viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2014 » Janvāris » 13 » Sievietes sakrālā telpa
Sievietes sakrālā telpa
0:02 AM


Vai nav savādi, ka mēnešreizes vispirms asociējas ar izlietotām higiēniskajām paketēm? Un vai nav savādi, ka tieši par tām kaut kā ļoti daudz sanāk runāt iepriekšējā bloga ieraksta komentāros, bet ne tikai. Manuprāt, daudz vairāk, nekā tās paketes būtu pelnījušas. Ja mēs runājam par ēdienu, vai tad arī mēs vispirms radām un attīstām asociāciju par netīrajiem traukiem, kas paliks „pēc tam”? Vai sekss mums pirmkārt asociējas ar sviedru smaku un sēklas pārpalikumu pēdām uz palagiem? Un vai, iedomājoties slēpošanu kalnos, mums tūliņ jāatceras paģiras pēc jaukas uzdzīves citu slēpotāju kompānijā?


Nu jā, - pārsvarā jau cilvēki ir daudz optimistiskāk konstruēti, tomēr attiecībā uz mēnešreižu apcerēšanu sanāk tāds kā izņēmums. Maz tiek runāts par PMS beigām, kas nāk kopā ar atvieglojošu konstatējamu, ka nav nemaz vairs grūti dot vīram vēl vismaz vienu iespēju un nenogalināt to. Un dot vismaz vienu iespēju sev, vēl nelecot upē. Maz tiek runāts par apzināto (prāta) atvieglojumu, kas pretēji Dzemdei priecājas, ka grūtniecība nav iestājusies. Maz tiek runāts par „visa aizskalošanu” visplašākajā šo vārdu nozīmē. Un maz tiek pieminētas pat ļoti sāpīgās un izteikti asiņainās mēnešreizes, kas dažām sievietēm ir daudz būtiskāka problēma par estētisko aizskārumu, uzlūkojot izlietotas higiēniskās paketes. Varbūt es pārspīlēju, sevišķi attiecībā uz Lāsmas pēdējiem komentāriem, apgalvojot, ka komentāros pirmā un galvenā asociācija ir par paketēm. Tomēr es tā apgalvošu, arī tādēļ, ka publika, kas pulcējas šeit, laikam tomēr nav gluži vidējie latvieši... Kādēļ gan tautā izveidojies šāds greizs un neobjektīvs priekšstats par mēnešreizēm? Man par to ir sava hipotēze, kuru tūliņ centīšos izklāstīt.


Kad es šajā blogā nācu klajā ar pirmajiem ierakstiem, kas veltīti Dzemdei, bija diezgan daudz niknu komentāru pēc tam, kas mudināja mani labāk pievērsties sava dzimuma personu orgānu vērošanai, vai arī tādi, kas apgalvoja, ka izjūtot ierakstu autoru kā maniaku, kas tīksminās par lietām, par kurām pieklājīgi cilvēki izvēlas paklusēt. Bija arī komentāri, kas konstatēja, ka pie visa vainīgs ir autora mīlestības trūkums (pret sievietēm, vai kādu vienu sievieti?), kurš esot ļoti izjūtams no katra ieraksta vārda.


Šīs reakcijas es sajūtu kā līdzīgas tām, par kurām runāju, iztēlojoties ārstu, kas uzsākot ginekoloģisko izmeklēšanu, nepienāk sievietei „no galvas” puses. Viņš riskē dabūt ar kāju pa savu galvu. Turklāt ne jau tikai tādēļ, ka šādi, iespējams, pārkāpis klientes seksuālās drošības robežas, un droši vien vismazāk tādēļ. Man liekas, šeit eksistē kaut kāda ieeja templī – tādā, kurā drīkst ieiet tikai iesvētītie, kuriem sava iesvētītību jāapliecina ar kādu paroli vai uzvedības kodu, līdzīgu šai pieiešanai pacientei no galvas (prāta, Sievietes lomas) puses.


Tātad kaut kāda, kā es to saucu – sievietes sakrālā telpa – tiek aizsargāta vismaz trijos manis augstāk aprakstītos veidos, kuru noteikti ir daudz vairāk. Ne jau tikai mēnešreizes ir jāattēlo kā netīras. Ne jau tikai par Dzemdi nedrīkst rakstīt un runāt ārpus „savējo loka”. Un ne jau tikai sievietes medicīniskā izmeklēšana ir jāveic ļoti aizsargātā veidā. Tur ir daudz kā vairāk – arī par sievietes vēlamo uzvedību attiecībās ar vīru ilgstoši nedrīkstēja runāt, mēģinot to vīru iedomāties kā mērkaķi ar atompogu vai puisi ar astoņām klasēm un deju kursiem. Un par dzemdībām nav ko vīriešiem stāstīt, kur nu vēl ļaut viņiem tajās piedalīties. Vienmēr, kad sieviete šos aizliegumus ir pārkāpusi, un patlabanējās izglītotības gaismā tas notiek ar vien biežāk un biežāk, tā tomēr mēdz arī izjust tādu kā nodevības sajūtu Dievietes priekšā. Es viņam izstāstīju „mūsu noslēpumu”...


