Uz Jāņiem še ir parādījis kāds Jānis - savtīgu iemeslu dēļ, gribētu lūgt autoru, skaudrāk un skaidrāk iezīmēt apskatīto eseju ietvaru (izcēlumi mani –VR), kā vēsturiskā, tā kolektīvā kontekstā, gan attiecībā pret stabilajiem "normālstāvokļiem". Tā man ir tradicionāla problēma – kā lai īsi pārstāsta to, kas manās grāmatās un šīs mājas lapas rakstos līdz šim? Bet tāds Jāņa jautājums vienmēr ir vajadzīgs, jo atgādina, ka ļoti viegli ir nesaprast - gan pieminēto ietvaru, gan terminoloģiju. Var jau teikt – izlasi visu, ko esmu sarakstījis un teicis, un tev viss būs skaidrs! Tomēr – tas laikam nevar neskanēt atraidoši un atbaidoši... Citviet Jānis, it kā sarunājoties pats ar sevi, turpina. Trakie ir interesantāki, viņi rada, mokās, ir varoņi utt, normālie ir garlaicīgi. Tāpēc paskatot atsevišķu gadījumu šķiet, ka VR aģitē pret sievietēm. Kaut man liekas, ka pētnieki ir pēc vienas versijas atbildīgi, pēc otras gļēvi, lai dotu vadmotīvu jeb vienas zāles visiem. „Aģitēšana pret sievietēm” man tiek piekabināta tradicionāli un vairumā gadījumu es uz to vairs nereaģēju, esmu sapratis, ka izskaust to nav iespējams. Laimdota raksta: Cik vien lasu Rudzīša blogus, ar pāris atkāpēm politikas sakarā, pārējos blogos Rudzītis nebeidzami šķetina sieviešu nelietību, nodevību, zemiskumu, - nu īstas maitas, vai ne, dakter? Cielava norāda uz kaut kādu dīvainu vainošanas un izzināšanas savienojuma neizbēgamību: Nu, trakums! Man liekas, ka neviena sieviete uz pašrefleksiju nav mudināma, viss tiek domās malts, pārmalts un analizēts. Ļoti piekrītu Dacei, ka interesē tās tēmas un sevi izprast. Bet sanāk kaut kā nelāgi, jo te sludinātais dzemdes tirānijas koncepts sievietes noliek tādā pozīcijā, no kuras viņas tieši parocīgāk drāzt. Kāda paziņa teica vēl kodolīgāk – „tavā shēmā es jūtos slikti”. Un – ai, cik sievišķīgi – ja es jūtos slikti, tad slikta ir shēma. Kāda kliente – „tiklīdz kā mēs runājam par manu dzemdi, tā es jūtos atmaskota un zaudēju enerģiju. Man vairs nav nekādu pierasto manevra iespēju, lai sarunātos ar tevi kā vīrieti!” Nu jā – ja mēs runājam par dzemdi, tad izģērbjam Dievieti, mēs pārkāpjam kaut kādus tabu, uz kuru ievērošanu balstījusies tā pasaule, kurā dzīvojam. Te man jācitē arī Marī. Nedaudz žēl, jo šis nav kāds no viņas skaistākajiem domu graudiem, to minu tikai tādēļ, ka tas labi ieguļ tēmā: Ko īsti VR grib pateikt, un ko pasaka par sevi un citiem, mītus un vēsturi tulkojot un plakanizējot vien kā nemitīgu kuslu vīriešu un demonizētu sieviešu (dzemžu) saspēli? Marī – tas ir vesels stāsts. Tik skarba, taisna un prasīga. Erudīta, atgādināt protoša un tomēr šai lapai ļoti uzticīga.
Varbūt še ir īstā reize, kad man jāļauj manīt, ka pārmetumi nepaslīd garām nepamanīti. Ja arī es tos nespēju novērst (daudzas reizes esmu mēģinājis), tad man vismaz ir jārāda, ka tie nav vienaldzīgi. Gan sievietes, gan vīriešus es redzu kā no vēsturiski izveidojušos programmu (lomu, arhetipu) slāņiem sastāvošas piramīdas. Savā šodienā mēs stāvam katrs savas piramīdas virsotnē un no šīs virsotnes redzam un vērtējam savu un citas piramīdas. Protams, ka mēs varam saskatīt pirmkārt augstāko, neseno, kulturālo, morālo, ētisko un skaisto tās daļu. Nu un tad mums šķiet, ka cilvēks un sieviete tādi ir – kā tādas virsotnes.
Svarīgi arī tas, ka vēsture un zemapziņa ir sievišķas - interesēties par sievietēm nozīmē interesēties par tām. Bet ne tikai intersēties, arī baidīties, dusmoties, šausmināties... Mana pieredze un terapeitiskā prakse tomēr liecina, ka tam, kas programmējies relatīvi nesen (atrodas piramīdas virsotnē) ir vien pakārtota ietekme uz visu tās sarežģīto arhitektūru. Tomēr šī nesenā ietekme ir reprezentējoša, tādēļ par to sabiedrībā reflektē biežāk. Piemērām, histērija ļoti bieži, arī Freida un Breiera laikā tika uztverta kā vājums un slimība. Tomēr es to uzlūkoju „no apakšas”, kā piramīdas pamatos bāzētu un tad man tā ieraugās kā spēks. Varens, mūžīgs un ārkārtīgi stiprs. „Tu esi nevarīga maita!” – tā teica kāda vecmāmiņa mazmeitai. Īss, kodolīgs un bezdibenīgs stāsts par šīm abām un sievietēm vispār. Līdzīgi kā ortopēdi vai fizioterapeiti, uzmetot aci cilvēka stājai un gaitai, tūliņ izjūt, kur ir tā ķermeņa balsta sistēmas vājās vietas, tā arī es nespēju neizjust sava klienta psihisko balsta sistēmu kā varbūt ne vissvarīgāko interešu objektu visiem un ikvienam, bet man gan. Tādēļ, ka uz tās turas viss pārējais. Ja runājam par sievietēm, tad garām dzemdei nepaiesi... Un vēl mani tieši par psihes pamatiem runāt motivē tas, cik pārprasti tie tiek un cik virspusēji interpretēti sabiedrībā. Bet tam ir vistiešākā saikne ar to, ko cilvēki dara savā necieņā pret dziļumiem, vēsturi, dieviem. Ņemu atkal dažus teikumus no Jāņa rakstītā: Kādēļ Antigones pamatā obligāti jābūt galvenās varones incesta attiecībām ar brāli un tēvu? Var, protams, būt vilinoši domāt, ka seksuālais instinkts veido galveno gravitāciju, un aiz Antigones cēlajiem ārējiem motīviem slēpjas maziski iekšēji. Manuprāt, tas ir ļoti vienkāršoti uzskatīt, ka meitenes apprecēšanās ir patriarhāts un neapprecēšanās matriarhāts. Antigonei dzīve nekādas dižās izvēles nepiedāvā. Seksuālais instinkts ir galvenā gravitācija un vairošanās - bioloģiski visizplatītākais izdzīvošanas veids. Bet incests - jau kaut kas relatīvi augstāks, attīstītāks, no pirmatnējās, matriarhālās ģimenes izdzīvošanas vajadzībām atvasināts, bet zemāks, raugoties no šodienas. Attīstība tiek apliecināta ar modernā cilvēka spēju izjust dusmas un riebumu pret asinsgrēku – šīs emocionālās reakcijas ir ilga reliģiski pedagoģiskā darba rezultāts. Incestā „svētā” (egoistiskā, atveseļojošā) seksualitāte ir izmantota Mātes varas ģimenes drošības vajadzību dēļ. Matriarhāts veido primāro ģimeni un tajā incests ir svarīgākās „stīpas”, kas to visu tur kopā. Bet tad, kad patriarhāts brūk, matriarhāts atklājas visā savā krāšņumā... Lai cilvēkus ievilinātu patriarhālās attiecībās, ir tikusi izmantota moralizēšana, kaunināšana un citas dogmatiskas metodes. Visu šo lietu sarežģītību senvēsturē saprata tikai daži, viņi nevarēja balstīties uz izglītotu sabiedrību, kā arī brīvu un neatkarīgu pilsoni. Seno priesteru pielietotās metodes „uzpeld augšā” mūsu šodienas komunikācijā. „Cēls” un „mazisks” ir morāles kategorijas, kuras bioloģiski un psiholoģiski neeksistē, bet kas virza mūs patriarhātā. To pielietošana rada iespaidu, ka esam spējuši piramīdu apgriezt otrādi un nostādīt uz smailes. Tas rada arī iespaidu, ka mums ir arī izvēle, to darīt vai nedarīt. Ka liktenis ir ar šādas izvēles izdarīšanu koriģējams... Par šādiem maldiem ir jāseko dievu (politeisko dievu vai visprecīzāk – Dievietes) sodam – seno grieķu izpratnē šāda morāles pārākuma pār psihosociāli bioloģisko sludināšana ir sacelšanās pret likteni, dieviem un visas pasaules pamatiem. Piramīda nevar ilgstoši nostāvēt uz smailes... Mums nav izvēles tādā izpratnē, ka mēs nevaram mainīt vēsturi, kas mūs ir programmējusi. Bet mēs varam mainīt nākotni un lai tas notiktu, mums jābūt vismaz ticībai un gribai veidot nākotni atšķirīgu no pagātnes. Jābūt pazemībai, jābūt izpratnei par dzīves mātišķo cirkularitāti un tēvišķo linearitāti. Tomēr šeit ir arī pēdas jaucošais un mūsu briedumu pārbaudošais poētiskais un dramatiskais aspekts, tas parādās, ja runājam ne tikai par savām konkrētajā dzīvēm, bet arī par literāriem un dramaturģiskiem fenomeniem, kā Antigoni, piemērām. Pretrunas starp „cēlumu” no vienas un „pazemību” un „izpratni” no otras ir tik dižas, ka spēj ievest mūs tādos realitātes dziļumos, ar kuriem ir liels risks netikt galā, Jānim un daudziem citiem... Man ļoti tuvs ir mīts par Akteonu – ieraudzījis dievieti Artēmidu mazgājamies pie strauta kailu, viņš tiek pārvērsts par briedi, kuru līdz nāvei nokož viņa paša audzinātie medību suņi. Man, protams, ir savi emocionālie iemesli nu jau gandrīz četrus gadus nemitīgi uzturēt degošu šis mājas lapas liesmu. Ja Kihnu Jenam gribas tajos saskatīt ko slimīgu, lai jau būtu. Jo mācīšanās parasti notiek ar pretrunu diādes „labs – slikts” palīdzību: Sekojot caurviju tēmai par sievietes histēriju, neviļus jādomā par to rakstošā vīrieša narcismu. Un arī par to, ka sabiedrībā šis produkts ir pieprasīts un pirkts. Manuprāt, tas runā par lielu atsvešinājumu. Par atsvešinājumu – tas ir precīzi teikts. Tomēr – atsvešinājums ir reāls, nevis izdomāts. Turklāt vēsturiski daudz lielāks, kā patlaban. Mēs, protams, gribētu, lai tā nebūtu. Tomēr – vīrietis un sieviete ir ne tikai katrs no savas planētas. Brīžiem liekas, ka tās ir divas dažādas humanoīdu sugas. Man gribas runāt par atsvešinājumu to starpā un es nedomāju, ka no runāšanas tas rodas. Te arī vietā Zanes bilstais – Un pēdējais, par Ahileju un viņa māti... Padomāsim – nemirstīgā Tetīda, kas mīt jūras dzelmē un kas, pēc vienas versijas, ceļas no Gajas un Okeāna (Mātes meita), bet pēc otras ir nereīda (Tēva meita). Un viņas mirstīgo vīru, kas virszemē, savā Ftijas pilī. Un dēlu, kas mūžīgi starp abiem, un kas grūtībās vienmēr griežas pie mātes. Skan jau ļoti provokatoriski, tomēr nepatiesība tā nav – Ahillejs ir memmesdēliņš, tāpat kā jebkurš Varonis. No Trojas kaujaslauka un pats galvenais – sava aizvainojuma un dusmām tas mēģināja aizbēgt pie tēva Pēlija uz Ftiju, bet nespēja. Māte zināja, ka viņš mirs jauns, bet nepaglāba dēlu no tā. Viņai, mūžīgajai, tas nešķita nekas briesmīgs. Manuprāt, Tetīda mums ir vēl no tā laikmeta, kad Dieva vēl nebija, Tēva elements vēl ļoti vājš un Dēls kopā ar Māti. Tādēļ Ahillejs ir līdzīgs mūsu Lāčplēsim, gan ar vienīgo ievainojamo vietu ķermenī, gan ar nāvi kā pašupurēšanos kādu augstāku (piemērām, nacionālu) interešu labā. Nobeigumā – atkal Jānis - mainīt tēlu sistēmu būtu grūti, jo redz grieķiem tās pasakas nav Harijs Poters, līdz ar to, liela daļa lasītāju nemaz nesaprot īsti ko autors grib teikt. Apstāties rakt būtu tas pats, kas aizbērt jau izrakto, bet dienas steidzas. Cita starpā nemaz nav skaidrs, vai VR grib, lai viņu visi saprot, jo kam gan vajag kašķēties ar tiem, kas nevelk, vai kaitināt kādu, nosaucot kādu Dievu par memmesdēliņu. Dzīvot ārpus grieķu mitoloģijas eiropietim, manuprāt, nav iespējams. Pat ja cilvēks šīs „pasakas” nav lasījis, tās taču regulāri cirkulē ne tikai mākslas un kultūras telpā, arī ikdienas saziņā. Mēs, paši to pat nepamanot, uz grieķu mītiem atsaucamies. Vai kādam daudzmaz inteliģentam cilvēkam ir jāskaidro, kas ir Prokrusta gulta, Augeja staļļi vai Tantala mokas? Eiropas identitātes pamatos ir milzu darbs, ko līdz pat Romas impērijas norietam veica grieķiski runājošie zinātnieki. Grieķiskās vēstures ietekme Eiropā nav zudusi kaut vai „klasiskās ģimnāzijas” formā. Ko diemžēl nevar teikt par Latviju – šeit dažiem šķiet, ka grieķu mīti ir eiropieša psihei kas tikpat jauns un margināls, kā Harijs Poters.
Neizskatās, ka ir pats piemērotākais laiks sarunai pēc būtības, tomēr riskēšu paskaidrot savu nostāju. Interesanti, ka VR piemin mītu par Artemīdas mazgāšanos. Artemīda nes to pašu simboliku, ko Senās Ēģiptes Izīda. Kas vairo ZINĀŠANAS PAR PASAULĪGO, noņem rozā brilles un skata Izīdas daili aiz tumši zili zvaigžņotā apmetņa, pārstāj smaidīt, jo ierauga pasauli tās patiesajā skatā, kur visu vada dzīvnieciski instinkti. Runa ir par matērijas mašinērijas atsegšanu. Artemīda ir ārkārtīgi skaista, bet šis skaistums ir Matrix un tieši tas ir baismīgi. Akteons, kas šo kailumu ierauga, tiek savu suņu nokosts. Bet šie suņi nav vis nepateicīgie lasītāji, kā te ir izskanējis, bet gan paša Akteona pesimisms un skumjas, uzzinot, ka aiz ētikas un morāles un civilizācijas stāv vienkāršs pašizdzīvošanas instinkts. Šī sapratne vairo tikai ciešanas. Arī Vecā Derība runā par to, ka vairojot zināšanas, vairojas skumjas. Nav brīnums, ka lasītāji saceļas pret autoru un prasa risinājumu, jo katru cilvēku vada ilgas pēc laimes. Tas prasa cita līmeņa zināšanas, tādas, kur izziņa iet kopā ar laimi. Bet eksistenciālu laimi dod tikai ZINĀŠANAS PAŠAM PAR SEVI, par savu cilvēka dabu visā tās pilnībā. Mēdz jau tā teikt - esmu cilvēks un nekas lopisks man nav svešs. Ar atsvešinājumu tiku domājis tieši šo partikulāro attieksmi, kas izsmeļoši apraksta to, kā esam dzīvnieki, bet izvairās runāt par to, ka "esmu cilvēks" vai atliek to uz kaut kādu nenoteiktu nākotni. Nebūs nejauši arī tas, ka komentāros izskan vēlme dzirdēt autora refleksiju par cilvēka mirstīguma problemātiku. Šāds jautājums potenciāli tiešām varētu atvērt jaunu izpratnes līmeni šeit apskatītajā problemātikā. Tas, ka cilvēks ir arī divkāju dzīvnieks, nav izsmeļošs cilvēciskā raksturojums, tā kā prasība pēc risinājuma ir likumīga. Tā nav nepateicība pret autoru, saknes tam ietiecas pašā cilvēka esamības būtībā.
Par narcismu teikšu, ka neuzskatu to par slimību, tikai par pretstatu histērijai. VR izzina sievišķo un histērisko, kas ir loģiski, pārstāvot vīrišķo un narcistisko. Ja vien doma par slimīgumu nerodas no tā, ka autors pašu histēriju pieskaita kaitēm. Taču tas neliekas pamatoti, jo autors savos rakstos nekoncentrējas uz fizisku histērijas lēkmju apskatu, bet runā par pašu histērijas fenomenu, un kā tāds tas ir dzemdes funkcijas psihiska manifestācija, kas vienkārši ir. Šausmināšanās par šo fenomenu ir efekts, ko rada Artemīdas kailuma ieraudzīšana, bet vai autoram, ja viņš tālab pārvērtīsies par briedi t.i. zaudēs savu cilvēcisko sākotni. Paldies par četriem gadiem blogā, Jūsu raksti kā lieli akmeņi izveido molu, viļņu aizsegā ļaujot pacelt šos jautājumus, kas šobrīd te visos veidos izskan. Manuprāt, tā nav tēmas neizpratne, bet gan attīstības efekts.
Ja izietu uz ielas un pajautātu garāmgājēiem,kas ir Tantala mokas,visticamāk nekādu atbildi nesanemsi. Līdz ar to var aizmirst,ka te,ārā uz ielas,sastapsies ar puslīdz inteligentu sabiedrību. Pilnīgi viens milzīgā burzmā,pilnīgi viens.
ak tētīt, kas noticis ar blogu un komentāriem!!!?? visi svaigu gaisu vai pa jāņiem salietojušies? neesmu pārliecināta, ka to gribēju redzēt un zināt. ļoti ceru, ka dr.Viesturs iedvesmosies arī no savas vārdadienas un visu saliks pa plauktiem atpakaļ, jo ja tik stabilas lietas, no kurām es cerēju atbildes ir tik irstošas, tad sajūta par dzīvi paliek pavisam čābīga.
Nepazīstu akadēmiskās aprindas, bet redzot kas te notiek man ir jautājums "neatejot no kases": ko par VR attiecībām ar matriarhāta ideoloģiju pasaka tas, ka vīrieši pretojas, bet sievietes iefano?
Ir A.Garda un viņa meitenes, ir V.Rudzītis un viņa meitenes. Ir tādi pavecāki kungi,ar spēju ietekmēt bet vāju saturu, kuriem bez ierunām klausa bars. Redzu lielu līdzību starp šiem kungiem. Un ja teikšu, ka V.R. akadēmiskajās aprindās nav novērtēts, tad bars uzleks-mums ir švakas akadēmiskās aprindas.
Labi pateikts par to piramīdas augšējo, nesenāko, "skaisto" daļu.. to ko visi redz. Un tad ir tāda reakcija uz senākām daļām, ja tās pēkšņi, netīši parādās. it kā bail, it kā interesē, it kā nepatīk, tomēr saista. Man šķiet, ka nav ļoti svarīgi visam uzreiz piekrist ko Viesturs raksta, bet atstāt tādu daļu, kur to nesaprotamo-nepiekrītamo noglabāt. Pēc tam noderēs, kaut kad. Un blogs ir vienkārši fantastisks. Vislielākais paldies, Viestur, par iespēju katru nedēļu(!!!!), par brīvu(!!!!) apskatīties dziļāk, vai tās būtu cilvēku attiecības, vai attiecības ar dzīvi, nāvi, vai tas būtu teātris, kino. Bet dziļāk. Interesantāk. Dažreiz gribētos kaut ko par Raini izlasīt, tieši par lugām. Nesen klausījos mūziku no "Spēlēju, dancoju", vēl nepārlasīju lugu, bet tas tā "piesēdās", tādi vārdi..diezgan spēcīgi.
ak tētīt, kas noticis ar blogu un komentāriem!!!?? visi svaigu gaisu vai pa jāņiem salietojušies? neesmu pārliecināta, ka to gribēju redzēt un zināt. ļoti ceru, ka dr.Viesturs iedvesmosies arī no savas vārdadienas un visu saliks pa plauktiem atpakaļ, jo ja tik stabilas lietas, no kurām es cerēju atbildes ir tik irstošas, tad sajūta par dzīvi paliek pavisam čābīga. 