Freida atklājums, ka eksistē pārnesums jeb transference, atvēra vārtus baisam secinājumam par mūsu eksistenci, jo saskaņā ar šo konceptu faktiski sanāk, ka katrs dzīvo savā alā un izmanto citus par savu projekciju ekrāniem vai aktieriem personiskajos psihodramatiskajos teātros. Šis atklājums pavēstīja, ka cilvēki nesatiekas, ka neeksistē reālas pieredzes apmaiņas kanāli, vai ka citus un sevi vienmēr var turēt aizdomās par egoistisku citu neapzinātu izmantošanu un visas pasaules redzēšanu kā sevi pašu. Bet tos, kas teica, ka, neskatoties uz Freidu, viņi tomēr satiekas arī ar otru cilvēku, nevis tikai savu pārnesumu uz to, varēja sākt uzskatīt par negudriem. Tiem, kas teica: ”Man patīk būt ļaudīs!” vienmēr varēja atbildēt: „Ahā, tu izjūti vajadzību pēc arvien jauniem projekciju ekrāniem! Cilvēki tev ir vajadzīgi tikai tam, lai tos izmantotu!”
Tad, paldies Dievam, nāca Moreno, kurš atklāja Tele, būtībā postulējot, ka, neskatoties uz pārnesumu, eksistē arī attiecības „šeit un tagad”. Spilgtākais pierādījums tam, ka tas tā tiešām ir, tādam skeptiķim kā man ir grupas dalībnieka piedzīvojums, mainot lomu uz protagonista piedāvāto. Izrādās, cilvēkiem eksistē empātijas spēja un ka tie var iejusties „cita ādā”. Izrādās, ka tie ir izbrīnīti un pārsteigti, atpazīstot sevī „svešo”, lomas, kas būtībā nozīmē pārsteigumu un prieku par satikšanos un tās „no ārpuses ienākušo” un izjūtamo realitāti.
Tomēr satikšanās ar Svešo, kas notiek Tele ietvaros, varbūt nemaz nav tik ļoti labāka par satikšanos ar Sevi freidiskā pārnesuma telpā , jo pēdējā faktiski rada iespēju intrapsihiskam psihodramatiskajam teātrim. Režisors – protagonists izvēlas aktierus Savā drāmā un cenšas to uzvest. Freidiskais dod Es un satikšanos ar Sevi, brīnišķīgi! Tomēr – kādas gan lomas tur tiek dalītas? Vispār jau diezgan iepriekšparedzamas un pavisam nedaudz individualizētas. Tās tikai apliecina, ka mēs joprojām esam programmēti caur tiem pašiem, grieķu mitoloģijā tik precīzi formulētajiem arhetipiem. Nekad nevar iztikt bez Dievietes un arī Dievs nav tik rets pārnesuma realitātes teātra un Sevis personāžs. Cilvēks iedomājas, ka ir iemīlējies, bet patiesībā tās izrādās viņa bailes nepildīt pienākumu pret Dievieti. Dievs kā varmācīgs Mātes tiesību atņēmējs arī piedalās, parasti gan ieņemot visādus cilvēciskus apveidus.
Patiesībā jau tomēr nemaz nav tik liela starpība, ar ko satikties, Moreno saka, ka tā visos gadījumos ir satikšanās ar Kosmosu, nav liela starpība, ar savējo vai svešo, tas visiem ir kopējs. Manā terminoloģijā tā būtu iegrimšana pirmatnējā Haosā, pirms kā notiek attīstības radīto robežu nojaukšana vai atdošana. Vai ir iespējams satikties tā, ka šīs, attīstību reprezentējošās līnijas tomēr nenojaucas? Daudziem ir mistiskas bailes, ka nojaucas gan. Daudzi atcerēsies mītu par Aktaionu, kuru saplosīja paša audzinātie medību suņi pēc tam, kad tas bija ieraudzījis Dievieti kailu.
Lai nu kā, satikšanās ir darbs, kam vajadzīgi resursi. Ja cilvēks neizjūt tos kā pietiekamus, viņš izvairās no satikšanās darba cik nu tas vispār ir iespējams, pat nejautājot sev, vai viņš bēg no sevis vai citiem. Šī izvairīšanās (bēgšana) nereti prasa vēl lielākus resursus, jo bēgošais ir Upura lomā, tas nespēj kontrolēt paša izvēlēto satikšanās piedāvātāju – Vajātāju, tādēļ izveido fantāziju par to. Šī fantāzija satikšanos vienmēr taisa par nesalīdzināmi briesmīgāku kāda tā būtu, ja notiktu objektīvi. Tomēr – vai sevi jāatver visām pieredzēm, kas vien sevi piedāvā? Kā lai mēs šķirojam, kas ir vajadzīgs un kas nē? Vai mums, piemērām, vajadzētu mainīt lomas ar ubagu, kura cepurē iemetam kādu grasi? Vai mums vajag iedzīvoties viņa dzīvē, varbūt tieši otrādi, atpirkties no šādas iespējas, iemetot vēl otru grasi? Un kā tad tur ir ar to satikšanos ar savu Ēnu, kurā atrodas viss apzināti noliegtais un izstumtais, cilvēka Alter Ego?
Visu šo pārdomājot, man nākas secināt, ka mūsu apzinātā izvēle, ar ko satikties un ar ko nē, ir ļoti ierobežota. Mēs paši nosakām, kādu grāmatu paņemt no grāmatplaukta, bet pilnīgi nenosakām, ar ko satikties, kam sevi atvērt, kurp doties. Vai attiecīgā brīdī mums vajag pastrādāt ar Sevi un savu projekciju teātri vai uzņemties kādu lomu citu dzīvē? Un kāds gan varētu būt šādas vajadzības novērtēšanas kritērijs? Kaut kas tik miglains kā „psihiskā veselība” vai „attīstības vajadzības”? Kurš spēj noteikt, kas kuram tas īsti ir?
Šie jautājumi mūs tuvina tāda Dieva atklāšanai, kas nosaka, kas mums jādara un kas nav jādara. Tas liek mums domāt vai nu par dižo Nejaušību, vai par satikšanās izvēļu izdarīšanu pēc pieraduma principa. Vienmēr izdarīt to pašu kļūdu var būt drošāk nekā pirmoreiz šo kļūdu labot. Vienmēr satikt kādu, kas dara pāri, var būt drošāk nekā pirmoreiz satikt to, kas nedara. Un kas gan ir pieredze, kuru iegūstam satiekoties, un īsti pat nezinot, ar Sevi vai tomēr ar Svešo, Jauno, Nepazīstamo? Visi šie jautājumi mani dara mazāk iedomīgu uz sevi un savu spēju izvēlēties.
Man jāatzīst, ka ļoti priecājos, ka man ir tāda dzīve, kura man izvirza jautājumus, virza kaut kur. Vai es būtu izvēlējies pastiprināti painteresēties par Strindbergu, ja man to nepalūgtu darīt? Neiepriecinoši – es daru to, ko man liek un priecājos, ka pašam nav jāizgudro, ko darīt. Tomēr lepnību ārstējoši. Un pie tādas atziņas vedoši, ka pat tad, ja nekādas tiešas pavēles nepienāk, esmu vadījies vai nu no tā, ko teikusi Dieviete vai no tā, ko Dievs. Bet ja tā, tad satikšanās izvēles laikam tiek izdarītas, gaidot atzinību no Dieva vai Dievietes. Bet tas laikam liecina, ka esam tādas pašprogrammējošas mašīnas, kas vispirms rada sevī Dievieti un Dievu un pēc tam tiem seko. Var jau būt, ka tādējādi sevi atklāj Dievs, bet varbūt, ka tas nosaka mūsu intereses un attīstības virziena koridoru, ārpus kura mēs neko nezinām, un kura ietvaros ir nevis Viss, bet tikai tas, ko no tāda cilvēka, kāds tas ir, var izspiest. Ar klarneti var panākt kaut ko ļoti atšķirīgu kā ar klavierēm vai ar datoru, tiem visiem ir atšķirīgi radīšanas stāsti, programmas attīstības robežas un virziens.
Redz kā sanāca – jautājums par satikšanos lika pārskatīt un apšaubīt visas līdz šim radītās robežas, tas noveda Haosā. Varbūt tieši tādēļ satikšanās ir tik bīstama? Varbūt tieši tādēļ cilvēki mēģina to dozēt, baidoties no „galvas sajaukšanas” ne tikai ar jaunām un nepieņemamām vērtībām, bet arī ar pilnīgi citu programmēšanas valodu, kuras ielaišana sevī var novest pie tādas destrukcijas, kas līdzinās ārprātam?
|
("souteiba" -- "sātība") 