viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2013 » Oktobris » 20 » Pret sievišķo
Pret sievišķo
10:04 PM


Feminisms būtībā pārstāv viedokli, ka līdz divdesmitā gadsimta sākumam viss labākais dzīvē ir bijis nodrošināts tikai vīriešiem. Tādēļ sievietes ir jāatbrīvo un jānodrošina tām „vienlīdzīgas tiesības”, saprotot to juridiski un politiski. Nezin, vai ar to jālepojas, bet Latvija bija viena no pirmajām valstīm Eiropā, kur sievietes ieguva vēlēšanu tiesības.

Tomēr šāda skatījuma otra puse ir pieņēmums, ka viss tas, ko pirmsfeminisma laikmetā sievietes darīja, domāja, juta un sapņoja ir vai nu nevērtīgs no sākta gala bijis vai tāds kļuvis modernās pasaules kontekstā. Kaut kādā mērā tam var piekrist vienīgi, ņemot vērā tehnikas progresu mājsaimniecībā – tas objektīvi ir atvieglojis līdz tam vienmuļi smago mājas soli. To, kam agrāk bija vajadzīgs kalpu un kalpoņu pulciņš, tagad izdara veļas mašīnas, trauku mašīnas, virtuves kombaini, modernas plītis, putekļusūcēji, gludināmās iekārtas utt. Jauni materiāli ļauj efektīgi iekārtot mājokli – lai tas būtu silti apkurināms, vienkārši kopjams un ērti apdzīvojams bez liela ikdienas darba.

Tas pats attiecas uz bērnu audzināšanu. Ja ir ērti sasniedzami bērnudārzs, skola un pēcskolas aktivitāšu centri, mammai tur tik daudz darba kā senāk vairs nav. Sanāk, ka tas atbrīvo viņu attīstīt savu vīrišķo daļu, iet vīriešu izglītībā un karjerā, pametot tukšu savu vēsturiski dabisko teritoriju – māju, visplašākajā šī vārda nozīmē.

Vai tā ir vienīgā sievietes perspektīva tehnikas progresa apstākļos? Vai vismaz tikpat interesanta alternatīva nav savas sievišķās daļas attīstīšana jaunā, nekad nebijušā līmenī? Un vai tad, ja sieviete attīsta sevi kā vīrietis, viņai nepaliek nepadarīti kādi tikai viņai darīt iespējami darbi?

Interesanti, ka bēdīgā demogrāfiskā situācija Latvijā netiek skatīta kā feminisma sekas un ka neparādās tāds aspekts kā – ko mēs (es), sievietes, tur varam darīt? Manuprāt, šeit veidojas tāda interesanta spoguļojoša situācija. Vēl nesen eksistēja obligātais karadienests vīriešiem – valsts varēja vienkārši mobilizēt jaunus puišus un aizsūtīt tos krist karā. Vai uz Černobiļu, lai tie pēc tam visu mūžu dzīvotu dažādu onkoloģisku un imunoloģisku draudu ēnā. Tagad mums ir profesionālais karadienests – tātad par riskiem krist karā par dzimteni tiek maksāts.

Taču, ja jau vīriešus valsts kaut kad var moblizēt krist karā, tad kāpēc sievietes nevarētu tikt mobilizētas dzemdēt tik daudz bērnu, cik valstij vajadzīgs? Vēsturiski tāds skatījums nekad nav bijis vajadzīgs, bet tagad nu tāds laiks ir pienācis un kādēļ gan šādi neparaudzīties uz problēmu? Mēs tagad uzskatām, ka par bērnu dzemdēšanu ir jāmaksā, līdzīgi kā par karošanu planētas karstajos punktos. Tas, kas agrāk bija pienākums, tagad kļūst par darbu, par preci, kuru apmaksā visi, nevis tikai vecāki.

Tomēr, kā izskatās, būs jāatgriežas pie obligātā karadienesta. Pirmkārt tādēļ, ka nav labāka veida kā jaunus puišus maksimāli efektīvi atraut no mammām un to manā kabinetā atzīst arī daudzas mammas. Otrkārt tādēļ, drošības situācija Ziemeļeiropā atkal vēršas tāda, ka var būt militāri jāaizsargā savas valsts teritorija, nevis jābrauc uz attālinātiem karstajiem punktiem – par to pēdējā „Ir”ā stāsta Zviedrijas ģenerālis Kārlis Neretnieks.

Bet ja atgriežamies pie obligātā karadienesta, kādēļ gan daudzos līmeņos neattīstīt tādu valsts politiku, kas pieprasa, lai ģimenē būtu vismaz trīs bērni? Lai neērti justos tie, kam ir visas iespējas bērnus dzemdēt, bet viņi to tomēr nedara - vai tādēļ viņiem nebūtu jāmaksā bezbērnu nodoklis? Bet lai tā uz jautājumu paraudzītos, vispirms ir jāuzrunā sieviete – vai tu savā vīrišķās daļas attīstīšanā jau neesi apmaldījusies? Varbūt – pamēģināji un pietiek? Varbūt – dzemdē un izaudzini trīs bērnus un tad?

Taču ne jau tikai bērni ir „māja plašā nozīmē”. Manuprāt, tā ir dzīvošanai, nevis tikai pārgulēšanai piemērota vide, kuru var veidot sieviete. Tam ir vajadzīgas gan zināšanas, gan prasmes, gan komunikācija, gan ideju un materiālu piedāvājums. Māja dzīvošanai, manuprāt, nozīmē arī dzīvi dzimtaskokā – ģimenes un dzimtas satikšanās. Laiks draugiem, laiks kultūras pasākumiem, visa tā noorganizēšana sabiedrisko organizāciju un politiskā līmenī. Bērnu izglītības kvalitāte un alternatīvas zēnu un meiteņu izglītības.

Kāpēc tomēr sieviete izvēlas vīriešu ceļu? Vai tam ir tikai skaudības uz vīrišķo pamats? Un vai tiešām tikai feminisma ideoloģija ir aizsniegusies līdz visām lauku viensētām, liekot meitenēm apzināti pārtapt par puikām? Būtu laikam diezgan naivi domāt, ka viss tik vienkārši.

Man šķiet, vīrišķās daļas attīstīšana sievieti šodien ir vajadzīga, lai kaut kā kompensētu sievišķās daļas – Dzemdes, Dievietes, Mātes/Meitas lomu spiedienu. Man ir klientes, kas perfekti tikušas galā ar kārtējā bērna aizvadīšanu līdz bērnudārzam, pēkšņi ierauga, cik daudz interesantu vīriešu atkal ir apkārt. Kā gribas pucēties! Cik svarīgi ir ieraudzīt, ka vīrieši viņas ir ieraudzījuši! Kā patīk aprunāt savas konkurentes uz „labāko sēklu” un sajust, ka esi visskaistākā!

Šie brīnumi taču nebeidzas ne pēc trešā, ne sestā bērna dzemdēšanas. Kļūst neiespējami „sēdēt mājās”, gribas „cilvēkos” – kur ir kaut kāds tusiņš, t.i. – vīrieši. Ja tikai darba vide ir tā, kur tas iespējams, tad sievietes gribēs strādāt. Un ja ieejas biļete šādā „tusiņā” ir vīriešu augstākā izglītība, tad sieviete darīs visu, lai šādu biļeti iegūtu. Un vēl laikam ne nesvarīgi ir „dzemdēt darba rezultātu”, nevis kārtējo bērnu.

Respektīvi, vīrišķā daļa sievietei palīdz kaut kā stūrēt sevi prom no kādreiz vienīgās nolemtības – dzemdēt un zīdīt līdz pat menopauzei. Ja būtu tā, vai valsts tiktu galā ar tādu bērnu baru? Tā jau tagad netiek galā, redzams, ka tai jau tagad ir lieki cilvēki, kam jāemigrē. Tomēr dzemdēt un zīdīt līdz pat menopauzei var būt arī izvēle, dzīvesveids. Nepietiekami apzināts – arī no tā kaifa viedokļa, kas sievietei var būt gan no grūtniecības, gan dzemdēšanas, gan zīdīšanas. Ja sieviete ir darbā un savā vīrišķajā daļā, viņa šos kaifus var palaist garām, nepiedzīvot, vīrišķīgi cīnīties ar tiem, uzvarēt.

Kā redzams, feminisms ir gan karš pret sievišķo, gan iespēja to izslēgt vai vismaz „pagriezt klusāku”. Man izskatās, ka šodien ir „pārāk klusu”. Un ja tā, tad ir tik grūti atgriezties pie jautājuma – kas ir Sievietes loma? Šis kļūst tik neatbildams jautājums, tā atbildēšanai nav nekādu resursu! Jo svarīgākā ir Dzemde, Dieviete, Māte/Meita un visu šo milzu spēku regulācija ar vīrišķās daļas palīdzību.

Tas ved pie nāves. Jo tur, kur nav dzimšana, tur ir nāve. Jeb – nāves radītos tukšumus dzimtaskokā reāli var aizpildīt tikai ar dzimšanu, nevis ar psihoterapiju. Man šķiet, ja pieaugušam cilvēkam nav bērnu, tad viņš nāvi nēsā sev līdzi. Ja ir viens bērns, tad nāve dzīvo viņa mājā. Ja divi, tad tā ir izdzīta aiz sliekšņa. Bet ja trīs – tad aizgājusi meklēt sev citus klientus. Man tik ļoti tuvā tēma – bērns, kas dzimis pēc mirušā bērna – arī ir šādi aplūkojama. Šāds bērns cīnās ar nāvi, tā ir viņa dzīves jēga savā dzimtaskokā. Ja tautai ir negatīvi demogrāfiskie rādītāji, tad tā arī dzīvo kopā ar nāvi. Un bērni, kas dzims, kamēr rādītāji kļūs pozitīvi, būs cīnītāji ar nāvi. Viņiem nebūs viegli un viņu potenciālās mātes to jūt, tādēļ negrib viņiem šādu likteni un tādēļ labāk kļūst par vīriešiem, nevis dzemdē.

Ja mātes to dara, tad pašas cīnās ar nāvi savu nedzimušo bērnu vietā. Arī šim darbam piemērotāk ir būt par vīrieti.
 


Skatījumu skaits: 819 | Pievienoja: viestursr | Reitings: 4.8/4 |
Komentāru kopskaits: 5
5  
tieši tādēļ viņnedēļ vaicāju pa kūkas kārtām, ka seksualitāte ir daudz plašāka par reprodukciju, un pēdējais izriet no pirmā. dzimums ir liktenis, bet svarīgi saprast, ka seksualitāte nav reproduktīvā funkcija. no šīs jēdzienu samainīšanas tad arī viss negals. tādēļ runāt par Dzemdes bioloģisko kundzību īsti nav pamata. seksualitāte ir katram dzimumam raksturīgais specifiskais psihiskais piegriezums, kam pakļauta arī bioloģija. un dzimstība tādēļ ir tiešā veidā saistīta ar dzimumu identitātes apzināšanos.

sievieti nevar iesaukt dzemdēšanā kā karadienestā, jo tāds iesaukums jau pēc savas būtības ir pret pašu sievišķo dabu. kādēļ gan tā jācīnās, jāvaro un jākontrolē dzīves dabiskos ritus? kādēļ Dzemdi apkarot un tad atkal Dzemdi piespiest? ja kūkā tiktu apzinātas arī citas kārtas, uz Dzemdi varētu vienkārši paļauties kā uz savā vietā esošu lielisku un gudru instrumentu.
analoģijas pēc te var padomāt par Kuņģi. kā tas reaģētu uz tā "ievelkošās", "alkatīgās" un "postošās" dabas atmaskošanu, apkarošanu, centieniem atbrīvoties un pēc tam uz mākslīgiem armijas režīma pasākumiem tā iedarbināšanai?

krieviski labi pateikts - gore ot uma...
ar prāta kontroli tur, kur tā lieka, var sabojāt daudz ko. kaut vai - atliek koncentrēties uz rīšanas refleksu, lai to padarītu neiespējamu. ja jāsāk maksāt par ūdeni, par gaisu un par dzemdēšanu, tad tas nozīmē, ka ir notikusi resursu izšķērdēšana. uz jautājumu - kas būsi, kad izaugsi? - gan zēni, gan meitenes šodien atbild vienu - darbinieks... seksualitāte dziļā izpratnē, ārpus bioloģiskas atražošanas vai izklaides, sabiedrībā tiek ignorēta. un bērni tādā uzstādījumā ir tikai +/- traucējošs blakusprodukts vai atavisms.

būtībā arī te agrāk minētais alkohola celibāts un bābiskums ir divi simetriski izkritieni no dabiskās seksualitātes un tās enerģētikas. un tad atkarības ir loģiskas, jo kaut kā jau tam cilvēkam ir jāfunkcionē. tas nav nekāds advancēts "nē" Dievietes prasībām, tā ir vienkārša neizpratne par savu vietu - noliedzot savu psihisko dabu, noliegums kā bumerangs trāpa pa pakausi pašam noliedzējam. ko nozīmē "izslēgt vai pagriezt klusāku sievišķo"? tas nozīmē - izslēgt un nogriezt arī vīrišķo. enerģētisks kolapss, kas ietekmē ne tikai dzimstību, bet tieši tāpat jebkura līmeņa funkcionalitātes kvalitāti. jo ir nobīde, un nav vairs vitalitātes un prieka.

visas atkarības rodas no neizpratnes par vienu - savu fundamentālo un dabisko atkarību no visuresošā sistēmiskā saprāta likumsakarībām, līdz ar to izpaliek arī savas vietas apzināšanās. karjeras sievietes saspringtā rosība nav nekas cits kā neticība vīrieša spējai parūpēties. bet vīrietis, kuram sieviete netic, ir nolemts. forma ir atrauta no satura, un nelaimīgi ir abi. ja sieviete nav atkarīga no vīrieša, tad viņa top materiāli atkarīga no darba, kaut pati to sauc par neatkarību : ). ja vīrietim nav mērķu un saiknes ar Augstāko, viņš top atkarīgs no sievietes, kaut sauc to par Dievieti : ). jo kolīdz nav paļāvības, un to var saukt arī par paļāvību Dievam vai pasaules iekārtojumam - kā katram labāk patīk, tā sākas prāta kontrole, spazmas un nekārtības, kas komplektā ar to.

tādēļ pirmais, ko gribētos ieteikt veicamu - pārstāt uzbrukt Dzemdei un Dievietei. nekāda regulācija rokas režīmā te tik un tā nav iespējama. pietiktu ar to, ja šie spēki tiktu respektēti. kaut vai tādēļ vien, ka mēs ar saviem "neatkarīgajiem" uzskatiem tos neuzlabosim, taču salaist dēlī un satraumēties gan varam pamatīgi. protams, "neatkarības" vārdā pārvērst savu dzīvi par eksperimentu mūža garumā nevienam nav liegts, bet..vai vajag?

4  
"Tukšumus dzimtaskokā reāli var aizpildīt tikai ar dzimšanu, nevis ar psihoterapiju."

Atbruņojoši godīgi smile

3  
Skatījos Valmieras teātra variāciju par Vasas Žeļeznovas tēmu "Dzimta", kur daudz no Viestura šoreiz pieminētā, un domāju lielo domu, ka būtībā jau izvēles daļa šādā stāstā ir neliela - tas tiešām ir drīzāk kā iesaukums karadienestā, kur cerēts būt frontes aizmugures skrīverim, bet nokļūsti Afganistrānā pie modžahediem. Bet tas, cik lieliski Māra Mennika nospēlē gan mainipulējoši tērgājošo tibiņu Teu "Hedā Gablerē", gan "cilvēcisko sievieti" Vasu, kuras teiktajā neiespējami neieklausīties, man škiet kā apstiprinājums tam, ka liela daļa dzīves skaistuma ir lomu daudzveidībā.

2  
Nu nezinu, nezinu, vai sievietes tik ļoti grib to vīriešu pasauli. Varbūt drīzāk ir tā, ka viņām nav izvēles? Es strādāju, esmu mācījusies. Vai tāpēc ka man to ļoti gribējās? Mācīties - jā, strādāt - galīgi nē. Par spīti tehnoloģiju progresam, es labprāt sēdētu mājās, man būtu bars ar kalponēm, es varētu tikai pazvanīt zvaniņu un man atnestu tēju, un būtu pašai savs šoferis un dārznieks. Bet es, es vot sēdētu uz dīvāniņa un lasītu gudras grāmatas, komentētu šim līdzīgus blogus, un postu un greznotu savu dvēseli. Vot, kādu dzīvi man gribas, nevis taisīt karjeru un dragāt pa vīriešu pasauli. Bet nav jau izvēles. Vīrietis mūsdienās nevar viens pats nodrošināt ģimeni. Vismaz ne tad, ja tajā aug prasītie 3 bērni.
Bet sievietes dzīvei vīriešu pasaulē es redzu pozitīvus aspektus. Sieviete iemācās racionāli tikt galā ar savām emocijām, nezāģēt vīru, savākties, būt sakarīga. Diez vai tas ir slikti.
Man šķiet galvenais zaudētājs šādā dzīvē tomēr ir vīrietis, nevis sieviete. Jo arī vīrietim ir sievišķā daļa, kas pamazām atrofējas. Vīrietis vairs nespēj atrast ceļu uz savām jūtām. Viņš kaut ko jūt, bet pats vairs nezina, ko. Un sievietes uzdevums mājā, kurā ir veļasmašīna un sulu spiede, ir vīrietim ceļu uz jūtām parādīt. Kā? A vot to gan nezinu. Mani tas tagad visu laiku nodarbina...

1  
Hmm, šķiet, ka vēl dažas nedēļas atpakaļ, vairošanās lieta nu nekādi nerrulēja, un bija vērtīgākas alternatīvas.. bet nu ok, šoreiz te var tikai piekrist, ar pārdomu niansēm.. Katrs jau skatās no sava skatu punkta.. Nu tad es to redzu nevis feminismā vai karjerā, bet tajā apstāklī, ka sieviete nav izaugusi(šeit es runāju par situācijām, kad ir iespējami bērni, bet sieviete VĒL nevēlas). Tur ir kaut kāda saikne ar meitas lomu, kura diez kapēc negrib pārtransformēties par mātes lomu.. Un visbiežāk vīrs ir otra bērns uz kuru kopā pusaudžot , vai arī ik pa laikam uzmammot, kad zemapziņa pieprasa.. Vai arī otra variants, attiecības meita-tēvs, kurās meitene diez vai vēlas sev dzemdēt brāli vai māsu. Un karjera ir tikai plakāts priekš citiem, tāpat ka materiālā situācija.. Un rodas pārmetumi vīriešiem, ka viņi ir tādi vai šitādi, ka redz sievietei jāstrādā.. Nu nav tas nekāds feminisms.. Latvija nepazīst feminismu, tādu īstu.. Latviešu sieviete nespēj nemaz saģerbties kā feministe(paldies dievam).
Es gan arī pieminētu padomju savienības sabrukšanas faktoru, jo sobrīd visvairāk buksē tā paaudze, kas ka bērni piedzīvoja perestroiku.. lai jau būtu, ka tas ir nenozīmīgi, bet skaitļi to rāda pa tiešo.

Un par valsts politiku runājot, būtu vienkārši pastimulēt ģimenes ar vienu bērnu(nezinu kā ar nāvi, bet viens bērns ir egoistiski un stulbi). Varētu uztaisīt neapliekamo par apgādājamiem lielu pēc trešā bērna, bet nu tad ar uzviju, bet nenozīmīgu pēc pirmā, jo uz vienu parasti saņemas čerez ņemagu. Vēl var uztaisīt progresīvo bērna naudu pēc otrā, nevis regresīvo kā tas ir citur Eiropā.

Sieviete reizēm izdara vienu kļūdu, kad par daudz domā.. par visu, par nākotni, par pagātni, par drošību.. tādā veidā arī uzņemoties vīriešā lomu.. Acīmredzot bija viens brīdis, kad no viņas tika pieprasīts domāt, un viņa nevar un nevar no ta izkāpt.. Un viņa pārmet un gaida, kad vīrietis pārņems no viņas to domāšanu, bet viņs nevar, jo ēterā nav vietas.. Sieviete netic, ka atlaižot grožus viss nesabruks.. ka tā vara nav ne salda ne laba. Bet nu tur gadi vajadzīgi vēl daži.

Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika