viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2013 » Augusts » 18 » Pusnopietni un liriski
Pusnopietni un liriski
9:57 PM

Par dzemdi kā principu es domāju arī fiziķiem raksturīgā veidā - izmantojot šīs zinātnes terminus. Vidusskolā fizika bija mans mīļākais mācību priekšmets, kuru es skolas kursa līmenī labi zināju, turklāt mani spārnoja tas kaifs uz Lidojošās salas, kas izplūda pa smadzeņu vēnām, kad iedziļinājos arī dažādajās šai zinātnei veltītajās populārzinātniskajās grāmatiņās. Tagad, pēc 35 gadiem, vairums formulu no atmiņas pačibējušas. Atlikusi vien lidojuma sajūta, galvenie priekšstati un atmiņas, mūžam mainīgās un tādēļ tik neuzticamās...

To apzinoties, man vajadzētu paturēt muti un nerunāt. Mans attaisnojums, kādēļ tomēr uzdrošinos – es neuzstājos no eksperta, bet gan no gaisa jaucēja, provokatora un „ņedoučkas” pozīcijas. Zinot un gaidot, ka atnāks kāds, piemērām, Dabaszinātnieks un īsiem, bet trāpīgiem vārdiem pateiks, kas patiesībā jāraksta uz tempļa sienām (ha – arī Bendes meitiņa te!).

Nedod dies, ka nepateiks un ka izrādīsies, ka tā „tikai” mana transference par viņu, nu tā, ka viņš „visu” par dabu zina. Nedod dies, ka viņš pateiks (nikni norūks), ka fizika un psiholoģija (t.i. – lirika) jau nu gan nav pār vienu kārti metamas, kaut arī abas pieder pie dabas un ir labas. Nedod dies, ka viņš neatnāks un katru dienu nāksies gaidīt, nu gluži kā uz Godo, nesagaidīt un atkal gaidīt...



Domāju par tādu teicienu kā „daba tukšumu nemīl”, un – kāpēc tukšums grib piepildīties? Kāpēc tas uzvedas līdzīgi kā pilnums (masa), kas taču ir jau piepildījies, un kas Ņūtona fizikā ir gravitācijas iemesls – katrs ķermenis pievelk sev citus ķermeņus ar spēku, kas tieši proporcionāls tā masai.

Varbūt tukšums piepildās pēc līdzīga principa, kā dabā rodas vējš – gaiss tiek spiests no tās puses, kur tā ir vairāk, uz to, kur mazāk, nevis tiek ievilkts tur, kur tā mazāk vai nav? Tātad tajā atrodošos vielu atomi (kam taču arī ir kaut kāda masa) savstarpēji arī atgrūžas, nevis tikai pievelkas! Kas varētu būt saistīts ar temperatūras starpībām (daļiņu haotiskās kustības ātrumu), gaisa mitrumu, ķīmisko sastāvu un pat brīvo valenču (tukšumu) skaitu atomu elektronu apvalkos (ozons)!

Saule kā ķermenis ar milzu masu Zemi sev pievelk (laime, ka tā sava kustības ātruma dēļ vienmēr aizkrīt Saulei garām!), bet fotonus atgrūž vai izstaro, radot tik skaisti nodēvētu parādību kā „Saules vējš”. Tas laikam tāpēc, ka fotoni ir piesaistījuši sev salīdzinoši lielu enerģiju attiecībā pret nelielo masu, ka ir līdzīgi nākotnes starpgalaktiku kosmosa kuģiem, kas spēšot Saules gravitāciju pārvarēt. Tomēr arī fotoniem ir par maz enerģijas, lai pārvarētu Melnā Cauruma (tukšums tak it kā) gravitāciju, kas tomēr tāda esot tādēļ, ka šie caurumi esot arī pilnumi – tajos sakopojusies bezgalīgi liela masa bezgalīgi mazā tilpumā.



