viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2014 » Marts » 23 » Persona non grata. Official selection
Persona non grata. Official selection
11:28 PM


Sāksim ar kontaktiem „ar tautu”. Pirmais notikums – trešā psihodramatiskā lekcija kādā grupā, kuras sastāvs katrā no lekcijām nedaudz nomainās. Katrā no reizēm runājam un izspēlējam ko citu, kurp nu mūs, līdzīgi kā lācīti Pūku, aizsauc „mūsu meduspodi”. Kāds aiziet, cits atnāk vietā. Bet atmosfēra paliek.


Šo atmosfēru raksturo visu dalībnieku pilnīga iekļaušanās kopējās norisēs – gan intelektuāla, gan emocionāla, gan asociatīva, gan atminēšanās un dalīšanās procesus veicinoša. Izveidojas kopēja psihe, kura spēj gan satikties un kopā padzīvot, gan izšķirties un sadalīties sākotnējās sastāvdaļās, katra no kurām kļuvusi ar kaut ko bagātāka. Mēs šoreiz runājām par sievišķo, kas stāv starp dzimšanu un nāvi, grozoties kā vējrādītājs, kas vienmēr norāda lielākās ievilkšanas virzienu. Un vīrišķo, kas, reaģējot uz šo sacenšanos starp tukšumiem, nevar neizveidot savu, sievietes vējrādītāju kā uz sevi vērsošu vajadzību pēc viņas zaudējuma – tāda, kam tukšums lielāks kā dzimšanai (Dzemdei) un nāvei. Tas, savukārt, ved pie atkarības spēku iesaistīšanās, kam jāseko iekšējai piepildīšanai, enerģijas uzkrāšanai un lēcienam attīstībā. Lai kaut kad atkal apsīktu un ieslīgtu atkarībā, atkal konkurējot ar sievišķā ieslīgšanu dzimšanas un nāves konkurencē.


Vēl radās arī interesanta tēma par to, kas šodienas realitātē ir tas „vāks”, kas notur Dzemdes spēka spiedienu, ja tas nevar izdalīties dabiskā ceļā – caur dzemdēšanu, dzemdēšanu un dzemdēšanu, tik lielā mērā, cik nu katrai sievietei tā spiediena ir. Fiksējām trīs Dzemdi kontrolējošas lietas. Pirmkārt, vīriešus (vecāko dēlu) ar viņu greizsirdību uz mātes mīļāko pulkiem, atcerēsimies Penelopi un Tēlemahu! Otrkārt, vīriešu izveidoto patriarhālo ideoloģiju un monogāmas ģimenes prasību (Melleus melleorum, un viduslaiku raganu dedzināšanas prāvas, bet arī grēka jēdziens kristietībā). Treškārt, sievietes vīrišķo daļu, kura, iespējams, ir izveidota tādēļ, lai Dzemdes imperatīvs tiktu klusināts, nevis lai tas kaut ko objektīvu paveiktu kā vīrietis.


Ja šādi palūkojas uz Dzemdes kontrolētājiem, redzam arī konkurenci to starpā. Sevišķi acīs krīt attiecības starp vīrieti un sievietes vīrišķo daļu, kura labprāt ne tikai kompensētu Dzemdes ārdītspējīgo jaudu, bet arī izspiestu vīriešus no šī darba... Esam jau runājuši par matriarhālā pūķa ataugtspējīgajām galvām. Un par to, ka vīriešu un patriarhāta kontrolēta Dzemde jūtas kā cietumā, klaustrofobiski, tādēļ ir spējīga mobilizēt feminismu, sieviešu tiesības un Aspazijas talantu, lai atgūtu kontroli par svarīgu sevis daļu, daudz nepadomājot, kā tas varētu ietekmēt attīstības procesus savā ģimenē un pasaulē.


Bet tur ir vēl viens virziens, kur var novirzīties dzemdēšanā neaizņemta Dzemdes enerģija. Tās ir arī onkoloģiskās un ginekoloģiskās kaites. Arī histērija, par kuru runāju ar ārstiem Valmierā, Latvijas Ārstu biedrības 3. starpdisciplinārās konferences ietvaros. Bet tur atmosfēra bija pilnīgi cita.


Pirms manis uzstājās kardiologs Guntis Bahs par aterosklerozi kā iekaisuma slimību un dermatoloģe Ilona Hartmane par ādas un gļotādu klīnisko izpausmju diferenciāldiagnostiku. Uz šīm lekcijām biju atdrāzies no Latvijas pašvaldību basketbola zibensturnīra veterāniem 45+, kas sagadīšanās pēc arī notika Valmierā un kurā es pārstāvēju Rīgu. Zināju, ka man vajag kādu stundiņu pasēdēt tajā atmosfērā, starp ārstiem, citādi es izgāzīšos, vienreiz, pirms vairākiem gadiem, jau tā notika. Esmu, pašam nemanot, pilnīgi atdalījies no medicīnā valdošās tradīcijas neiekļaut analīzē subjektīvo, uztverot lietas tikai no tādas kā no visa atdalītā un vienmēr objektīvā Dieva pozīcijas. Bieži vien nepamanot, cik tas smieklīgi, ir taču virkne cilvēcisku ciešanu, kuras galvenokārt izpaužas tieši ārsta un pacienta attiecībās. Bet ārsti ne tikai nav tam trenēti, eksistē tāda kā emocionāla siena, kaut ko uztvert tādā rakursā, bailes. Kad es kāpju tribīnē un runāju, kā šajā, histērijas, gadījumā par to, ko tā dara ar ārstiem – vīriešiem un ko ar ārstēm - sievietēm, no auditorijas uzvilnī tāds kā aukstums, bailes. Ja lektors nav tam gatavs, tad viegli var apjukt, noslīdēt no loģiski asociatīvā pavediena, izmisīgi cīnoties par kādu atbalsta drisku no auditorijas, kurai pašai ir vajadzīgs atbalsts.


Toreiz kad izgāzos, tieši tā arī notika, tādēļ šoreiz pieliku ne mazas pūles, lai sagatavotos uz publikas bailēm un aizsardzību. Tas būtu pavisam viegli, ja būtu iespējams pastrādāt dialoga režīmā. Taču – tas taču būtu tik ļoti pret medicīnas lekciju tradīciju, gandrīz vai kā tāds piedauzības akmens! Dialogs ir ok mazākās kompānijās, semināros un pīpētavās, bet lekcija – tas tak tikpat kā sprediķis. Nekādas vaļības šeit pieļautas netiek.


Nevar jau arī necienīt šādu tradīciju, tur ir kaut kas no tāda rituāla, kurš jāizpilda katrā dievkalpojumā, un kura mūžīgā un iedrošinošā skaistuma dēļ cilvēki dievkalpojumus vispār apmeklē. Bieži vien netiek uztverts, kas tur tiek pateikts. Bet piederības sajūta un citu klausītāju reakciju vērošana atstāj savu, paliekošu nospiedumu atmiņā. Ģimenes tikšanās atkal ir notikusi, gaidīsim nākamo.


Nu un tā es atskrēju klausīties, ko saka kolēģi – kardiologs un dermatoloģe, lai iesildītos vai varbūt atsildītos, un necerētu ne uz kādu sev pierastu siltumu, kā tas šajā gadījumā būtu piemērotāk, ja būtu. (Bez manis basītī vairs negāja tik labi, fināls tika zaudēts Tukumam. Bet, ja es būtu palicis, varbūt arī būtu piedalījies savā pirmajā šīssezonas zaudējumā?) Es pieņemu, ka šāds tradīcijā balstīts stils arī manām acīm izskatītos neslikti, ja būtu ne tik trūcīgi ietērpts. Ir redzams arī sejās un cilvēku reakcijās, ka viņi ilgstoši iztiek ar ļoti mazām naudiņām, lai gan daži (arī tas ir redzams) pamanās kaut kā un kaut ko netradicionāli optimizēt, nu un tad piepūšas aiz lepnuma. Ir tik liela plaisa starp ārsta tradicionālo statusu sabiedrībā (tas, kādu ārstu mēs gribam) un to, kā ārsts pats par sevi un apstākļiem, kādos viņam jāstrādā, jūtas! Baisi, ārsts ir kļuvis šauri domājošs, pārstrādājies amatnieks. Brīvajā Latvijā...


Tur ir kaut kas nekrofīlisks, kā ārsti dzird visas tās no tribīnes runātās lietas. Lai gan – mana auss jau vairs nespēj dzirdēt visus tos kontekstus, kas viņu iekšējā uztverē atdzīvina šīs man tagad sausās runas. Kādam šīs „pumpas” un pāri saprašanai plūstošie laboratoriski identificējamie dati, iespējams, spēj būt tikpat aizraujoši kā vidējam latvietim „Skroderdienas Silmačos”. Bet tradīcijas apkalpošanā jau arī kas nekrofīlisks, taču ne par fīlijām es še bilstu, par fobijām, kas liek izvēlēties šādas fīlijas.


Gandrīz apaukstējos no tādas iesildīšanās, bet labi, ka tā. Spēju izturēt pats savu lekciju un neizgāzties. Cik no tās labuma publikai, palika atklāts jautājums. Pēc lekcijas apskāvos ar savu grupas biedreni, kas arī tur sēdēja (trešajā rindā). Viņa teica, ka vispār jau tie cilvēki ir „tālu no psihoterapijas”. Man būtu pieņemami, ja tā, bet baidos, ka tālu no kā vairāk, no kādas cieņas pret cilvēku un arī pret sevi kā cilvēku.


Basketbola spēļu starplaikos parunājos ar komandas biedra sievu, joprojām centīgi praktizējošu vecmāti, kurai, šķiet, ļoti patīk sava profesija nu jau kādus 30 gadus. Skaistu, labi koptu sievieti, lieliska dizaina brillēs, laimīgu un brīvu, pateicoties daudz kam – arī tam, ka viņai ir trīs lielas meitas un vīrs, kārtīgs un stiprs kurzemnieku puisis, kas spēj strādāt gan ar galvu, gan rokām un kam ģimene vēl joprojām ir interesanta un saistoša vieta, kur būt. Un kuram, ne tikai basketbolā, vienmēr var uzticēties, ka tas, ko viņš apsolījis, tiks arī izpildīts.


Kolēģa sieva stāsta par feodāli oligarhiskajām prioritātēm viņas darba vietā – remonti un aparatūra. Cilvēki saņem dažus simtus eiro. Ne visi spējuši tā saamortizēt savu profesiju ar ģimenes dzīvi kā viņa. Bet – paši vainīgi, no budisma viedokļa raugoties. Viņiem upuris vienmēr ir vainīgais, manā terminoloģijā – atbildīgais. Ka netiek galā ar saviem medicīnas oligarhiem un oligarhiem sevī.


Nu jā – mediķi aizbrauc. Māsu skolas gatavo personālu Rietumvalstīm, mūsu slimnīcās paliek strādāt labākajā gadījumā tādi no blakus sfērām finansēti speciālisti kā basketbola kolēģa sieva, bet sliktākajā – tādi, kam slimniekus uzticēt vispār nedrīkstētu. Nu un tad es stāstīju par histēriju. Ak tu mūžs, kas tas tāds? Labi, ka ir diagnostiskie kodi Starptautiskajā slimību klasifikācijā, tātad vismaz cieņa jāizrāda.


Vispār jau man vēl jānodod raksts „Latvijas Ārstam” par savas uzstāšanās tēmu. Tas gandrīz ir gatavs, tur tad arī tā histērija būs. Man pašam patīk dažas domas, kas tur izskan. Bet vai tās kāds izlasīs?


 Bet nevar tak neparunāt par „Nimfomāni”, kura arī pēc II daļas noskatīšanās man joprojām šķiet kā tāda mācību filma (šajā kategorijā aplūkota, tā būtu visu laiku vislabākā. Šausmas, ko par to raksta tā saucamie kino kritiķi.) Nez kāpēc vismagnētiskākais šķita fināls. Atbildas mans jautājums, kuru uzdevu pirms divām nedēļām, - vai iespējams, ka kāds vīrietis sievieti no ielas savāc bez seksuālas motivācijas. Izrādās, nav iespējams, nabaga nevainīgais Laimīgais aseksuālis beidzot savā dzīvē kaut ko ceļošu sajūt pret sievieti. Bet, fon Trīram likumsakarīgi, tiek par to sodīts ar nāvi.


Netaisnīgi. Džo ar nāvi nespēja sodīt tēvu, jo tas nomira pats, par ko būtu pelnījis nāvessodu un otru nomiršanu. Nespēja sodīt brāli, jo tāda nebija. Nespēja sodīt dēlu, jo vīrs to no nāves izglāba (progress attiecībā pret „Antikristu”, kur līdzīgā situācijā dēlam tomēr jāmirst). Viņa nespēja sodīt ar nāvi vīru, tas izglābās un ļāva dzīvnieciski pašapliecināties Džo „adoptētajai”, bet matriarhāli nepakļautajai „meitai”. Bet ar nāvi sodāmais pieteicās pats, savāca savu slepkavu no ielas.


Varētu jau arī citādi interpretēt – ka terapeits nedrīkst ielaisties seksuālās attiecībās ar klienti, jo tas sadragājot mazos stikliņos visu sievietes smalko vitrāžu, lai gan nav saprotams, kā tas iespējams tieši šajā gadījumā, ja simtiem citos gadījumos, kad vīrieši ir bijuši nevis tikai saprotoši, bet arī vardarbīgi, tajā skaitā seksuāli, vitrāža nav sadragājusies un šāds nāvessods nav ticis piespriests. Loģika ir tajā, ka jānogalina tas, kurš uzvedas kā tāds tēvs, kāds nav bijis, lai gan ticis gaidīts un alkts. Ja meitas incestuālā iekāre tiek piedāvāta izspēlēt dzīvē, tad Upuris pārvēršas par Varmāku un viņš ir jānotiesā vai jānogalina.


Gan histērija, gan sadomazohisms, gan ēšanas traucējumi (bulīmija & anoreksija), gan vardarbība pret sievietēm ir ārijas no vienas operas – Meita nevar pierast pie tā, ka viņu miljongadīgajā un skarbi matriarhālajā ikdienā ar Māti parādās Tēvs. 10 000 gadu ir par maz, lai pie tā pierastu, un lai saprastu, ko no tā var gaidīt, un kādi pret to pienākumi. Ko ar to Tēvu lai iesāk??? Visvieglākā atbilde ir – nošaut. To saka miljongadīgā zemapziņas pieredze – ja par ko šaubies, nogalini, citādi nogalinās tevi.

http://www.viestursrudzitis.lv/photo/1-0-114

Es piekrītu tiem, kas domā, ka politkorektums ir kā antidepresantu atkarība - gļēvs parazītisms uz tādas sabiedrības miesas, kura objektīvi spētu būt gan domājoša, gan pārveidoties un attīstīties spējīga, balstoties tieši uz nepolitkorektiem secinājumiem, ātri, drosmīgi un dinamiski.


Skatījumu skaits: 989 | Pievienoja: viestursr | Reitings: 4.3/6 |
Komentāru kopskaits: 8
8  
Notekūdeņu tīrīšana
http://tiravide.lv/

7  
"Nimfomānijas" beigas, pazīstot Trīra iepriekšējās filmas, ir tik iepriekšparedzamas, ka pirmajā brīdī biju vīlusies. Bet tieši tas laikam šoreiz bija viņa smalkākais joks - nespēlēties pēc kinematogrāfa likumiem. Kā zināms no pasakas, Šeherezādes stāsti ir maksa par nāvessoda pārcelšanu. Trīra stāstā pasakas stāsta gan Džo, gan Seligmans, viņa maņu stāstus, viņš - intelektualizētās versijas, un stāsti, tāpat kā klausīšanās kaut ko maksā. Varbūt filma ir (arī) par samaksu par iedvesmu smile
Simptomātiski, ka teksts par to, kāpēc lietas jāsauc to īstajos vārdos, filmā nepārprotami ir paša Trīra pārliecība, bet pateikta Džo balsī.
----------------------

Par "politkorektumu kā gļēvu parazītismu uz tādas sabiedrības miesas, kura objektīvi spētu būt gan domājoša, gan pārveidoties un attīstīties spējīga" precīzāk un kodolīgāk grūti pateikt. Un tas, kā atšķiras balss (arī rakstītā tekstā), stāja un viltīgais smaids, kad saka to, ko patiesi domā vai "miglo" ka trusītim vajadzētu būt empātiskākam pret lauvu, ir pārbaudāms lielums arī šīs lapas tekstos un komentāros.

6  
Nupat ienāca prātā par to dēla nogalināšanu: gan Antikristā, gan šeit sieviete to izdara netieši ― atstāj bīstamā vietā. Savukārt daudzos mītos par varoņu dzimšanu notiek tā saucamā “ekspozīcija”, zīdainis tiek “eksponēts” ― laivā, šķirstā uz ūdens (Sargons, Persejs, Oidips, Mozus) vai kalnos (Parīds, Kīrs). (Varbūt n-tā stāva palodze arī ir sava veida “kalns”.) Tātad arī tas varētu būt uzskatāms par upurēšanas, nevis slēpšanas vai glābiņa meklēšanas veidu. Varbūt šīs asociācijas ir arī aiz “glābēja silītes”.

5  
Dažreiz man klausoties Viesturu(tieši klausoties, jo es nelasu, es klausos) man rodas asociācijas, gribas viņu iebīdīt kā diapozitīvu un attēlot uz sienas.

..ja vien kāds to izlasīs..

Latviskots "Persona non grata" varētu būt "pretnis"(iz Raiņa)-Kam man jūsu divas galvas, mīl man labāk dzīvot mirt, es i miris nenomiršu, mūžam paliks manas spēles..

Bet pretnim tik un tā ir svarīgi, spelēt pārējiem.. diez kapēc.. Es gan neietu prom no basketbola to dēļ, kas "nesapratīs".. bet Pretnis to darīs.. loģiski..

4  
Un tagad Latvijā ir parādījusies vēl viena jauna lieta: tāds fenomens kā "medicīniskā" psihoterapija, kas domā apmēram tā: "Freidam vismaz bija ārsta izglītība, bet tas, kas sākās vēlāk ar adleristiem, jungistiem, ēriksonistiem, frommistiem un citiem bez medicīniskās sagatavotības – tas ir pilnīgs murgs, kurš turpinās vēl šobaltdien". (Nedaudz īsināts citāts no interneta dzīlēm.)

Ka tik tuvāk bioloģijai, lai pacienta tarakāni ir aizņemti ar analīzēm, datortomogrāfijām, magnētiskajām rezonansēm, ultrasonogrāfijām utt. Kamēr izmeklējas, pamazām paliek arvien labāk, bet pēc tam, kad viss Latvijā esošais ir apmeklēts, atkal sākas panikas lēkmes, atvilnis, tahikardija.

Tad jāsāk domāt par Pēterburgu un Vāciju, jo ārsts taču ieteica, ka varbūt tur zinās. Uz kādu laiku tarakāni atkal ir pieņemti darbā.

Patiesībā ļoti muļķīgi, jo tā ārsti palīdz pacientiem tikt pie nu jau tiešām ārstējamām un pat neārstējamām slimībām vai vismaz šo procesu atbalsta.

Nav tiesa, ka visi cilvēki nekā negrib dzirdēt, tikai ārsts savu reizi varētu kaut ko stingrāku pateikt, ja vien zinātu un gribētu zināt, kas tas sakāmais ir. Sirdzējs uzreiz varbūt nedzirdēs, bet ir iespēja, ka sāks domāt.

3  
Ar dokiem varētu būt problēmas. Man allaž gribas dalīties ar atrasto, ko uzskatu un pati sev esmu atradusi par derīgu: gan patīk, gan ir doma, ka varbūt kādam noder. No sākuma es, cik nu zināju, mēģināju šiem stāstīt par savu psihosomatiku, par to, ko esmu sapratusi, ieguvusi; domāju, ka priecāsies, būs kāds jauns atklājums darbam, bet šie man pretī par antibiotiku rezistenci, mazo asinsrites loku (nupat šodien) un dzelzs deficīta anēmiju.

Tā nu dalos tikai ar tiem, kas grib, un tur gari vairs nav jāmin, saožu jau pa gabalu, kāds ir cilvēka domāšanas virziens.

Žēl tikai, ka viņi sūta ļaudis uz bezjēdzīgi daudziem un dārgiem izmeklējumiem un palīdz par mīļu kļuvušo slimību uzturēt, kad reizēm sākumam derētu saruna kaut vai ar krīzes centra vai sociālā dienesta psihologu.

2  
Jā, es arī biju līdzīgi nospriedis par Nimfomānes 2. daļu. Man arī likās, ka nez vai tā didaktiski var turpināties mūžīgi. Un tas didaktiskums tāds drusku ķēmīgs, reizē spēlīgs, reizē “pa īstam”; tiek runāts par šaušalīgām lietām ar tādu kā pussmaidu, nenoteiktību. Varbūt tieši šajā sakarā bija Rammstein “Führe mich” ― šito pašu jocīgo attieksmi var redzēt daudzos gadījumos Tila Lindemana sejā; nu, vismaz man tā liekas. Varbūt drusku no tā var redzēt arī tajā bildē ar Trīru “non-grata” kreklā http://www.indiewire.com/article/nymphomaniac-in -berlin-lars-von-trier-shows-with-persona-non- grata-t-shirt-shia-labeouf-abruptly-exits -press-conference-after-quoting-french-soccer-player (tukšumi linkā jāizdzēš).

Tas ir tāds uroborisks (matriarhāls) sajūtu maisījums (viens no “didaktiskā” stila efektiem), kur tā vien prasītos uzšaut un pateikt “Sūdrallā!” Un līdz ar to atdalīt, attīrīt. Vai nav paradoksāli: satiekas sieviete, kuru mēs laikam visi uzskatām par neuzbudinošu (neskatoties uz viņas milzīgi daudzajām seksuālajām aktivitātēm) un vīrietis, kurš vispār nav uz seksu nekad pavilcies, un viņu starpā notiek seksuāls sprādziens. Kāpēc pistole nenostrādāja un nesodīja vienu no lielākajiem mērgļiem, bet nostrādāja tagad, nošaudama nevainīgo? Laikam tāpēc, ka īsts upuris ir tikai tāds, kas nevainīgs, nevainojams. Vīrietis ir pārģērbies baltā. Un taisni tāds tiek iegremdēts netīrībā, lai netīrību attīrītu. “To, kas grēka nepazina, viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs viņā kļūtu Dieva taisnība.” (2. Kor. 5:21)

Ne tikai Džo šķiet neseksīga, bet arī viņa pati mokās ar tieši to ― nevar un nevar dabūt kaut ko būtisku, kādu atbrīvotības sajūtu, un priekš tam viņai vajadzīgs upuris. Bet par upuri nederēja neviens no daudzajiem, bet tieši šis nevainīgais. Neviens “nepenetrēja” cauri līdz galam.

Nez, ko mēs domājam par vārdiem “sodīt” un “upurēt”? Vai abi runā par vienu un to pašu vai atšķiras? Laikam ir pierasts par to domāt kā par kontekstu, kur kāds kādu citu izmanto, un dara to pastāvīgi, un varbūt pat neapzināti, un par tādām lietām tiekam brīdināti ― “neielaidies”, tas ir pataloģiski.

Bet Zane, kad runājām par pirmo daļu, noteica, ka es arī laikam būtu iekritis. Sak, neesi muļķis ― neiekrīti. Jeb ― tieši otrādi ― beidz svēto tēlot, vai tad tev tas neinteresē (nedrīkst neinteresēt!) He, un par to vien var sodīt, ka neinteresē. Nu, un tad nekas cits neatliek, kā pārdalīt to sievieti uz pusēm, pašam nomirstot un ceļoties augšā. Iekārdinātais upuris nemaz nav tik neagresīvs; viņš nav “nabadziņš”. He, nabadziņš un nabadzīte:)

Bez jokiem, upuris nevis tiek vienkārši iznīcināts, aprakts, nogremdēts jūrā vai iemests bezdibenī, upurētājam mierīgi dzīvojot tālāk, bet viņš tiek upurēts, lai radītu izmaiņu. Arī upurim pašam pieder iniciatīva ― viņš ir tas, kurš šo izmaiņu grib paveikt. Un es nesaprotu, kāpēc tas ir nepareizi. Varētu vienīgi būt jautājums, kādā līmenī upurējam ― burtiski (un tad ar to arī viss beidzas) vai simboliski, piemēram, skatoties filmu. Vai sajūtu verbalizēšanas mirklī, klikšķa mirklī, radošuma mirklī. Kad sajūta ir verbalizēta, viņa mirst, un drīz vairs nav interesanti, bet mēs esam pakāpušies augstāk, lai ietu jau gudrāku ciklu.

Wenn du weinst schenke ich dir
Kinder der Angst, Tränen von mir

Führe mich, halte mich
Ich fühle dich, ich verlass Dich nicht

1  
Kā āža kāja lien ārā absolūts egocentrisms. Visur. Domās, spriedumos, viedoklī, redzējumā, diskusijā, likcijā, terapijā. Visur. Citiem vārdiem sakot - ES - centrisms.
Bet varbūt tā ir šī gadsimta fobija?

Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika