Pēc tam, kad esmu šo to pateicis par veselības aizsardzības mūžīgo krīzi, gribējās atgriezties pie tā, ko iesāku un pametu – pie sistēmu izdzīvošanas likumsakarībām. Par svarīgākajām jau runājām – šeit es domāju piederības principu un jaunākā – vecākā cienīšanas svarīgumu sistēmās. Tagad pievērsīšos mazāksvarīgajiem sistēmu stabilitātes principiem, kaut vai tādēļ, lai uzsvērtu, kas nav tik svarīgs. Jo tieši tas, par ko es še runāšu kā ne to pašu svarīgāko, nereti tiek uzskatīts par vissvarīgāko.
Daudzi domā, ka bezmaz vai vissvarīgākais ir priekšnieks – tas, kurš organizē sistēmas darbu. Ja labs priekšnieks labi un no sirds vada, tad visam jābūt labi. Un - ka labs priekšnieks var izveidot un izaudzināt savu vadīto organizāciju, izmantojot vien administratīvi - organizatoriskus pasākumus. Par sistēmiskām lietām viņš var nebūt dzirdējis.
Ir tieši otrādi – ja jauns šefs sāks ar aprunāšanos ar visiem, sevišķu cieņu izrādot sistēmas vecākajiem dalībniekiem, arī bez sevišķas organizēšanas viss ies uz priekšu, kaut varbūt ne sevišķi ātri. Bet ja viņš ieslēgsies kabinetā ar papīriem un izveidos jaunatnācēju komandu, uzdodot tai iztīrīt „ar mēsliem pieaugušos Augeja staļļus”, sistēma sāks nodarboties ar savas izdzīvošanas jautājumiem, jo ar tādu vadību tā tiks apdraudēta.
Vadītājam nav obligāti jāpiemīt līdera īpašībām – ja sistēmā nav akūtas krīzes situācija, tad lieka harizma var pat traucēt. Vadītājam ir jābūt labam vadītājam, viņam ir jābūt speciālistam vadīšanā, tas arī viss. Viņam jāzina par piederību un par jaunākā – vecākā principu. Un vairāk par pavēļu rakstīšanu un funkciju pārdali viņam ir jāprot savu sistēmu aizsargāt no aktuāliem un potenciāliem ārējiem kaitniekiem. Un visbeidzamais, kas viņam jāprot – jāzina savas sistēmas dabiskie, neformālie līderi – tie, kuri visspilgtāk pārstāv tās vērtības, kas svarīgas visai sistēmai. Tie, kuri grib būt šādi līderi un kurus sistēma par tādiem ir izvēlējusies. Jo šādiem līderiem piemīt dabiska spēja piesaistīt sistēmas dalībniekus krīzes situācijās – cilvēki tajās vispirms vēro, kā reaģēs šis neformālais līderis un tikai pēc tam noskaidro, kā paši gribētu reaģēt. Ja neformālie līderi ir lojāli sistēmai, tad tā krīzi pārvarēs. Bet, vai tie ir lojāli, atkarīgs arī no vadītāja. Ja viņš būs parūpējies savlaikus atzīt un cienīt šos cilvēkus, par lojalitāti jāuztraucas nebūtu.
Ja šādi skatāmies uz lietām, Valdis Dombrovskis nemaz neizskatās slikti, kaut arī viņa premjerēšanas sākumā viņš tika asociēts ar teicamnieku, arī man viņš tāds likās. Bet Andris Šķēle domā, ka premjers nedrīkst izskatīties „pēc sabraukta ezīša”. Tas droši vien nozīmē, ka Šķēlesprāt, īstam premjeram jābūt tādam, kuru „Ievas” lasītājas atzīst par visseksīgāko vīrieti trīs gadus pēc kārtas (ko tik es neuzzinu, pateicoties komentāriem šajā blogā!)? Bet Šķēle droši vien nevar arī saprast, kā tas var būt, ka par pasaules vienu no ietekmīgajām sievietēm (ne tikai starp sievietēm) ir kļuvusi Angela Merkele – cilvēks, kas visās savas politiskās karjeras izvēlēs esot izskatījusies pēc vissliktākā kandidāta, bet vienmēr tajās tikusi izvirzīta. Modernā pasaule nealkst identificēties ar vadoņu tipa līderiem, tas laiks tur ir pagājis. Pie mums diez vai, kā es ne reizi vien esmu teicis.