Bet kādēļ gan šāda sievietes sakrālā telpa un kādēļ gan tā vajadzētu tikt sargāta? Šķiet, Gladiola kaut kur rakstīja, ka, kopš vīrieši zina, kā rodas bērni, viņiem pazemojošā kārtā ir jāprasa atļauja dzemdēt. Matriarhātā dzimstību kontrolē sieviete, Māte, bet patriarhātā – vīrietis, Tēvs. Skaidrs, ka tas ir ļoti pazemojoši – būt dzemdējamai vai tieši otrādi – nedzemdējamai mašīnai, kura tiek vadīta no kāda mērkaķa vai deju kursu absolventa. Un kurš savu lēmumu balsta uz secinājumu, kā piemērām  – „patlaban mēs to vēl nevaram atļauties”... Kurš nesaprot, kā tā Dzemde runā, ka „bērnu vajag” un kā viņa soda tos, kas apgalvo, ka nevajag.


Runāt ar savu vīru par Dzemdes norisēm būtībā nozīmē dot viņam iespēju vēl labāk kontrolēt sievas Dzemdi. Ja tiek runāts, tad vīrs tiek izglītots par efektīvu kontrolieri, kas nevar neizsaukt iekšēju, matriarhālu pretestību, ilgas pēc zudušās omnipotences un niknumu uz lauleni, kas sācis uzvesties kā Kungs. Nu un tad tas viss izpaužas kā pretīgumu raisoši stāsti par mēnešreizēm kā izlietotām brūnsarkanām paketēm, saniknošanās uz VR par dzemdes norišu verbalizēšanu un sevišķas sakrālas telpas izveidošanu sevī, kurā drīkst iekļūt tikai matriarhāta ritos iesvētītas personas.


It kā jau nekas jauns – Tēva iniciatīvām Māte pretojas un katram ir sava taisnība un sava jurisdikcija. Bet – tas taču ir jāatklāj un jāsaprot, kur un kādā lomā katram no mums ir gadījies iesaistīties!


 


Nedaudz gribēju papildināt arī par iepriekšējā bloga ierakstā pieminēto un komentēto Aspaziju. Vai tiešām sievietes savu seksuālo debitēšanu vai tā saukto nevainības zaudēšanu varētu izdzīvot tādās emocijās, kādas valda „Sidraba šķidrauta” finālā (Marī tādu iespēju pieļauj)? Es to pieļauju vien tādā gadījumā, ja „kļūšana par sievieti” notiek vardarbības rezultātā, vai ja meitene ir ļoti sabaidīta par to, kādas briesmas viņai lemts pārdzīvot, kā rezultātā viņa lāgā neizjūt sevi, savu seksualitāti un savas seksuālās fantāzijas – tāda bija „Zeltītes” Zeltīte. Bet pat ja tā, tad vairāk būtu jādominē bailēm, apjukumam, bezpalīdzībai un glābšanas gaidām. Varbūt „atslēgšanās” reakcijām ar tam sekojošu amnēziju. Bet ne jau tik aktīvām, apzinātām un uzvedību veidojošām dusmām un niknumam! Lai gan – ko es no tā varu zināt pavisam noteikti? Bet komentētājas un komentētāji var sadūšoties un padalīties, kā nu katrs ir juties par šo pirmo reizi!


Lai arī „Sidraba šķidrautā” līst asinis, luga tomēr neatspoguļo mēnešreižu izjūtas. Tur valda PMS un asinis jāuztver, kā vēlme slepkavot vai (un) sagaidīt mēnešreizes, kas no šīm briesmīgajām jūtām atsvabinās. Asinis, kas izlīs kā atvieglojums un visu aizskalos...


Aspazijai ir 39 gadi „Sidraba šķidrauta” uzvešanas laikā. Ir 1904. gads, Rainim jau ir iznākusi gan „Uguns un nakts”, gan „Vētras sēja”, viņš ir aktīvi iesaistīts revolūcijā, turklāt neuzmanīgi sapinies pat ar kaut kādiem banku ekspropriatoriem – tātad faktiski kriminālajiem, ne jau tikai politiskajiem konfliktētājiem ar likumu. Sociālistiskā revolūcija arī ir sava veida Gunas un Dzirkstītes (Iskras) māsa, antipatriarhāla matriarhāta atjaunotāja un Dzelzs jaunava. Tā savukārt savā izcelsmē ir saistīta ar „Zeltītes” (1902) Balto sievu, kura spokojas kā Zeltītes pašnāvību izdarījusī (noslepkavotā?) māte. Tātad atriebība Tēvam par Mātes pazemojumu...


