Pa Ziemassvētku brīvajām dienām vairāk ielasījos, ko teicis Zbigņevs Stankēvičs, jaunais katoļu baznīcas vadītājs Latvijā, - ka sabiedrības atdzimšanai (atdzimšanai ! – tātad patlaban tā ir mirusi?) ir godīgi jānosauc prioritātes. Un arī Jāņa Vanaga vārdos – par sevis dāvināšanu. Pamanīju arī kārtējos sarūgtinātās ekonomistes Raitas Karnītes valsts budžeta vērtējumus, kuros pausta neizpratne par to, ko ar šādu ekonomiku nesildošu budžetu īsti grib panākt valdība. Ar tiem sabalsojās maestro Raimonda Paula vārdi, par tautu, kas kārtējo reizi kļūdījusies, ievēlot runātājus, nevis darītājus.
Manai uzmanībai šī gada nogalē nepaslīdēja garām prezidenta Zatlera vizītes Krievijā vērtējumi no nesalaužami taisnprātīgo nacionāļu ierakumiem – tur, protams, neiztrūka Latvijas pārdošanas paranojas bez kādas pozitīvas un atbildīgas alternatīvas. Un vēl es jau pasen pamanīju pazīstamā ārsta Kļavas un tikpat pazīstama advokāta Vonsoviča prasības atjaunot nāves sodu kā sodu.
Ir teorija par likumsakarībām, kuras eksistē sistēmās. Principā ir skaidrs, kā jāiedarbojas, lai sistēma gribētu augt. Un skaidrs ir arī pretējais – kādi faktori liek sistēmai samazināties un mirt. Šeit ne par visu (par to vairāk ir sadaļā „Organizāciju konsultēšana”), tikai par pašu svarīgāko un bazālāko sistēmu kopāturēšanās principu – piederību. To pašu, kurš nosaka, ka – „sistēmā visi ir vienlīdzīgi”.
It kā jau pašsaprotami, nu jā - vienlīdzīgi, protams, kas gan te tik īpašs un nesaprotams? Tomēr ir jau gan īpašs un nesaprasts un to mēs ieraugām tad, kad sastopamies ar mēģinājumiem kādu no sistēmas daļām padarīt par „vienlīdzīgāku” nekā pārējās. Visspilgtāk tas izpaužas, ja mēs kādu nogalinām un darām to saskaņā ar likumu. Saskaņā ar kādu vienošanos starp vienlīdzīgākajiem. Nevajadzētu aizmirst, ka mūsos visos eksistē tādi šausmīgi psihes spēki, kas tad, ja tiem izdodas izlauzties no dziļumiem, izpaužas kā pedofilija, incests, nāves dziņa, kanibālisms un visas iespējamās vardarbības formas. Tie, kam laimējies (jo nav bijis īpaši jāpiepūlas, lai visu šo ārprātu noturētu sevī) cenšas būt vienlīdzīgāki par tiem, kam tas ne sevišķi labi izdodas. Pirmajiem šķiet, ka ne tikai viņi ir labāki un vienlīdzīgāki par otrajiem, pirmie iet vēl tālāk – viņi iedomājas, ka drīkst neveiksmīgajiem atņemt dzīvību.
Piederības princips nosaka, ka gan pedofili, gan visbriesmīgākie slepkavas ir piederīgi sabiedrībai, kurā tie dzimuši. Un šo piederību pamato ne tikai formālā piedzimšana tajā. Šie cilvēki, paši to neapzinādamies, mums kaut ko dod – kaut vai informāciju par to, cik briesmīgs var būt cilvēks tad, ja tā psihes primitīvākās struktūras sāk dominēt pār attīstītākajām. Šie cilvēki liek mums padomāt par sevi un to, kas mūsu galvās slēpjas.
Taču, ja esam tik paštaisni kā kolēģis Kļava, tad zaudējam spēju saprast, ka tas slepkava vai pedofils cieš par mums – par tiem, kam nosacīti veicies. Par to, ka viņi to dara, mums ir jānoliec galvas šo nelaimīgo un briesmīgo cilvēku priekšā.
Mums viņi ir jāizolē no sabiedrības, jo šī ir sabiedrība, kura prioritē attīstības principu. Bet mēs nedrīkstam viņus nogalināt – turklāt nevis viņu dēļ. Viņiem nāve varbūt ir pat atvieglojums. Mēs nedrīkstam viņus nogalināt sevis dēļ. Un sabiedrības interešu dēļ – viņi ar savu dzīvi stāsta mums par mums. Un ja mēs par to negribam dzirdēt, tad pārceļamies dzīvot nereālistiskā pasaulē. Šajā pasaulē mēs regulāri sastapsimies ar visu, ko esam nolieguši, centušies izstumt un ko esam likumīgi noslepkavojuši. Visas šī lietas mūs vajās – un jo vairāk no tām izvairīsimies un negribēsim redzēt, jo vairāk vajās.
Šajā pasaulē mēs gribēsim saprast un pieņem tos, kuru žēl. Bet no tās tiks izraidīti tie, uz ko dusmas, par ko riebums, no kā bailes. Ja notiek šāda sadalīšanās derīgajos un nederīgajos, tad tiek salauzts pats dziļākais sistēmu funkcionēšanas pamatprincips – mēs visi esam piederīgi mums pašiem. Un šāda sistēma tādēļ zaudēs enerģiju un spēkus, jo būs sevī un savās iekšējās nepieņemšanas cīņās vērsta un nespēs pievērsties ārējām pasaulīgi objektīvajām attiecībām. Nespēs cīnīties ar ārējiem izaicinājumiem. Nespēs strādāt, lai tos saprastu. Vaidēs, ka tie (ārpasaule) mūs nesaprot, domājot, ka tāds tās pienākums – saprast un rūpēties par nabaga mazo un sevī ieslēgto sistēmu, kas vēl nav ieraudzījusi, ka pasaule ir daudz lielāka par personisko nabu.
Otra situācija, kura lauž Latvijas sabiedrības sistēmu un kura duras man acīs šobrīd, ir vaidas par to, ka pietiekoši netiek respektēti latvju uzņēmēji, kuri, redz, vairs neredz jēgu kaut ko darīt uzņēmējdarbības jomā. Jo nodokļi utt... Manuprāt, tieši uz uzņēmējiem ir vērsti arhibīskapa Stankēviča vārdi par prioritātēm. Uzņēmēji nav nez kāda tur izredzētā kasta. Viņi ir tā sabiedrības daļa, kas atbildīga par ekonomiku. Un kam sabiedrība nodevusi lielu daļu savu materiālo resursu, lai tie tiktu vairoti. Viņi ne ar ko nav svarīgāki par tiem, kas sēž cietumos. Bet viņi, protams, ir jāatzīst tāpat kā cietumnieki. Viņi ne ar ko nav sliktāki par tiem.
Primārās kapitāla uzkrāšanas vai valsts izlaupīšanas etaps – kā nu katram to gribas aprakstīt – ir beigušies. Un tagad mums jāpieaug un jāpasaka vispirms sev skaidri un gaiši – es esmu atbildīgs par visu to, kas man pieder. Un man jāsamierinās, ka tad, ja man piederošais nedod augļus, tad tas nonāks tādas personas rokās, kas augļu gūšanu garantēs. Mēs nevaram vairs ilgāk lidināties ilūzijās, ka resursi rada resursus paši no sevis. Lai tas notiktu, ir smagi jāstrādā.
Ja tev šodien ir izdevies kaut ko saspekulēt, tad tā ir tava jaunā atbildība – likt jauniegūtajam dot augļus. Bet ja tas nenotiks, tad tev atņems. Labāk būtu, ja tu pats atdotu citam, spējīgākam.
Ja kāds saka, ka uzņēmēji ir diskriminēti, jo valsts budžets tos, redz, nesilda, tad man gribētos tos pretstatīt citai tikko minētai grupai – cietumniekiem. Un padomāt, cik tie tiek sildīti. Tipiski ir, ka uzņēmējiem šķiet, ka viņi ir vienlīdzīgāki par cietumniekiem. Šāda pārliecība lauž sistēmu.
Iedomāsies ģimeni, kurā ir gan bērni, gan veci, gan slimi cilvēki. Tiklīdz mēs pieņemsim, ka, piemērām, darbaspējīgie ir vairāk vērti un tādēļ vienlīdzīgāki par citiem, tā pazaudēsim svarīgus vēstījumus. Tos, kurus dod bērni – ka daudz kas ir jādara bez algas – jāmācās un jāsaprot vecāku pieredze. Un tos, kurus dod veci cilvēki – ka „dzīvi nodzīvot vajaga prast, tā ir gara un vienmēr par īsu...” Un tos, kurus dod invalīdi. Psihiski slimie. Noziedznieki.
Dabā nav morāles, tā ir tikai kultūrā. Bet mēs nedrīkstam dabu uzskatīt par pārāku par kultūru un otrādi arī nē. Tām ir jāpastāv kā viena otrai subordinētām sistēmām. Vienai jāciena otra, bet kultūrai jābūt tai, kas atzīst dabu. Un kas dabu vada, nevis otrādi.
Patiesībā jau viss šis piederības princips atspoguļo mūsu attieksmi pret nāvi. Ja mūs, no vienas puses, vada naiva ticība, ka mirušie nevar piederēt sistēmai, tad mēs savus ienaidniekus gribam nogalināt un izraidīt ārpus tās. Bet cilvēce taču ir sakrājusi zināšanas par to, ka nogalinātais kļūst par vistuvāko. Kas nozīmē tikai to, ka nogalinot – vienalga, ar likuma spēku vai bez – mēs padarām savu upuri par vistuvāko no visiem cilvēkiem uz pasaules. Mēs būsim spiesti par viņu domāt, ar viņu sarunāties. Par viņu sapņot , un viņam taisnoties. Un tā vietā, lai izraidītu, mēs noliegto padarām par vissvarīgāko dzīvē. Savā ziņā tā piepildās princips – ja tu kaut ko nesaproti, tad tas, nesaprastais, tevi vajās, kamēr tiks saprasts.
Nu un tad mēs cīnāmies. Ar sevi pašu, kā Čaka Palanjuka „Cīņas klubā”. Vai kā Raiņa Lāčplēsis, kura cīņa ar savu ēnu – Melno nav beigusies utt... Man šķiet, ka prioritāte ir nācija kā vienots veselums. Katra balss ir svarīga. Vērtība ir viss, ko mēs sakām. Nesadzirdētie ir gan pazaudētie, gan vissvarīgākie.
Un šeit ir vēl kāds svarīgs grauds. Ja nozīmīgs var kļūt ar nāvi nevis ar dzīvi, ja tāds ir sistēmas likums, tad tie, kam būs kas svarīgs sakāms, tie centīsies mirt. Ja jāpievērš uzmanība kaut kam svarīgam, tad par nāves cenu. Jeb – nozīme ir tikai tām idejām, par kurām kāds ir gatavs mirt. Ja tiek izrunāts kaut kas, par ko neviens nav miris, tad tam nav nekādas nozīmes. Līdz ar to mirušo pasaule no vērtību viedokļa kļūst svarīgāka nekā dzīvo pasaule.
Un vēl – par pašnāvības (arī neapzinātas) nozīmi. Tu vari nepūlēties kaut ko noformulēt verbāli. Tu vari nespēt izraut no zemapziņas dzīlēm savas sāpes. Tu vari atteikties no šīs atbildības un mierīgi „pielikt sev roku”. Tajā brīdī tu atsakies no savas atbildības sistēmas priekšā, bet sistēma nevar atteikties no atbildības par tevi. Viņa nevarēs neizlietot resursus, lai saprastu – par ko ir šī nāve? Ko viņš teica, aizcērtot durvis?
Mums ir jāstrādā, lai saprastu daudzās nesaprastās nāves. Kamēr neesam sapratuši, nevaram iet tālāk. Un jo mazāk paliek to, kas pūlas saprast, jo grūtāk. Bet nāve nedrīkst būt svarīgākā lieta dzīvē, citādi izzudīs dzīve un izzudīs latvieši. Tādēļ pašnāvībai jābūt aizliegtai un aizliegtai jābūt durvju aizciršanai. Varbūt nemaz nebija tik slikta ideja, pašnāvniekus glābāt ārpus iesvētītās kapsētas žoga.
Šķirstu Latvijas Vēstures institūta 2000. gadā izdoto grāmatu – „Latvija 19. gadsimtā.” Deviņpadsmitais ir īpašs latviešiem, tas tiesa. Šeit gan tikai par kaut ko it kā marginālu, kas tajā grāmatā iekšā – par demogrāfiju, kas kā svarīga tēma arī ienākusi publiskas apspriešanas lokā sakarā ar norisēm tikko iesāktajā – divdesmit pirmajā gadusimtā.
Izrādās, 13. gadsimtā, pirms vācu kristiešu ofensīvas, tagadējās Latvijas teritorijā varētu būt dzīvojuši ap 250 – 350 tūkstošu cilvēku. Tik neliels skaitlis, salīdzinot ar šodienas divi komats cik tur miljoniem. Šī diference ļauj saprast, ka ne jau nu tagad latvju tautai tie grūtākie laiki – tikai dažus desmitus gadu atpakaļ Latvija ir bijusi blīvāk apdzīvota kā šobrīd. 1550. gadā Latviju apdzīvojuši vien 404 000 iedzīvotāju – apmērā puse šodienas Rīgas. Un 1897. gadā, kad pirmo reizi ir rīkota kaut cik metodiski pareiza tautas skaitīšana, Latvijā ir dzīvojuši jau 1 900 000 iedzīvotāju. Tomēr latviešu ir bijuši tikai 68,3% no tiem, tas galvenokārt uz pilsētnieku rēķina, jo tajās jau dzīvojuši 37,3%.
Varētu minēt vēl daudzus skaitļus. Tomēr diezin vai tas ir vajadzīgs, lai pamatotu trīs skaidrus secinājumus. Pirmais – iedzīvotāju skaits Latvijā pēdējā tūkstošgadē pieaug. Otrais – tas pieaug lēnāk, kā varētu pieaugt un kā tas ir pieaudzis citās Eiropas valstīs. Trešais – migrācijas radītās nacionālās disproporcijas nav radušās tikai 20. gadsimtā, tās ir kā tāds atsevišķi analizējams virsslānis latviešu nācijas lēnajai, bet noteiktajai izaugsmei. Vajadzētu pamatīgāk pētīt, bet domāju, ka šo dinamiku rada tieši tas, kas tagad. Sistēmas pamats ir salauzts, bet ne tik ļoti, lai nācija izzustu. Dabiskais pieaugums joprojām kompensē tautas nespēju izveidot tādu virsslāni, kas intelektuāli varētu vadīt tās veselību un izaugsmi.
Es ne velti še par demogrāfiju. Tieši dzimstība, bērnu skaits ģimenēs un bērnu mirstība parāda, cik lielā mērā dzīve sistēmā uzvar nāvi. Nācija, kas izmirst, dzīvo tajā – nāves pasaulē. Nedomāju, ka uz latviešiem tas attiecas kategoriski un neatgriezeniski. Tomēr mūsu joprojām mazais skaits uz pārdomām vedina. Šajā stāstā ir arī pozitīvas notis. Jūdu, kad tie izgāja no Ēģiptes, bija vien 600 000. Šodien jūdi ir viena no pasaules vadošajām nācijām. Bet tā tas ir tādēļ, ka Mozus tiem deva pamatlikumus, kas jāvēro, lai neizzustu, neskatoties uz neko.
Katra balss ir svarīga – tai būtu jābūt prioritātei. Un mums būtu jādomā par katru bērnu, kas dzimis nācijas klēpī. Nevis par viņu skaitu, un ko tie varētu dod, bet – par katru no viņiem kā par individuālu un dzīvu, bet nāciju tālākveidojošu stāstu. Ja varēsim pieņem arī visšausmīgākos stāstus, nācija augs. Tā augs, ja varēs pārdzīvot nāvi – tādu, kādu es šajā mājas lapā zīmēju, un vēl briesmīgāku. Demogrāfija stāsta, ka cīņa notiek, sīva. Bet ne bezcerīga. Laimīgu Jauno gadu! Un – katra balss ir svarīga!
Skatījumu skaits: 981 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 4.3/3 |
vai tad nacionalais lv izagsanas posms sodien ir beidzies? ka paliek ar valsts akciju sabiedribam un tiko ka velesanas parsvaru guvuso partiju ieliktenu nomaina atbildigakajos postenos pec partiju piederibas - dalit nodoklu naudu? jaa, danija ir viena no pasaule atzitakajam valstim pec dzives limena(2 divas - somija un sveice). uznemeji maksa nodoklus un piekrit ka nodokli ir augsti, sporta masinam pat virs 100%. pienemu ka to dara tapec ka redz ka sie nodokli tiek tereti, jeb ka to pareiza izmantosanas veicina talak so nodoklu investesanu, lai stimuletu uznemejiem pelnit vairak. vai tad kads sobrid lv par to doma? vai kads no politikiem kas sobrid ieveleti strada tautas laba, jeb privata, sevis laba? vai valsti veiksmigi var vadit politiki, kas pasi nav spejusi attistit privato biznesu?
Ne pārāk sen lasīju vienas cienījamas psihiatrijas profesores rakstīto, šķiet, 2000. gadu vidū ārstu žurnālā. Psihiatri esot bijuši kaut kur Rietumeiropā un redzējuši, kā tur komandā strādā ergoterapeiti, psihologi, psihoterapeiti un psihiatri. Tad nu viņi devušies uz ministriju un tur pilnām mutēm stāstījuši, ka Latvijā arī visu to vajag, lai taču beidzot būtu jēga... A ministrijā blenzuši stulbām acīm...
Tāpēc kaut kā šķiet, ka ar brēkšanu pēc nāvessoda te nekas nemainīsies. Liels kuģis ir pamatīgi iestidzis, un tas neko nedos, ka kāds uz klāja būs dusmīgs. Tur vajag ledlauzi, kaut sākumā maziņu.
Pati esmu bijusi Somijā vienā speciālā aprūpes iestādē, kaut kad 90. gadu sākumā, tātad pirms 20 gadiem. Tur bija cilvēki ar fiziskām un garīgām kroplībām. Cits piedzimis ar pusi galvas; biju jauna, šausmīgi grūti ko tādu redzēt, kaut biju mācījusies medicīnu. Bet ne tur kāda smirdoņa, nekā. Visi tīri saģērbti, nomazgāti, istabiņās televizori. Personāls kustējās klusi zūzodams, turklāt šī personāla bija daudz. Tiesa, visiem pietika darāmā. Bija tikai viena paliela telpa, kurā bija kādi desmit pacienti, visi kopjami kā mazi bērni. Veselākie pa vienam, pa diviem istabiņās, bet tik un tā ļoti smagi, kuri nekad neizveseļosies.
Šodien zvanīju uz vienu valsts iestādi, jautājumi konkrēti, bet ierēdnis plnīgi nekā nezināja un kļuva par to ļoti dusmīgs uz visu pasauli. Pēc tam pati visu meklēju internetā un pakonsultējos ar kolēģi... tas no citas operas jau, bet tēma apmēram tā pati.
Negribētu tagad teikt, ka ierēdņi vien tie sliktie, bet nedrīkstētu būt, ka valsts pārvaldē vienkārši iet atsēdēt līdz pensijai.
Tieši par spēlīti ir runa - spēlīti, kuru cilvēki un savu jomu šķietamie profesionāļi spēlē nesaprotot dziļākās sakarības, bet tikai izpildot ārējos priekšrakstus. Bet jēga? Bet individuālā redzēšana un atbildība? Tāpēc cienu Kļavu un Vansoviču, ka viņi atļaujas apšaubīt spēlīti nevis brēc "spēlē pēc priekšrakstiem! priekšrakstiem! priekšrakstiem!" Par cerību uz kungiem no rietumiem sēri pasmaidu. Vismaz Rietumiropā spēlīte tiek spēlēta tieši tādā pašā līmenī, vien ar vairāk naudas un smukākām tapatēm, bet meli tie paši.
Dažos punktos es tomēr gribētu iebilst: kādā dzīves posmā pedofilija pilnīgi noteikti nav brīva izvēle, nezinu, vai vispār... Ja no tādas teorētiskas psiholoģijas viedokļa, tad bezgala komplicēts process, dažu skatījumā — jau bioloģiskās psihiatrijas joma. Turklāt saistībā ar Nīderlandē aizturēto puisi ir pietiekami daudz netiešas informācijas, ka viņš ir raidījis izmisuma saucienus. Neviens bērns neraksta garus palagus par bērnu tiesībām, ja viņam nav lielas grūtības, bet to neviens laikus neredzēja un nesaprata. Droši vien priecājās: kāds patriots! Iespējams, ka tad vēl bijām naivi un nebijām izglītoti, bet tagad šis tas ir mainījies.
Avīzes steidzīgi ļaudis nemaz tik daudz vairs nelasa. Varbūt tās ir politkorektas, bet drukātajam vārdam tomēr ir savas prasības. Un kopumā es tā kā nepiekristu, ka mediji ir politkorekti. Kādu laiku nav bijusi iespēja skatīties TV ziņas, un secinu, ka internetā grafisku vardarbību saturoši video ir viena otra Latvijas medija ikdienas maize, bet tos aktīvi jauni cilvēki patērē visvairāk. Labi, ka ir vismaz virsraksts, lai var zināt, no kā vairīties.
Es pilnīgi noteikti nevaru pieņemt saucienus pēc nāvessoda, turklāt tas, kā izskatās, ir diezgan ērti.
Vakar izlasīju, ka ģimenēm, kuru bērnam piešķirta invaliditāte, būs iespēja saņemt divas bezmaksas psihologa konsultācijas. Tas ir vienlaicīgi izmisīgi maz, bet vismaz kaut kāds sākums.
Bet kur var vērsties pusaudzis, kura vecāki ir ar tik lielu garīgā smaguma nastu, kas viņam vienam nav vairs panesama? Kaut kad būs tikai cietums vai hihene.
Par piespiedu psihiatrisko "ārstēšanu" valsts izpratnē varētu runāt gana daudz, bet, manuprāt, tā ir zemē nomesta nauda. Domāju, ka tāda, kāda tā ir pie mums, neko nespēj ārstēt, jo ir cilvēka necienīga: nolēmēt ar antipsihotiskajiem medikamentiem nav nekāda māksla. Domāju arī, ka visi iesaistītie ļoti labi saprot, ka nekas jau nemainīsies, tikai spēlē šo spēlīti. Ir sajūta, ka literatūra par psiholoģiju un kaut cik dziļāka domāšana psihiatru nometnē ir aizliegta ar likumu. Pat "likumpaklausīgo" pacientu ārstēšanas līmenī pirms laika vienā psihiatriskajā klīnikā bija šāda aina: divi psihologi sēž vienā telpā un vienlaicīgi diviem pacientiem veic psiholoģisko testu... tad jau arī ginekologu, urologu utt. apskates varētu veikt klīnku gaiteņos.
Vai tā ir valsts, kas nepiešķir līdzekļus, vai tā ir jomas pārstāvju domāšana, kas neko negrib mainīt, to nezinu (varbūt abi), bet rezultāts ir nekāds. Turklāt nevienu nevar turēt ilgāk par tiesas spriedumu, bet patiesībā tādu cilvēku drīkstētu laist ārā tikai tad, kad viņš tiešām ir izveseļojies.
Tā kā tas noteikti ir arī sabiedrības atbildības jautājums, nevis tikai psihiatrija ar tiesām kaut ko sarunās, bet izskatās, ka Probācijas dienestā kaut kas ir iekustējies uz cerīgāku pusi. Bija atbraucis kāds kungs no Kanādas, kurš bilda dažas lietas, kas, ja tiks ņemtas vērā, varētu ar laiku situāciju uzlabot.
P. S. Ne jau tieši par nāves sodu ir strīds, bet par liekulību, par pastāvošo sistēmu, kura neaizsargā upuri un sabiedrību, kura konkrētu clvēku (juristu un ārstu, tikai šoreiz ne ar lielo burtu) izskatā, izliekas, ka izolē un ārstē. Neviens psihiatrs nesola miermīlīgam, likumpaklausīgam ar šizofēniju vai maniakālo depresiju sirgstošam pacientam, ka viņs tiks izdziedēts. Neviens. Turpretīm noziedznieki tiek izrakstīti no piespiedu psihiatriskās ārstēšanas kā izārstēti... līdz nākošajam noziegumam, kad "ārstēs" atkal.
Piederības princips kopš vissenākajiem laikiem nozīmējis, ka svešinieks tiek kopienā adoptēts, savukārt pat savējais, ja kļust kopienai bīstams, izolēts. Soda jēdzienu teorētiķi pārāk nozelējuši, tāpēc daudz saprotamāks ir pašaizsardzības jēdziens - sabiedrībai ir tiesības pašaizsargāties pret ļaunumu, kurš nav nejaušs vai negribēts, bet konkrētā indivīda (slepkavas, pedofīla) brīvā griba un izvēle. Nav nekādas vienlīdzīgāko vienopšanās, ir slepkavas, pedofīla brīvā izvēle nostādīt sevi ārpus kopienas vienlīdzības likumiem. Kļavas un Vansovica reakcija ir normāla cilvēku, kuri REDZ, reakcija. Jo ko tad redz ierindas pilsonis - lielākoties tikai politkorektus avīžu virsrakstus, ko redz mācītājs - to pašu, ko ierindas pilsonis, un dažs vēl mazāk un šaurāk kā ierindas pilsonis (Vanags jau nu noteikti), bet ārsts vai jurists, kurš noziegumu sekas redz diendienā ir Cilvēks ar lielo burtu, ja izvēlas nevis piemiegt actiņas un apliet realitāti ar melīgu politkorektuma mērci, bet runāt par to un mācīt arī citus netēlot aklos.
Man šķiet, ka Kļava vienkārši netiek galā ar to, ko viņš ikdienā redz. Viņš jau gribētu arī, lai tie vecāki, kuru bērni ir kaut ko salauzuši vai kārtīgi sasituši, noteikti sēž cietumā. Daudz dusmu laikam, ja vien mana diagnostika ir pareiza.
Rodas sajūta, ka tās idejas, ko viņš pauž un kas viņam it kā pašam palīdz, tomēr sevišķi iedarbīgas nav vai arī viņš vēl ir kādā procesā.
Bet viņš ir ļoti simpātisks kā TV raidījuma vadītājs. Ir bijuši neglābjami garlaicīgi intervējamie, bet viņš tik un tā ir ticis galā ļoti labi, arī viņa miers un cieņpilnā attieksme rada pozitīvu gaisotni. Visi P. Kļavas TV kolēģi psihoterapeiti, manuprāt, ir interesantāki, kad viņi ir intervējamā lomā, jo ir diezgan ērmīgi tēlot nezinošo jomā, kur tev pašam ir gana daudz ko teikt.
Priecīgus Svētkus! Un man tāda sajūta,ka ir ko teikt vai par visu. Patiesībā biju ļoti, ļoti,ļoti daudz domājusi par Dr.Kļavas izteikumkiem, jo...manuprāt, viņš ir lielisks ārsts, ne tikai kā profesionālis, bet arī kā intelektuālis - rādot mums to, kā ārstu sabiedrībai tik ļoti šodien pietrūkst - filozofiju, diskusiju, zināšanas citās jomās. Bet par šo... manī diskutē divas balsis. Viena saka - piekrītu Pēterim, jo mani nekas tik sāpīgi un straucoši neuzrunā kā ziņas par pārinodarījumiem bērniem. Es raudu, lasot ziņas, īstenībā pat nevaru tās izlasīt. Raudu vakar skatoties Latvijas Lepnumu, raudu lasot savu jauno grāmatu par izceļotājiem uz Janzēlandi 18gadsimtā, kuru vidū bija arī vientuļi, Anglijai nevajadzīgi bērni, vēlams - meitenes. Mana otra balss saka - piekrītu Viesturam, jo šī raudāšana un uztraukums liek MAN domāt. Par manu ļoti izteikto mātes lomu, kura atkal uzpeldējusi tādā izskatā. Vai es ar tik izteiktu mātišķumu saku, ka es ļoti mīlu savus bērnus - vai tieši otrādi - pildu kādu lāča pakalpojumu, viņus no visa sargādama? Dažus vārdus arī par uzņēmējiem. Te nu gan - esam tiešām aizmirsuši, ka mums dotais dod ne tikai tiesības, bet arī pienākumus. (tas pats par ko runā skolotāji šodien). Atgriezīšos pie Latvijas Lepnuma - Talsu uzņēmējas Olgas, kas ieguva Mecenātes titulu. Un kad viņa teica - dot ir viegli. Jā, viegli, ja saprotam, ka šie Talsu tautas dejotāji, jauna baznīca, beigu beigās - visi, ka dodam ir vajadzīgi mums pašiem- devējiem. UN nevis iet ar apziņu - pats esi vainīgs, ka nevari nopelnīt (jo tautas deju kolektīvas vadītājs Talsos NEKAD nevarēs nopelnīt tik cik Olga), bet iedot naudu un teikt - paldies, ka Tu esi, ka Tu seko saviem principiem un māci mums dejot (rādi mums teātri vai pēti ķerpjus). Atceros, kādreiz par nodokļu lielumu un pamatotību runāju ar kolēģi no Dānijas, kur, kā zinām, nodokļi sasniedz pat 70%. Viņš ar zināmu nožēlu teica, ka nevar atļauties kādu tur sporta mašīnu par ko sapņo, šī milzīgā akcīzes nodokļa dēļ. Uz manu jautājumu par nodokļa pamatotību, viņš brīdi domāja un teica - mēs tomēr izvēlamies tā kā tagad - lai ir nodokļi, bet mēs maksājam par savu bērnu drošību, izglītību, par vecu cilvēku vienlīdzību. Es biju šokā - jauns vīrietis ir ar mieru atdot milzīgu ienākumu daļu par Vienlīdzību!!! Viņš teica tieši tādus vārdus un laikam to mums vajadzētu vēlēties. Tikai nezinu, cik garš ceļš vēl ejams. Bet atkal jau - svarīgāk ir sākt ar sevi:)
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
