Biežs pamatojums, šķirot laulības, ir „raksturu nesaderība”. Man liekas, tikai pa daļai tas ir pamatojums. Tā biežums vairāk izskaidrojams nevis ar raksturu nesaderību kā aktuālu laulību problēmu, bet ar tiesu samierināšanos ar šāda paskaidrojumu, lai pieņemtu lēmumu laulību šķirt. Cilvēki, nevēlēdamies publiski mazgāt savu „netīro veļu”, atrod burvju formulu, kas noved tos pie viņiem it kā vēlamā rezultāta. Un tā rodas statistika, ka galvenais šķiršanās iemesls ir raksturu nesaderība.
Ja mēs mēģinātu noskaidrot, kas raksturu nesaderība ir, pēc ilgiem un mokošiem pūliņiem mums nāktos samierināties ar gaužām pieticīgu konstatējumu – raksturi nesader tādēļ, ka cilvēki nav vienādi un tie nav radīti ar mērķi saderēt kopā. Mēs atcerētos arī jau iepriekš secināto – viņiem nemaz nav jāsader, jo cilvēki taču nemaz nav bioloģiski vai arhetipiski monogāmi. Laulība starp vienu vīru un vienu sievu ir kultūras ieguvums, balstīts uz atklājumu, ka monogāmijā dzīve ir ekonomiski vieglāka, tajā iespējams skaidrāk formulēt robežas starp „mans” un „ne-mans” un tajā izaug stiprāki bērni. Bet tas nav bioloģiski determinēts fenomens.
Ja „raksturu nesaderība” ir tikai atruna, kas tad ir izplatītās šķiršanās sērgas iemesli? Manuprāt, divi – psiholoģiskās problēmas laulībā, pirmkārt, un iespēja tās nerisināt nevis risināt, no otras. Par pirmo šeit nerunāsim, vienam rakstam tas būtu pārlieku liels izaicinājums. Bet ar otro visumā ir pavisam vienkārši – nevar atrisināt to, ko nerisina un ko drīkst nerisināt. Un ko nerisināt pat ir stilīgi. To, kas nav viegli, un pats galvenais, to – kā nerisināšana ir plaši izplatīta un kas tiek kulturāli un juridiski atbalstīta. Bet ja tā, tad cilvēkiem, kas nav tajā visā pamatīgi iedziļinājušies, var sākt šķist, ka šķirt laulību ir tikai tāds civiltiesisks darījums, nekas principiāli atšķirīgs no mobilā telefona operatora vai bankas nomaiņas. Vai kaut ko nevajadzētu darīt, lai cilvēkiem pateiktu, ka šādi secinājumi ir pašapmāns? Laulības šķiršana ir no bioloģiskā viedokļa pierastās poligāmijas izlaušanās mūsu psihēs. Bet tā ir arī kulturāla katastrofa. Tās ir tā, ka ja mēs vienudien pārstātu lietot nazi un dakšiņu, atsākot ēst ar pirkstiem. Nu un? – varētu jautāt. Kādēļ gan nevar ēst ar pirkstiem? Tas taču tik dabīgi!
Ja laulības šķiršana ir tik nopietna lieta, tad vēl jo nopietnāk laikam ir to veidot – tā varētu secināt. Un to arī redzam – cilvēki neprecas. Plaši izplatīta ir ilga priekšlaulību seksuālā dzīve, tā sauktās „izmēģinājumu laulības” vai faktiskas, ne juridiski ne baznīcā nenoslēgtas laulības ar pāra kopēju saimniecību un šajās attiecībās dzimušiem bērniem. Tas rāda, ka cilvēkiem šķiet, ka no šādām attiecībām joprojām „ir atpakaļceļš”, ka tās vēl nav laulības kā nolemtība un risks. Un taisnība – tās nav laulības, jo cilvēki neapsolās tajās būt uz mūžu. Un bērni tajās dzimst kā poligāmās attiecībās un kā tādās arī jūtas.
Ļoti bieži mēdz būt, ka ilgstoši kopā dzīvo sieviete un vīrietis, kuriem šķiet, ka viņi viens otram nav īstie. Bet viņi dzīvo kopā! Vai tad tas neapgāž apgalvojumu, ka nav īstie? Jo – vai gan varētu dzīvot kopā tādi, kas viens no otra „atlec”?
Piekrītu, ka ne vienmēr dzīvo saticīgi. Bet – tad jau kāda jēga ir arī šai nesatikšanai! Varbūt tā ir vēlmei izmanot otru kā aktieri savās psihodrāmās, kuras varbūt ir tik svarīgi izspēlēt, ka svarīgāka par to nekā nevar būt? Un kas gan pateiks, ka šīs psihodrāmas nav pati dzīve? Ka tās ir tikai sagatavošanās īstajai un vienīgajai dzīvei, kura tik daudzos gadījumos tā arī nepienāk?
