Vai nav savādi, ka mēnešreizes vispirms asociējas ar izlietotām higiēniskajām paketēm? Un vai nav savādi, ka tieši par tām kaut kā ļoti daudz sanāk runāt iepriekšējā bloga ieraksta komentāros, bet ne tikai. Manuprāt, daudz vairāk, nekā tās paketes būtu pelnījušas. Ja mēs runājam par ēdienu, vai tad arī mēs vispirms radām un attīstām asociāciju par netīrajiem traukiem, kas paliks „pēc tam”? Vai sekss mums pirmkārt asociējas ar sviedru smaku un sēklas pārpalikumu pēdām uz palagiem? Un vai, iedomājoties slēpošanu kalnos, mums tūliņ jāatceras paģiras pēc jaukas uzdzīves citu slēpotāju kompānijā?

Nu jā, - pārsvarā jau cilvēki ir daudz optimistiskāk konstruēti, tomēr attiecībā uz mēnešreižu apcerēšanu sanāk tāds kā izņēmums. Maz tiek runāts par PMS beigām, kas nāk kopā ar atvieglojošu konstatējamu, ka nav nemaz vairs grūti dot vīram vēl vismaz vienu iespēju un nenogalināt to. Un dot vismaz vienu iespēju sev, vēl nelecot upē. Maz tiek runāts par apzināto (prāta) atvieglojumu, kas pretēji Dzemdei priecājas, ka grūtniecība nav iestājusies. Maz tiek runāts par „visa aizskalošanu” visplašākajā šo vārdu nozīmē. Un maz tiek pieminētas pat ļoti sāpīgās un izteikti asiņainās mēnešreizes, kas dažām sievietēm ir daudz būtiskāka problēma par estētisko aizskārumu, uzlūkojot izlietotas higiēniskās paketes. Varbūt es pārspīlēju, sevišķi attiecībā uz Lāsmas pēdējiem komentāriem, apgalvojot, ka komentāros pirmā un galvenā asociācija ir par paketēm. Tomēr es tā apgalvošu, arī tādēļ, ka publika, kas pulcējas šeit, laikam tomēr nav gluži vidējie latvieši... Kādēļ gan tautā izveidojies šāds greizs un neobjektīvs priekšstats par mēnešreizēm? Man par to ir sava hipotēze, kuru tūliņ centīšos izklāstīt.

Kad es šajā blogā nācu klajā ar pirmajiem ierakstiem, kas veltīti Dzemdei, bija diezgan daudz niknu komentāru pēc tam, kas mudināja mani labāk pievērsties sava dzimuma personu orgānu vērošanai, vai arī tādi, kas apgalvoja, ka izjūtot ierakstu autoru kā maniaku, kas tīksminās par lietām, par kurām pieklājīgi cilvēki izvēlas paklusēt. Bija arī komentāri, kas konstatēja, ka pie visa vainīgs ir autora mīlestības trūkums (pret sievietēm, vai kādu vienu sievieti?), kurš esot ļoti izjūtams no katra ieraksta vārda.

Šīs reakcijas es sajūtu kā līdzīgas tām, par kurām runāju, iztēlojoties ārstu, kas uzsākot ginekoloģisko izmeklēšanu, nepienāk sievietei „no galvas” puses. Viņš riskē dabūt ar kāju pa savu galvu. Turklāt ne jau tikai tādēļ, ka šādi, iespējams, pārkāpis klientes seksuālās drošības robežas, un droši vien vismazāk tādēļ. Man liekas, šeit eksistē kaut kāda ieeja templī – tādā, kurā drīkst ieiet tikai iesvētītie, kuriem sava iesvētītību jāapliecina ar kādu paroli vai uzvedības kodu, līdzīgu šai pieiešanai pacientei no galvas (prāta, Sievietes lomas) puses.

Tātad kaut kāda, kā es to saucu – sievietes sakrālā telpa – tiek aizsargāta vismaz trijos manis augstāk aprakstītos veidos, kuru noteikti ir daudz vairāk. Ne jau tikai mēnešreizes ir jāattēlo kā netīras. Ne jau tikai par Dzemdi nedrīkst rakstīt un runāt ārpus „savējo loka”. Un ne jau tikai sievietes medicīniskā izmeklēšana ir jāveic ļoti aizsargātā veidā. Tur ir daudz kā vairāk – arī par sievietes vēlamo uzvedību attiecībās ar vīru ilgstoši nedrīkstēja runāt, mēģinot to vīru iedomāties kā mērkaķi ar atompogu vai puisi ar astoņām klasēm un deju kursiem. Un par dzemdībām nav ko vīriešiem stāstīt, kur nu vēl ļaut viņiem tajās piedalīties. Vienmēr, kad sieviete šos aizliegumus ir pārkāpusi, un patlabanējās izglītotības gaismā tas notiek ar vien biežāk un biežāk, tā tomēr mēdz arī izjust tādu kā nodevības sajūtu Dievietes priekšā. Es viņam izstāstīju „mūsu noslēpumu”...

Bet kādēļ gan šāda sievietes sakrālā telpa un kādēļ gan tā vajadzētu tikt sargāta? Šķiet, Gladiola kaut kur rakstīja, ka, kopš vīrieši zina, kā rodas bērni, viņiem pazemojošā kārtā ir jāprasa atļauja dzemdēt. Matriarhātā dzimstību kontrolē sieviete, Māte, bet patriarhātā – vīrietis, Tēvs. Skaidrs, ka tas ir ļoti pazemojoši – būt dzemdējamai vai tieši otrādi – nedzemdējamai mašīnai, kura tiek vadīta no kāda mērkaķa vai deju kursu absolventa. Un kurš savu lēmumu balsta uz secinājumu, kā piemērām  – „patlaban mēs to vēl nevaram atļauties”... Kurš nesaprot, kā tā Dzemde runā, ka „bērnu vajag” un kā viņa soda tos, kas apgalvo, ka nevajag.

Runāt ar savu vīru par Dzemdes norisēm būtībā nozīmē dot viņam iespēju vēl labāk kontrolēt sievas Dzemdi. Ja tiek runāts, tad vīrs tiek izglītots par efektīvu kontrolieri, kas nevar neizsaukt iekšēju, matriarhālu pretestību, ilgas pēc zudušās omnipotences un niknumu uz lauleni, kas sācis uzvesties kā Kungs. Nu un tad tas viss izpaužas kā pretīgumu raisoši stāsti par mēnešreizēm kā izlietotām brūnsarkanām paketēm, saniknošanās uz VR par dzemdes norišu verbalizēšanu un sevišķas sakrālas telpas izveidošanu sevī, kurā drīkst iekļūt tikai matriarhāta ritos iesvētītas personas.

It kā jau nekas jauns – Tēva iniciatīvām Māte pretojas un katram ir sava taisnība un sava jurisdikcija. Bet – tas taču ir jāatklāj un jāsaprot, kur un kādā lomā katram no mums ir gadījies iesaistīties!

Nedaudz gribēju papildināt arī par iepriekšējā bloga ierakstā pieminēto un komentēto Aspaziju. Vai tiešām sievietes savu seksuālo debitēšanu vai tā saukto nevainības zaudēšanu varētu izdzīvot tādās emocijās, kādas valda „Sidraba šķidrauta” finālā (Marī tādu iespēju pieļauj)? Es to pieļauju vien tādā gadījumā, ja „kļūšana par sievieti” notiek vardarbības rezultātā, vai ja meitene ir ļoti sabaidīta par to, kādas briesmas viņai lemts pārdzīvot, kā rezultātā viņa lāgā neizjūt sevi, savu seksualitāti un savas seksuālās fantāzijas – tāda bija „Zeltītes” Zeltīte. Bet pat ja tā, tad vairāk būtu jādominē bailēm, apjukumam, bezpalīdzībai un glābšanas gaidām. Varbūt „atslēgšanās” reakcijām ar tam sekojošu amnēziju. Bet ne jau tik aktīvām, apzinātām un uzvedību veidojošām dusmām un niknumam! Lai gan – ko es no tā varu zināt pavisam noteikti? Bet komentētājas un komentētāji var sadūšoties un padalīties, kā nu katrs ir juties par šo pirmo reizi!

Lai arī „Sidraba šķidrautā” līst asinis, luga tomēr neatspoguļo mēnešreižu izjūtas. Tur valda PMS un asinis jāuztver, kā vēlme slepkavot vai (un) sagaidīt mēnešreizes, kas no šīm briesmīgajām jūtām atsvabinās. Asinis, kas izlīs kā atvieglojums un visu aizskalos...

Aspazijai ir 39 gadi „Sidraba šķidrauta” uzvešanas laikā. Ir 1904. gads, Rainim jau ir iznākusi gan „Uguns un nakts”, gan „Vētras sēja”, viņš ir aktīvi iesaistīts revolūcijā, turklāt neuzmanīgi sapinies pat ar kaut kādiem banku ekspropriatoriem – tātad faktiski kriminālajiem, ne jau tikai politiskajiem konfliktētājiem ar likumu. Sociālistiskā revolūcija arī ir sava veida Gunas un Dzirkstītes (Iskras) māsa, antipatriarhāla matriarhāta atjaunotāja un Dzelzs jaunava. Tā savukārt savā izcelsmē ir saistīta ar „Zeltītes” (1902) Balto sievu, kura spokojas kā Zeltītes pašnāvību izdarījusī (noslepkavotā?) māte. Tātad atriebība Tēvam par Mātes pazemojumu...

„Sidraba šķidrauts” ir dramaturģes pēdējā jaunības luga. Nākamā būs tikai pēc 19 gadiem, kuros Aspazija pārdzīvoja gan savu klimaksu, gan „savas” ģimenes zaudējumu. Viņa taču jutās kā Lielā Māte gan savai mātei gan brāļiem, kuri visi nomira līdz 1912. gadam. Palika infantila un aprūpējama māsa un Mazais Pūks, labi, ka tā...

Man šķiet, „Sidraba šķidrauts” Aspaziju ievada savu vislielāko mātišķo zaudējumu laikmetā. Lugas noskaņa ļauj tos paredzēt. Un lugas noskaņa ļauj arī Aspaziju kā sevis izteicēju izjust ļoti daudzām sievietēm, kuras izjūt sevi līdzīgi kā lugas sievietes, bet nesaprot, kas ir tas viņas visas kopā saistošais...