Esmu nedaudz saskaities, bezpalīdzīgs un norūpējies par vārda „sieviete” lietojumu. Ja to nepareizi lietotu tikai citi, varētu tos paaudzināt ar attiecīgiem norādījumiem. Bet arī man pašam ļoti bieži neizdodas atrast atbilstošu verbālu formu tam, kas ar to jāizsaka. Nu un tad es saku – sieviete, iedzīvojoties iepriekš paredzamās nepatikšanās – tajā skaitā mani apvaino sieviešnīšanā. Lai kaut nedaudz šos pārpratumus mazinātu, jaunā gada pirmo blogu veltīsim sievietēm (lai gan – vai ir kāds mans blogs, kas nav sievietēm?).
Profesore Janīna Kursīte stāsta, ka vārdi „sieviete”, „vīrietis”, „vecāki” latviešu valodā ir iesakņojušies tikai deviņpadsmitajā gadsimtā. Līdz tam cilvēki lieliski iztikuši ar sievišķo un vīrišķo ģimenes lomu vai (un) radniecības apzīmējumiem – māte, meita, sieva, māsa un attiecīgi – tēvs, dēls, vīrs, brālis. Vispārinājumi vai abstrakcijas kaut ko dod un to mēs izjūtam, dzīvojot bez māsu un brāli kopīgi apzīmējoša vārda. Es dažreiz saku – siblingi, citreiz iedomājos par vāciskajiem „gešvisteriem” un ciešu, ka svešvārda lietojums tomēr izjūtas kā latviski puslegāls.
Bet - ja mēs iegūstam vispārinošu apzīmējumu un lietojam to nevietā, riskējam kaut ko zaudēt. Piemērām, ja nesakām „saule”, bet gan „debesu ķermenis” vai „zvaigzne”, garantēti radīsies pārpratumi. Tādi paši rodas, ja vārdu „māte” (radniecība) vai „Māte” (ģimenes loma) vietā lietojam vispārinošo „sieviete”. Nepareizi tas nav un ērti ne tikai tādēļ, ka ir viens, apkopjošs vārds visiem sievišķās radniecības un lomu apzīmējumiem. Cita ērtība – ja mums pašiem nav skaidrs, vai konkrētajā gadījumā mēs domājam Māti, Sievieti vai arī kaut kādas komplicētas proporcionālas attiecības starp šīm vai citām lomām, mēs varam aiz sievietes vārda paslēpt paši savas neskaidrības vai neizbēgamās precīzās nezināšanas grūtības. Un protams, daudzi, kas nezina atšķirības starp Mātes un Sievietes lomām, kaut ko tipiski mātišķu (no dzemdes nākušu) sauks par sievišķu. Un tad, kad es aizrādīšu uz disfunkionālas Mātes lomas izpausmēm, cilvēki man pārmetīs sieviešnīšanu. Un viņus varēs saprast, jo viņi līdz šim tieši ar mātišķības izpausmēm ir identificējuši sievišķību.
Es tiešām nezinu, kā lai izkļūst no šāda terminoloģiska labirinta, tādēļ vislabākais, ko spēju atrast, ir tāda te aprunāšanās. Un vēl es gribēju pastāstīt par bieži izplatītu pasaku sižetu, kas palīdz atšķirt sievišķo no Sievišķā. Vai kas palīdz ieraudzīt vēlamu attīstību lomu repertuārā, kuru savā dzīvē pielieto sieviete. Bet tikpat bieži pielieto nevēlamu.
Pasakas stāsta, ka kādu Princesi nolaupījis Pūķis, velns vai nez kāds vēl tur izdzimtenis un aizvedis sev līdzi uz pazemes valstību vai pārvērtis par vardi, piemērām. Parasti jau šajā Princeses nolaupīšanā neviens nepamana Mātes/Meitas lomas dominantes sākšanos sievietes dzīvē. Nepamana arī Mātes/Meitas lomas dzīvelību (daudzās pūķa galvas, kas ataug) un daudzveidību – dažādie nolaupītāji prot pārvērsties. Un svētā Mātes/Meitas loma lai tiktu asociēta ar Pūķi? Tas taču ir tik aizvainojoši!
Tomēr psiholoģiskā patiesība ir tieši tāda – Mātes/Meitas lomai piemīt arī īpašība atņemt sievietei pašai sevi un atdot to bērniem (ja loma ir funkcionāla) vai izmantot Mātes lomā ieslēpto varu citu mērķu sasniegšanai – tad tā ir disfunkcionāla. Pirmajā gadījumā, bērniem pieaugot, Mātes loma var tikt zaudēta vieglāk un brīvprātīgi, bet otrajā tas tā nenotiek nekad – Pūķis savu laupījumu bez cīņas neatdod. Pūķim piemīt spēja iedvest nolaupītajai Princesei lojalitātes sajūtu – mēs, nevis tu. Un Pūķis cīnās pret Varoni, kas atnācis Princesi izglābt – cīņas iznākums atkarīgs no tā, kurā pusē nostāsies Princese. Ja viņa Pūķim noliek tādu dzeramo, kas spēkus atņem, bet Varonim to, kas pastiprina, uzvarēs Varonis un uzvedīs Princesi virszemē, apprecēs un viņa beidzot būs prom no Mātes lomas, lai turpmāk funkcionētu Sievietes lomā. Ja saprotam, ka Varonis ir vīrietis Tēva lomā, kuram arī jāveic sarežģītas transformācijas, lai kļūtu par Vīrieti (jāpārslēdz sava enerģija no patriarhāli altruistiskās cīņas ar matriarhālo Pūķi uz egoistisko savas enerģijas izmantošanu sev), tad laikam jau vairs nav jāturpina klārēt, ko gan šī pasaka mums pasaka. Bet ja cilvēks ilgāku laiku ir pavadījis šajā mājaslapā vai (un) izlasījis arī „Pie tēva”, tad viņam vispār nevajadzētu būt nekādu grūtību formulēt, kas ir tā cīņa, kas šeit tiek izcīnīta un kurā pusē cīnās viņš pats.
Pūķa galvas ataug – tā ir ļoti skaidra metafora un to ir daudz vieglāk uztvert nekā Mātes/Meitas lomas dzīvelību un daudzveidīgumu. Būtu vieglāk, ja izdotos to ieraudzīt dzīvē. Es esmu centies norādīt, ka Mātes/Meitas loma ir cēlusies no sievietes vissenākās – vairošanās funkcijas, tādēļ tai ir ļoti stipras tradīcijas un tā ir ļoti dziļi „iegremdēta” psihē, faktiski tajā psihes daļā, kas nāk no primāri bioloģiskā, nevis primāri psihiskā. Un ka sievietes uzvedībā tā parādās kā Dzemde un tās izpausmes. Gan jau bija, kas mani saprata, un spēja novērtēt, kādu praktisku labumu sniedz piedomāšana pie dzemdes metaforas, tomēr bija arī aizvainojumi un mudinājumi labāk pievērsties sava dzimuma dzimumorgānu tuvākai aplūkošanai.
Ne tikai pārpratumi, bet arī identificēšanās ar Pūķi, arī grūtības ieraudzīt labumu no solītās, bet pašai nopelnāmās un izcīnāmās nokļūšanas virszemē un Sievietes lomā. Varbūt pat bailes no šāda ceļojuma. Un varbūt arī aizdomīgi lokāls intelekta trūkums, kas neizpaužas nekur citur, kā sevis ieraudzīšana minētajās nolaupīto Princešu pasakās.
Sievietei, kura ir dzemdējusi, vai kura gatavojas to darīt, sevis norobežošana no Mātes/Meitas lomas ir ārkārtīgi grūta, praktiski neiespējama ideālā veidā. Tā ir grūta, bet tomēr iespējama tādai sievietei, kas izlēmusi nedzemdēt un kas izlēmusi visu savu enerģiju veltīt Dievam, tātad arī Varonim – Tēvam, kas nolaidies pazemē to glābt no Pūķa. Es šeit runāju par mūķenēm un atgriezīšos pie jau iepriekšējā blogā pieminētās Avilas Terēzes. Es tikpat kā neko nezinu par klosteru dzīvi (ja neskaita to ieskatu, ko „Rozes vārdā” sniedz Umberto Eko), turklāt neesmu praktizējošs kristietis, tādēļ man ir ļoti daudzi jautājumi par to, ko izlasu Terēzes grāmatā.
Piemērām – kas ir „nāvīgie” grēki un kas – parastie? Terēze žēlojas, ka viņa ir ļoti liela grēciniece (kāpēc?) un var just, ka viņa šo grēcīgumu saista ar jaunības laiku (grāmatu viņa sāk rakstīt 46 gadu vecumā). Viņa runā par „tukšību”, par kleitām, frizūrām un rotas lietām, kuras kādreiz šķitušas tik svarīgas un kas manā izpratnē ir tipiski ziedojumi matriarhālajai Dievietei. Un par nespēju koncentrēties lūgšanām un sevis nepiespiešanu tomēr lūgt. Terēze uzsver klauzulas (klostera disciplīnas) nozīmi un ar pāvesta sankciju cenšas dibināt tādus klosterus, kur klauzula būtu pēc iespējas stingrāka. Un viņa pie pirmās izdevības izmanto grēksūdzes pie visdažādākajiem svētajiem tēviem, jautā tiem un diskutē. Tieši baznīcas autoritātes ir tās, kas iesaka Terēzei rakstīt grāmatas. Man šķiet, ka visa šī arī ir cīņa ar Dzemdes un Pūķa potenciāli destruktīvajiem (ne tikai bērniem veltāmajiem), disfunkcionālajiem spēkiem. Un man šķiet, ka tieši mūķenes visskaidrāk varētu izstāstīt, kā viņas izjūt vienu un kā – otru cīnošos pusi tieši no savas cilvēciskās un emocionāli seksuālās dzīves pieredzes viedokļa. Kur ir šīs robežas starp Pūķi, Princesi un Sievieti? Jā, un arī par Raganu, protams.
Man šie šķiet ļoti praktiski un arī interesanti jautājumi. Es uz tiem atbildu no ārēja vērotāja – vīrieša un ārsta, bet laikam jau arī no Tēva pozīcijas. Varētu iebilst – bet tās mūķenes taču sevi ir norakstījušas, kas tur no viņām ko mācīties? Šādos iebildumos ir skaidri izjūtams, kā tiek prioritēta sieviete kā bioloģisks radījums, kam jāvairojas, attiecībā pret sievieti kā garīgu un emocionālu būtni. Lasot Avilas Terēzes „Dzīvi” ļoti var just, cik seksuālu viņa izjūt savu emocionālo un sevišķi – garīgo dzīvi. Grāmata mani pārliecina, ka reliģiska ekstāze ir ne tikai iespējama, tā var būt arī cilvēka individuācijas uzdevums un alga par tā sasniegšanu. Un tā ir viena no līdzvērtīgām alternatīvām, kam veltīt savu dzīvi. Ģimene un bērni tikai no Mātes viedokļa ir vienīgais un vislabākais, reliģisko dzīvi klosterī izjūtot kā atsacīšanos. Bet padomāsim – ja nav dzīves Dievam un Sev, savai attīstībai un savai Sievietes lomai, tad kam gan viss šis mātišķais altruisms, kas ļoti bieži tāds ir tikai ārēji?
Esmu novērojis, ka tēma „sieviete un kristietība” ir ārkārtīgi pieprasīta, kas mani ne reizi vien ir pārsteidzis, vienlaikus rosinot ļoti dziļas pārdomas. Redzēs, kā būs šoreiz – vai šīs mājas lapas apmeklējums atkal eksplodēs? Un ja neeksplodēs, kas būs tie aspekti, kas to noteiks? Ļoti interesanti jautājumi – novēlu visiem šo blogu lasītājiem, lai Jaunais gads mūs lutinātu, tādus uzdodot!
Skatījumu skaits: 1506 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 5.0/2 |
Nāves grēks ir lepnība. Par to Dievs no debesīm nogāza gaismas eņģeli Luciferu. Un par grēkiem visu priekšā pasaka sirdsapziņa. Bija laiks , kad man nāves grēks bija laulības pārkāpšana. Bez sašutuma un nicinājuma par to nevarēju pat iedomāties. Tagad izsveru par un pret argumentus, ieklausos savā sirdsapziņā un pārkāpju laulību platiem drošiem soļiem, un svarīgi - bez grēka. Lūk. Un ja gribās vēl ko tuvāk par grēkiem uzzināt - var palasīt baušļus. Tas ir tāds klasisks apkopojums par grēkiem. Tad es nesaprotu kur autors saskata pretrunu starp Mātes un Sievietes lomu. Man tāda nav. Vai arī ja ir tad, tik nenozīmīga, ka es to neatpazīstu un man tā netraucē. Bērns ir mans piepildījums, mana lielākā laime dzīvē un nekāda Sievietes dzīve , pat ja es pēkšņi piedzīvotu gadsimta mīlasstāstu neaizēnotu manu Mātes laimi. Būt mātei vispār ir mans vienīgais attaisnojums kāpēc es esmu šai pasaulē. Man šogad būs 40 gadu un es neesmu nekāda tikko dzemdējusi ideāliste. Es lasu visādus Rudzīša rakstus un cenšos saprast, kur ir viņa problēma attiecībā uz sievietēm. Bet viņam ir problēma, es jūtu to intuitīvi. Kad sapratīšu - uzrakstīšu.
citaats no "Īss katehisms" (tāda interesanta grāmatiņa): kas ir nāvīgs grēks? Nāvīgs grēks ir tīša un apzināta Dieva vai Baznīcas baušļu pārkāpšana lielā lietā.
Vēl es gribu padalīties - ja cilvēks ir spējis sasniegt tik daudz, ka viņam ir ģimene, veseli bērni, tas nozīmē, ka viņa vecāki ir izdarījuši ļoti daudz, lai tas tā būtu, neskatoties uz to, ka viņi iespējams nemaz neizskatās pēc paraugpilsoņiem. Bet, ja cilvēks nespēj nodibināt noturīgas attiecības, nav bērnu, vai tie vārguļo, tad viņa vecāki ir vairāk ņēmuši nekā devuši. to es esmu sapratusi kļūdama par mammu.
Šodien ieskatījos blogā un sāku smaidīt:) Atkal par sievietēm. Lomu sadalījumu skatīt ir interesanti. Kā jau kuro reizi ir žēl, ka minot lomas Māte/ Meita uzreiz netiek iekavās rakstīts Tēvs/ Dēls, tieši tāpat kā - sieviete (jeb vīrietis) un Sieviete (jeb Vīrietis).
Lai izkļūtu no terminoloģiskā labirinta, pirmkārt jāpieņem,ka sieviete ir "bez krāna". Var jau rakstīt sievietes vārdu ar lielo burtu, var ar mazo, var piedēvēt visādas lomas un iekulties strupceļā, bet var pieņemt arī tā,kas nebūs nepatiesi. Pārējais ir abstrakscija, kam prasās skidri definētus izejas punktus, citādi tā ir dzeja prozā. Un nav jau slikti, poēzija par sievietes tēmu tiek piekopta jau vairāk kā 2 500 gadu. Kādas tik nav bijušas sievietes, kas tik ilgus gadus ir likušas viņiem smilkstēt.
Latviešu valodā sievietes jēdziens patiešām ienāk ļoti vēlu, bet jautājums ir-ko tas nes līdzi? Kā šis jaunais jēdziens tiek interpretēts? Manuprāt, te būtu vieta Latviešu Seksualitātes vēstures radīšanai.
Pāris no septiņiem nāves grēkiem kristietībā ir iekāre un dusmas, kas tīri labi iet roku rokā (un iekāri realizējot vēl klāt nākt varētu trešais-negausība:) ) , pret kuriem klostera māsas cīnās ar vislielāko rūpi. Tā ir cīņa, kuru ir iespējams (?) uzvarēt, tomēr man gribētos jautāt, kas paliek pēc tam, pēc šīs uzvaras?
Patīk Marī komentars, piekrītu, it sevišķi par pēdejo teikumu, tā labi pateikts. Man liekas, ka nebūtu nekāda iemesla apvainoties uz Viesturu par tadu sievietes formulējumu, atceroties, ka šis ir interneta blogs, kur tāpat ir grūti saprast baigi precīzi. Es domāju, ka katra sievietē un katra vīrietī ir visādas lomas, dažas varbūt dominējošās. Un tā cilvēcīgi, gribas sadalīt lomas labajās un sliktajās, nu es domaju savā galvā. Tapat ka jūtas gribas sadalīt uz divām daļām. Un bieži vien, no Viestura teikta, izklausās(tikai izklausās), ka sievišķās lomas ir drusku ta ka iedalītas uz slikto pusi, tās no kuram rodas visādas problēmas. Ja pie tā aizdomājas dziļāk, tad tā nemaz nav, jo visas tās lomas var pieņemt kā vīrietis tā sieviete, tātad tikai lomas nosaukuma dzimtē ir ta atsauce uz sievieti, uz sieviešu dzimti. Un vēl ir ļoti grūti atzīt, ka dzīvē eksistē lomas. Jo, runājot ar cilvēkiem, man rodas iespaids, ka daudzi ir pārliecināti, ka dzīvo tādu viengabalainu, šaumīgi patiesu savu ES dzīvi, un vienmēr ir vieni un tie paši, un vadās tikai no savas pozīcijas, kas nemainās visu mūžu. Līdz ar to, apvainojas momentā, līdz tiem piedēvē kādu lomu, jo to saista ar tēlošanu(lomas ). Tātad izspēlētu teātri, par ko cilvēks saka-fui, ārprāts,es esmu godīgs, es neko nespēlēju. Un tieši par sievietēm-mātēm( tām, kuras ir reāli mammas, bez nekādam, vai ar lomām), viņas tā sargā to savu Mātes lomu, it kā baidīdamās, ka kāds viņas varētu nosaukt par sliktām mātēm, kaut ko pārmest. Jo pārspīlētu Mātišķumu neviens nepārmetīs, bet mammai, kas vēlēsies būt Es, būt Sieviete, varētu nākties uzklausīt Māšu(citu Mātes lomas izpildītāju) pārmetumus un nosodījumu. Ja mēģina "uzbrukt" Mātes lomai, tad tur nebūs ziedi un aplausi:)
Lielisks jautājums - ” ja nav dzīves Dievam un Sev, savai attīstībai un savai Sievietes lomai, tad kam gan viss šis ... ?” Daudzpunktu vietā nav noteikti jābūt mātišķam altruismam tur var būt jebkurš ”kam gan viss šis ... ?” Jau pie iepriekšējā ieraksta gribēju piebilst, ka mūsdienās lomas ir iespējams ļoti veiksmīgi apvienot, nepārdodot visu dvēseli nevienai no tām - var vienlaikus būt gan Sieviete, gan, gan Māte, gan ” ķert zivis” (daudz zivju ) un tāpat vienlaikus būt Vīrietis, Tēvs un ” ķert zivis” (daudz zivju ) Bet šādā apvienošana un zināma izvēļu izdarīšana prasa vēl kādu ne visai populāru lomu - Pieaugušā Cilvēka lomu, kurš zina, ko un kāpēc izvēlas nevis mūzīgi apkalpo savas un citu bērnības ” traumas”
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
) un tāpat vienlaikus būt Vīrietis, Tēvs un ” ķert zivis” (daudz zivju