Viņnedēļ Valsts Prezidents nāca klajā ar priekšlikumiem, kurus varu
apsveikt un kuriem, manuprāt, jau sen bija jābūt realizētiem. Tomēr
labāk vēlu nekā nekad. Tā nav Andra Bērziņa vaina, ka viņš ar savām
idejām nāk klajā tad, kad viņam ir iespēja to darīt, nevis tad, kad tās
sāk būt vajadzīgas. Prezidents atzīst, ka no vienas puses „... katra
partija ir atbildīga vēlētājiem par partijas programmā doto solījumu
izpildi.” Taču ir arī kāda cita atbildība, tādēļ Prezidents uzsver –
„... tomēr valstiski domājošas partijas un deputāta darbam visupirms
jākalpo Latvijas izaugsmes un attīstības interesēm.” Zelta vārdi.
Vecā vaina – tiekot deleģētiem valdībā, ministri turpina darboties savu partiju elektorāta (un savu psiholoģisko vajadzību), nevis visas Latvijas interesēs. Viņi joprojām jūtas lojāli šim elektorātam, nevis visai Latvijas tautai. Nevis Ministru prezidentam, bet Satversmē neparedzētajai Koalīcijas padomei, labākajā gadījumā. Sliktākajā – partiju vadībai, vai visiem trim minētajiem un vienlaicīgi nevienam no tiem.
Turpinājumā Valsts prezidents saka: „Pašreizēja kārtība nodrošina ideālu varas līdzsvaru, bet nenodrošina attīstību, pieļaujot vāju politisko atbildību un veicinot traucējošu sāncensību, nevis kopdarbību.” Manuprāt, ir atrasti ļoti veiksmīgi formulējumi – „ideāls varas līdzsvars” kopā ar „vāju politisko atbildību”. Spēcīgs verbāls signāls politiskajai videi!
Tomēr pirmās reakcijas no koalīcijas partiju puses nepauž sajūsmu par Andra Bērziņa iniciatīvām. Mums viss kārtībā, mēs valdībā esam draudzīgi, turklāt turpinām attīstīties. Vai tas nav kurlums – situācijā, kad koalīcija ir ļoti nestabila, atkarīga no politiski nepieredzējuša šķeltnieku „sešinieka” un savstarpējo „sarkano līniju” (atbildība pret elektorātu, nevis valsti) dēļ nespēj pati sevi paplašināt, teikt, ka viss ir ideālā kārtībā, manuprāt, ir muļķīgi. Tādējādi valdība kļūst nevis par rīcības orgānu, bet par teātri, kurā turpinās nebeidzama priekšvēlēšanu cīņa. Teātrī tas būtu interesanti, bet valsts vadībā – resursus tērējoši un nožēlojami.
Izskatās, ka Prezidenta vīzija ir līdzīga manējai – politiskajām partijām ir jābūt kā sporta klubiem, kas nacionālajā čempionātā cīnās savā starpā, bet kas deleģē valsts izlasei savus labākos spēlētājus, kuri tur aizmirst par klubu interesēm un draudzīgi sadarbojas, pārstāvot valsti. Ja tā notiktu ar valdību, būtu lieliski.
Satversmes Tiesas priekšsēdētājs saka, ka pie šādas situācijas nav vainīga Satversme, un varbūt, ka tā arī ir. Tomēr - ko bija domājis Valsts Prezidents, aicinot politiskās partijas diskutēt, kā nodrošināt labāku varas atzaru sadarbību esošās situācijas uzlabošanā? Vai viņš gribēja uzlabot komunikācijas kvalitāti politiskajā vidē, vai tomēr saņemt jaunas likumdošanas iniciatīvas? Varbūt vēl ko citu?