Padzīvojot dažus gadus uz priekšu, neizbēgami nākas secināt, ka cilvēks noteikti nav divi. Tas ir viens un citādos vārdos to sauc par eksistenciālu vientulību. Kā gan varētu būt tik svarīgi, kas ir mūsu ceļabiedri šajā vientuļajā ceļā no punkta A līdz punktam Z? Vai pievēršot tādu uzmanību ceļabiedriem, mēs nezaudējam paši sevi? Un, vai pievēršot tādu nozīmi, ar ko tu esi precējies, mēs vairāk vērības nepievēršam tam, kas ir mūsu vajadzības un ko mēs neesam dabūjuši no vecākiem, nevis, kas esam mēs paši?
Manuprāt, divu cilvēku satikšanās un bērna ieņemšana un dzimšana ir tādi brīnumi, kurus nekad nevar saprast to notikšanas brīdī. Visu mūžu var jautāt – kāpēc tieši mēs satikāmies? Un atbildes būs ļoti atšķirīgas – laika distance atklāj daudz ko tādu, kas nav pamanāms uzreiz. Protams, daudzas laulības ir radušās nevis kā dāvana, bet kā uzdevums. Varbūt to tomēr var atrisināt, ja ar to strādā? Varbūt šo uzdevumu ir devusi nevis nejaušība, bet dzimtaskokā izveidojies liktenis?
Man liekas, ka tie, kas radīja monogāmiju kā reliģisku paradigmu, par visu šo nopietni domāja. Un viņi radīja varas pārsvaru tur, kur bija zināšanas par laulību, nevis tur, kur to nebija. Viņi proponēja, ka jauniešiem, kas vēl maz ko zina, toties ir pilni ar enerģiju, ir jāiet cauri tādiem kā atziņu lokiem, kuros katru nākamo atziņu var iegūt tikai tad, ja esi upurējis iepriekšējai. Viņi saprata, ka vienīgais spēks, kas var likt iet cauri visām šīm grūtībām, ir ticība. Nevis sasteigti un apzināti lēmumi, nevis ātra kļūdīšanās, nevis vienaudžu padomi. Ticība Tēvam, kurš zina to, ko Dēls vēl nezina, bet kas grib uzzināt, ko ir sapratis un uzzinājis Tēvs. Un kurš gribiet tālāk.
Tomēr cilvēks ir vājš un grēcīgs, tam nereti paslīd kāja. Un visgrēcīgākie esot tie, kas domā, ka negrēko. Tie nevar grēkus izsūdzēt un tie nevar novilkt robežu starp grēku un ticību. Visiem pārējiem ir iespējas. Bieži mēdz notikt, ka bērni dzimst attiecībās, kas nav laulība, bet pret kuru cilvēki attiecas kā pret laulību.
Tas rada haosu to dzīvē, kurš zūd, ja atzīstam vienīgo monogāmo ģimeni kā visa pamatu. Un nepielīdzinām visās pārējās attiecībās dzimušos bērnus tās, vienīgās ģimenes bērniem to tiesībās. Šķiet, tas nav taisnīgi pret bērniem, kas dzimuši ārlaulībā. Man tomēr jāsaka, ka līdzvērtīgs statuss vēl nenozīmē līdzvērtīgu audzināšanu – nemaz tik bieži negadās, ka tieši laulībā dzimušajiem ar to viss nav kārtībā. Audzināšana visiem bērniem būtu jāsaņem neatkarīgi no tā, kas noticis to vecāku dzīvēs. Būtu jāsaņem. Taču atzīsim, mūsu valstī tas ir tālākas nākotnes jautājums, jo tiklīdz ir ārlaulības bērni, tā tas automātiski nozīmē, ka tie ir „ārpus laulības”. Ģimene par tiem daudzos gadījumos atbildēt nespēj vai negrib un tā kļūst par valsts problēmu.
Protams, visas šīs problēmas ir smagas un pretrunīgas. Taču, lai tās risinātu, ir jābūt kaut kādai prioritāšu sistēmai – skaidriem spēles noteikumiem un risināšanas pakāpenībai. Cilvēkiem jāsaprot, ka no viņu individuālās izvēles atkarīgs, vai bērni dodas kultūras un civilizācijas virzienā, jeb tomēr sper soļus atpakaļ – pie vecajiem, dabas un poligāmijas – poliandrijas likumiem.
|