„Sidraba šķidrauts” ir dramaturģes pēdējā jaunības luga. Nākamā būs tikai pēc 19 gadiem, kuros Aspazija pārdzīvoja gan savu klimaksu, gan „savas” ģimenes zaudējumu. Viņa taču jutās kā Lielā Māte gan savai mātei gan brāļiem, kuri visi nomira līdz 1912. gadam. Palika infantila un aprūpējama māsa un Mazais Pūks, labi, ka tā...


Man šķiet, „Sidraba šķidrauts” Aspaziju ievada savu vislielāko mātišķo zaudējumu laikmetā. Lugas noskaņa ļauj tos paredzēt. Un lugas noskaņa ļauj arī Aspaziju kā sevis izteicēju izjust ļoti daudzām sievietēm, kuras izjūt sevi līdzīgi kā lugas sievietes, bet nesaprot, kas ir tas viņas visas kopā saistošais...



Skatījumu skaits: 1254 | Pievienoja: viestursr | Reitings: 5.0/2 |
Komentāru kopskaits: 271 2 3 »
27  
Paldies par žetonu cool

26  
Žetons, Bryuver! Tu mani atbruņoji! biggrin

25  
Ka Tu esi viltīga smile

24  
Zini, Bryuver, darbi ir visādi. Mans darbs man šķiet interesants un viegls, salīdzinot ar reņģu fasēšanu zivju cehā (ir taču tādi darbi arī). Man ir interesanti,jo labi maksā. Ja labi nemaksātu, es mainītu profesiju. Ko tas par mani liecina? smile

23  
Gladiola, Tu uz savu iebildumu praktiski jau esi atbildējusi. Tu saki, ka Tev nepatīk strādāt, un tas nav nekas jauns, tā ir visiem, izņemot, varbūt, apsēstību ar Rabotunu:) Bet tajā pašā laikā Tu saki, ka Tev patīk tā nodarbošanās, ar ko Tava profesija saistīta. Kas tad tas tāds? Divas pretējas lietas. Strādāšana, lai apgādātu sevi nav nekur zemapziņā jāmeklē ― tas ir apziņas secinājums. Bet tā interesantā nodarbošanās... Ne visiem viss ir interesanti, un ne visi visu var, un ne vienmēr var ārēji ieraudzīt iemeslus. Ja gribi uzzināt vairāk par sevi, pajautā sev, ar kādām personīgajām īpašībām Tava profesionālā interese saistīta.

22  
Droši vien tāpēc, ka, lai atvērtu privātpraksi vajag naudu, un ne visi prot to naudu dabūt.
Bet mana pašreizējā daktere arī strādā parastā valsts poliklīnikā. Lieliska ārste arī pa 3Ls. Domāju, to nosaka viņas veiksmīgā privātā dzīve. Resnai un bārdainai ģimenes dzīve, protams, ir citāda, ja vispār ir.

21  
Ha, bet aiz ko tad viņas (bārdainās) necērt augšā privātpraksi, bet sēž līgumattiecībās ar valsti par Ls 3 un biedē meitenes?

20  
Nē, Dace, man nešķiet, ka tas apliecina kaut ko par "spogulīt, spogulīt", bet gan par to, cik ļoti visu nosaka nauda. Ja samaksā privātpraksē, tad neviens tev virsū nebrēks, bet kurai skolniecei tad ir nauda, lai ietu uz privātpraksi, ja mamma neiedos? Tāpēc arī skolnieces tiek pie "galvenajām kucēm". Labās dakteres ir paredzētas dāmām ar maciņu, tādām kā Tu un es. sad
Man nav meitas (varbūt vēl būs?), bet mani jau nu nemulsinātu runāt ar viņu par savu pubertāti. Es pat īsti neredzu, ka tas varētu mani mulsināt, runājot ar dēlu. Jo esmu pieļāvusi kļūdas, no kurām vēlētos pasargāt savus bērnus, un pasargāt var tikai izstāstot, kāpēc.
Un jā, tas ja manai meitai būtu puisis- šmurgulis no paralēlklases, tas nu būtu sīkums, es vairāk uztrauktos, ka viņa neuzraujas uz pieauguša vīrieša, jo tad, neatkarīgi no tā, ko saka ginekologi, vīrietis, kam ir seksuālas attiecības ar nepilngadīgu personu, kļūst par likumpārkāpēju. Lai tās meitenes taurē cik grib, ka pupi izauguši un nu visu zin. Ne poņas kaut kādas par to, kas ir sekss, ne nu kā.

19  
Nu, redzi, Gladiola, bet šitādus stāstiņus var pastāstīt teju katra pusaudze. Un kāpēc tieši pusaudze? Vai tas nav Viestura: „Spogulīt, spogulīt?” Jauns nobijies meitēns, un te nu var izstiepties – lai zina, kura vēl ir galvenā kuce (tas gan bija vienas kinoloģes ieteikums suņu audzināšanas jomā, bet labi rūkts).

Es gan vienreiz uzdūros briesmu stāstu pavedienam arī calis.lv. Mjā, es noelsos, nez kurš ginekologs iedomājas būt tik nešpetns interneta laikmetā... Pēc tam ziņkāres pēc iedarbināju google, un gala rezultātā tapa mazs statistiskais pētījums, ka visām nosauktajām („sliktajām”) nebija privātprakses, bet līgumattiecības ar valsti.

Tātad ginekoloģijā noteikti var būt vērojamas ļoti izteiktas spēka spēles, bet maksas medicīnā tāda galveno māšu valdīšana ir iespējama daudz zemākā līmenī.

Palasiet arī, ko saka bērnu ginekoloģe:

http://www.tvnet.lv/sievietem/sekss/342114-pirma_vizite_pie_ginekologa

Nez, kura māte, kam tagad ir meita pusaudzes vecumā, stāstīs viņai par savu pubertātes vecumu, un kura pusaudze grib, ka mamma zina par viņas gatavošanos apmeklēt ginekologu? Meita kopā ar mammu pie ginekologa! Mans šķiet, ka šo lietu nevajag tik ļoti "kopīgot", ja vien nav kādas ļoti nopietnas problēmas.

Vienubrīd ierēdņi pat bija izdomājuši, ka ginekologam jāinformē vecāki, ja viņš konstatē, ka nepilngadīgai meitenei ir bijušas dzimumattiecības. Par laimi, tur daudzi mediķi sacēla traci, ka tad jau neviena pusaudze neies pie ārsta, un ar to lieta beidzās.

Bet nu ir jau visādi podi arī. Pusaudze ir seksuāli aktīva, bet tai pašā laikā ļoti baidās pat no pilnīgi nevainīgām asinsanalīzēm (leikocitārā formula utt.), jo nav droša, vai mamma no tām neuzzinās, ka viņa pīpē un ka viņai ir puisis, ar kuru viņa ne tikai pastaigājas gar jūras krastu.

18  
Ai, Bryuver, nu jau Tu par daudz aizfantazējies, ne? smile Zemapziņa... phe. Nē, drīzāk apziņa, ka mamma un tētis tevi visu mūžu neuzturēs un ap vidusskolas laiku jāsāk skatīties, ko darīsi, lai pelnītu naudu. Es savā profesijā nokļuvu diezgan nejauši. Un sakrita tā, ka ar to varēja labi nopelnīt + darīju to, kas man patika. Ko tad vēl? Ja par sāktu rakt savā zemapziņā, tad man vispār nepatīk strādāt. Gribētu pazvanīt zvaniņu, lai kalpone atnes kafiju. Un psihoterapeits kā profesija man neliekas slikts variants - pelnīt var gluži pieklājīgi. Nu tad - kāpēc gan ne? Varētu arī par psihoterapeiti.
Man tomēr šķiet, ka cilvēkiem, kas atrodas ārpus nozares un nav tās speciālisti, ir pilnīgi citāts priekšstats par profesiju, nekā tam cilvēkam, kurš pats tajā strādā. Par to, ko es daru savā darbā, man arī "neiesvētītajiem" ir gari un plaši jāstāsta, jo nesaprot. Nu, nu paprasi jebkuram dakterim, kādi viņam izskatās seriāli par slimnīcām, ne nosmieties. A mēs vot skatāmies visādus dakterus Hausus. Bija reiz filma arī par manu profesiju. Es tur tā smējos! Galvenā varone izpildīja profesijā tehniski absolūti neizdarāmas lietas (bet tās bija svarīgas, citādi sabruktu viss scenārijs). Bet tā režisors savā galvā redzēja manas profesijas pārstāvjus.
Ja man jau nebūtu profesijas un es tomēr nekļūtu par psihoterapeiti biggrin es varētu arī par ginekoloģi strādāt (ja atmetam, ka gandrīz 10 gadus manā vecumā mācīties ir nereāli). Un tas nebūtu, lai apskatītu visas iespējamās vagīnas. Tas būtu lai iespējami daudz samazinātu abortu skaitu. Abortu jautājums mani dara vai slimu. Un es labprāt būtu pirmais cilvēks, kam paziņo par grūtniecību. Tagad jau pie manis sievietes nenāk un ne jau es viņas atrunāju. Vot tāda man preversa zemapziņa smile

1-10 11-20 21-27
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika