Viņa visu redz ļoti smalki – katru nākamo reizi viņa atnāk tādā tērpā, kas vienlaikus ir gan secinājums iepriekšējo reižu pētījumam par manu gaumi, gan tests pētījumu turpināšanai, lai nākamajā reizē atnāktu atkal ar jauniem secinājumiem un testiem, un lai atkal mani pētītu. Šoreiz viņa (cita starpā) stāsta par vīrieti pusmūžā, kas lidmašīnā skatījies uz viņu, nespēdams nolaist acis, līdz beidzot apsēdies blakus (stāsts, protams, arī ir tests man – ko es domāju par tādu vīrieti un ko es domāju par sievieti, no kuras nevar nolaist acis?). Dažās minūtēs viņai tas vīrietis bija tapis skaidrs un pazīstams. Viņai pašsaprotams, ka karavīrs krīzē, bet turīgs un ietekmīgs. Un mana sarunu biedrene vairs nespēj nefantazēt, kā viņu varētu izmantot savas dzīves praktisko aspektu atrisināšanai. Viņš viņu ir ieinteresējis, viņa tagad domā, ko viņa varētu dabūt, lai gan viņi ir pazīstami tikai dažas minūtes.

To nevar nesaukt par seksualizētu uzvedību un tās sekām, kaut gan tā nav karikatūriska kā prostitūtām vai krāšņi nemākulīga kā pusaudzēm, kuras savā pieredzē nes incesta vai (un) seksuālās izmantošanas pieredzi. Stingri ņemot šāda nobriedušas sievietes seksualizēta uzvedība nebūtu pat jāieceļ simptoma godā. Tomēr ir taču saprotams, ka šis simptoms nav kā grūtniecība, kas vai nu ir vai nav. Tā izteiktība var plūstoši pieaugt un samazināties gluži kā tāds krāsas spilgtums vai mūzikas skaņa, piano pianissimo līdz forte fortissimo.

Ja runājam par patoloģijām, kuru struktūrā seksualizēta uzvedība spēlē būtisku lomu, noteikti jāmin divas. Pirmā - jau pieminētā pārciestas seksuālas vardarbības trauma. Sievietes (meitenes), kas to piedzīvojušas, seksaulizēti uzvedas aiz bailēm. Viņām ir fantāzija, ka šādi sevi rādot, viņas it kā mierina, pierunā un izlūdzas potenciālā varmākas žēlastību, vai vismaz panākt tā mazāk nežēlīgu rīcību. Un viņām var arī būt fantāzija, ka tad, ja kārtējais seksuālais uzbrukums ir neizbēgams (visi vīrieši ir tādi!), tad tā laikā ir vēlams būt seksuāli iesildītai. Tad sāpēs mazāk un tad, iespējams, samazināsies varmākas nežēlība, kura orientējusies uz upuri, kurš ir pārbijies, sastindzis un „sauss”. Seksualizēti sieviete var arī uzvesties, lai ietekmētu vīrieti, kas varētu glābt no cita vīrieša vardarbības, bet kas šad tad pats tādu pastrādā.

Otra, nu jau nosacītā patoloģija, kuras struktūrā parādās seksualizēta uzvedība, ir histērija, pie kuras šī simptoma funkcija ir tieši pretēja tai, kas seksuālas traumas ietvaros. Histēriska seksualizēta uzvedība aicina, ievilina – tā rūpējas par to, lai Dzemde tiktu pie Sēklas. Histēriska seksualizēta uzvedība parasti izzūd grūtniecības un bērna zīdīšanas laikā, lai atjaunotos tad, kad Dzemde tukša.

Varētu jau runāt arī par trešo situāciju ar seksualizētu uzvedību, bet tā noteikti ir ārpus patoloģijas – pieradumu. Pie sievišķīgas uzvedības mūsu kultūrā pieder gan „acu taisīšana” gan „dibena grozīšana”, gan pucēšanās, gan kosmētikas un rotaslietu izmantošana. Šāda uzvedība parasti ieslēdzas automātiski, sievietei pašai liekas, ka „es jau neko nedaru”, es vienkārši esmu sieviete kā sieviete, tikai bez čadras - tīra un kārtīga, nevis, teiksim, dubļos novārtījusies vai kā citādi sevi noslēpusi vai neparādījusi.