Laikā, kad simti tūkstoši cilvēku no Latvijas spiesti emigrēt un kad darba nepietiek arī mājās palikušajiem, mēs rīkojam referendumu par valsts valodu. Absurda situācija – šeit jāpiekrīt Andrim Bērziņam. Nacionālā apvienība tomēr nejūtas par šādu situāciju ne vainīga, ne atbildīga. Tā nedomā, ka, pirmkārt, tas, kas sasniegts integrācijas procesā (piemēram, visi cittautiešu studenti labi runā latviski) ir diezgan labi tik sarežģītā etniskā situācijā, kāda izveidojusies Latvijā. Un, otrkārt, nacionāļi neatzīst, ka tā bija kļūda – pieprasīt vēl radikālāku valodu politiku skolās, izsaucot krievisko radikāļu aktivizēšanos. Un, treškārt, Nacionālā apvienība neatzīst, ka tai vajadzēja būt gudrākai, politiski tālredzīgākai un jau vasarā iesākt procesu Satversmes tiesā, lai panāktu šī referenduma atzīšanu par antikonstitucionālu un nepieļaujot šo absurdu vēl pirms tam, kad tas ir kļuvis neapstādināms. Cilvēki tagad ir sakacināti, sarīdīti viens pret otru, bet tā nav problēma, kas samilzusi starp cilvēkiem. Tā neproporcionāli savai reālajai aktualitātei izaugusi starp politiķiem un politiķu interesēs, tādēļ šī problēma ir mākslīga.
Nacionālā apvienība nekad nav uzskatījusi, ka tās darba kritērijs ir nevis popularitāte starp latviešiem, bet gan popularitātes pieaugums starp cittautiešiem. Nokļūstot valdībā, tieši šai partijai būtu jāvada komunikācija ar nacionālajām minoritātēm, nevis uz tām jāapvainojas un jācer, ka integrācija labāk veiksies, sēžot kabinetos un rakstot piespiedošus likumus, nevis runājot, runājot un runājot ar cilvēkiem.
Es nacionāļu tautsaimniecību aizmirstošo, tuvredzīgo un pat bīstamo politiku šeit minu kā piemēru galvenokārt referenduma aktualitātes dēļ. Bet tādus pašus absurdus var sameklēt katrā politiskajā spēkā. Ko še var mainīt? Uz ko cer Valsts Prezidents? Jaunu 15. maiju jau viņš neplāno, kaut kas tāds šodien vairs nav iespējams, tomēr nevar neatzīt, ka tā būtu visvienkāršākā iespēja, kā strauji panākt politiskās atbildības pret valsti pieaugumu. Politisks vienpersonisks Vadonis mums nebūs, bet tas nenozīmē, ka psiholoģiski esam izgājuši šī te Vadoņa vai Karaļa nepieciešamības stadiju. Bet ja tā, tad mums tomēr vajag vienu cilvēku kā autoritāti visiem – latviešiem un nelatviešiem, bagātiem un nabagiem, jauniem un veciem.
Vai Andris Bērziņš par tādu kļūs? Es viņam to novēlu, jo, izskatās, ka viņš ir ne tikai pieredzējis, bet arī sistēmiski domājošs un ar tālredzību apveltīts cilvēks. Bet vai viņam to ļaus? Vai tik mēs drīzumā nesagaidīsim kādu partiju apvienotu viedokli, ka prezidents, piemēram, iejaucas to lietās, vai pārsniedz savas konstitucionālās pilnvaras. Ka nevis sēž savā brūkošajā pilī rociņas salicis, funktierēdams, kur kādā ārvalstu vizītē varētu aizšaut, bet uzņemas to, kas būtu jādara partijām pašām – jārealizē valstiska atbildība.
Lai jau Andrim Bērziņam veicas. Es neticu, ka partijas līdz šādai atbildībai izaugs bez Vadoņa, kas ar savu autoritāti piespiestu tās strādāt valstij, nevis sev. Man šķiet, ka šodien tām pietrūkst arī intelekta, lai pārliecinātu savu elektorātu, ka priekšvēlēšanu kampaņas ir jābeidz dienu pirms vēlēšanām, lai jau nākamajā dienā pēc tām strādātu kā viena komanda, kura izveidojusies vēlētāju gribas rezultātā. Izskatās, ka partijām nepalīdzēs arī masu mēdiji, pakāpeniski izveidojot tādu ētiku, kas skaidri norobežo partiju un valsts intereses.
Līdzšinējā domāšana – ka politiskā cīņa ir nevis lai nodrošinātu tautai labāku valsts pārvaldību, bet gan lai sadalītu vietas pie kopējās siles – būtu jāmaina un tas vēl nav noticis, kaut arī oligarhi augstākajā politiskajā līmenī it kā vairs nepiedalās. Var jau būt, ka es esmu no realitātes atrauts ideālists, bet man šķiet, ka šis process ir kas vairāk nekā likumu uzlabošana. Iespējams, ka tas nemaz nav likumdošanas process. Atgriežoties pie piemēra ar Nacionālo apvienību – kam būtu jānotiek, lai tā uzņemtos atbildību par cittautiešu noskaņojuma izmaiņām attiecībā pret latviešu valodu, un nevis tikai populistiski saasinātu situāciju, bet reāli šo noskaņojumu uzlabotu? Atbildība – tā nav citu vainošana un aizbildinājumu meklēšana neveiksmēs. Tas ir rezultāts, nevis lozungi. Politisks darbs, nevis teātris. Vai mēs varam cerēt, ka nacionāli kādreiz kļūs par, Prezidenta vārdiem runājot, „valstiski domājošu partiju”?
Izskatās, ka daudziem politiķiem un arī politikas komentētājiem ir iepatikusies politika kā sacensība, kurš kuru. Un viņi tic, ka šāda sacensība un „ideāls varas līdzsvars” automātiski nodrošina tādu procesu pārvaldību, kas dod maksimālo iespējamo rezultātu uz tautsaimniecību visplašākajā tās izpratnē. Tikai tā es varu iztulkot Ivara Ījāba un Solvitas Āboltiņas reakcijas uz prezidenta teikto.
Tomēr gan jau Valsts kontroliere Ingūna Sudraba atkal drīz nāks klajā ar kārtējo ziņojumu par nesaimniecisku līdzekļu izlietojumu, vīzijas un saskaņotības trūkumu valsts programmu izpildē. Cerams, ka tad Āboltiņas kundze paskaidros, kā tas var būt, ka tas notiek tik superdemokrātiskā un „ideāla varas līdzsvara” aplaimotā valstī. Bet viņa jau neteiks, ka tas ir saimnieka trūkums – tāda, kas ar savu autoritāti liktu visiem strādāt saskaņoti. Un viņa jau neteiks arī, ka tas ir cilvēku un politiskās vides attīstības trūkums, kam šī Satversme bez saimnieka, manuprāt, ir par modernu.
Skatījumu skaits: 1085 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 5.0/1 |
Kaspar, iesaku vēlreiz pārlasīt savu komentāru, jo būtībā Jūs balstaties sātanismā Nu..nu..mierīgi, tūlīt pastāstīšu! Atšķirības ir tajā kā saprast garīgu attīstību. Populārākās reliģijas (kristietība un budisms) tomēr postulē, ka indivīda garīga attīstība saistāma ar labo īpašību (pacietība, sirdsmiers, čaklums, gudrība utt) (kristietība kā Dieva svētības, budismā kā iegribu seku mazināšana) vairošana, kas rezultējās mīlestībā kristietībā un līdzcietībā budismā. Tādējādi indivīds kā sabiedrības daļa neizbēgami ietekmē sistēmu ar savu darbību. respektīvi kļūstot labākam cilvēkam jāpieņem ka labāka kļūst sistēma. Ja nepatīk reliģija, var iekrampēties humanismā, šinī ziņā viņiem ir līdzīgi. Jūs postulējāt, ka garīgā attīstība ir egoistiska, tātad ar ierobežotu ētiku. Kļūstu gudrāks un daru ko gribu, no reliģiskām vai mistiskām sistēmām, tas ir Bakha kults, kas vēlāk pazīstams kā sātanisms. Ļoti jautri ir nosaukt inkvizīciju par garīgās attīstības adeptiem, starp kuriem noteikti ir/bija garīgā ceļa gājēji, bet kopumā organizācija ir/bija reti konservatīva un radīta, lai "sargātu baznīcas klēpi". Par klējasargāšanu un dzemdešanu atpakaļ visu jau VR pateicis iepriekšējos rakstos. Sis viss ir ironija un kaitināšana, nekādā gadījumā neapsūdzu Jūs, vai neapšaubu labos nodomus!
Trešdiena. Par to subjektivitāti, tā laikam gan būs taisnība. Es tā tiešām vērtēju politiķus. It kā, vai man patīk viņa vēstījums, ko es domājos viņā redzam un dzirdam. Un droši vien mani nepamet pārliecība, ka mana patiesība katrā ziņā derētu visai Latvijai. Kaut gan tas man mazliet liek pasmaidīt tagad. Bet varbūt es pārāk ātri piekāpjos citu argumentu priekšā. Nu par to es gan padomāšu.
anei Nu re un tagad subjektīvais un objektīvai saskarās. Jūsu simpātijas politiķis var iegūt, ja dod Jums nepieciešamo, lai patiktu. šis nepieciešamais ir atkarīgs no Jūsu apziņas un vērtībām, respektīvi garīgās attīstības. Vienam var iepatikties ar smuku frizūru, citam ar to, ka basketbolists, citam ar to, ka gudri runā, vēl citam, ka pieņemtie lēmumi atbilst iedomātai objektīvi iespējamai attīstībai. Un par cik ir trešdiena, tad jānobeidz ar paradoksu - par politiku varēs nedomāt tad, kad lielākā daļa iedzīvotāju ļoti labi sapratīs kādu politiku vēlas un spēs izvērtēt vai tā iespējama. Kā studijās, ja zināms, ka students eksāmenu var nokārtot teicami, tad var ielikt "automātu'.
Kaspar, ja cilvēks maina domāšanu, un skatās lietas vispirms caur sevi, tad viņš kļūst nevis egoistisks un stagnātisks, bet sabiedrisks un atvērts sabiedrībai. Cilvēkam veidojas izpratne, ka tikai pats var ietekmēt savā dzīvē notiekošo, un saprotot arī savas kļūdas iemācīties pieņēmt citus cilvēķus, lai ar viņiem labak sadarbojoties veidotu veselu sabiedrību. Latvieši ir ļoti vienoti vienā lietā-kopīgā iztirzāšānā kā vajadzētu darīt labāk, un ja es tur būtu, tad es darītu tā un šītā. Tu raksti, ka jāveic preventīvas aktivitātes pret sazvērestībām.. Pret kādām sazvērestībām??
Personīgi man ir tā, ka darbošanai uz iekšu un uz āru ir periodiski jāmainās. Darbojoties uz āru, loģiski, ka pienāk laiks, kad sāk prasīties pēc revīzijas attiecībā uz iekšu. Savukārt, darbošanai uz iekšu manuprāt piemīt lielas lamatas - tas var kļūt par egoistisku, stagnējošu dzīvesveidu. Piekrītu Rudzīša bieži paustajam, ka "garīgajam" ir jādod augļi arī ārpasaulē (pretējā gadījumā nekas nepierāda, ka filozofijai ir jēga), plus, uzskatu, ka filozofiskā teorija ir jātestē pietiekoši ekstremālos apstākļos. Jo siltumā, sausumā un paēduši visi ir gudri.
Ar to visu es gribēju teikt, ka pilsoņiem ir jārūpējas par to, kas notiek politikā, t.sk. jāveic preventīvas aktivitātes pret sazvērestībām. Latviešiem savrupums ir raksturīgs, un principā jau vairums sāk ar sevi - varbūt vairāk materiālā jomā, nekā garīgā, bet princips tiek ievērots. Problēma ir taisni ar spēju sadarboties kopēju mērķu vārdā.
Trešdiena: es tagad noteikti domāšu par teksta daļu, kurā Jūs rakstat, ka esat mazliet grieizsirdīgs, ka politiķi mīl kādu vairāk. kaut kas tajā ir, kaut kas ir. Un tad es pat varētu izfišķot tā-ka es jūtos apbižojusies par to, ka valdošā elite nevēlas skatīties uz to pusi, uz kuru tā ka man gribētos lai viņi skatās. ja es banalizēju, tad es esmu taja iedzīvotaju kateogorijā uz kuru neviena no 100 un cik tur galvām neskatīsies, tajā nodevēju, aizbraucēju kategorijā, bez iespējas mani ietekmēt, no manis kaut ko izspiest, mani par kaut ko pārliecināt. Un es domāju, ka Andris Bēŗziņš ir ļoti labā kategorijā, viņam ir nauda, viņš var atdot savu algu skolām, kurš vēl var no viņiem? viņš var atteikties dzīvot šausmīga paskata mājā, un tagad viņš var atļauties runā kā virtuvē pie galda. Un ja rīt viņam palūgtu aiziet, viņš paklanītos un aizietu:) Nē, pat neklanītos. A tiem daudziem pāŗējiem ir tāda situācija, ka nākas gan tās trīs ēdienreizes taisīt, gan spilvenu bužināt, kā Marī teica. Un tāpēc man arī patīk mūsu prezidents, jo viņš ir ārpus viņu spilvenu bužināšanas procesiem. Kaut nu katrs Latvijas iedzīvotājs varētu atbrīvoties no Viņu kundzības un gultas klāšānas. Tā lai pat nebūtu svarīgi ko ievēl, ka personīgā "valsts" dzīvo pati. Lūk kā, to gan es nezinu.
Zane, Jūs pavisam noteikti "velkat" un katru reizi uzrakstot šaubos vai vajadzēja, jo saprotu, ka varu kļūdīties un kādu aizvainot savas nejēdzības dēļ. Mēs mētajam bumbiņas un Jūsējās ir ļoti jaukas! Protams, ka viss sākas un beidzas ar mums un no tā aizbēgt nekur nevar. Protams, ka garīgā attīstība ir svētīgāka par ārējo faktoru mazināšanu, bet šīs lietas nav izslēdzošas. Tikai vilšus vai nevilšus Jūs minat "par maz nodarbojas ar sevi' to gan es apšaubu, jo nekā cita jau tur nav, kā darbošanās ar sevi un pozēšana. AB lielais nopelns, ka viņš nepozē, bet tas vēl nepadara viņu par labu prezidentu. Mēs ļoti empātiski uztveram politiķus un vērtējam politiku, bet politika ir apzināta darbība ar mērķi ietekmēs situāciju. Saliekot kopā politiķi veido politiku, lai kādam patiktu (sākumā vēlētājiem, pec tam ...) nevis ietekmētu teiksim dzimstības rādītājus, bet lai patiktu, tie var mēģināt ietekmēt dzimstības rādītājus. Jasaprot, ka pašlaik politiķim jāpatīk ļoti daudziem un ne tikai Latvijā esošiem, un dažreiz es kā vēlētājs jūtos greizsirdīgs "saviem likumdevēj tēviem un mammām", ka citus mīl vairāk un par vinu viedokli uztraucas vairāk. Vai tā ir sazvērestība vai varbūt "garīga saslimšana", ja tā tad kas ir vairāk saslimšana cerības ka valdība mani mīl vai ka nemīl pietiekami. Man liekas, ka esam nevērīgi un nenovērtējam pietiekami viens otru, ja tas ir manī, tad piedodiet.
Nu..nu..mierīgi, tūlīt pastāstīšu! 