viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2014 » Janvāris » 5 » Šķidrauta sārtošanās
Šķidrauta sārtošanās
11:57 PM


Ziņa par Dabaszinātnieka nāvi, šķiet, satuvinājusi komentētājus, parādās tādi formulējumi kā „grupa” un „tās viedoklis”, dalīšanās ar projekcijām un lūgums (ja iespējams) neaiziet neatvadoties. Varbūt arī Provokatora iniciatīva ir kaut kā motivēt „mūs” apzināties kā „komentētājus”, tātad ļaudis, kam kaut kas kopējs. Ieraudzīt kaut kādus mērījumus, varbūt pat atklāt kādas svarīgas sociometriskas sakarības? Un - vēl viena iespēja aizdomāties, kā mūs ietekmē nāve. Kā pingvīnus, kas ciešāk sakļauj muguras?


Iepriekšējā gadā mani ne reizi vien bija pārņēmusi vēlme ja ne pilnīgi izbeigt blogošanu un tādi „nomirt”, tad vismaz pāriet uz citu formātu. Piemērām, rakstīt kad ienāk prātā, nevis tieši uz katru pirmdienu. Jo dažreiz ir bijis tā, kā galva tukša, ko lai pasaka? (Pirms pāris gadiem tā nekad nebija, man bija vairākās kārtās ko teikt par katru interneta portāla ziņu!) Kas varētu būt uzrakstāms un tā vērts, lai cilvēki tērētu laiku lasot? Tomēr disciplīna (man) nāk par labu. Tā palīdz tikt cauri arī ne tik līdzeniem attīstības posmiem Un ja arī katrs bloga ieraksts nebūs ģeniāls, varbūt vismaz daži būs gana labi? Turklāt, daudz kas „parādās un nāk ārā” rakstot, vajag tikai sākt – katru pirmdienu, kā allaž.


Bija aizkustinoši lasīt komentētāju atbildes uz maniem jautājumiem. Laikam es tos vairāk biju iedomājies kā piedāvājumu - ko jūs (publikas priekšā) varētu pajautāt sev. Nevis atļaut, lai es jūs pratinu. Un ja tas izdotos, atbildes varbūt būtu ne tik ļoti „pa punktiem” – jo visus punktus jau varbūt nemaz nevajag. Varbūt vairāk būtu brīnīšanās par sevi, nevis zināšana „kā ir”. Asociāciju plūsma, nevis struktūra. Bet – kā ira tā ira, interesanti tāpat.


 


Jocīgi, ka pa šo nedēļu diezgan daudz nēsājos apkārt ar Aspaziju galvā. Jocīgi tādēļ, ka man no viņas tuvākajā laikā neko daudz nevajag (it kā). Ok, nedaudz jāpiedomā par vienu „smadzeņu vētras” tipa prekonferenci februāra beigās. Un izgājušo piektdienu biju ciemā pie Smiltenes novada skolotājiem, kur runājām par sievietēm un viņu dzīves vidusposmu. Abi pasākumi laikam tomēr ir pagrūduši mani atcerēties mūsu dzejas un dramaturģijas Sarkano komētu (tā viņu un viņai veltītu grāmatu nodēvējusi itāliešu žurnāliste Kjāra Makoni). Un domājot par Aspaziju, būs bijis jādomā tālāk - par „Sidraba šķidrautu”. Nu jā – bet kāpēc tieši par to?


Marī raksta: Man būtiskākais, kāpēc šeit joprojām ir interesanti, ir kultūrvēsturiskā konteksta apzināšanās (sabiedrībā ar visai īsu atmiņu tas ir retums), tas, ka dabaszinātnes šeit netiek aizstātas ar ezotēriku un, protams, piedzīvojumi un pārdzīvojumi, kad teksti šeit palīdz atslēgt kādu "pagrabu" un atrast tur kādu "partizānu".


Ok, viņai tā metafora par partizāniem, kas gan jāslēpj, gan citkārt arī jānodod ienaidniekiem, joprojām ir tuva (kas gan to būtu domājis!). Bet domu par kultūrvēsturiskā konteksta apzināšanos izjūtu kā sevi inspirējošu un tālāk urbināties liekošu. Arī tagad, iedomājoties par „Sidraba šķidrautu”.


Jau sen šķita – vai tik tā šķidrauta sārtošanās nevarētu nozīmēt mēnešreizes? Un uzreiz iekšēja stopzīme – nu fui nu fui... nu kā tā var, nu kā tā var... Tas bija tajā laikā, kad pietiekoši nebiju sapratis Dievieti – tā man vēl lielā mērā bija noslēpusies aiz Mātes. Šodien Dzelzs jaunavu diezgan skaidri redzu kā Dievieti, pret kuru mūžīgi cīnās vīrieši (arī karalis Targals un princis Normunds):


Kas ir šī dzelzu jaunava, vai spoks,


Ka visus bailes māc, to pieminot? (Targals)


Dzelzs jaunava šķiet perfekti atveidots, no zemapziņas norakstīts tādas Nelaimīgās Dievietes tēls, kuru nevis pielūdz, bet gan apkaro. Tāds, kuru vīrieši saskata sievietēs, un kurš liek tiem kļūt agresīviem un vardarbīgiem. Bet kuru arī sievietes saskata citās sievietēs kā tādu, kurai var atteikties ziedot un pakļauties un kuru var censties iznīcināt vai pakļaut sev.


Ja to uztver šādi, tad sanāk tāds kā trīsstūris – sieviete, vīrietis un Dieviešu rinda (Laimīgā un Nelaimīgā, kas dalās tālāk par Pielūdzamo un Apkarojamo). Skaidrs, ka, kamēr Normunds cīnās (vai mīlējas) ar Dzelzs jaunavu, Guna paliek novārtā un otrādi. Jo arī Guna uzvedas kā Dzelzs Dieviete, Normunds viņas abas redz kā līdzīgas – sievietes, Dievietes. Tātad – runa jau ir par Normunda (visu vīriešu) projekciju uz visām sievietēm kā Apkarojamām Dievietēm.


Manu dzīvi, mani


Tu slāpēji, tu sevī uzsūci


Kā švammis mitrumu. – Tu draudi,


Tu prasi, pavēli, kā augsta klints


Tu manā dzīves ceļā aizvēlusies. (Normunds)


Bet ja tā, tad skaidrs, ka viņas ovulācija – sievišķās kreativitātes kalngals – paliek neievērota un nepiepildīta! Un tad mēs redzam sieviešu reakcijas uz vīriešiem (Normundu), kuri kaut ko TĀDU (!!!) viņās atļaujas saskatīt. Ne tikai saskatīt, bet pret saskatīto arī vērst savu darbību.


Tādēļ PMS un tādēļ tas ugunīgi asiņainais lugas fināls. (Starp citu, esot pētījumi, kas apliecina, ka sievietes - slepkavas savus noziegumus biežāk veicot PMS iespaidā. Tātad - ja sievietei ir vēlme nogalināt vīrieti, tad viņa to darīs nevis ovulācijas, bet gan PMS laikā.) Un skaidrs, ka Gunai jācīnās ar citu sievieti - matriarhālās konkurences ietvaros, un šī cīņa saplūst kopā ar vīriešu cīņu pret Apkarojamo Dievieti un tātad arī ar cīņu pret pašu sevi (paš-slepkavība), lai atgūtu sev varbūt ne jau Normundu, bet kaut vai viņa uzmanību un gurnu spēku.


Ak, nākat, trakie nāves bakhnanti,


Pa kaklu galvu melnos mutuļos,


Iz tumsas vālu vālēm veldamies,


Un savus uguns kroņus gaisā metat,


Šurp! Visus graujat, visus zemē minat –


Ak, nākat! Iznīcības svētkus svinat!


Tā ir Guna, kas nāvīgi aizskarta par Apkarojamās Dievietes, tātad Dzelzs jaunavas redzēšanu sevī. Šī Guna nogalina. Taču, atcerēsimies, bija arī cita Guna – tā izklausījās gandrīz vai pēc Gladiolas, tajās viņas izpausmēs, kad „smadzenes pilnībā izkusušas”. Bija ...:


Jā, līksmais ārprāts, ārprātīgā līksme!


Kā reibis katrs vārds man iet pār lūpām,


Ikkatra mana doma dej tev priekšā. –


Nāc – mana miesa deg kā balta liesma,


Līdz matu saknītēm man sprikstēt sprikst, -


Nāc skūpsti mani, skūpsti, skūpsti!


Dzer manu savārījšos dvēseli.


Nav dievi tādu dziru dzēruši,


Nav velni apreibuši tādā skurbā,


Es tevi saviem skūpstiem, apskāvieniem


Kā karstām tuksnešsmiltīm apbēršu.


Bet Normundam Guna ir Apkarojamā Dieviete, kas jāsoda. Kaut vai par to, ka „tik ilgi nenāca”. Kā bērns ar ambivalenti nedrošu piesaisti, kas soda mammu ar dusmām nevis tad, kad tā ir prom, bet tad, kad beidzot atnākusi. Nokavējusies, tātad vainīga.


Nekad pēc mana „es” tu neprasīji,


Tu biji devēja, es tikai ņēmējs;


Neko no manis tevim nevajadzēja;


Tu mani apbēri līdz matu galiem


Ar savām mantām, līdz vairs nespēju


Ne elpot - - tad – es tevi nokratīju!


Bet, tevi samīdams, es saminu


Pats sevi līdz!


Tātad „Sidraba šķidrauts” būtībā ir attiecību drāma, nospēlējama diviem (varbūt trijiem) aktieriem un varbūt pārceļama no simboliskās realitātes uz ikdienu, uz sarunām virtuvē un trauku dauzīšanu. Un dzejas teksts ir jānorunā kā proza, bez kādas eksaltācijas un pantmēra tra-ta-tatā radītas loģikas.


 


Interesanti, „Sidraba šķidrautu” Aspazija palaida tautās 1904. gadā, tātad 39 gadu vecumā, kad viņas vīrs vairāk noņēmās ar „Upuni un nakti” (Spīdolu) un revolūcija gatavošanu, nekā ar sievu. Tomēr ne jau individuālā un pāra attīstības loģika tik svarīga kā nemaināmais, arhetipiskais. Un saskaņā ar to 39 gadi ir vecums, kad uzvēdī pirmās rudenīgās preklimaktēriskās vēsmas...


Vairāk tomēr domāju ne par Aspaziju, bet par to savu – „nu kā tad tā, nu kā tad tā...” reakciju. Un ja jau man tāda reakcija, ko tad var prasīt no skatītāja un lasītāja, kas par Dievieti pat dzirdējis nav? Atgriezos pie jautājuma – vai „mēnešreizes” latviešu literatūrā kaut kur ir minētas? Laikam jau nav, jo – „nu kā tā var, nu kā tā var...”.


Smiltenē lekcijas laikā nonācām pie elpu aizraujoša jautājuma – vai skolniekiem būtu jāzina, kad skolotājai ir PMS? Es gan ieteicu iesākt ar vīra, mīļākā un darba biedra informēšanu par savām Dzemdes norisēm, kas, protams, tika uztverts gan ar sajūsmas spiedzieniem, gan šņākoņu zālē (tajā bez manis bija tikai divi vīrieši, toties kādas simts sievietes). Un es ļoti varu saprast tieši to šņākoņu. Jo būtībā jau šie jautājumi tiek izjusti kā svēti, sakrāli, vārdos neizsakāmi (izteikt aizliegti) un neaizskarami Dievietes rituālos neiesvētītām personām. Jebkura vīrieša iesvētītība tajos tiek apšaubīta, šajā ziņā tas sievietēm ir „mērkaķis ar atompogu”. Var saprast kāpēc, iedomājoties, kā uz šo informāciju varētu reaģēt traktorists ar „astoņām klasēm un deju kursiem”. Skaidrs, bez vainošanas neiztikt, un līdz izpratnei neaiztikt.


Skatījumu skaits: 1610 | Pievienoja: viestursr | Reitings: 5.0/2 |
Komentāru kopskaits: 611 2 3 ... 6 7 »
61  
Tu jau , Bryuver, te mani centies atrunāt no rozā brillēm, bet tas nudien ir lieki : ), kaut gan manas pieredzes statusā pat kaut kādā ziņā pat aizkustinoši glaimojoši : ).

Rozā briļļu ķīmija nav mūžīga, tā izsīkst aptuveni 2 gados. Bet vīrišķi - sievišķā aprite izsīkt nevar, tā pati ir mūžīga, šis mehānisms strādā absolūti nevainojami, un uz to var pilnībā paļauties. Tikai jāzina, kā tas strādā : ).

Bet tas, ko Tu apraksti kā nepieciešamību atgriezties savā resursā, tas tajā sadarbības mehānismā ir iekļauts, un to var pat ļoti precīzi aprakstīt, jo vīriešiem un sievietēm tas katram notiek pēc atšķirīgas shēmas. Pulsācija jau ir neizbēgama - atkal pretmetu saspēle. It visur , it visur : ). Es tā saprotu, ka tieši par šo pulsāciju savā pēdējā komentārā Tu runā.

Turkkāt šīs savstarpējās līknes var ļoti dažādi saspēlēties, un būtu labi, ja pāris spētu noorientēties, kādā koordinātu krustpunktā katrā mirklī atrodas. Jo tad jau uzreiz vērojuma moments ir klātesošs kā trešais un dzīve līdz ar to kļūst mazāk sāpīga.

60  
Nu, tad tu esi atkal atgriezusies pie viena līmeņa jeb sapludinājusi divus vienā. Ok, sameklē šo sazobi, lai Tev tiešām veicas, jo laikam jau tam jāiziet cauri, bet neaizbēdz, kad Tev pēkšņi liksies, ka “acis atvērušās” un ka viņš “nemaz” nav tāds. Tā ķīmija ir ideāla un skaista, bet neilgst mūžīgi. Tad, kad viņa vairs neapklāj visu, tad sāk katram vajadzēt arī savus resursus. Nu, un ja tos ir iespējams atrast, tad atkal var satikties, jau stabilāk.

59  
Es nemeklēju Glābēju, es runāju par abu dzimumu savstarpējo funkcionalitāti. Mēs esam kā atslēgas, kurām ir atbilstošas formas robiņi, lai atslēgtu otra iekšējo sakrālo telpu. Es nerunāju par ārēju diktātu un lelles padevību, es runāju par satikšanos, kur katram ir sava vieta, sava loma un savi uzdevumi. Un, ja palasīsi zemāk, tad par uzticēšanos.

Vīrs un sieva nav divi cilvēki, kas dzīvo kopā, tā ir smalka visu līmeņu ķīmija un tai ir savi nosacījumi un sava temperatūra, kurā tās reakcijas spēj notikt. Un tās nedarbojas uz dullo. Jeb darbojas stihiski un līdz grāvim.

58  
Pareizi. Kā jau teici, ir 2 līmeņi. Tu man pateici par ārējo (piekrītu), es Tev pateikšu par iekšējo: vai tiešām Tu esi ar mieru, ka kāds vīrietis izlems, kur Tev vilkt robežu starp Tavu apziņu un zemapziņu, krāmēsies pa Tavu iekšējo pasauli? Gribi būt lellīte viņa rokās? Lai cik viņš būtu labs un uzticams, Tu tad vairs neesi Tu. Un šādā scenārijā tieši Tu sajauksi abus līmeņus kopā. Vīrietis kā Glābējs. Labāk ātrāk pievilies šajā cerībā, tad Tev derēs arī tāds, kas nav glābējs.

57  
Tu te jauc divas lietas vienā, Bryuver. Protams, ka katrā pretmetā ir maza piešprice no otra, citādi jau nebūtu norādes uz vienojošo. Tie nemaz nespētu viens otru uzpazīt kā pretmeti.

Bet ir starpība, vai mēs runājam par indivīda izpausmi vai jau par attiecībām ar otru. Tie ir pinīgi atšķirīgi līmeņi un tos nevajag sajaukt.

Sieviete sastāv no diviem funkcionāliem pretmetiem. Bet sieviete kā veselums, savukārt, pati ir pretmets attiecībā pret vīrieti. Un ja Tu tiešām vēlies realizēties kā vīrietis attiecībās, gūt no tā piepildījumu un laimi, tad Tev tur ir jāspēlē tā vienīgi iespējamā loma, kāda Tev tur ir, nevis jāmeklē hermafrodītiska līdzāspastāvēšana ar nepretenciozi pašapkalpojošos sievieškārtas līdzcilvēku, kurš pats sev ir vīrietis.

56  
Nesaprotu, kas par trīs vārdiem angliski. Laikam neesmu pietiekami samaitāts.
Bet ar pretstatiem nav problēmu. Pieaudzis cilvēks sevī integrē pretstatus, ieskaitot kaut kādu daļu no pretējā dzimuma dabas, jo tikai tā viņš var kļūt sev par tēvu un māti, un atdalīties no miesīgā tēva un mātes, un kļūt patstāvīgs. Jau tas vien, ka Tu šeit nodarbojies ar spriešanu, ir vīrišķi; apziņa ir vīrišķa. To, kas bija neskaidrs, Tu velc ārā, gaismā, ieraugi kontūras, ierādi vietas. Ieskaitot to vietu ugunij. Te arī ir tas Tavs Saimnieks.

55  
Te nu, Bryuver, varētu atbildēt tikai angliski ar trim vārdiem : ).

Kā tad nu palika ar pretmetiem? Tikko vēl tie likās pieņemami, bet runājot par vīrieti un sievieti kā pretpolu sistēmu, tas pēkšņi vairs kaut kā nav saprotams un neskaitās : ) : ) : )?

54  
i, atrodi to vīrieti sevī, un viss būs štokos.

53  
Labs, Bryuver, tas Mūrnieku Arvīda teiciens : ).
Tikai ko nozīmē "atdalīt"? "Labais" no "ļaunā" jau tā ir atdalīts tik tālu, ka saucas pretpoli : ). Kāda tad te vēl atdalīšana notiks? Vīrietis gratificēs sievietes jaukās izpausmes, un izrādīs pretestību netīkamajām? : ) : ) : ) Ceru, ka ne to esi domājis. Citādi ar rāvienu nokausi visu maigumu : ).

"Atrodi, kur beidzies Tu, un kur sākas Dieviete (konkrētajā kontekstā)" ...? Klau, saku lai uzskatāmi, nevis lai lektos - Tu atdali savu psihi no savas fizikalitātes, un stingri nolem, kur viena sākas un otra beidzas. Piemēram, atdali savas emocijas no to ietekmes uz savu hormonālo sistēmu. Tas ir nonsenss!

Un kur Tu esi redzējis uguni, kas pati sev "ierobežo teritoriju"? : ) Par to jau arī viss stāsts, ka ir jābūt ārpus procesa, lai to izdarītu. Un kurš te ir ārpus? Vīrietis. Saimnieks, kurš var tad kurināt tā vai šitā, kā viņam vajag, ja viņš pārvalda to lietu.

52  
Ļoti patīkami redzēt, ka pēc ilgāka pārtraukuma šeit atkal atjaunojusies asinsrite.

1-10 11-20 21-30 ... 51-60 61-61
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika