izskaidro mātes un meitas attiecības – meita arī ir tukšuma aizbāšanai, nekam citam. Un arī viņas dzemde nodarbināta ar to pašu – tā piedzemdē dēlu, lai aizdotu to mātei, vismaz tik ilgi, cik pašas šādi radušais tukšums to pieļauj.

Ir arī otra gluži klīniska epizode, kur tukšums (māte grib atgūt dēlu sev) provocē Vecomāti uz histērisku reakciju. Tā atkailina savu pakaļu un rāda to mazdēlam un meitai. Izrādes režisors to, šķiet, ir uztvēris kā vienkāršu, ne pārāk svarīgu nepieklājību, tādēļ liek tai notikt slēpti no skatītāja, „aiz letes”. Filmā arī skatītājs netiek pārbaudīts, liekot tam skatīties uz atkailinātu vecas sievietes pēcpusi, bet mazdēls un meita gan no tā netiek atbrīvots. Skatītājs redz abu neverbālās reakcijas uz ieraudzīto.

Mēs redzam šāda ekshibicionisma mērķi - uzbrukt, cīnīties, ne tikai atgādinot, „no kurienes jūs esiet nākuši”, bet arī veicot kaut ko tādu, ko tagad var redzēt tikai dzīvnieku pasaulē - ar ārējo sievišķo dzimumorgānu demonstrēšanā koncentrēto agresīvo „pievilcības varu”. Meita neatbild ar to pašu (kāda tad būtu mazdēla seja?!), tādēļ viņa šajā epizodē zaudē. Primitīvais izrādās stiprāks par attīstītāko vai apmērām tā... Psihiski traucējumi ļoti bieži „atver” psihi un rāda tās attīstības vēsturi un dziļākos slāņus.

Tunelis

Pāvela Sanajeva vēstījums liek mums kā zem mikroskopa ieraudzīt vismaz divas svarīgas lietas. Pirmkārt, - kā traģiskas (nedabiskas un tādēļ negaidītas un nepieņemtas) nāves fakts ģimenes sistēmā vairākās paaudzēs kļūst par ļoti jaudīgu gravitāciju, kas neļauj cilvēkiem darīt to, ko viņi varētu būt gribējuši darīt savu interešu un savas individuālās attīstības vajadzību dēļ. Šī gravitācija darbojas ne tikai uz ģimeni, tās ietekmes zonā nokļūst visi, kuri neizveido aizsardzību (līdzīgu augstāk aprakstītajai) pret to.

Labā ziņa ir tas, ko gribēju teikt kā otrkārt. Ja aizsardzība pret nāves gravitāciju netiek izveidota, mēs sākam ceļot laikā kā vēsturē un līdz ar to arī psihē un tās vēsturē. Visa šī tikko aprakstītā histērija un pakaļas rādīšana taču parāda mums mūsu izcelšanās notikumus! Man tas šķiet kaut kādā veidā radniecīgs ar tuneli, kuru atceras klīnisko nāvi pārdzīvojušie, un kurš kaut kur ved.

Tomēr Sanajevs jau nav unikāls, tādēļ es šī bloga virsrakstā atgādināju par brāļiem Kaudzītēm un viņu darbu bērnu zaudēšanas aprakstīšanā. Tas, kas mani šajā interesē visvairāk, ir – cik mēs dzīvojam tunelī uz pagātni un cik – savā tagadnē. Cik no mūsu nākotnes ir arī mūsu pagātne? Vai viss iet uz riņķi, laiks ir cirkulārs?

Vai nav ļoti interesanti, ka pirmais latviešu romāns ir par to pašu, ko šis Sanajeva un Vaivara darbs? Varbūt tas nozīmē arī mūsu nepieciešamību ieiet tunelī, bet izdzīvot. Un pastāstīt, kas tur bija... Ko sajuta māte, kas zaudējusi bērnu? Ko sajuta nācija, kas nezin ko tagad neatminamu ir zaudējusi, un kas jūtas pilna ar tukšumiem?

Šeit arī Niknā Māte, par kuru atcerējos iepriekšējā blogā un līdz ar viņu – par Labo. Varbūt tikai kā fantāziju, kas veidojusies no subjektīvas realitātes prasības Labo Māti dabūt. Bet no kurienes tāda Dēlu subjektīvā realitāte? Laikam jau no šādas, kā Sanajeva Vecāmāte, zaudējušas mātes. Kaut kā jācīnās, lai pa visiem kopā to māti atveseļotu. Bet – kā redzam, viegli tas nav.

Skatījumu skaits: 1365 | Pievienoja: | Reitings: 5.0/2 |
Komentāru kopskaits: 141 2 »
0 Spam
14 UAE escorts  
Šī mājas lapa var būtpastaiga pa visiem datiem, jūs gribēja par šo un nezināja, kas uzdot. Ieskatu tieši šeit , un arī jūs varēsiet pozitīvi atklāt to. sveicieni !

0 Spam
13 escort girls Paris  
Nekas pret rakstu , bet es nepiekrītu ar pāris punktiem uz kādu extenct . Es droši vien esmumazākumā gan, lol . Paldies par koplietošanas to www.viestursr.ucoz.lv . Vēlu jums veiksmi

0 Spam
12 viking range repair  
Tas aizņem ilgu laiku, lai iegūtu vairāk informācijas , kas attiecas uz šo labo ziņu par www.viestursr.ucoz.lv betpapīra rakstiski pakalpojumu, var atbalstīt ikvienu izvēlētiespareizu iepriekš rakstisku eseju vai pirkt eseja . sveicieni !

0 Spam
11 Linda  
Kad šodien izlasīju Kult. Dienā Radzobes recenziju, sapratu, ka tomēr iešu skatīties. Vakar arī Osedžu noskatījos. Nu, kas ir ar to tā saucamo kristīgo pasauli, kas pārvērtusies par elli zemes virsū?

0 Spam
10 Zane  
Gribās pakomentēt Maijas teikto par teksta uzvaru pār notiekošo. Es kad skatījos filmu, tad man patiešām likās, ka tur viss ir pārspīlēts, nu cik reizes var lietot vārdu-svolači. Bet taja krievu izradē mani tas tā ievilka, ka es sāku riktīgi smieties, nu tā nereāli, tas bijs pats labākais.
Ir kaut kāda pretestība pret šo stilu kā paradīt traumu. Baigi bliež pa smadzenēm. Labak patīk kad traumu parāda ta ka holivudā, piemēram filma par zaudējumu un tās dziedēšanu -Extremely loud and incredibly close. Viss notiek, bet nav histēriski jāsmejas.

0 Spam
9 Maija  
Noskatītīties “Apglabājiet mani zem grīdas” iedvesmoja I.Šlāpina veiksmīgā izrādes PR kampaņa portālā Satori, veicot aptauju - Bērnības traumas, kurā tika uzrunātas dažas sabiedrībā zināmas personas, kā arī lasītāji padalīties par šo tematu. Drīz vien sociālajā tīklā Twitter ar neticamu lavīnveida ātrumu eksplodēja ziņas par vai ik katra “bērnības traumām”, tās izplatījās ātrāk par komentāriem, kas tika veltīti Pavļuta intervijai Al Jazeera (un to bija daudz). Tas, savukārt, vedināja padomāt, kāpēc gan latviešu cilvēkam šis jautājums ir tik aktuāls.

Atrodoties kaut kur ārpus Latvijas (domājot par rietumu pusi), reti kad sanāk dzirdēt cilvēkus emocionāli atsaucamies uz kādām noteiktām bērnības epizodēm, kas saistās ar visiem zināmiem faktiem, savukārt šeit vai ik katrā mājas ballītē kā neatņemama tēma ir bērnības ainiņas, kas parādās kā atmiņu paralēļu meklēšana un kopīga salīmēšana. Šķiet, ka tas ir saistīts ar visu kopējo “bērnības traumu” – uz visiem laikiem zaudēto un vairs nekad neaizsniedzamo paradīzi - dzīvi pilnīgi citā valstī, pilnīgi citos apstākļos, kas bērnību padara tik tālu un nesaķeramu. Arī jau pieminētajos tvītos pārsvarā dominēja nevis kaut kas, kas piedzīvots cilvēku attiecību ceļā, bet gan kas tāds, kas nav vairs šodien pieejams. Un tas ir diezgan unikāli, jo liela daļa pasaules ir iekonservējusies tā, ka daudzviet ar savu bērnību joprojām ir iespējams sastapties aci pret aci- ieiet bērnu dienu iemīļotajā veikaliņā, nopirkt tos pašus kārotos saldumus tādā pašā iepakojumā, skatīties tos pašus tv šovus u.t.t. Tā kā tas nav tik viegli iespējams šeit, tad atliek vien gaidīt un paļauties uz Prusta “cepumiņu”, kas aizvedīs atpakaļ pie zaudušā laika. Bet ne par to ir “Apglabājiet mani..”.

Šo visu apdomājot devos uz izrādi , sagaidot attaisnojumu un punktu Šlāpina uzsāktajai aptaujai. Tomēr pievīlos, vēl jo vairāk tāpēc, ka sadomājos uz kaut ko augstvērtīgu. Visa tā eksaltētā bļaustīšanās, grūstīšanās un pārcenšanās nevajadzīgā teatrālismā radīja samākslotības garšu un pārliecību, ka šai gadījumā teksts ir pilnībā uzvarējis to, kas notiek uz skatuves un abām šīm lietām ir visai maz kopēja. Nejaušības dēļ arī izmisīgais un diezgan labais I.Briķes monologs pie durvīm, kurām nevajadzēja atvērties, “neizvilka” izrādi, jo durvis pamanījās atvērties, kas, bez šaubām, visus ļoti salīksmoja.
Ir neskaitāmi daudz bēdīgu stāstu šai pasaulē, tik jautājums ir par to, kā tie tiek izstāstīti.

0 Spam
8 Marī  
Ļoti patika Zanes doma par Vecomāti: "Saška ir jāsaglabā meitai, kas atnāks".
No viena puses ir tā, ka mēs kā bērni bieži nenovērtējam māšu spēju daudz ko vienkārši saglabāt - reizēm dzirdēti visai nievīgi komentāri par sievietēm, kuras posttraumatiskos apstākļos spējušas iedot saviem bērniem tikai viselementārāko, nenovērtējot to, ka arī elementāra saglabāšana bez attīstības prasījusi no viņām visus pieejamos resursus.
Bet, skatoties no otras puses, šī māšu spēja saglabāt čaulu, kad būtība jau sen izdzerta sausa, ir arī ļoti baisa.

0 Spam
7 Linda  
Sveicināti! Drusku tikai ieskatoties oriģinālajā grāmatā, sapratu, ka drusku vājākā mērā, tak tomēr esmu līdzīga tai baisajai vecaimātei, tas nekas, ka 3. paaudzē no dēlu zaudējušās (manā dzimtaskokā)... Tieši tāpēc neesmu savairojusies, universitātē ētikas lekcijas klausījusies.

0 Spam
6 kihnu jens  
No skolas gatavojamies uz sasniegumiem, bet medaļas otra, loģiskā puse ir zaudējums. Vai mūsu pašu labā nevajadzētu tam oficiāli gatavoties jau no bērnības? Tiešā, nevis tādā ieblēdītā un iesmērētā veidā. Tas Zanes minētais skatītāju balvu skapis arī kaut kā pārstāv tādu sasniegumu vienpusību. Un Saškas bilde uz tā kā sasniegums starp sasniegumiem. Ciniski attiecībā pret ideju, ka bērni mums nepieder.

0 Spam
5 Zane  
Arī neesmu redzējusi Dailes izrādi. Redzēju krieviski, pirms kāda laika. Apskatījos vēl vienu reizi, kaut toreiz man palika sajūta, ka es to tiešām vairs negribētu redzēt, bet ierakstu tomēr saglabāju. Ja uz tēmu var paskatīties ka uz mūsu nacijas ieiešanu tunelī, tad tas vismaz kļūst interesanti. Tomēr nepamet sajūta, ka vecaimātei ir jānomirst, gan Krievijas teatra izradē, gan Viestura pieminētajā filmā, kas gan man likās parak piemērota skatītāju šausmināšanai un epizosu pārveidošana lai būtu saistošāka filma. No teātra man vislabak patika aina, kur Saška vecāsmammas pavadījumā skaita dzejoli par revolūciju, kad divas frontes sastopas un visvarenais un viedais Ļeņins satriec visus kapitalistu neliešus. Tajā dzejolī vecmāmiņa dabū to ko visi Nelieši ( svoloči) viņai ir atņēmuši. Kurā viņa triumfē pār vispēdējo apkopēju, kas gribēja viņu izmest no drausmīgā pagraba, kurā viņa tad arī zaudeja savu dēlu. Tikai tajā brīdī viņa ir gandarīta, un arī par svoloču mazdēlu. Viņas varonis!
Un otra aina man palikusi atmiņā, kad uz skatuves ir skapis, kurā tiek glabātas visādas nevajadzīgas mantas, kuras skatītāji sadāvinājuši vectēvam kā aktierim, un uz tā stāv arī Saškas fotogrāfija. Un vecmāmiņa aizliedz mazdēlam tās aiztikt, jo cilvēki šīs mantas ir iedevuši glabāšanā un atnāks pēc tām, un tāpēc tās ir jāsaglabā, tās nedrīkst sabojāt. arī Saška ir jāsaglabā meitai, kas atnāks. Viņa rūpējas par to lai zēns paliktu dzīvs, paliktu meitai, lai nenomirtu kā viņas dēls. Ta man likās. Tikai dara to no savas traumētās saprašanas, mētājas starp savu izmisumu un vajadzību zēnu paturēt sev. Un protams beigu aina pie meitas durvīm, nu tajā bija visas traumētās dzīves kulminācija, īss ieskats Ņinas ārpŗata izmisumā. Domāju tad par meitu-, tikai neatver durvis, tikai nesabojā šo tiumfu...Pēc tam domāju, ka stulbi nežēlīgi.
Vēl izrādē, Marī pieminētais "punduris asinsūcējs" aicina vecmāmiņu doties uz mājām pie vectēva, kas viņu gaida. Tikai tajā brīdī man bija sajūta, ka vēl viņa varētu palikt dzīva, tikai iespējams paliktu klusējoša visu atlikušo mūžu. Bet tā nenotika.
Ja es par to saku domāt nācijas kontekstā, tad man uzreiz gribas steidzīgi izbraukt no valsts... Mēs visi kādam esam svoloči, ar to vien ka smaidam pamostoties, un tad man arī ir divejādas jūtas pret šo "vecmāmiņu". Ne lejā rīt, ne ārā spļaut..

1-10 11-14
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika