viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2012 » Septembris » 10 » Pienākumi pret Dauku
Pienākumi pret Dauku
8:40 AM
 
7. septembrī Nacionālajā operā norisa operas „Dauka” pasaules pirmatskaņojums, kā nedaudz pretenciozi minēts LR3 programmā – pa šo kanālu notikums tika translēts arī interesentiem, kas palika ārpus krāšņā nama. (Komponists: Andris Dzenītis, diriģents: Aigars Meri, režisore: Ināra Slucka, māksliniece: Katrīna Neiburga, horeogrāfe: Elita Bukovska, libretists: Kārlis Vērdiņš, gaismu mākslinieks: Igors Kapustins)
3. septembrī piedalījos Sarunās pirms pirmizrādes, kas notika Jaunajā zālē, un kas bija pulcējušas krietnu pulku interesentu. Tajā piedalījās arī komponists, libreta autors un diriģents, vadīja Edgars Raginskis. Būtu bijis interesanti, ja būtu arī režisore Ināra Slucka, un sevišķi – nekur vārdā nenosauktais videomākslinieks (laikam taču Katrīna Neiburga?). Taču no otras puses – ar šīm abām labāk būtu tikties pēc izrādes, jo ko gan tur runāt, kamēr nav redzēts. Sarunas un pašu operu var noklausīties šeit – sk. 7. Septembrī sākot no 18.30. - http://www.latvijasradio.lv/program/3/2012/09/20120907.htm
Šis tāpat kā parasti būs iknedēļas blogs, nevis recenzija – galvenais tajā ir tēma, nevis tās realizācija, šajā gadījumā ar opermākslas līdzekļiem. Pēdējā der kā ilustrācija dažām manām domām, tādēļ šeit plaši neiztirzāšu pašu mākslas notikumu, lai kā arī gribētos. Jo mēģinot nošaut divus zaķus, var netrāpīt nevienam.
 
Ķersimies pie Sudrabu Edžus (1860. – 1941.) teksta materiāla. Tas sākas ar faktu – Daukas tēvs nav atgriezies no zvejas jūrā. Tādēļ astoņgadīga puikas atbildība par ģimeni – tā kā viņš vēl nevar nopirkt jaunu laivu un zvejas rīkus, lai apgādātu māti un māsu (kas minēta tikai vēlāk, kad tikko mirusi), tādēļ „jāmetas uz cūkām”. Viņš pagaidām ir gans, tomēr mantojis tēva smago kažoku: Kažoku plati vaļā un cepuri labi pakausī Dauka soļoja mātei līdzās liela cilvēka soļiem, nebēdādams, ka mantojums no tēva tam svarīgi vien nospieda plecus.
Tātad mums šeit jau tik tradicionālā tēmas – tēva iztrūkums, nāve, Varoņa loma, pārmērīga un neizbēgama pietuvinātība mātei un atbildība par to. Zaudējums, par kuru Sudrabu Edžus runā nevis kā Vilis Lācis saturiski līdzīgajā „Vanadziņā”, pasniedzot lasītājam visas galvenā varoņa emocijas kā uz paplātes, bet gan kā senie grieķi – minot vien faktus, tomēr tik skaudri, ka lasot brīžam asaras spiežas no acīm nelūgtas.
Sudrabu Edžus stāsta arī par „acu apmānīšanu”, šķietami to saistot ar viscaur ejošo it kā ģeogrāfisko jautājumu par neticamo Zemes apaļumu, kas, protams, raisa asociācijas par zemi un jūru kā mātišķi sievišķiem simboliem – no turienes viss dzimst un nomiris atgriežas atpakaļ. Līkā līnija, kur sastopas jūra un vīrišķās debesis ar tēvišķo Sauli, - attiecības starp sievišķo un vīrišķo. Tā vienmēr bēg, nekur reāli nesaejot kopā, kā acu apmāns. Un puikam jāceļo gan pie tēva, gan prom no plosošā zaudējuma, gan vecumam nepanesamās atbildības par divām sievietēm. Tālāk – Kārlis Vērdiņš:
 
melnā cauruma robeža uzbrūk kā nāves ēna
ja divi melnie caurumi saplūdīs vienā
tad zemi un debesis ieraus tai caurumā iekšā
...
 
DAUKA (šausmās bēg):
glābiet glābiet no melnajiem caurumiem!
es iešu uz augstām skolām kauties ar tiem!
es lūgšu Dievam lai iesviež tos jūras dzelmē
Dievs neļautu apmānīt acis
viņš rādītu kas ir tā strīpa uz jūras
un katrs varētu redzēt skaidri
cik viss ir apaļš un liels (aizskrien)
 
Gan Sudrabu Edžus, gan Kārlis Vērdiņš izšķirošu nozīmi piešķir pasakai, kuru Andža tēvs stāsta Daukam uz jūras – šeit tās beigas libreta autora versijā:
 
un princis gājis un nokļuvis mežā
un redzējis kailu sievieti
ne jauka tā bija ne nejauka — kaila un veca
 
tā bija tā kailā patiesība
tā bija tā kailā patiesība
ko princis satika mežā
 
no tās dienas princim viss apriebies
tad viņš lēca no torņa un nositās
 
Pirmspirmizrādes pasākumā tā vadītājs jautāja man, vai libretists kaut ko nav pazaudējis no literārā pirmspamata. Teicu, ka māsiņas nāvi. Varēju teikt, bet neteicu, ka pievienojis Aizbildņa un Zvīņa dzeršanas ainu, kas oriģinālā neparādās alkoholiska. Bet izteicu – šaubas par to, vai Kārlis Vērdiņš būs pietiekami akcentējis Kailās Patiesības jēgu. Pieļauju, ka mani varēja nesaprast, jo dzejnieks ne tikai savā tekstā to jaudīgi uzsver. Priekšlaicīgi aizejot no sarunas pirms pirmizrādes (uz radio), viņš, jau kājās stāvot, atkārtoja un silti ieteica neaizmirst sava priekšteča tekstu: Patiesība ir kaila un veca kā Skudras Kača. (Tā ir sieva, kuru Dauka redzējis kailu, mazgājoties jūrā.)
Liekas, kur nu vēl skaidrāk iebakstīt sejā patiesību par Kailo Patiesību! Tomēr latviešiem bieži nevedas saprast, arī šitā pamācītiem, tādēļ šaubījos vai uztvers. Un šaubos joprojām, arī noskatījies un noklausījies uzvedumu, neskatoties uz to, ka tur tika rādītas tādas „gaismas bildes”, kurās Vērdiņa piekodinājums tika simtkārtīgi pastiprināts – vecas sievietes seja, viņai kopā ar vīru un dēlēnu ēdot zupu pie jūrmalas tīklu šķūņa. Izskatījās par vecu, lai būtu puikas māte (hiperbola kā izteiksmes līdzeklis?). Jo, pirmkārt, ne Jūrai, ne Zemei nav vecuma un, otrkārt, mātes neiedomājas, ka ir divdesmit, trīsdesmit un pat četrdesmit gadus vecākas par saviem dēliem un ar viņu acīm vienmēr izskatās šausmīgi vecas. Arī tad, kad dēlus samīļo, sabučo un pieraud tiem slapju matu kodaļu. Kad paņem tos atpakaļ...
 
DAUKA:
es tevi atkal redzu
pie tevis atkal nāku
caur spožu ledus vāku
es tevi sajust sāku
 
zem mīļās saules stariem
es tevi saprast sāku
pār baltu putu viļņiem
pa tevi staigāt māku
 
zem debesīm un zvaigznēm
es savu ceļu sāku
pie lielās patiesības
nu reiz pavisam nāku
 
tu ņemsi manu sirdi
tu ņemsi manu prātu
un patiesības gaismā
tu stāvēsi man klātu
 
Sāpes tik lielas, ka zudušas bailes. Un puika varbūt nav nemaz tik intelektuāli apdāvināts, ja nevar iemācīties, ka jūrā var noslīkt un ja viņš to negrib. Ja viņš tikai piepilda savu zinātkāri, kā mums jau no skolas sola mācīts. Varbūt viņš apdāvināts (kāda gan tam nozīme?), tikai arī ļoti stiprā Nāves varā, par ko skolā nemāca neko un kam cilvēki nav raduši ticēt. Pat komponists, radījis tik patiesu mūziku šaubās, - nekur neesot teikts, ka Dauka noslīka. Ir taču literāri darbi, kas stāsta, ka atradies Amerikā...
Ar visu vārdu, mūzikas un bilžu spēku varbūt tomēr nebūs izdevies līdz katram aiznest šo Mātes kā Nāves Kailo Patiesību, lai gan ļoti gribētos, lai būtu. Bet ja nebūs, tā ne jau Vērdiņa vaina un arī ne Dzenīša, Neiburgas un pārējās radošās brigādes. Cilvēki jau visu uztver personiski un vainīgi – vai arī es (māte) TĀ izskatos savam dēlam? Ja viņš uz mani skatās ar šausmām, vai tad es esmu šausmīga? Vai arī es TĀ viņu velku sev klāt? Un vai es (tēvs) TĀ pametu savu dēlu? Nevar taču būt, ka nāves pārdzīvojums ievelk sevī kā melnais caurums! Neredzēt, nedzirdēt, nesaprast ...
 
Lūkojoties jau pieminētajās „gaismas bildēs”, kā, atceroties vācu „Lichtbilder”, man gribas saukt videomākslinieka veikumu, uzdodu sev jautājumu – kad pēdējo reizi starp Daukas māti un tēvu bija sekss? Kā jāsaprot tā par rituālu pataisītā vīru kolektīvā papirosu pīpēšana (skaisti!), kas no dubultekrāna hipnotizē skatītāju? Un laivas airēšana jūrā? Tādas masturbatīvas darbības, padomāju. Jo fizisks kontakts starp Daukas vecākiem nešķiet iespējams.
Varbūt tādēļ, juzdams izpildījis apsēklošanas pienākumu, un neatrazdams jēgu nekur citur, arī dēla audzināšanā, tēvs aizbrauca un neatgriezās. Nepadomājis, ka dēlam jau tad arī cita ceļa vairs nav. Ja šeit atceramies par iepriekš diskutētajiem laulības pienākumiem – vai tad ir tik grūti saprast, ka vecākiem ir laikus jādomā un visu savas laulības laiku jādara viss, lai „jūra un debesis satiktos” un būtu aizņemtas viena ar otru. Jo pat ja tēvs nebūtu miris, bet „tikai” šķīries, vai „tikai” zem sievas tupeles, vai „tikai” saistījies ar alkoholu – vai Daukas pārdzīvojumi būtu principiāli citi?
Ja sekss laulībā nav pienākums, tad to drīkst aizmirst, tas pirmkārt. Otrkārt, ar to drīkst manipulēt – atteikt, nebūt gatavam, neizjust iekāri utt. Izdarīt spiedienu uz otru. Un, treškārt, līdzīgi kā Dabaszinātnieks, drīkst aizmirst par „svēto seksualitāti”, kuru cilvēki pazina jau pirms tam, kad uzzināja, kā rodas bērni. Šī seksualitāte ir veselībai, spriedzes mazināšanai un attiecībām – vai tad tas viss nav pienākums, par ko abiem laulātajiem rūpēties visu savu dzīvi?
Ja sekss „svētās seksualitātes” izpratnē nav pienākums, kuru izpildot dažreiz jāpārvar milzu šķēršļi, un kurus var pārvarēt tikai tad, ja skatās uz šķēršļiem, nevis griež galvu prom, tad laulība ir ļoti trausla un būtībā neaizsargāta. Ja harmoniskas „attiecības gultā” ir tikai veiksme, nevis grūts darbs, tad vīriešiem, sastopot Kailo Patiesību, jānolec no torņa.
 
Jāatzīst, ka patriarhālās uzticības saites starp Tēvu un Dēlu (vīriešu solidaritāte) latviešu kultūrvidē ir stipri iedragātas. Arī Sudrabu Edžum - tikai Andža tēvs un nedaudz arī mācītājs nojauš, kas norisinās Daukas dvēselē. Pārējie (Aizbildnis, Zvīnis, Skroderis, Skolotājs) ir agresīvi un norobežojušies sevī. Kāpēc? Vai tik ne tāpēc, ka pašiem tēva nav bijis un vai tik ne tāpēc, ka sāpīgi uz Patiesību lūkoties?
Reizēm domāju – kādēļ manus blogus vairāk komentē sievietes, nevis vīrieši, kaut arī es zinu, ka ir gana daudz vīriešu, kas tos lasa. Gana daudz ir tādu, kas, konsultējoties uz tiem atsaucas. Tomēr - grēks teikt, ka vīru še nav – gan Tētis, gan Alnis, gan tagad arī Dabaszinātnieks še pasaka svarīgus vārdus. Tomēr starp mums savstarpēji nav vēl īsti jūtama tāda uzticības saikne, kas matriarhālai agresivitātei liktu nedaudz „pierauties”, pirms tā aprij savu kārtējo upuri un pati sevi, pretēji Sievietes, Vīrieša un Bērna izaugsmes interesēm. Es nedomāju, ka tai būtu ar spēku „jāaiztaisa mute”, kā tad mēs to pazīsim, ja nebūsim izpētījuši? Bet tikai stingra Tēva pozīcija var likt sievišķajam redzēt, uz kuru pusi tas aizslīd – sievišķajā vai mātišķajā.
 
Šajā kontekstā ļoti interesanta ir arī Sudrabu Edžus biogrāfija. Piektā gada revolucionārs, kaut tajā laikā bijis jau vīra gados – dzimis taču 1860-tajā. Izsūtīts uz Sibīriju, miris Maskavā - knapi, pateicoties slimībai, izvairījies no 1937. gada. Tāds Tēva nogalinātāja liktenis. Varbūt aiz dusmām – kur tu, tēvs, biji, kad man tevis vajadzēja? Kāpēc mani nepaglābi no Kailās Patiesības, kādēļ neparādīji citu?
Ja iesiet uz „Dauku” operā, ar izklaidi nerēķinieties. Mūzika ir laikmetīga un ļoti nopietna, arī citiem autoriem gribējies parādīt tādu cilvēciskās būtības slāni, kurš diez vai spēs būt populārs, bet par kuru runāt ir svarīgi. Mūzika nav mana stiprā puse, tāpat grūti spriest, kā attaisnojas opera bez dramatiskas darbības – solisti stāv pie pultīm skatuves kreisajā pusē un nodzied savas ārijas no lapām. Un es nezinu, vai izrādes nogurdinošais ilgums – ap trim stundām – jāuztver kā mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis. Viss ir ļoti introverti un ilgi, vienīgi zēnu koris neļāva galīgi saļimt zem visa šī smaguma piektdienas vakarā.

Skatījumu skaits: 2142 | Pievienoja: marta | Reitings: 0.0/0 |
Komentāru kopskaits: 261 2 3 »
0 Spam
26 Pepija Garzeķe  
Zanei

Nu es jau tieši par to runāju, ka dvēselei ir nepieciešams, kur turēties. Tas, ka viņa cieš, jau nav no seksa trūkuma : ), jo tak ne sekss, kaut lai vai arī tas būtu SEKSS, ir viņas avots.

0 Spam
25 Zane  
Pepija, tieši dvēsele cietīs, tieši dvēseli. Tas beznosacījums un vēlēšanās būt priekš otra ir dvēseles stāvoklis. Uzliec tam bruņas un tas vairs neslégsies automātiski, un ar piepūli to neatdzīvināt. Un būt pacietīgam un beznosacījuma pozīcijā ir milzīgs darbs ar sevi, milzīgs. Kaut vai pamēģināt vienu dienu nodzīvot , lai nevienu brīdi sirds nenoraustās uz- aaa, apnika, vai davai ātrāk. Noturēt sevi tādā garīgā pozīcijā pret savu laulāto draugu nemaz nav tik viegli.
Man ienāca tāds salīdzinājums prātā kā nostāvēt uz tik liela laukuma, ka tikai abu pēdu lielumā. Ja apkārt ir cietzeme, tad tas ir ļoti viegli, elementāri. Bet ja aizvāktu cietzemi un apkārt bezdibenis.. butu grūti noturēt līdzsvaru.

0 Spam
24 Pepija Garzeķe  
Zanei

Ja "seksuālas attiecības ir dvēseliska vienošanās", turklāt, kā Jūs sakāt, BEZNOSACĪJUMA, tātad nemaz nav pamata uztraukumam, ka fiziskām darbībām izpaliekot, varētu ciest ķermenis vai dvēsele. Vienīgi prāts varētu sakreņķēties, ja būtu kaut kur izlasījis, ka dzimumakti ir obligāti.

Jūs jau runājat par Mīlestību. Tātad par dievišķo. Mīlestība ļauj palikt kopā arī tad, ja pietiek iemeslu, lai izšķirtos. Bet Gaja mīlestību ievelk iekārē, un tad parasti sākas cīņas par savām tiesībām Saņemt to, kas pielīgts.

Tā kā Viesturam būs pilnīga taisnība, kad viņš runā par attiecībās nepieciešamo darbu. Jautājums tikai, kur šo darbu pielikt, un vai tas tiek veikts Gajas vārdā vai dvēseles labā. Vai mērķis ir sevi iedabūt atpakaļ gultā vai ieraudzīt savu garīgo sākotni, kura cilvēka ķermeni kopā ar instinktiem valkā kā drēbes. Drēbes jau ir ļoti svarīgas, bet tomēr kaut kā muļķīgi, ja tās komandē savu valkātāju.

Vienmēr ar pateicību atceros Viestura spožo veikumu, Atkarības - Attīstības spirāli. Tā gaiši rāda, ka tad, ja boss ir Gaja, par attīstību runāt nav ne mazāko izredžu. (Ja nu vienīgi ego tieksmē tikt ārpus nolemtās un "netaisnīgās" mehānikas, "tikt brīvībā".) Viesturs šo stāvokli pats ir lieliski noformulējis salīdzinoši nesenajā metaforā par piramīdas likšanu uz smailes. Ja par pirmcēloni uzskatām Gaju, tad ir tikai viens meldiņš, kas pastāvīgi tiek spēlēts uz riņķi. Un...labi, ka tas ar laiku tiek pamanīts un apetīte uz to izsīkst. Protams, būs diskomforts un mēģinājumi pielikt darbu, lai to kaut kā apklusinātu - kam ar seksu, kam ar apziņas stāvokli mainošām vielām. Taču, kā saka - tik daudz izdzert nav iespējams. Un tad nāksies vai nu mainīt partnerus, meklējot "īsto" un dzīvot ar cerībām vienmēr nākotnē, līdz nāve tam pieliks treknu tagadnīgu punktu, vai arī meklēt tādu taku zinātāju un, kas svarīgi, gājēju, kurš var parādīt, ka un kā tieši cilvēka dzīves ceļš ved Pie Tēva. Tā kā termins "svētā seksualitāte" atkal ietver attīstības un atkarības aspektus. Un strādāts tiks. Bet iznākumu noteiks tas, kuru vārdu izvēlēsimies par vadmotīvu.

0 Spam
23 Zane  
Manuprāt, ja atkāpjas no Daukas, kura tēvs ir gājis bojā, tad seksuālās attiecības starp vīru un sievu jau arī ir dvēseliska vienošanās. Beznosacījuma. Kā tad savādāk būtu apmierināma vēlme pēc seksa kopā ar vēlmi pēc dvēseliskas tuvības, ja to nav iespējams darīt ar savu partneri. Tad jau sanāk, ka viņš/viņa būtu jākrāpj, vai visu laiku vēlme jāpārveido par citu darbību. Un laulība sanāk priekš kam? Tikai lai par dzīvokli nebūtu vienam pašam jāmaksā? Un sekss ir dvēseliska darbība arī, tāds kā vairāku lietu sakopojums vienā. Un ne tikai fiziski ķermenis justos slikti, bet arī dvēseliski, bez seksa.
Manuprāt nav tāda vadmotīva kā, man gribas seksu, noņemt stresu, vai otram vajag to seksu jo viņam gribas. Nu nevar sevi ieprogrammēt uz to, ka tas ir pienākums, jo tad to var darīt arī otram neko nesniedzot garīgi. Pienākums izpildīts un viss. Vai tad ir pienākums bērniem lasīt pasakas vakarā, vai samīļot tos? Vai ir pienākums ķemmēt suni un mētāt viņam stundu bumbiņu? Vai ir pienākums apskaut draugu atvadoties? Just do it.. Or no, or what?:)
Pienākums ir iet uz stulbo darbu, pārējais tik un tā ir brīva izvēle būt otram.

0 Spam
22 Pepija Garzeķe  
Par svēto seksualitāti runājot, man šķiet, ir svarīgi (ja jau reiz tieši TĀDS termins ir parādījies) atcerēties, ka pats vārds "svēts" norāda uz saikni ar dievišķo. Tas ir kas tāds, kas raisa dziļu godbijību un vēlmi kalpot. Var jau teikt, ka dievišķs ir jebkas, bet tad to nebūs iespējams atšķirt no Gajas (instinktu) inspirētās seksualitātes. Iznāk, ka dzīve ir jēdzīgi dzīvojama un pārdzīvojama tikai tad, ja mēs otrā redzam dvēseli nevis tikai miesu, ko iekārot un psihi, ko censties pakārtot sava ego vajadzībām. Taču pieminēt dvēseli nav pat vērts, kamēr Dievs, kura pasauli še apceram, tiek aplūkots tikai kā sekundārs pasaku personāžs, ko no sevis izverdusi Gaja.

0 Spam
21 dabaszinātnieks  
Es ļoti cienu popmūzikas patieso-sirsnīgo daļu, jo tā netiek finansēta no nodokļu maksātāju naudas, mēs paši balsojam !!!. Tur dažās minūtēs reizēm tiek tieši pateiktas fantastiskas lietas (atceramies kaut vai bītlus). Man šķiet es atradu VR daudz aprakstīto Gaju :). Atvainojos par zināmu naivumu. Ja kas, esmu divu bērnu tēvs.

Ja kādam ir brīvs brīdis, iebakstiet youtube "leona lewis run", vai pa tiešo ejiet uz šo linku

http://www.youtube.com/watch?v=jqpAgMxhx30&feature=relmfu

0 Spam
20 Pepija Garzeķe  
Jā, un vīrieši IR FORŠI, nav šaubu. Arī Latvijā.

0 Spam
19 Pepija Garzeķe  
> LauraPalmer

Šitas ir labi teikts : "caur vīrieti izjust Dieva klātbūtni". Ideālais variants.

> Dabaszinātniekam

Citēju Jūs: "Pienākums ir katra iekšēja lieta, proti, ko tieši viņš pats !!!! uzskata par SAVU pienākumu"...

Tas, ko katrs PATS uzskata, manuprāt, ir prāta nekārtības nevis pienākums. Pienākums ir darīt lietas tā, kā tas pienākas, tā teikt, saskaņā ar dabas likumiem.

0 Spam
18 dabaszinātnieks  
Marī. Manuprāt te ir nianses. Bet reizēm jau tieši sīkumi ir svarīgi. Pienākums ir katra iekšēja lieta, proti, ko tieši viņš pats !!!! uzskata par SAVU pienākumu, proti, uz ko viņš PATS grib tiekties. VR aicina uz pienākuma izpratni, apzināšanos, manuprāt. Pienākuma apzināšanās nenozīmē bezierunu cita cilvēka pavēļu izpildīšanu.

Linda. Kādam aicināt, lai apkārtējā pasaule, vai, teiksim, Latvijā vīrieši mainītos uz labo, lai tas kāds tad justos labāk - nu tā ir klasika, jeb tiešāk - nu nenotiks tas tā - NEKAD. Ja, kas, augstskolā strādāju ar studentiem, manuprāt tie jaunie 20-gadīgie vīrieši ir ļoti !!! OK.

0 Spam
17 Marī - Dabaszinātniekam  
Katram pašam sava atbilde par svēto seksualitāti, protams, ir, bet pēc tās pasludināšanas par pienākumu tieši Rudzīša formulējums sāk šķist pagalam neskaidrs.
Būtu dīvaini to,par ko P.V. dzied, pieprasīt kā pienākumu. Kā pieprasījums tas izvēršas vien par krampjainu pamātes jautājumu spogulītim pasakā.

1-10 11-20 21-26
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika