Pagājušās nedēļas laikā manas pārdomas bija iekārtojušās vairākās asīs. Pirmkārt, pēc domāšanas par piederību, tās turpinājās nākošajos, sistēmas izdzīvošanu garantējošos jautājumos. Un tie ir vecāko un jaunāko sistēmas dalībnieku prioritēšanas jautājumi. Izrādās, sistēmas aug ne tikai tādēļ, ka tajās neviens netiek diskriminēts, visi ir piederīgi un piederības ziņā vienlīdzīgi. Nākamais svarīgākais ir, lai tiktu cienīti tās vecākie dalībnieki un mīlēti – jaunākie. „Cieņa” un „mīlestība” – tā ir manis interpretēta prioritēšana.
Otrkārt, šad tad atcerējos demogrāfijas jautājumu, kā tas tiek interpretēts presē. Nezin kādēļ gan to vienmēr saistot ar potenciālām darbaspēka trūkuma problēmām mūsu ekonomikā. Jautājot, kurš nākotnē varētu pelnīt pensijas mūsu pensionāriem?
Un, treškārt, man nācās pie sevis burkšķēt par dīvainiem mūsu izglītības sistēmas produktiem – pusmācītiem, bet pašgudriem eiropiešiem, kas tomēr atrauti no gadsimtos iezīmējušās Eiropas kultūras vēstures izjūtas. Un kas atrauti arī no savu vecāku padomiskajām traumām, kas ne vienmēr ir labi. Jo traumas – tās ir arī zināšanas.
Šodien sapratu, kas visas šīs asis kaut kur saskaras, ka būtībā esmu domājis nevis par trim dažādām atsevišķām lietām, bet par vienu lietu no trim pusēm. Rakstos par demogrāfiju ir uzsvērts tas, kas no sistēmiskā un sistēmu saglabāšanās viedokļa noteikti nav tas svarīgākais – producēšana, ražotspēja. Un tas taču dabiski – mēs taču neesam mājlopi, kas dzimst, lai varētu ražot un būt noderīgi kādam citam, parasti jau cilvēkam. Mēs esam dzimuši, lai dzīvotu. To pierāda arī daudzu tautu pieredze – apdraudētākas ir tās, kas dzīvošanas un dzīves kvalitātes intereses pakļauj ražošanas interesēm. Apdraudētas ir tās, kas sev jautā – ko es daru, nevis kas es esmu.
No sistēmu ilgtermiņa izdzīvošanas viedokļa svarīgi ir tie, kurus kādā latviešu pasakā ar ragaviņām aizved uz mežu, lai nemaisās pa kājām. Tie, kam jautājumi par efektīgu strādāšanu un pelnīšanu jau ir atbildēti. Arī par dzīves vietu, arī par karjeru – viss tas, kā dēļ ir bijis jāstrādā. Tiem, kas izaudzinājuši bērnus, un tagad jautā sev – kam man ir dots tas laiks, kas vēl atlicis līdz nāvei? Ne pirmo reizi es atbildu – lai mācītos dzīvot. Bet šodien es uzsveru – mācēt dzīvot no sistēmas izdzīvošanas viedokļa ir svarīgāk nekā mācēt strādāt. Cieņa, kas tiek izrādīta pret tiem, kas sistēmā ir ilgāk, nozīmē cieņu pret zināšanām, lai dzīvotu. Jo ja šāda cieņa nav jūtama, tad sistēmā nav motivācijas ilgi dzīvot, ir otrādi - cilvēki grib ilgi nedzīvot. Pie dzīves viņus tur galvenokārt bailes no nāves, kas vairumā gadījumu tomēr nozīmē dzīvošanu bez kvalitātes. Tad cilvēki grib dzīvot, lai būtu strādātspējīgi visos vecumos, kas nozīmē vēlēšanos būt kalpiem, pār kuriem valdīs citi – tie, kas iemācījušies dzīvot. Un tad sistēma kļūs par subsistēmu – daļu no sistēmas, pie kam subordinēto tās daļu.
Neesmu apgādājies ar precīziem skaitļiem, jo zinu, ka tādu nav, bet pieņemu, ka 19. gadsimtā varēja būt kāds gads, kad vidējais dzīves ilgums Latvijā ir 45 gadi. Tas nozīmē – dzīves vidusposms un vecums ir iznīcināti „kā šķira”. Ja tagad būtu šāds dzīves ilgums, cik cilvēku dzīvotu Latvijā? Demogrāfi varētu parēķināt precīzi, bet man liekas, ka apmērām par 40 – 50 % mazāk nekā tagad. Bet tāds stāvoklis demogrāfiem patiktu labāk, jo strādājošo : nestrādājošo attiecība noteikti būtu strādājošo labā. Un neskatoties uz to – šādas sistēmas neizdzīvo.
Neizdzīvo arī tādas sistēmas, kas neizrāda mīlestību un rūpes pret jaunākajiem to locekļiem – šo likumu demogrāfi saprastu un pieņemtu bez pretestības. Taču viņi to darītu ar citu motivāciju – uzsverot, ka lielāka dzimstība sola vairāk strādājošo nākotnē. Man jāsaka, ka, ja bērni tiktu radīti tādēļ, lai būtu kas strādā, tad diez vai no tā kas jēdzīgs iznāktu. Viņi vai nu neizaugtu, vai izaugtu slikti vai izauguši aizbrauktu.
Lai radītu bērnus ar tādu motivāciju, kas nodrošina sistēmas izdzīvošanu ilgtermiņā, bērniem ir jābūt kā vērtībām pašiem par sevi. Ja vecāki skatās, kā bērni pieaug un priecājas par tiem, tad bērni gribēs būt. Bet ja tie jutīsies tikai kā reprodukcijas plāna izpildes sastāvdaļa, tad viņi galīgi še būt negribēs.
Un vēl par vienu demogrāfu ieteikumu – dzimstības finansiālu stimulēšanu. Protams, citu valstu pieredze rāda, ka tas nostrādā, rādītāji uzlabojas. Bet ir jāsaprot, ka vecāki, kas grib bērnus pašu bērnu dēļ, ir gatavi naudu izdot, lai tie būtu, nevis nopelnīt. „Pabalstu” vai „desu” (1980-to gadu beigu pasākumu rezultātā dzimušie) bērni, visticamāk, būs vismaz par dažiem procentiem mazāk mīlēti kā bērni. Viņi tiks ja ne uzskatīti, tad izjusti kā pelnītāji ģimenē, tātad strādās jau kopš dzimšanas. Bet tas lauž sistēmas ilgtermiņa izdzīvošanas principu, kas nosaka – sistēmā ir jāprioritē (jāmīl) tās jaunākie locekļi. Tāda sistēma juks un bruks.
Kopā ar tikko aplūkoto sistēmas vecāko locekļu prioritēšanas principu, jaunāko prioritēšana nozīmē, ka vissvarīgākais ir atbalstīt zināšanu par dzīvi un dzīvošanu ienākšanu un nostabilizēšanos sabiedrībā. Dzīvošanas principam ir jādominē pār strādāšanu, tikai tad būs arī strādāšana, turklāt tā veiksies efektīvi un ar prieku.
Bez tam šajā nelielajā demogrāfiskajā diskusijā jāatgādina tas, ko esmu teicis par nāvi – tā rada nāvi. Un tas ir būtisks demogrāfisks faktors – traģiskas nāves, nāves no ārstējamām slimībām, jaundzimušo nāves. Turklāt par to būtu jādomā ne tikai, analizējot objektīvos rādītājus, kas tos ietekmē (alkohols, smēķēšana, nepareizs uzturs, stress utt.), bet galvenokārt subjektīvos. It kā „nemotivētās” dusmas, konflikti un neprasme tos vadīt. Bailes no nāves un rituāli, kas liecina par nāves izspēlēšanu. Zināšanas par nāvi, sērošanas darba atbalstīšana.
Šķiet, ka krīze kaut labu ir devusi. Ir jūtams, ka demogrāfijas jautājums tiek gatavots kā centrālais politikas jautājums nākotnē – katrai politiskai partijai nāksies atbildēt, kā tā stādās priekšā šī jautājuma risināšanu. Bet demogrāfija ir starpposms, lai virzītos tālāk – uz cilvēka un viņa dzīves kvalitātes uztveri kā kritēriju visam un visur. Bet to nav iespējams panākt, ja neskatāmies uz cilvēku kā uz sistēmas daļu un nedomājam, kā panākt, lai sistēma būtu dzīvotspējīga ilgtermiņā.
|