Cilvēka uzvedības vadības programmas, protams, neveidojas tikai no tās pieredzes, kura veidojusies viņa paša dzīves laikā, kādēļ lielākā mūsu uzvedības daļa ir nepazināti norisoša, jo veidojusies no mūsu senču pieredzes. Sakot – senči – mēs nedomājam tikai tos, kurus iespējams apzināti iezīmēt dzimtaskokā, arī par Dievieti un Dzemdi mēs runājam kā par senčiem vai sencēm. Domājot par seksualizētu uzvedību, jājautā – vai varētu būt iespējams, ka visā garajā šodienas sievietes sievieškārtas senču rindā nebūtu nevienas, kas pārdzīvojusi seksuālu vardarbību? Un ja tāda sieviete būtu, vai viņa varētu būtu izveidojusi savu kultūru, bez seksuālu uzbrukumu bailēm? Lai veidotos kultūra, vajadzīgas daudzas šādas sievietes...

Ļoti apšaubāmi, ka kas tāds varētu būt iespējams cilvēces tumšās vēstures gadu tūkstošos. Visticamāk, patiesībai atbildīs apgalvojums, ka katra sieviete sevī nes seksuālas vardarbības traumatisko programmu, mantotu no kādas vecvec...māmiņas. Bet dažāds varētu būt programmas spēks, ar kādu tā izpaužas katrai konkrētai sievietei. Kas attiecas uz histēriju, tad ir vēl skaidrāk – lai dabūtu „pilnu” Dzemdi, seksualizēti jāuzvedas bija jau kopš laika gala.

Tātad varam teikt, ka seksualizēti uzvedas visas sievietes, bet daļa no šīs uzvedības ir arhetipiski iemūžinājusies trauma, pieskaršanās kurai ieslēdz tādas sekas, kā katrai citai psihē noslēptai traumai – parādās Upura loma, drāmas trīsstūris, kurā visi vīrieši teorētiski ir Vajātāji, bet kuriem tiek piedāvāts pierādīt, ka tomēr Glābēji, kas gatavi nostāties pret Vajātājiem. Tātad Upura vara klasiskā veidā.

Tāda dinamika būtībā parāda traumas izdevīgumu, kurš ir radies sievišķās izdzīvotspējas rezultātā. Sieviete vēsturiski bijusi kā kaķis, kas vienmēr krīt uz kājām. Nebūs seksuāla retraumatizācija – brīnišķīgi, varēs iztikt, baidot par to, runājot par vardarbību pret sievietēm, feminismu, dzimumu līdztiesību utt. Bet ja seksuāla retraumatizācija notiks (izprovocēsies) – arī neslikti, Upura loma dabūs jaunus spēkus. Varēs apgalvot, ka vardarbība pret sievietēm ir tikai objektīva, nevis arī subjektīva, kurā procesu palaiž Upura vara.

Par šiem jautājumiem es ierunājos pēkšņi radušos aizdomu dēļ - varbūt manis par svēto sauktā seksualitāte nemaz dabā nemaz nepastāv? Tās egoisms un pašpietiekamība, saikne ar Sievietes lomu un lineāras attīstības iespēju izklausās jauki, bet varbūt nemaz nevar būt reālistiski?

Par šādu iespēju aizdomājos tādēļ, ka bez pārdotās seksualitātes pazūd vesela sena un jaudīga manipulāciju sistēma, kura, saistīta ar tādām fantāzijām, kas sākotnēji bijušas izteikti vardarbīgas un pazemojošas pret sievietēm (piemērām, minets vai sieviete - apakšā), bet kas ar laiku ieguvušas abpusēji uzbudinātspējošas un varas spēļu daudznozīmību iezvanošas pazīmes. Iespējams, tieši šīs spēles ir tas aizraujošais, kas sievietes un vīriešus tur seksualitātē un iespējams, ka no šādas iespējas viedokļa raugoties, svētā seksualitātes izpausmes varētu šķist garlaicīgas un mehāniskas „nodarīšanās”.

Pārdotās seksualitātes izmantošanas beigas var nozīmēt arī to, ka tagad visam jānotiek „par brīvu” – tāds kā savdabīgs seksuāls komunisms. Tas var tikt izjusts arī kā seksualitātes nacionalizācija un privātīpašuma atcelšana. Un tās var tikt izjusta arī kā līdzšinējās, uz vardarbības būvētās kultūras nāve...