Tagad ir modē runāt par dialogu ar „sociālajiem partneriem”. Demokrātiskā pasaulē ar to saprastu arodbiedrību līderus, sabiedrisko kustību pārstāvjus, spožus intelektuāļus un māksliniekus, kam būtu jābūt šīs sabiedrības vērtību iemiesotājiem un kas tādēļ reprezentētu arī dialogu ar pašu sabiedrību. Bet mums tas kaut kā nestrādā. Vai tik ne tādēļ, ka daži ir izvirzījuši sevi par līderiem un kā tādi jūtas. Bet, tā kā sabiedrībā vēl nav noslēdzies tās svarīgāko vērtību kristalizēšanās process, tad cilvēki vēl nav sevi piedāvājušos censoņus atzinuši vai neatzinuši par savām autoritātēm. Un tādēļ šī sabiedrība arī ir tik bezpalīdzīga krīzē. Ar ko Dombrovskis lai runā?
Šis, manuprāt, ir liels trūkums mūsu sabiedrībā – nav pašapzinīgu neformālu tautas atzītu līderu ārpus politikas. Tādu, kas droši komunicē ar varu, un kuros cilvēki ieklausās un ar kuriem tie komunicē pa saviem – neformālajiem kanāliem. No sistēmiskā viedokļa lūkojoties – tāda sabiedrība nav aizsargāta pret krīzēm.
Vismazsvarīgākais no sistēmiskajiem jautājumiem ir, kurš sistēmā visvairāk strādā. Šo padzirdējis, droši vien ļoti bēdīgs būtu Ivars Godmanis. Atceros, kā viņš deviņdesmito gadu sākumā tautai uzstājās ar tādu plakātu fonā, kurā redzams, kā pareizi jāsadala cūkas kautķermenis. Tā bija vesela lekcija ”namamātēm”, ja pareizi atceros. Bet kontekstu vairs neatceros. Tikai to, ka viņš ļoti gribēja izskatīties pēc darbspēju giganta.
Padomju laikā sistēmiskā svarīguma piramīda bija apgriezusies kājām gaisā – visgodājamākie cilvēki bija stahanovieši. Slaucējas, kombainieri, virpotāji un racionalizatori – tie, kuru darbu nebija grūti „saskaitīt”. No viņiem mācījās dzejnieki un šahisti, kurus fotogrāfijās varēja ieraudzīt ar galējā radošā sasprindzinājumā nospriegotām sejām. Tie bija personāži, kurus Orvela „Dzīvnieku fermā” pārstāv zirgs. Katrā dzīvnieku sapulcē viņš uzņēmās strādāt arvien vairāk un vairāk. No sistēmas stabilitātes viedokļa šādi motivēts darbs ir bezjēdzīgs.
Sistēmiski pareizi salīdzsvarojot, cilvēki dažreiz strādā ļoti daudz – tad, ja sistēma parādās tāda vajadzība. Citreiz galīgi nestrādā, ja sistēmā svarīgāk ir iemācīties dzīvot vai arī tikt galā ar kādu pārprodukcijas krīzi. Bet vergam tā ir ļoti grūti domāt. Viņš ir pieradis – ja ir darbs, tad ir arī maize. Ja darba nav, tad krasi pieaug trauksmes līmenis sistēmā. Cilvēki var traukties meklēt bezjēdzīgu darbu tā vietā, lai atrastu sistēmisku risinājumu.
Tādi nu tie sistēmiskie principi – piederība, cieņa pret jaunākajiem un vecākajiem, sistēmas aizsargspējas pret ārējiem un iekšējiem draudiem un produktivitāte. Nav nemaz tik daudz – ja tie tiek prioritēti nosauktajā kārtībā, sistēma augs. Ja nē, tad ies bojā.
Skatījumu skaits: 1248 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 5.0/2 |
Par kuvēriem - tagad taču draud kriminālatbildība! Bet par ķirurgiem tiešām nezinu, sevišķi neiro... lūdzu Dievu, lai tur nenonāktu, nesmēķēju, pārāk nedzeru... bet stresu remdēju ar ēšanu.
Te ir manīti ārsti, bet bez tik narcistiskām iezīmēm, turklāt nav nācies dzirdēt briesmustāstus, ka visi ārsti izturētos pazemojoši pret māsām, te ir runa par ko citu: valsts sistēmu, augstskolu, kas tērē valsts naudu un tamlīdzīgām lietām. Vēl var runāt par to, kā ar šādu situāciju var vai nevar tikt galā, kā tādā pasāvēt, vai tas ir vajadzīgs, ko katram tas nozīmē; arī tiem, kas veselības pakalpojumu lieto. Un vēl man šķiet, ka neviens jau diži nekādu pazemošanu neplāno, tikai tā beidzas dažu neizmērojamā alkatība.
Atkal Dacei - re kā, tāds kā telpisks dialogs jau te sanāk. Arī man ir tuva radiniece,kura ilgus gadus ir strādājusi kā lauku feldšeris, viskautko redzējusi,ir arī šuvusi brūces, utt. utjpr. Izmācījusies to māszinību programmu, un nu doktorantūrā veselības zinības apgūst. Esam daudz runājušas, redzu viņas sāpi par to,ka sistēma ir degradējusies, bet visam cauri arī jūtu tomēr saglabājušos pietāti pret ārstu. Un kas tad ir noticis? Kur ir palicis tas ārsts, kuru ciena kolēģes medmāsas un kuru bijājas pacienti - jo uztver kā starpniekus starp Dzīvi un Nāvi. Un liek uz viņu lielas cerības. Vai tikai tas nav tas pats ārsts, kurš jau padomijas laikā ir dziļi apguvis uzstādījumu,ka māsas ir viņa kalpi? Patiesi, ko māca šodien RSU? Arī kaut kādu ētiku? Nezinu, varbūt te arī kāds ārsts parādās, var man atbildēt - kāpēc jūs pamatā tik dziļi nicinat māsas, par sanitāriem nemaz nerunājot? Īpaši jau šajos laikos,kad, patiešām, māsas ir ļoti izglītotas un daudz mācījušās? Kur,jūsuprāt, slēpjas sakne? Un te dikti gribētos vienu Rudzīša rakstu, kur viņš kā ārsts un psihoterapeits pastāstītu, kāpēc tā? Par psihoterapiju - daudz ir nācies dzirdēt visādu nozaru ārstus, ģimenes ārstus, kas vīpsnā par šiem saviem kolēģiem,bet tad ir jautājums - varbūt dziļi sevī viņi patiesībā baidās no šiem saviem kolēģiem,kuri varētu ieraudzīt visus tos personības nesmukumus ārstā - gan alkatību, gan cinismu, gan augstprātību un iedomību, gan spēcīgu profesionālās izdegšanas sindromu? Un tad jau labāk savlaicīgi viņus pasludināt par marsiešiem...Protams, dzīve visādi pagriežas,nekādi nevēlos apšaubīt ārstu,jo īpaši ķirurgu, darbu. Cenšos sev apzināti neskādēt, draudzējos ar dabas līdzekļiem, kustos, un daudz smejos. Jā,arī ārsti sadibinājuši visādas asociācijas - katrai slimībai sava asociācija - bet paši laikam uzskata, ka viss ir kārtībā, jo ministrija un aģentūras plaukst un zeļ, bet nekādi nemieri jau nav dzirdēti. Un, jā, kā tur ar Auderu palika? Kādēļ tad ārsti viņu neaizstāvēja? Viņš gribēja sakārtot medicīnas nozari, cik atceros...
Man laimīgā kārtā nav nācies sastapties ar medicīnu tai līmenī, kur prasa kuveirus, un es tiešām nezinu, vai tos izspiež, vai ne, bet no cilvēkiem, kam ticu, joprojām dzirdu, ka mājieni ir. Bet kāpēc tad tie cilvēki dod? Jo bail, ka neapkalpos. Es saku, ka nevajag dot, bet pacientus uz tādu vienotu un kopīgu soli neviens nepiespiedīs, jo ir fantāzijas, ka tad gana labi neapskraidīs.
Par RSU es vispār nerunāju. Manuprāt, tas jau ir krimināls, kas tur notiek, jo viņi sagatavo ārstus, kas aizbrauks, turklāt par lielu valsts naudu, bet nevienam nav dūšas pretoties. Nepaguvu vēl iedziļināties, bet ir atkal sācies kaut kāds jauns tracis ap māsu diplomiem, kas kaut kam tur neatbildīs, bet sākumā māsām esot solīts akadēmiskais bakalaura grāds, taču nu tomēr nebūs, jo programma neesot akreditēta, kaut realizēta par ES naudiņām. Štrunts tādā skatījumā par filigrānajām operācijām, kas uz tā rēķina tiek veiktas, jo to tik un tā ir diezgan maz, vairāk publicitātei, bet tikmēr viss cits grimst nebūtībā. Māsas vispār netiek cienītas, kaut tagad visās slimīcās viņas ir noskrējušās kā zirgi.
Man ir mazlietots ārsta palīga diploms, un es vienubrīd biju domājusi tikt pie akadēmiskā grāda māszinībās, bet tas nebija iespējams, jo vispirms man atkal par tām pašām Eiropas naudiņām ir jāizmācās par "vidējo" māsu, lai gan tais laikos, kad es mācījos, programmas gandrīz bija 1:1, vienīgi feldšeri jeb tagadējie ārsta palīgi mācījās pusgadu ilgāk un izgāja garu praksi neatliekamjā palīdzībā. Visu laiku tur kādu māca un "pārmāca". Kamēr bija valsts nauda, tikmēr par to, kopš tās vairs nav, nu ir naski tikuši pie ES fondiem. Pati esmu atmetusi tam ar roku, jo man bija vairāk teorētiska interese par medicīnu kā uzņēmējdarbību nekā vēlme pašai strādāt praktiski, bet zinu, ka daudzi ļoti mokās ar šo nestabilitāti un haosu, kas tai sistēmā valda. Ja būtu dikti liela vēlēšanās aizbraukt un strādāt ārzemēs par māsu, tad es droši vien mēģinātu to visu izturēt, bet tādas vēlēšanās pagaidām nav, taču tie, kam ir, iet tam visam cauri, bet tikai ar vienu domu: ātrāk prom. Tie, kas jau ir aizbraukuši un grib pielīdzināt savus diplomus ES standartiem, vispār ir neapskaužamā stāvoklī, jo viņiem it kā būtu jāatgriežas un te kādu laiciņu par ES naudiņu tai RSU paspārnes programmā jāpamācās, lai gan ārzemēs viņ nebūt nav strādājuši sanitāra līmenī. Tas gan vairāk skar jau minētos feldšerus.
Medicīnā bez valsts kaklakungiem ir arī pašu priekšniecība, kas ar ministriju, ja tā var teikt, bučojas no rīta līdz vakaram. Tur jau savu laiku visi ir izcīnījušies, un šo cīņu turpina tikai tie, kam ir vajadzība karot, bet tā ir sevis iznīcināšana. Tie, kas grib strādāt slimnīcās utt., tikai krāmē čemodānus. Jo par kuru laiku tad cīnīsies... ja gribi strādāt, tad ir jāstrādā un visu laiku jāmācās tāpat, jo to prasa medicīna kā ārods + kāds no RSU atkal var izdomāt, ka tavs diploms neder, jo viņam vajag māju pabeigt celt vai pirti uzcelt, un varētu taču ES iestāstīt, cik te zems līmenis, ko vajadzētu paaugstināt.
Un RSU psihoterapija manā vērtējumā nav nekāda psihoterapija. Tas viss ir viens liels un šausmīgs pārpratums.
Par psihoterapiju kopumā gan domāju, ka spaidu kārtā tā nestrādā. Tur vispirms vajag saprast, ka kaut kam ir ļoti jāmainās, ka kaut kas ar pašu neiet īsti labi. Es riskētu teikt, ka ir kaut kāds līmenis, kur nekāda psihoterapija nelīdz... Mana mamma mēdza teikt: šis cilvēks ir pārāk pilns ar sevi. Ir tādi ļaudis, kurus labāk pārāk bieži nedzirdēt un nesatikt, un tur nekā nevar darīt. Tāpēc es labi saprotu to, ka ir daļa, kas vairs neiet uz ministriju.
To visu bildi var gāzt vairs tikai pilnīgs sabrukums, kaut kāda revolūcija, ne jau ārsti vien.
Par pacientu cilvēks vai viņa tuvinieks var kļūt gluži nejauši, ir jau tam bieži psiholoģiskie priekšnosacījumi, bet neba visi problemātiskie elementi sevī tik viegli atrisinās, tāpēc dzīvot ar domu, ka tas uz mani neattiecas, gan nav gudri. Es tagad topu tai vecumā, ka sāk attiekties tāpat, bet nu visam jau savs laiks un katram sava vieta.
Nedomāju arī, ka visiem jādibina pacientu tiesību aizsardzības organizācijas, bet esmu gana daudz manījusi šo attieksmi, ka ārstiem pašiem viss priekš pacienta ir jānokārto visos līmeņos, turklāt šī attieksme ir ļoti agresīva, tāpēc vien es tai nevaru piekrist. Cilvēki kopumā ir ļoti apvainojušies par visu, kas notiek, bet domā, ka ārstiem viņu dēļ būtu jāiet uz ministriju karot, kamēr viņi paši visu laiku tikai sūdzēsies veselības inspekcijai par to, ka vienīgais pa visu slimnīcu esošais ārsts steigā pieļāva kļūdu. Tas ir galīgs stulbums un prāta krēslas stāvoklis.
Varēja jau ne tikai uz Cēsīm braukt, tepat Gaiļezera onkologos arī bija līdzīga daktere. Tagad nevaru saņemties painteresēties, vai ir jau atkal atkopusies un strādā - gluži oficiālā pasākumā dzirdēju, ka viņa "pati saslimusi".... Man patiešām bail no medicīnas.
Dace, kā vienkārša paciente jau sen neesmu bijusi. Un, paldies Dievam. Daudz kas ir sakārtojies privātajā dzīvē, un mediķu apmeklējuma vietā esmu ieguvusi zināmu dzīves pieredzi kā arī jaukas attiecības. Tagad mani sapaijā vīrs. Tomēr vēlos dalīties pieredzē citā jomā - kādā nesen veikta pētījuma ietvaros, aptaujājot arī ārstus(apmēram 150) noskaidrojās,ka viņi neko negrib, cilvēki daudziem ir apriebušies, gribas ieraut savu čarku un lai visi liek mierā. Skarbi, vai ne?Savulaik kāds no savējiem, Auders, vēlējās mainīt sistēmu. Vai tad kolēģi viņu aizstāvēja?Ja nemaldos, viens no kaislīgākajiem noracējiem tagad bauda īpašas privilēģijas valstī, hahaha! Vai vajadzētu mediķus - izglītotus, garus gadus studējušus, daudz lasījušus,kulturālus utt. pasludināt par kaut kādiem mīkstpēdiņiem,kuri nevar tikt galā ar kādu tur aizsēdējušos valsts sekretāru veselības ministrijā????Savulaik,kad zirgu dakteris devās kūrēt nozari, viņš sev līdzi pakalpiņos pa'vēma arī patreizējo ātrās palīdzības šefu. Nedomāju,ka Sanitārajai robežinspekcijai par šī kadra zaudēšanu asaras lija, hahaha! Jā, piekrītu, ka vecajiem ārstiem nav kur sprukt. Bet kur tad ir jaunie? Kāpēc neskatās medicīnas izaugsmē, kāpēc neveido jaunu, cilvēkam draudzīgu, ar māti dabu un tās līdzekļiem bagātinātu,harmonisku medicīnu? Kāpēc skatās vecajiem nomenklaturščikiem mutē? paskatieties,kas tad ir tie,kuri ir medicīnas spicē? Kuri neprot nodalīt bagāto pieredzi no ārprātīgām ambīcijām un sava vienīgā viedokļa uzspiešanu sabiedrībai? Dace, Jūs sakiet - kur ir pacienti? Man gan rādās, ka lielā vairumā ārsti ir nostājušies pret pacientiem un otrādi. Un,ja sadarbības partneri sāk uztvert kā ienaidnieku,ir ziepes. Kāpēc paši savā vidū nemeklē spēcīgas, godprātīgas, uz attīstību vērstas personības un nevirza? Tā vietā ciniski nodarbojas ar naudas iekasēšanu, jūs domājat,ka kaut kur ir pazuduši pateicības maksājumi? Aizmirstiet. Man gribas, lai spēles noteikumi ir godīgi. Jau ilgu laiku maksāju frizierei tik, cik viņa prasa. Ja prasīs vairāk, maksāšu vairāk. Un nemaz nelauzugalvu par to, ka būtu latiņš vai divi jāatstāj pa virsu. Un vēl - sievietēm,kas šeit lasa, gribu dot mīļu padomu - brauciet uz Cēsīm pie Ilzes Kornetes, jau daudzu gadu garumā viņas prioritāte ir pacients. Un ja man, sonogrāfijā tiek līdzi stāstīts, pret mani pagriezts ekrāns un parādīts,ko tur redz, apskatē visu laiku skan ārstes komentāri, ko viņa redz,un ko satausta, un tā katrā manipulācijā visu laiku tiek stāstīts līdzi un rādīts, ko redz un ko sajūt,es mājās braucu mierīga. Jā, daktere raksta ļoti ātri,kustas ļoti veikli, katra kustība ir izstrādāta un zibenīga. Bet uz pacientes rēķina laiks netiek iegūts. Manuprāt, tā ir vērtība. Ko lai saku par vecajiem ārstiem? Visu cieņu, ir iespēja kļūt par ekspertiem, padomdevējiem utt. Bet visādiem garadovskiem, moziģiem, u.c. ērugļiem vajadzētu iziet pie dr. Rudzīša nopietnu psihoterapiju. Un ļoti žēl, ka šī nav obligāta prasība medicīnā. Tikai - ne ar napoleona sindromu sirgstošās RSU psihosomatiskās med. katedras vadītājas aprūpē!!! Jo, diemžēl, nav atrisināts jautājums - kas supervizēs šīs pašpasludinātās "spices" ar viņu problēmām.Kā parasti - cik cilvēki, tik viedokļi. Iespējams, ka pacientiem jāizveido mājas lapa, jāslavē savi ārsti un jāpublisko arī antivaroņi. Bet atkal - bailes, bailes...te jālūdz padoms dr. Rudzītim - kā pacients laitiek pāri savām bailēm atmaskot tos mediķus,kuri izturas necienīgi šim amata mundiera godam?
Bet es tā kā gribētu mazliet mesties medicīnai par aizstāvi... kur lai ārsti liekas? Neba nu kāds dikti grib dragāt pa to taciņu, nekā. Formāli jau tā varbūt ir, ja runa par ārstiem gados: bet kurp lai viņi emigrē? Brauc uz Vāciju? Nē tak, par vēlu. Jaunākie domā par to, kā apgādāt ģimeni, un tad katrs airējas, kā redz.
Te vairāk izskatās, ka viens otrs komentētājs ir uzlīdis uz ziepjukastes Haidparkā un nu tik pateiks vsju pravdu ...
Praktizējošie mediķi un ministrija ir bijušas divas dažādas pasaules kopš tālajiem padomju laikiem, nekā labāka nav arī tagad. Un kur tad ir šeit rakstošās aktīvās potenciālās pacientes? Vai tad ārstiem vienīgajiem vajag cilvēcīgu medicīnu? Kur ir pacientu organizāciijas un kad tās ir redzētas liekam dūri uz galda ministrijā?
Mediķa darbs ir ļoti smags, daudzi jaunībā ir cīnījušies, jo cerējuši, ka kaut ko taču pasāks pret birokrātiju, bet nekā. Dažkārt (vienmēr) ir jāizšķiras vai nu taisīt politiku šai jomā, vai apgādāt ģimeni. Neredzu, ka būtu liela starpība starp ārstu neatkarīgā privātpraksē un ģimenes ārstu, kurš godprātīgi dara savu darbu, mēģinādams tikt galā gan ar valsti, gan pacientiem, kas taču vienmēr zina, ka ārsts pie visa ir vainīgs.
Ziniet, cik Veselības ekonomikas centra ierēdņi kopā ar visām sekretārēm apkalpo tos pāris pacientu reģistrus, kas tur ir? Vienu nelielu lauku slimnīcu mierīgi varētu par to naudu uzturēt. Un ir jau vēl citas nodaļas tur arī. Ok, es neesmu precīzi rēķinājusi, bet tas ir karsoņa murdziņš, cik mums vēl kupla ierēdniecība... Un ne pie kāda Rudzīša tur neviens neies, vistrakāk tur ir bail no tiem, kas ir bijuši ierakumos.
Zane, vēlos Jums oponēt - par nožēlu, mūsu sabiedrībā ir vērojamas tendences patiesi talantīgus un profesionālus cilvēkus savā nozarē nicināt un degradēt. Jo kā gan savādāk tās pelēkās viduvējības noturēs varu? Piekrītu Viesturam, ka iet ar izstieptu roku pie šādām viduvējībām sevi cienošam un savu vērtību apzinošam cilvēkam nav patīkama nodarbe. Zane, bet tomēr - kāpēc Jums arī šis Viestura jautājums nešķiet būtisks? Patiešām - KĀPĒC sistēmas darboņi, ļoti labi zinot dr.Rudzīša plašās zināšanas tēmā un nozarē, nejautā viņam padomu??? Lai varētu turpināt dragāt pa savu iebraukto taciņu un kāst visu iespējamo pieejamo naudu?
1) Ir vajadzīga pilsoniska sabiedrība. Tāda ir daudzās Rietumeiropas valsīs, arī Igaunija šajā jomā labu gabalu mums priekšā. Pilsoniska atbildīga sabiedrība darbojas tik nesalīdznāmi labāk un efektvāk kā kārtējā vadoņa=frīka gaidītāju sabiedrība. 2)Ir jābūt cilvēkiem ar statusu un ietekmi sabiedrībā, kuriem ir skaidra nostāja. Arī viņu nav daudz. Radošie ar vārdu, izņemot Hermani, to vien domā, kā savu vārdu noandelēt par dažām sudraba naudiņām. Potenciāli atmaskojošie kā Domburs vai Lapsa arī brīžam liekas sapinušies, bet labi, ka viņi ir.
Dana, skat. iepriekšējo rakstu - Rudzīša kungs nepretendē uz līdera godu - Rudzīša kungam RIEBJAS iet uz ministriju, un Rudzīša kungs kopš 2002. gada GAIDA, kad kāds ministrijā vai kādā citā iestādē iedomāsies par viņu un atnāks palūgt piedalīties ar padomu.