Būtībā jau visas šīs nebeidzamās fiziķa amatiera pārdomas ir veltītas vienam psihoterapeita vai pat filozofa jautājumam – kas ir kustības avots? Un man, līdzīgi kā daudziem profesionāliem fiziķiem, nepatīk vienkāršotā atbilde – Dievs. Jo es nezinu, vai Dievs mūs pievelk mūsu attīstības ceļā un vai tādēļ mēs attīstāmies, jeb tomēr Dieviete mūs atgrūž. Bet varbūt ir arī tā, ka mēs, līdzīgi kā fotoni, sakrājuši gana daudz enerģijas, no Dievietes kā Saules bēgam. Bet ja tā, tad par Dievu kļūst nejaušs, Saulei pretējs virziens, kurp notiek bēgšana. Tas ir Dievietes gravitācijas spēkam pakārtots (kaut arī pretēji vērsts), kas nozīmē, ka Dievs rodas no Dievietes. Ka Dievs ir izdomāts pēc Dievietes ģīmja un līdzības kā tās antagonists, lai kāds tiktu prom! Man liekas, par šo kaut kur agrāk jau uztraucās Bryuvers.



Tam, ka nav tik viegli atbildēt uz jautājumu – kādēļ tukšums un pilnums dažreiz uzvedas vienādi (un vai tā tiešām ir?), klāt nāk vēl kāda interesanta grūtība – kvantu (ne-Ņūtona) fiziķu atklājums, ka novērotāja klātbūtne izmaina novērojumu. Man tas šķiet ļoti interesanti, ne kā amatierfiziķim, drīzāk kā nožēlojamam liriķim. Jo es neceru, ka kādreiz spēšu gana labi orientēties ne tikai kvantu fizikā, bet pat neirozinātnēs, kas mūsdienās attīstās ar milzu ātrumu. Bet neirozinātnieki apgalvojot, ka ar Ņūtona fiziku norises neironos izskaidrot nav iespējams. Ja vien es šeit kaut ko bez ļaunas gribas, vienkārši aiz liriskas paviršības neesmu saputrojis, tad sanāk, ka, pateicoties novērotāja klātbūtnei, psihisko procesu virziens, kvantitāte un kvalitāte var mainīties. Tātad varbūt tieši novērotājs rada efektu, kas Sauli pārvērš par Melno Caurumu un atpakaļ. Novērotājs novērš pretrunu starp tukšuma un pilnuma dažbrīd līdzīgajām uzvedībām. Nu un tad es padomāju – varbūt mēs, kas arī šeit kaut ko novērojam, arī izmainām kādas kustības virzienus? Varbūt mēs virzienu uz Dievieti pārslēdzam uz Dievu? Varbūt mēs paši esam Dievs ar savu Dievietes vērošanu un izskaidrošanu?



Kā jau būsiet ievērojuši, es domāju duāli, man ar to ir pieticis līdz šim. Tomēr... Kaut kur no bloga komentāriem pačibējusī Pepija Garzeķe savulaik minēja vēdisko „jogu ar Absolūtu”, tātad saistību ar kaut kādu trešo, bez tiem diviem, kurus es saucu par Dievieti un Dievu. Man diez ko nepatika tas Absolūts, jo šķita kā vecais labais Vecās Derības Dievs – visa radītājs.

Bet ja nu šis Absolūts ir novērotājs? Un ja nu Absolūts ir psihoterapeits, kas „neko nedara”, tikai vēro, kā klients maldās starp savu Dievieti un Dievu, ievērodams, ka vērošana kaut ko izmaina? Kas, arī izvaicāts par psihoterapijas terapeitiskajiem (izmainošajiem) faktoriem, dziļdomīgi klusē?

Kas ir arī kā „Bendes meitiņā ...” pieminētā Svētās Pīpes pīpētāja, kas „neko nedara”, tikai vēro, vai kā neirozinātnes atklātie spoguļneironi – kad tu ieraugi pats sevi, tu sāc mainīties. Vai kā psihodrāmas tehnika – spoguļošana. Aplūkojot sevi no malas visdažādākajās šo vārdu nozīmēs, parasti gribas kaut ko vismaz pamainīt, ja ne mainīt radikāli. Sanāk tāds kā pārmijnieks, kas palaiž vilcienus šur vai citur, pie Dievietes vai pie Dieva...



Šo liderīgo ierakstu nobeigšu ar rindkopu no Annas Kuzinas grāmatas „Blaumanis tuvplānā”, 125. lappuses: Apmērām 13. aprīlī (1894. g. – VR) Brakos Blaumanis saņem Viktora fon Andrejanova rakstītu vēstuli. Pēc dažām ikdienišķām ziņām Andrejanovs pastāsta par Aspazijas apciemojumu: „Pēc manām domām, viņa ir ne tikai interesanta, bet arī glīta. Par Tevi viņa, blakus minot, nešķiet pārmērīgi sajūsmināta, man vajadzēja Tevi daudzkārt aizstāvēt. „Visfatālākā” viņai šķiet Tava neapņēmība un rakstura vājums. Starp citu, viņai piemīt drusku par daudz „vīrišķības” un dažādas idejas, kas noteikti būtu koriģējamas. Pēc tam, kad viņa man ar putām uz lūpām bija stāstījusi par „sievietes patstāvību”, es viņai nolasīju Zaratustras nodaļu, kas beidzās ar vārdiem: „Ejot pie sievietēm, neaizmirsti pletni!””

Ļoti amizanti! Biju aizmirsis šos Nīčes vārdus - viņš sastāda smalku kompāniju manam vectēvam, kurš par Nīči, visticamāk, pat dzirdējis nebija. Fon Andrejanovs tik eleganti portretē uzreiz trīs Latvijas literatūras personības, pie viena iemetot arī pa pagalītei tajā diskusiju ugunskurā, kas šad tad uzliesmo arī šajā mājaslapā. Domāšana par Aspaziju kā par glītu un viņas „nepiepildītību” kā par „dažādām idejām, kas noteikti būtu koriģējamas” manu līderību darīja vēl liderīgāku.

Skatījumu skaits: 805 | Pievienoja: viestursr | Reitings: 5.0/1 |
Komentāru kopskaits: 181 2 »
18  
Ā, ok. Ko nu kurš sauc par Dievu. Es pēdējā laikā Viestura un vēl dažu (piem., Tiliha, Būbera, Kaufmana) ietekmē to iztēlojos kā pašiniciatīvas, sadursmes, radošuma/rašanās un esības momentu. Līdz ar to pieejams jebkuram. Pat vārds "pieejams" nebūs īstais. Drīzāk -- darāms, esams. Līdz ar to tas nav ne Persona, ne Autoritāte, par kuras labvēlību konkurēt un teikt "man ir pareizāka teoloģija", jo man nav vajadzīgs, lai tā būtu pareizāka; man vajag, lai tā ir mana. Mans attīstības ceļš. Jā, un tad arī sanāk, ka ir izdzīvojams personīgi, un nav vienmēr ap to jāteoretizē. Katrā ziņā, teorija nāk pēc tam, kad kaut kas jau ir noticis.

Par Pamatu gan es drīzāk sauktu Dievieti. Tā gan ir Autoritāte, kas iekšā laiž tikai izredzētos; tur ir labi jāizkalpojas, un tad vēl viņa paskatīsies. Tāpēc labāk viņu aplaupīt (radīšanas stāsts). Dieviete ir, bet Dievs ir šī Irība (Esība).

17  
Es domāju, ka varētu mēģināt pārrakstīt tā, ka Pamatu pamatu nevar saprast teorētiski, vai no ārpuses. Tad tas rada tikai dusmas, dauzoties gar visām durvīm, lai laiž taču laiž iekšā. To nevar saprast vispār, bet gan virzīties uz to atmetot visas teorijas, un no iekšpuses. Iespējams, ka Rubenis ir tik tālu(dziļi) ticis, ka viņam jau tas rada prieku.

16  
Zane, kas šinī gadījumā ir tā ļoti augstā teoloģija un kurš te pretendē uz lielu Dieva pazīšanu un ko no tā iegūst?

15  
te ir īsāka un aktīvāka versija, ja nav spēka skatīties garo neirozinātnes gabalu -

http://www.youtube.com/watch?v=Rl2LwnaUA-k

pats būtiskākais ir vietā

14  
sāņus remarka -
Bryuver, ļoti priecājos Jūs redzēt! : )

13  
"Dieva saprašanas pazīme ir tā, ka sāk patikt pasaule, nevis ļoti augsta teoloģija" Juris Rubenis

12  
Bryuveram: what kind of goal is it who sets itself? : ) nothing ever becomes a goal without it's relevance in the eyes of achiever. nobody can take you anywhere without your desire as a drive and permission.

11  
Bryuver, nekāds: "Who sets the Goal? You!"
Tāpēc, ka: "Не виноватая я, oн сам пришол...", kas ērti un parocīgi smile

10  
i: It's yourself who sets the goal, and you don't know how it how it happens! You just do it! You!

9  
Bryuveram :

"...any Goal is an Object, and therefore feminine. The striving for the Goal is a moment of Masculinity." Who is the One who sets the Goal? The Goal itself? In other words - whatever masculine does, feminine follows : ).

1-10 11-18
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika