Platforma nokalpojusi - 21 Jūlijā 2014 - Blogs - viestursr.ucoz.lv
viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2014 » Jūlijs » 21 » Platforma nokalpojusi
Platforma nokalpojusi
7:25 AM

 

„Pilni pagrabi partizānu” beidzot ir grāmatnīcās un jūtams, ka cilvēki to sākuši pamanīt. Šoreiz nav tā reize, kad taisu lielas svinības, jo tad sanāktu par biežu, šogad plānoju izdot vēl divas grāmatas. Nākamā - „Nebeidzama varonība jeb trāhīnietes” ir procesā. Tikko „izgāju tai cauri” pēc literārās redaktores pirmās caurskatīšanas. Ko darīt tur vēl ir, bet gals redzams. Domāju, ka atvēršanas svētki jātaisa uzreiz trijām grāmatām, trešā būs „Dieviete”. Nevar jau vairāk kā vienu balli gadā atļauties.

Pats jūtos vairāk skumīgs kā pārlaimīgs. Es nezinu, vai vēl kādreiz varēšu būt tik radošs kā šajos sešos pēdējos gados, kas saistīti ar šo, meitas Martas pēc „Pie tēva” iznākšanas uztaisīto lapu. Tas gan nav tikai bēdīgi, tur ir arī tāds kā atbrīvošanās elements klāt. Jo daudz no tā, kas še tapis, ir dzimis no galvas kā Atēna Pallāda Zevam, sāpēs. Tas nav bijis tikai atbrīvojoši, nereti ir bijis jājūtas kā Atlantam, kam jātur paša radīta Debess. Zināšanas, kuras esmu šeit formulējis un izteicis vārdos, turpina būt aktīvas, tās rosās un attīstās, jāpieliek pūles, lai tās turētu kopā. Tas ir kā milzu tīkls, kas dzīvo savu dzīvi, bet kas nemitīgi jāuzpasē. Nevar to nedarīt. Reizēm tomēr domāju, cik labi būtu nedomāt. Reizēm domāju, ka varbūt jādara kas cits, jāpērk saksofons un trompete, jāizpūš caur tiem ilgstoši krātais gaiss. Reizēm domāju, ka varbūt nav slikti būt aptaurētam.

Kādreiz, nemaz tik sen, šajos sešos gados, gandrīz viss, ko izlasīju, vai ko padzirdēju, radīja domu un asociāciju vētru, no kuras kaut kas dzima. Un atkal kas jauns ko dzirdēju, atkal domas, atkal dzima. Tāda nebeidzama dinamika un nebeidzama dzemdēšana. Jā, tur arī kaifs bija iekšā. Bet arī mokas. Jūtu, ka kaut kādā ziņā vairs to negribu. Varbūt esmu noguris. Varbūt vecs. Varbūt vienkārši mūzas kādā ballītē aizkavējušās, varbūt atnāks... Varbūt gribu paslinkot, varbūt manī spirinās kāda citāda pašizpaušanās...

 

Tā ir kaut kāda transformācija visdrīzāk, kurā piedalos un kuras pilnīgs plāns un jēga man vēl nav redzama. Tas ir kas vairāk par mājaslapas vecās platformas beigām. Tur kāda intriga un noslēpums klāt, es tieku vilināts visādās jaunās mistērijās. Ne tikai feisbuks un tviteris, kuros tagad mitinos, gan bez lielas sajūsmas. Arī visādas potenciālas inspirācijas, nezin gan, cik reālistiskas, varbūt tikai izfantazētas.

Piemērām, ceturtdien, 17.00., Jumavas grāmatnīcā būs pasākums sakarā ar kādas citas grāmatas - Sari Luhtanenas un Mīko Oikonena „Nimfas” iznākšanu latviski. Savā ziņā komerciāls un neinteresants darbs. Tur jaudīgākie vīrieši un sievietes tiek dēvēti par satīriem un nimfām. Tie dzīvo simtiem gadu, tomēr ir mirstīgi. Tātad grieķiskais šo terminu pamats ir izmainīts. Tomēr ir arī aizraujoši to lasīt, jo tur tiek runāts par Mēness ietekmi uz nimfām, par feromoniem un sievietes (t.i. nimfas) smaržu. Tādu, kurai vīrietis nespēj pretoties. Tomēr tur nav auglības motīva, tādēļ sekss tāda kā vingrošana. Tā feministiski savērpts.

Bet pasākums būs, piedalīsies arī apgāda šefs Juris Visockis, tulkotāja Lelde Rozīte, daiļā Agneses Zeltiņa, nimfas un es. Varēsim parunāt par pievilcību, droši vien arī savstarpēji apcelties, turklāt kaut kur no plauktiem uz to nolūkosies arī „Pilni pagrabi partizānu”. Visi laipni aicināti!

 

Ar nākamo nedēļu būs jauna lapa, modernāka. Visādas iespējas tai klāt, ja gribētu varētu tajā dzīvot no rīta līdz vakaram kaut ko pieliekot, atņemot, uzcakinot un pilnveidojot. Saprotu jau, ka tas jauns izaicinājums, kurš jāpieņem, jo caur to kaut kas radīsies. Bet vēl nejūtu ieguvumu, pagaidām tikai tukšuma sajūta.

Esmu arī pieņēmis lēmumu atcelt „pirmdienu likumu”. Bloga ieraksti turpmāk tiks veikti tad, kad ienāks prātā. Visticamāk, tie būs īsāki, bet varbūt biežāki. Nezinu, kā tas viss „sakratīsies”. Nezinu, kā tas patiks apmeklētājiem. Bet komentēšanas iespējas saglabāsies, tajā skaitā attiecībā uz grāmatām, un es ceru, ka neviens no mūsu jaukās domātāju kompānijas nekur nepazudīs, varbūt kāds nāks klāt.

 

Šī Ucoz platforma nekur nezudīs tomēr, tā tiks uzturēta un kalpos kā arhīvs, kurā vienmēr varēs ienākt, tajā skaitā no jaunās lapas. Cerēsim, ka Rainim taisnība un pastāvēs kas pārmainīsies.

 

P.S. Bryuver, visdziļākā līdzjūtība Tev un vieglas smiltis tēvam...

Skatījumu skaits: 1843 | Pievienoja: viestursr | Reitings: 4.0/3 |
Komentāru kopskaits: 361 2 3 4 »
36  
*tad

35  
Sveicināti! Varbūt kaut ko neprotu atrast, bet - kur tas ir 'jaunā' platforma un blogi?

34  
Te vēl pēdējās pārdomas par to pašu. Cik labi, ka mans vecais tētis aiziet tik pamazām, tik lēnām. Vēl viņš ir.

33  
Nu un tad, ka es sajaucu, ko Tu rakstīji par Daci, un ko par mani. Manas sajūtas par to, ko Tu saki, no tā nemainās. Tu apspriedi to, ko nebijām Tev stāstījuši, drusku padzeltināji, drusku pateici, ka “īstā” ieraudzīšana nokāvusi romantiku, ka esi ne labāka, ne sliktāka, bet vienkārši citāda nekā “mēs” (nez, iekš kam tāda sagrupēšana Tu-mēs un atšķirība?) Nu, tādu mērenu noraidījumu es dzirdu. Stipru ne, jo tad jau Tev viegli varētu uzrādīt “problēmu” — neatbilstošas dusmas, vilšanos utt. (Es gan tādas lietas neuzskatu par problēmu)

Noraidījums jau arī ir galvenais iemesls, kādēļ niki tiek lietoti. Tu varēji paust vis kaut ko citu, un tas nebūtu bijis nepatīkami, bet Tava noraidošā vienaldzība gan.

Nu i štrunts par to, Tev jau tā vienaldzība ir vajadzīga; Tev ir svarīgi zināt, ka tas, par ko daļa no mums fano, patiesībā nekas īpašs nav un arī ar mums pašiem neko īpašu nav izdarījis. Tādi paši cilvēki ar saviem skeletiem skapī vien esam. To Tev ir svarīgi zināt, lai varētu neņemt nopietni tos izaicinājumus, kas šeit pa laikam izskan. Tāda viegla smādēšana. Stipra ne, tā jau inteliģenti cilvēki nedara. Līdz ar to nekur prom jau nav jāskrien, var tak atnākt drusku paniekoties, ietusēt un pabarot savu vienaldzību.

Man nevajadzēja būt pārsteigtam par to, jo savulaik baznīcā taču tika mācīts, ka nav iespējams palēnām “iesūkties” jeb “iefiltrēties” kristietībā — ir jāpieņem lēmums: jā vai nē, ticēt vai neticēt. Kā jau teicu (faktiski autortiesības uz šo domu pieder Viesturam), psihoterapija ir jūdu-kristiešu tradīcijas turpinātāja. Un Tu, Gladiola, vairākas reizes esi paudusi skaļu sašutumu, ka psihoterapeits “paģēr” ticību. Taisnība vien Tev būs, izņemot to, ka tā ticība ir ne tik daudz pašam psihoterapeitam, cik Ceļam, uz kuru viņš rāda. (And sometimes it feels like death) Ja baznīca Tev tik daudz neprasa, tad vai nu Tu nedzirdi vai Tavs priesteris runā “ka vai ausis niez”. Te, tusējot, man kaut kā aizmirsās, ka pamatā taču Tev bija naidīga attieksme. Īstenībā ticības ceļš ir dzīvības un veselības pavediens, tāpēc Tavu naidīgo attieksmi nemaz neapskaužu. Tomēr, ja tas saistīts ar pastāvīgu vajadzību demonstrēt vienaldzību un mērenu nicinājumu pret to, kas man svarīgs, tad gan nekas cits kā konflikts nevar sanākt. Varu jau neko neteikt, bet tad konflikts vienkārši būs gaisā.

32  
Nu tagad es sievišķīgi un primitīvi un seksuāli uz jums visiem apvainošos! biggrin Bryuver, Tu aiz savām dusmām pat neredzi, ka 26. komentārā daļa par satori diskusiju ir veltīta Dacei, nevis Tev. Jūs ar Daci abi tādi dusmīgi un viegli aizvainojami esat. Paldies par visu atbalstu, bet jūtu, ka par daudz man jums jāatvainojas un jātaisnojas, kaut kā piekusu.
Marī (Bryver, es tagad sāku runāt ar Marī, tas vairs nav Tev), es gribētu gan pieklauvēt pie Tavām durvīm, bet durvis neredzu. Tu man patīc, tā iluzori, kā teica Zane. Pa lielam jau jūs visi man te patīkat. Pat ja Dace un Bryuvers tik ļoti uzvilkās. Gan jau viņiem pāries. Galvenais vajag norādīt, ka es esmu lepna, bailīga, iedomīga... Nu ja, un visi pārējie te tik drosmīgi, pazemīgi un pieticīgi salīdzinot ar mani. Ak, laimīgie! Kur nu man tik netikumīgai jums līdzināties. Nekādi nespīd! biggrin Toties man ir divi bērni, ha! (tas no sērijas par to, kura visskaistāka. Esmu netikla, bet skaista (ne jau par ģīmīti un frizūru te runa, par dzemdi taču!)

31  
Nez vai mums vajadzētu saķildoties no šejienes aizejot smile No vienas puses saprotu Gladiolu par romantikas zaudēšanu, bet ja negribas to zaudēt, tad var taču nezaudēt. No otras puses man pat patiktu, ja kāds pieklauvētu pie mana FB durvīm - sveika, Marī, es esmu... no lidojošās domātavas. Diemžēl FB konta man vairs nav, jo tur saradās pārāk daudz darba lietu - klientu un kolēģu, un tas kā viens "šēro" un "laiko" otra bērnu un kaķu bildes un selfijus, un tā pa apli vien arī garlaicīgi kļuva. Jūs visi šeit man esat ļoti dārgi un interesanti tieši tādā sarunas formātā, kādā esat šeit, tāpat kā ir viens ļoti mīļš cilvēks, ar kuru komunicēju gandrīz tikai ar roku rakstītu atklātnīšu formātā, un tā ir tikai mūsu ļoti īpašā komunikācija.
Twitterī gan ielūkojos - un Viestura skečs par ģedovščinu ir īsts Tarantīno (Zane, Tev noteikti patiks biggrin ). Brīnums, ka nervozais jauneklis atkal neaizskrēja ar pēdējo teikumu uz kādu ētikas komisiju smile

30  
Jā, piekrītu Dacei.. nekorekti, tas ir labs vārds.. piemērots. Bet ja tā padomā, tad diezgan sievišķīgi, dumji, primitīvi.. bet savā ziņā seksuāli.. a ko tad es? Jūs taču paši visi.. man tikai romantikas pietrūkst.. un viss:)

Ejam uz jauno? a?

29  
Nebiju izlasījis 26. komentāru. Gladiola, neesmu Satori diskusijās neko rakstījis ar savu vārdu, nedz arī devis kādu info par sevi, pilnīgi noteikti. Ja nu vienīgi mans rakstīšanas stils kādam šķiet līdzīgs šeit lasāmajam, bet tas neko nedod. Vienīgā info, ko no tā var iegūt ir: “Laikam Bryuvers ar citu niku uzrakstījis arī Satori diskusijā.”

28  
Saprotu, saprotu, Dace ir tikai viena, toties Bryuveri vārdā katram otrajam...

Es vispār rakstu gari un ļoti ātri.

Padomā ar galvas galu, vai man tagad šajos apstākļos, kādos esmu un kas nupat bijis, man panikā krist, ja mani kāds atradis FB... Dieviņ tētiņ...

27  
Plikums nav nekas ne labs, ne slikts, bet tā ir atsegtība, kuras dēļ vieglāk ievainot. Ja kāds vēlas palikt anonīms, tad tas ir jārespektē! Arī man nav panikas (acīmredzot tās ir Tavas fantāzijas), jo, ja jau es baidītos, ka kāds mani varēs atšifrēt, tad neko prātīgu te uzrakstīt nevarētu. To sarūsējošo piekaramo atslēgu, ko sauc par niku, es uzkāru, lai nu galīgi, komu ņi ļeņ, nebūtu iespējams lasīt manu iekšējo pasauli un uzreiz identificēt. Bet tik un tā to nav atļauts plēst nost bez manas piekrišanas. Un visvairāk kaitina tas, ka uz tiem, kas Tevi atbalstījuši, Tu skaties no augšas. To parāda Tava poza: Tu mūs zini un vari apspriest to, ko neesam atklājuši, bet pati “pagaidām” neatklāsies, tā teikt, varēsi to paregulēt, kā gribas. Iedomāta pārākuma poza.

1-10 11-20 21-30 31-36
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika