Turpinot Vecajā gadā iesāktās pārdomas par piederību, atcerējos vēl vienu sabiedrības daļu, kuras vienlīdzīgums ar citām tradicionāli ir ticis apšaubīts – alkoholiķus. Kādas tik gudrības man savulaik kā Straupes narkoloģiskās slimnīcas galvenajam ārstam nebija jāuzklausa par veselu tēmu loku ar apvienojošo nosaukumu - „atdevuši pili dzērājiem”. Tajās ļoti harmoniski iekļautos arī iepriekšējā bloga komentāros (Marī) sajūtamā tonalitāte, ja vien „slepkavas” un „pedofila” vietā lasīsim – „alkoholiķis”: „Soda jēdzienu teorētiķi pārāk nozelējuši, tāpēc daudz saprotamāks ir pašaizsardzības jēdziens - sabiedrībai ir tiesības pašaizsargāties pret ļaunumu, kurš nav nejaušs vai negribēts, bet konkrētā indivīda (slepkavas, pedofīla) brīvā griba un izvēle. Nav nekādas vienlīdzīgāko vienošanās, ir slepkavas, pedofīla brīvā izvēle nostādīt sevi ārpus kopienas vienlīdzības likumiem.”
Par slepkavu un pedofilu psiholoģiju es zinu mazāk nekā par alkoholiķu psiholoģiju, tāpēc turpināšu par pēdējiem. Bet vispirms ne par psiholoģiju, jo Marī man atgādināja ļoti svarīgu, tipisku un objektīvu alkoholiķu sociālo funkciju – būt ļoti piemērotiem, lai spēlētu Vajātāju lomas drāmas trīsstūros. Viņi lieliski kalpo par tiem, uz kuriem citi atkarīgie var projicēt savas dusmas! Un viņi uzdod arī jautājumu – kas notiktu ar dusmām, ja alkoholiķu nebūtu, vai tiešām (nedod, dies!) Vajātāju lomām pietiktu slepkavu un pedofīlu? Un kā varētu izveidot drāmas trīsstūrus un pašārstēties tie atkarīgie (zaudējumus pārdzīvojošie), kas par Glābējiem neapzināti neizvēlas alkoholu, bet gan kādu citu bailes un nedrošību mazinošu un drošības sajūtu atjaunojošu objektu? Kā būtu iespējams dusmoties uz cilvēku ar panikas lēkmēm, piemērām, kurš nekādi nespēj nelietot psihotropos medikamentus un nespēj arī strādāt, atšķirībā no vairuma alkoholiķu, kad tie ir skaidrā?
Ir jābūt diezgan veselam, lai diagnosticētu sev vēlmi izgāzt savas zaudējumu dēļ radušās dusmas. Un ir jābūt vēl veselākam, lai ieraudzītu, cik maz „vidējā latvieša” izvēlēs nosaka Marī piesauktā brīvā griba. Tādēļ brīvās gribas piesaukšana attiecas uz vēlamību, uz vēlmju domāšanu un uz iekšēju pārcelšanos dzīvot izfantazētā pasaulē, kurā atkarība kā attīstības pretstats ir aizliegta ar likumu un sodāma.
Nevajadzētu aizmirst, ka Rietumu tipa sabiedrībās aptuveni katrs desmitais pieaugušais cilvēks ir atkarīgais, kas neapzināti, nevis brīvas gribas vadīts, ir izvēlējies alkoholu par savu Glābēju. Aptuveni piektajai daļai no tiem tas izpaužas tik lielā mērā, ka ar indivīda paša resursiem nepietiek, lai zaudējumu traumas saārstētos un atkarība tiktu „atbrīvota no darba”.
Šādu cilvēku ģimenēs veidojas tipiska atkarīgas vai disfunkcionālas ģimenes struktūra, kura mums daudz ko pastāsta ne tikai par atkarību vai par alkoholismu. Arī par to, ka atkarība ir kas pretējs attīstībai, jo tā atklāj tādas ģimenes modeļus, kas attiecas uz senākajiem cilvēku un ģimenes attīstības periodiem – matriarhātu.
Svarīgi, ka alkoholisms ir tāda tipa atkarības izpausme, kas sevi rāda, lien acīs, ir uzmācīga, pretēji atkarībai, kas izpaužas kā neiroze un kas ne tik viegli atklāj sevi. Sapņos, fantāzijās, iekšējos pārdzīvojumos, kā tas ir tad, ja Glābējs nav alkohols. Tātad mēs varam teikt, ka, pateicoties alkoholiķiem, mēs gūstam iespēju daudz iemācīties par psihi un par ģimeni. Šādas zināšanas var izmantot arī tie, kam alkoholiķi riebjas, vai kas ir dusmīgi uz tiem. Šādas zināšanas var izmantot arī tie, kuriem alkohols ir svešs vai vienaldzīgs. Un otrādi – tie, kas šādas zināšanas neizmanto, dabū iespēju ieslīgt nereālistiskās ilūzijās un vēlmju domāšanā. To es saku, attiecībā uz iespēju ievērot vai neievērot alkoholiķus kā sociālu grupu, kas vienlīdzīga citām grupām.
Atzīt par vienlīdzīgiem esam, par piederīgiem – šī ir spēja, kura nāk ar briedumu. Kamēr cilvēks nav pietiekoši stiprs, viņš nevar objektīvi skatīties uz tādiem cilvēkiem, kas citus „neatstāj vienaldzīgus”. Es to saistu ar attieksmi pret savu problēmu atrisināšanas pakāpi. Atceroties, cik miglaini savos divdesmit trijos es spēju stādīties priekšā to, kādas varētu būt mana pirmā bērna vajadzības (jo manas paša vajadzības bija pārāk lielas) un ko man kā tēvam vajadzētu darīt, lai tās piepildītos, man šad tad par sevi ir jāsarkst. Daudz mazāk neērti man ir, atceroties, kādus savas pieredzes resursus es spēju iesaistīt jaunākās meitas vajadzību piepildīšanā, cik objektīvi es spēju uz viņas attīstību palūkoties savos trīsdesmit trīs. Ar mazbērniem un to vajadzībām ir pavisam viegli.
Līdzīgi, manuprāt, ir arī ar sabiedrības spēju palūkoties pašai uz sevi un atzīt minoritātes ar lielām vajadzībām tajā. Spēju palīdzēt tām grupām, kam lielākas vajadzības, un kas, saņēmušas palīdzību, palīdzēs citām, var izrādīt tikai sabiedrības vecākā, attīstītākā un organizētākā daļa. Tad, ja tā tāda ir un tad, ja tā vada šo sabiedrību. Bet ja attīstītākās daļas vietu ir aizņēmis kāds primitīvāks, bet agresīvāks spēks, tad mēs nonākam situācijā, kad neievērotās un ignorētās grupas atriebjas par neievērošanu, vismazākais – ar lūgumu tikt ievērotām. Bet atriebības var būt arī tik izteiktas, ka sabiedrība ne ar ko citu vairs nevar nodarboties – tikai ar noliegto un aizmirsto atriebībām. Tas ir tāpat kā ar bērnu audzināšanu – ja mēs laikā neiedodam to, ko tiem vajag, tad esam spiesti savas kļūdas labot ar desmitkārt lielākām pūlēm.
Un vēl – kādas senas atmiņas no nu jau nelaiķa psihiatrijas profesora Eglīša lekcijām. Viņš stāstīja par to, ka 2. Pasaules karā vācieši vienā no valstīm Latvijā vai Igaunijā bija iznīcinājuši visus psihiski slimos, bet otrā laikam nepaguvuši. Pēc kara sākās interesanta dinamika – psihiskā saslimstība strauji palielinājās tur, kur tās „vairs nebija”, bet stāvēja uz vietas tur, kur psihiski slimie karu bija pārcietuši.
Eksistē kaut kādas noslēpumainas likumsakarības, kādēļ sabiedrība nevar iztikt bez nevienas grupas, kuras tajā ir. Svarīgi ir šādas likumsakarības pētīt. Ja mēs saprotam, kā tās izvietot uz atkarības – attīstības ass, tad mēs spējam arī formulēt šo grupu attīstības vajadzības. Un tad mēs varam plānot, kā sabiedrības attīstībai visveiksmīgāk izmantot esošos resursus.
Protams, ir arī tādas grupas sabiedrībā, kas apdraud pārējo sabiedrību. Nereti mēs tām nekādi nespējam palīdzēt, kā vien izolēt, nodrošinot tiem cilvēciskus dzīves apstākļus un mēģinot, cik vien iespējams, socializēt, neapdraudot pārējo sabiedrību. Mums nevajadzētu barot sevi ar ilūzijām attiecībā uz psihiatriskās ārstēšanas vispār un tā sauktās piespiedu ārstēšanas sevišķi, efektivitāti. Ārstēšanas pirmais kritērijs jau no seniem laikiem ir – nekaitēt, nevis izārstēt. Ārstēšanas panākumi nāk tikai ļoti, ļoti smagā darbā.
To pašu var teikt par kriminālsodiem. Svarīgi, lai tie efektīvi izolētu sabiedrību apdraudošos. Un lai tie motivētu attīstīties. Bet – vai cik grūti ir panākt tādas kārtības panākšanu ieslodzījuma vietās un probācijas sistēmā, lai šie principi nepaliktu uz papīra. Un šeit daudz ko var panākt, lai arī ar ilūzijām par ideāla rezultāta sevi mānīt nevajadzētu. Bet tas taču ir tieši tāpat kā ar cilvēka grēcīgumu – vislielākais grēks ir iedomāties, ka ir iespējams cilvēks, kas negrēko. Bet, ir svarīgi savus grēkus atzīt, izsūdzēt un virzīt sevi no tiem prom. Attīstība kā princips, nevis kā galastacija. Un attīstība kā pretstats atkarībai, nevis kā kancele, no kuras pārējos uzrunā bezgrēcīgie.
Skatījumu skaits: 1092 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 5.0/1 |
Nezināju, ka pedofīliju vai slepkavošanu var klasificēt kā atkarību, tāpat kā alkoholismu. Par citām atkarībām runājot, reiz angliski lasīju blogu, kura autors, sašutis par vēlmi mest visas atkarības pār vienu kārti, rakstīja, ka diskusiju būs vērts turpināt, kad smēķētāja, rīmas vai ar sportisko aktivitāšu pārmērību sirgstošā darbības sekas būs apkārtējiem tikpat postošas kā narkomānijas vai alkoholisma gadījumā - tad, kad, piemēram, pīrāgus pārēdies autovadītājs izraisīs satiksmes negadījumu ar letālām sekām vai sitīs sievu un bērnus vakardien apēstās tortes iespaidā. Alkoholisms, starp citu, bieži sākas, lietojot alkoholu kā pašārstēšanās līdzekli, jo psihiatrija nav spējusi palīdzēt. Brīvās gribas nosaukšana par fantāziju un jābūtības augli ir visai neveikla pret tiem atkarīgajiem, kuri no atkaribas atbrīvojušies šīs gribas un/vai AA atbalsta grupu rezultātā. Un pat ja viņi sevi no atkarības vien izfantazējuši laukā, labi, ka tā, jo citus variantus, šķiet, mūsdienu medicīna nepiedāvā.
Domājot par šo visu, prātā nāk vēl viena joma, kur ir absolūta nevienlīdzība - tā ir abortēšana. Pieaugušā tiesības izvēlēties tiek stādītas augstāk par bērna tiesībām dzīvot.
Bet par tiem nāvessodiem... Vardarbība vairo vardarbību. Un tā patiešām ir dubultmorāle, ja sabiedrība saka, ka slepkavība ir noziegums, bet atbalsta slepkavību kā sodu par noziegumu. Tad iznāk, ka vienā gadījumā slepkavība ir noziegums, bet citā - atbalstāma rīcība. Bet nokauts ir un paliek nokauts.
Jautājums: vai tad, kad (un vai jebkad?) valsts it kā tik pieejamā psihiatrija pārstās būt legālā narkomānija - vai tā joprojām būs tikpat "laipna un pieejama" mamma?
No kurienes tāds jau par aksiomu kļuvis apgalvojums, ka alkoholiķis nespēj sevi kontrolēt un tāpēc nav atbildīgs par to, ka dzer? Vai viņš tiešām nespēj roku, kura sniedzas pēc glāzītes, kontrolēt? Tiešām tā kustas pilnīgi patvaļīgi, cilvēkam tikai noskatoties? Vai tiešām tā nav alkoholiķa izvēle - padoties un dzert vai tomēr nepadoties un cīnīties?
Interesantas domas atkal, it sevišķi par psihiatrijas nekaitēšanu, laikam tāds skatījums +/– saliek visu pa plauktiņiem. Es tikai domāju, ka tad, ja valsts atvēlētu vairāk līdzekļu vismaz "nepiespiedu" režīmam, kādus jaunākus, vēl nenozāļotus, tomēr varētu sapurināt.
Pacienti, vispirms nokļuvuši pie ģimenes ārsta, un tikai pēc tam pie "tā tur", parasti saņem plašu lekciju par to, ka tiks ārstēti, kamēr saprot, ka nē tak, reizēm tad jau būdami nokavējuši pēdējo vilcienu. Un ārsti pārdzīvo, ka neizdevās; cer, ka varbūt ar nākamo izdosies... Kāda ģimenes ārste kādam tādam sirdzējam reiz esot teikusi: tas ir tavas izvēles jautājums.
Ir jau dīvaini, kad rātnās meitenes (bieži teicamnieces), kas iet pie psihiatra ar panikas lēkmēm, birko kā slimnieces un uzteic par to, ka apzinīgi "ārstējas" un apmeklē ārstu, bet puišus ar tām pašām panikas lēkmēm, kuri lieto amfetamīnu utt., ko pat nemāku pareizi žargonā saukt (jo citādi jau nesauc) + dzer šņabi, lamā par narkomāniem, padibenēm utt. Tur jau pat brilles nevajag, lai saprastu, ka tikai dzimumatšķirības. Vismaz es tā to redzu. Bieži mammas ved gan vienus, gan otrus, tikai meitenes klausa un puikas bēg. Psihiatres viņiem laikam tie paši mammas turpinājumi vien ir, jo vīriešu tur maz, ja nu vienīgi administrācijā. Un brīžam domāju, ka pareizi vien ir, varbūt tomēr izdodas atrast savus resursus; nekad nevar zināt, kurš izspruks tai piektdaļai.
Viena cienījama narkoloģe teica, ka vajdzētu kartīgākus reģistrus, lai visi ir uzskaitīti, bet tad jau sanāk vien cietuma paplašinājums, turklāt no tiem, kas bija par bailīgiem, lai bēgtu. Kāds kristiešu cietuma kapelāns savukārt bilda, ka viņam izdodas izvilkt vienu no 30 vai divus no 100.
Diezgan patīkami pārsteidza šis raksts, jo parasti no bioloģiskās pieejas viedokļa tiek runāts citādi, vēl gluži nesen neviens nerunāja par dziļākiem iemesliem, protams, te arī ir diezgan virspusēji, bet vismaz siltāk nekā iepriekš.
Ja pareizi atceros no medicīnas vēstures, tad laikam ap 1000 psihiatrijas pacientu nogalināja tieši Latvijā... Precīzi skaitļi bija lielāko slimnīcu mājaslapās, skaitot kopā kas tāds apmēram sanāca. Toreiz iedomāju, kā nu vācieši visu tā zināja...
Un vēl par pēdējo teikumu: attīstība, izaugsme utt. reizēm nu jau kļūst par pātagu intelektuālo bezgrēcīgo rokās, visi ir baigi salasījušies par psiholoģiju, bet patiesībā birka "viņš negrib augt" var būt nejēdzīgāka par "dzērājs", kurai ir liels spēks piespiest palikt nepiederošā statusā.
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
