Šis rindas rakstu Minskā, agri no rīta, pirms sava semināra kārtējās dienas. Miegs īsti nenāk, kaut arī darbiņš nav no vieglajiem, varbūt tieši tādēļ. Minskā neesmu bijis 32 gadus, kopš laika, kad ar Rīgas Medicīnas institūta basketbola izlasi spēlēju pret Minskas institūtu. No tā laika atceros vien nedaudz – mazu Ļeņina piemineklīti uz milzīgu ēku fona, Staļina un jaunāko padomjlaiku celtnes, nekur nevienas saliņas, kas vēstītu par kaut ko senāku kā sociālisma etaps Baltkrievijā. Tomēr izrādās, ka tas Ļeņins, kurš tur stāv joprojām, ir bijis pats lielākais visā bijušajā PSRS.
Toreiz man nebūs bijis gana daudz laika, lai klaiņotu par pilsētas vēsturisko daļu. Tagad redzu, ka šis tas ir gan saglabājies, lai arī 2. Pasaules karš ir nopostījis gandrīz visu. Dažas interesantas 17. gadsimta celtnes tagad ir brīnišķīgi atjaunotas, līkumainās Svisločas upes krasti glīti nostiprināti un dažviet mākslīgi paplašināti. Cilvēki, varbūt pateicoties saulainajam laikam, smaidīgi, nekur neredz nekādas depresivitātes pazīmes. Visur ir ārkārtīgi tīrs, dažviet tas šķiet pat nedabiski – piemērām autoostas uzgaidāmās telpas grīdas flīzes tiek nemitīgi uzkoptas, tur nekad nav neviena gruzīša.
Pēdējos desmit gadus Minskā ir sacelts, šķiet, daudz vairāk kā Rīgā. Mājas, protams, daudzstāvu, bet tās nevar saukt par neglītām vai slikti uzbūvētām. Gribi vai negribi, saimnieka rokas klātbūtni nesajust nav iespējams. Tāds kā plānveidīgums visur, koordinētība. Baltkrievi lepojas, ka viņiem nekas nav sabrucis, salīdzinot ar Krieviju vai Ukrainu, arī kolhozi strādā. Pārtika viņiem tiešām ir lieliska, visi vietējie ražojumi, kurus pārsvarā cenšos lietot uzturā, garšo pārsteidzoši labi. Veikalos arī vietējo zīmolu rūpniecības ražojumi, kuriem gan netuvojos. Vadošo Rietumu zīmolu tikpat kā nav, rūpniecības preču veikalos tāds sortiments kā mūsu tirgos, kuros gan sen neesmu bijis – varbūt tur nemaz vairs neved preces no Polijas, Turcijas un Ķīnas?
Vizuālie iespaidi, kuri nevar paslīdēt garām neviena iebraucēja acīm, ir tik spēcīgi, ka liek aizdomāties – varbūt Baltkrievijas modelis ir tas, kas daudz labāks par mūsējo - šodienas bēdu stāstu? Lai arī cilvēki tāpat kurn par mazajām algām, viņi nav masveidā aizbraukuši, kā no mums. Tiesa – viņiem nav nemaz tik vienkārši aizbraukt. Bet – vai brīvība darīt visu, kas ienāk prātā, postpadomju cilvēkam tiešām ir tas labākais, ko var ieteikt? Nāk prātā arī Rietumu intelektuāļi, kā Romēns Rolāns, kas tika atvesti uz Padomju Savienību un kam elpa aizrāvās no sociālistiskās grandiozitātes tik lielā mērā, ka tie nespēja ieraudzīt un izjust iekšējo – padomju nebrīvību. Viņiem, gluži kā man šobrīd, kaut kā vairs nešķiet, ka tieši brīvība ir vissvarīgākais. Jo neviens jau nedomā par to, cik svarīgs ieelpojamais gaiss, kamēr šī gaisa netrūkst.
Baltkrievijā nostiprinās gan privātā uzņēmējdarbība, gan privātīpašums. Korupcija tādās izpausmēs kā Latvijā praktiski nav un par to rūpējas nevis kāds novēršanas birojs, bet gan pats Prezidents. Jokdari gan saka, ka tas tādēļ, lai viens pats visu savāktu un gan jau tur ir liela daļa taisnības. Kaut kur lasīju, ka Lukašenko personīgā bagātība tiek lēsta ap 2 miljardiem dolāru vai eiro, kāda nu tur liela starpība.
Minskā joprojām ir redzams tas fenomens, kas Latvijā izzuda pirms 20 gadiem – garlaikotās, nelaimīgās, uz pircējiem aizvainotās un uzsprāgt gatavās pārdevēju sejas. Viņas ir galvenās lielajos, laikam jau tomēr valsts veikalos, nevis pircējs. Dzīvoju Staļina laika mājas dzīvoklī puskvartālu no galvenā – Neatkarības laukuma ar Ļeņinu. Mani viss apmierina, tomēr ja būtu jaunāks, droši vien ceptos par to, ka tek visi krāni, apkure nav regulējama un strādā pārāk labi – jātur vaļā fortočkas, tādēļ ātri dabūju iesnas. Sienās neviens kontakts neturas stabili un ārdurvis ir apvilktas ar brūnu dermantīnu vates iepakojumā. Šīs detaļas liek domāt, ka droši vien par apkuri un ūdeni nav jāmaksā pēc skatītāja rādītājiem. Tomēr arī kaut kāda pašcieņas deva visā tajā – dzīvoklis tiek izīrēts tāds kāds ir, necenšoties pēc eiroremonta par katru cenu un pazaudējot kaut kādu, lai arī padomisku, tomēr interesantu kultūrslāni, kurā ilgstoši dzīvot, protams, negribētos. Kurš asociējas arī ar šausmīgo, bet priecē, ka šodien uz to iespējams palūkoties neitrāli un veselīgi, kā kādā padomju sadzīves muzejā.
Kas attiecas uz politiku un ekonomiku – es nevaru tajā neko izvērtēt, jo vienmēr raugos no visām pusēm un tādēļ nekad nenonāku pie tā, ko varētu saukt par manu vienīgo viedokli, vai manu skatījumu, tādēļ daži saka, ka politikā es „neredzu laukumu”. Tomēr diezvai ir kāds cits gudrinieks, kurš šodien varētu viennozīmīgi pateikt – ilgtermiņā labākais būs Baltijas valstu vai tomēr Baltkrievijas modelis, kā dzīvot pēc PSRS sabrukuma. Vai tā Eiropa, kuru esam ieguvuši par iznīcinātās padomju rūpniecības un lauksaimniecības un aizbraukušo cilvēku cenu, tiešām ir tik vērtīga, lai tādu maksātu? Varbūt tas kapitālisms, kas Baltkrievijā veidojas uz poskomunistiskā feodālisma ķermeņa, savulaik būs dabiskāks, stiprāks un nacionālāks?
No Minskas citādi izskatās arī Ukrainas un Krievijas notikumi. Šķiet, baltkrieviem nav nekādu ilūziju par Krieviju un Putinu. Tomēr viņi zina, ka krievi ir to lielākie tirdzniecības partneri, tādēļ oficiālā TV atskaņo Kremļa viedokli. Tomēr šeit, tāpat kā padomju laikā, jūtama tā dubulto standartu atmosfēra, kurā dabiski ir tulkot, kā kas, publiski izteiktais būtu jāsaprot. Kas attiecas uz ukraiņiem, tad tie šeit tiek vērtēti kā pārsteidzīgi, pustraki un neapdomīgi. Nevar teikt, ka Kijevas viedoklis šeit netiktu atspoguļots masu informācijas līdzekļos – var nojaust apmērām to pašu, kas tiek stāstīts mums Rīgā. Tomēr šeit šī eiropeiski liberālā patiesība tiek pasniegta ne tik histēriski, kā vienmēr pārcentīgo, bet dziļākos kontekstus ne vienmēr saprotošo latviešu zemē. Šeit cilvēki jautā – ar kuru vietu tie ukraiņi domā, kā viņi taisās dzīvot tālāk tajā vietā, kuru Dievs viņiem devis? Un baltkrieviem šeit nav optimistiskas atbildes. Tiek pat ironizēts, ka Ukrainu vajadzētu nodot Baltkrievijas pāraudzināšanā, un tā nav oficiālā Lukašenko retorika. Izglītots baltkrievs ir reālpolitiski domājošs. Tajā pat laikā savas valsts neatkarība tam ir svarīga un pašsaprotama. Šis izglītotais un visumā skeptiskais baltkrievs pat nedaudz lepojas ar savu prezidentu tagad, kad tas izsakās par Ukrainas un Krievijas notikumiem ļoti nosvērti un cienījami. Viņš saka, ka laikam jau stratēģiski Lukašenko nekļūdās.
Visi šie iespaidi nav radušies stundām ilgās sarunās ar baltkrievu politisko vidi. Tie paši no sevis rodas, pastaigājoties pa Minsku, pasērfojot cauri gandrīz 50 pieejamām TV programmām un parunājoties ar mana semināra dalībniekiem. Man nebūtu ienācis prātā, ka tas, kas redzams no Minskas, var būt tik atšķirīgs kā, skatoties no Rīgas.
Vēl ļoti interesanti, ka šeit mani sauc par VIEsturu, ļoti precīzi izrunājot divskani IE, kas lielkrieviem kaut kā nesanāk – viņiem es vienmēr esmu vai Visturs vai Vesturs. Arī mans uzvārds krievu mēlei nav viegls, grūtības ar DZ (Ruzitis vai Ruditis). Baltkrievijā šajā ziņā var justies kā mājās, mana uzvārda izruna nevienam nesagādā nekādas grūtības. Tas ir savādi, jo, lai gan ielu un valsts iestāžu nosaukumi tiek rakstīti arī baltkrievu valodā, saziņā krievu valoda ļoti dominē, lai arī baltkrieviski runāt kļūstot arvien stilīgāk. Tātad šeit tā tomēr nav īsti krievu kā lielkrievu valoda, kuru dzirdu Rīgā, tajā ir spēcīga baltu ietekme. Daudz kur var redzēt baltkrievu vārdu – dzerzavnij (valsts – ģenitīvā). Krieviem ir Ģeržava, kas skan daudz nacionālistiskāk un kareivīgāk nekā Gosudarstvo. Varbūt Dzerzava ir kāda slepeni eksistējoša baltu lielvalsts?
Būt šodienas Baltkrievijā un nedomāt par patriarhālo elementu laikam nav iespējams, sevišķi man, kas tik daudz uzsvēris Tēva lomas nozīmi. Lukašenko noteikti ir tāds, nācijas Tēva tēls, ne tikai vizuāli un retorikā. Ari savos darbos, un tos nevar neredzēt, viņš ir tāds. Pie mums daudz kritizēts, mehāniski pārņemot Rietumu viedokli, no kura raugoties patriarhāts un feodālisms ir kaut kas pārdzīvots un nemoderns.
Tomēr arī baltkrievi uzskata sevi par dzīvojošiem matriarhātā, galīgi nevar teikt, ka Mātes un Tēva lomas viņu ģimenēs un sabiedriskajā dzīvē būtu simetriski izvietotas. Tomēr tāds, redz, valstisks patriarhs viņiem, Lukašenko. Nu nevaru es iedomāties, ka Latvijā tāds varētu rasties un nostiprināties, mums labākajā gadījumā ir Lembergs. Bet es nevaru arī viennozīmīgi pateikt, vai tas labi vai slikti. Jo ar patriarhiem ir tā, ka milzīga nozīmē ir viņu personiskajām īpašībām, izšķiroša. Šķiet, ja Lukašenko būtu Janukoviča vietā, nekas tamlīdzīgs ar Ukrainu nebūtu noticis. Bijušais Ukrainas prezidents ir bandīts, nevis valstsvīrs, tas tagad redzams. Der ieklausīties Lukašenko kritiskajos vārdos par savu bijušo kolēģi, kurus še citēju pēc atmiņas – „tev bija jāņem rokās automāts un jākrīt par dzimteni. Vienreiz tāpat jāmirst, bet svarīgi, ko par tevi teiks tavi bērni un bērnubērni.”
Mūsu vienīgais valsts līmeņa patriarhs ir bijis Kārlis Ulmanis. Joprojām nevaram pateikt, kā tautai viņu būtu jārekomendē vērtēt. Un diezvai daudz būs tādu, kam nešķitīs dīvaini Ulmaņa vārdu pieminēt vienā sakarā ar Lukašenko un Janukoviču. Tomēr viņiem ir kas kopējs. Un laikam jāpaiet vismaz simts gadiem, lai novērtētu šo vīru ieguldījumu savu zemju vēstures griežos. Šodien vēl joprojām iespējami gaužām polāri vērtējumi.
Mani aizved arī uz Nacionālo operu – 1939. gadā celtu ēku, nesen remontētu – manuprāt gaumīgi un kvalitatīvi. Tomēr interesanti izskatās zeltīti ornamenti ar sirpi, āmuru un rudzu vārpām tajos. Taču būtu briesmīgi, ja šīs vēstures un kultūras liecības būtu iznīcinātas un aizstātas ar kaut ko eiropeiskāku.
Rāda tādu interesantu salikumu – otrajā daļā Ravēla baletu „Bolero”, 1984. gada (tad es beidzu RMI) iestudējums. Tomēr – vai tas ir novecojis? Diez vai, sevišķi jau uz tagadējā brāļu kara sliekšņa kaimiņos. Dejotāji man patika. Viņu tērpi gan ir tikuši modernizēti (un tas ir izdevies), tomēr priekškars ar Pikaso „Gernikas” elementiem varbūt arī kalpo visus šos 30 gadus, taču noteikti nav slikts.
Bet pirmā daļa labi sasaucas ar mana semināra tematiku – „Starp Mātes un Tēva varām”. Uz skatuves dzīvo Rimska – Korsakova „Nemirstīgais Kaščejs”. Dekorācijas un kostīmi kā no šausmu filmas, gan baisi, gan komiski, balansējoši uz bezgaumīgā robežas. Arī izpildījums diži nepārliecināja, operas zvaigžņu šeit nav. Tomēr es guvu iespēju atcerēties krievu pasaku un painterpretēt to, tas ir ļoti interesanti. Pasaka ir brīnišķīga, to varētu uzvest arī kā modernu attiecību drāmu gandrīz vai Bergmana stilā. To es saku pilnīgi nopietni, tas ir liels atguvums man, Kaščejs un viņa meita, Ivans – koroļevičs un Carevna – Ņesravņennaja Krasa.
Seminārs norisēja dziļi. Jāstrādā bija nopietni, arī pa naktīm, tajā skaitā miegā. Augusta beigās turpināsim, par Dzemdi. Arī šeit tā parādījās, bet tikai nedaudz, toties spilgti. Viss vēl nav nogūlies, bet ir pārliecība, ka no Baltkrievijas braucu mājām bagātāks, kā aizbraucu.
Jānobeidz ar Markesu, kā gan citādi, ja jau tāds nosaukums šim ierakstam. Bet varētu arī ar Bulgakovu beigt tur, kur viņš sāk – pie Patriarhu dīķiem. Labāk tomēr ar Markesu un viņa Patriarhu, kam apkārt liesmo revolūcija, bet viņš kaut kur paguļ un paklīst pa savas pils gaiteņiem (ja ne viņš, tad vismaz spoks, viņam līdzīgs). Viņam nav viegli ar milzīgo trūci – tas tāds noslēpums, kas tajā trūcē iekšā? Vai tikai kāds apzarnis, vai arī zarnas daļa, gatava jebkurā brīdī iesprūst un izsaukt zarnas atmiršanas simptomus un smirdošu nāvi?
Protams, patriarhi priekš tam ir, lai viņus aizslaucītu vēsturē. Tomēr ne jau automātiski. Viņiem jāklīst pa savu piļu gaiteņiem ar kaku pilnām trūcēm, kamēr demokrātija nenoliek savu eksāmenu un viņus neaizslauka. Nevis lai aizvietotu ar jauniem patriarhiem, bet lai iedibinātos Olimpa kārtība.
Gladiola, bet varbūt Tavs vīrs ir salasījies sieviešu žurnālus vai kur citur dzirdējis, ka tādam mazulim ļoti ir vajadzīga māte utt.
Visa tā jaunā psiholoģija tagad, ka teju līdz 3 gadiem mammai vajadzētu būt mājās utt., un cilvēki sabīstas, ka tik bērnam kaut kas nenotiek. Esmu dzirdējusi stāstus, ka šādi izglītojušās vecmāmiņas dara to pašu, jo, redz, par radio stāstīja par drošo piesaisti, kas vajadzīga.
Tev pašai jājūt, ko bērnam vajag un cik viņam Tevi vajag, un Tavs pulkstenis ir vispareizākais. Pasaki to tā gudri arī vīram. Tev ir čujs un ņuhs, bet viņam šajā gadījumā tikai kaut kāda aptuvena poņa.
Gladiola, varbūt jums vienkārši vajag laiku, lai pierastu pie savām jaunajām lomām un saprastu, ka nespēlēsiet tieši tās un tieši tā, kā otrs vēlas. Varbūt viņa tēvs vilka māti pie sevis. viņš no tā šķietami cieta un tāpēc tagad domā, ka tēvam kaut kas jāupurē...
Marī, Tev ir taisnība par tām lomām. Kad pajautāji par vecāko dēlu un viņa lomu, tad aizdomājos, ka šobrīd vispār bieži nepamanu, ka man kau kāds vecākais dēls ir. Es nezinu, kādu lomu viņš spēlē. Bet vīrs, kas citādi ir normāls vīrietis, ir pasludinājis, ka zīdainim tagad uz mani ir kaut kādas ekskluzīvas tiesības. Es īsti nesaprotu, vai tas aiz riebuma, vai bijības pret šādu paša izveidotu jauno pāri, bet viņš neuzdrošinās/negrib par mani neko zināt. Man vienu dienu no tā uznāca histērija šī vārda burtiskā nozīmē. Vismaz par mani Mikimausim taisnība...
Lai arī cik absurdi, arī uzurpatorā un viltvārdī ir Tēva aspekts, jo viņš, kaut sūdīgi, tomēr kaut kādu saimniecību uztur. Tur ir cūcības, manipulācijas, neģēlības, bet ir arī saimniecība. Man savulaik bija grūti lasīt, kā Dāvids nezamačī Saulu, bet tagad saprotu: viņš neuzdrošinās pacelt roku pret Tēvu ― Dieva ieceltu ķēniņu. Un par tām sistēmām, kurās esmu bijis, kuras esmu daudz nolādējis, pēdējā laikā arvien vairāk redzu, ko no turienes esmu tomēr iemācījies, un viskaut kas noder.
Es nedomāju, ka tāpēc jāļauj visiem draņķiem valdīt, tomēr jāzina, ka vietā būs jāliek kaut kāda kārtība ar pilnu atbildību, un tas ir tas, kas tagad pie mums kaut kur plēn gaisā.
Vai arī šitāda shēma: mums riebjas uzurpatori, uztaisām vienā naktī apvērsumu, visiem mērgļiem pārgriežam rīkles, un tagad esam brīvi, varam taisīt visu, kā gribam. Un tad uztaisām tādu pašu autoritāru režīmu. Ir jābūt kaut kam, kas garantē, ka uztaisām tomēr labāku, tātad kaut kas jāmācās no iepriekšējā režīma, nevar visu noslaucīt.
Bryuver, nemāku tajā sistēmā tēvu ieraudzīt - tas ir kā Hamletam pateikt, ka Klaudijs ir viņa tēvs un viņš uz vārda notic. Manā uztverē tas ir viltvārdis, kas nogalinājis tēvu un brāļus un varbūt vien kaut kā centies viņus imitēt.
P.S. Un vēl man liekas, ka ar to feodālisma/padomisma un citu režīmu absolūtu aizslaucīšanu jeb Tēva nogalināšanu ir ne tikai tas, ka Tēva pieredze tiek anulēta, bet nekad nav ieraudzīta Tēva attieksme, atbildība par rezultātu. Es daru tāpēc, ka man liek, nevis tāpēc, ka man vajag rezultātu. Kas notiks, kad man nebūs vairs tā, kurš “liek”? Nedarīšu? Tāpēc jau ir tik daudz zagšanas. Nu, bet jāturpina no tās vietas, kur esam.
Nu, re, man jau bija aizdomas, ka Gladiolai vajadzēja kādu praktiskāku vārdu.
Par to padomjveidīgo domāšanu un sistēmu, utt. Tur gan man liekas, ka diez vai būs tā, ka pilnīgi neko nevar paņemt, jo tad sanāk tas pats, kas sarkanā revolūcija, Tēva nogalināšana, un visa sākšana no nulles, vēlreiz ejot to pašu ceļu, ko Tēvs jau nogājis. Un tagad Latvijā ― vai tad nav baigi daudz formalitāšu un autoritārisma pazīmju? Gandrīz katru reizi, kad nāk klajā kāds likums vai Ministru kabineta noteikums, jau vari sagaidīt, ka kaut kas maksās dārgāk, atkal kaut kas tiks ierobežots, un nevis kopējam labumam, bet vai nu lielo algām vai nesaprātīguma dēļ. Un vēl ar lielāku centību, nekā padomjlaikā.
Tas, protams, nav tas, ko vajag paņemt no padomju sistēmas (taisni otrādi, to vajag neņemt). Bet tas, ko no tādām sistēmām var un vajag paņemt, iespējams, ir tas, ka tur iemācās strādāt. No tevis prasa, prasa termiņā, prasa rezultātu. Un normāls impulss uz brīvību ir tad, kad tev pielec, ka tu taču pats esi tas, kas visu to darīji; tu taču pats zini, ka jābūt rezultātam un pats to vari arī panākt. Priekš kam tev to kaklakungu? Viņam nav “vidņeje”, jo viņš nav uz vietas. Un jā, piekrītu, tad, kad aiziet, tad, protams, atklājas, ka visu atbildību vēl nebiji redzējis, un tad drusku jāiztur, reizēm vemjot vai diršot.
Tas pats ir redzams arī filmās par dažādām bēgšanām no cietuma, piemēram, "Bēgšana no Šaušenkas". Patiesībā visgrūtāk bija tiem, kas pēkšņi kļuva brīvi, jo tika atbrīvoti. Cilvēks, kas tam visam bija iekšēji un arī visādi citādi aktīvi gatavojies, tika galā veiksmīgāk.
Mums tagad Latvijā ir parādījusies jauna psihologu aprūpējamā grupa: sievietes, kas ir bijušas seksa verdzībā. Bet viņas jau savā ģimenē ir izaugušas kā verdzībā. Viena lieta ir viņas dabūt atpakaļ uz Latviju, bet pavisam kas cits ir tas, kas notiks vēlāk. To sviestu, kas viņu galvās ir izveidojies no bērnības, daža nemaz nespēj ieraudzīt, kur nu vēl uzveikt.
Fiziski atbrīvotas, viņas ierauga savus dēmonus, un tur bieži vajag pat psihiatru.
Esmu sapratusi, ka padomju mantojums pats par sevi ir zināma trauma, kas kropļo personību, un daudzi to stiepj līdzi, jo viņiem diemžēl nav pietiekami daudz instrumentu, lai vispirms kaut ko sevī ieraudzītu un pēc tam arī atstātu pagātnē. Un, ja ir komplektā vēl kādas citas problēmas, tad var it viegli nogrimt.
Man, piemēram, ir pieredze ar sistēmu (reliģiju) sistēmā (padomju iekārtā) + vēl šis tas. Es neteiktu, ka tas viss ir šausmīgas šausmas un kā tik man ir negājis, bet gan to, ka no tā nav viegli tikt prom, pat doma par to rada lielu apjukumu un bailes.
Man bija diezgan labi apmaksāts darbs ar daudziem bonusiem, un tad tas viss beidzās, jo es to izvēlējos, jo vairs nevarēju izturēt. Kad man pēc tam negāja, es kritu šausmīgās depresijās un bieži atcerējos par Ēģiptes gaļaspodiem. Man ir bijušas ne tikai emocionālas, bet arī fiziskas un ilgstošas medicīniski neizskaidrojamas sāpes, tāpēc es diezgan labi saprotu, ko Zane te raksta par paģirām un arī to, ko saka cilvēki, kas cenšas pārtraukt narkotiku lietošanu.
Un tāpēc arī saprotu, ka Latvijā kāds var gribēt atpakaļ Padomju Savienību, jo mums ir daudz cilvēku ar maz resursiem.
Neesmu ļoti zinoša narkoloģijā, bet zinu, ka ir medikamentozas metodes, kā mazināt narkomāna lomkas, kad viņam griež kopā visu ķermeni, ja viņš piekrīt ārstēties ķīmiski.
Bet ar Padomju Savienību un ar manu gadījumu ir tā, ka tur nevar aiziet pamazām. Kaut kas pamazām, protams, notiek galvā, bet Tu nekad nezini, uz ko patiesībā ej un cik daudz un pamatīgi būs jāmācās dzīvot citādi.
