Ziņa par Dabaszinātnieka nāvi, šķiet, satuvinājusi komentētājus, parādās tādi formulējumi kā „grupa” un „tās viedoklis”, dalīšanās ar projekcijām un lūgums (ja iespējams) neaiziet neatvadoties. Varbūt arī Provokatora iniciatīva ir kaut kā motivēt „mūs” apzināties kā „komentētājus”, tātad ļaudis, kam kaut kas kopējs. Ieraudzīt kaut kādus mērījumus, varbūt pat atklāt kādas svarīgas sociometriskas sakarības? Un - vēl viena iespēja aizdomāties, kā mūs ietekmē nāve. Kā pingvīnus, kas ciešāk sakļauj muguras?

Iepriekšējā gadā mani ne reizi vien bija pārņēmusi vēlme ja ne pilnīgi izbeigt blogošanu un tādi „nomirt”, tad vismaz pāriet uz citu formātu. Piemērām, rakstīt kad ienāk prātā, nevis tieši uz katru pirmdienu. Jo dažreiz ir bijis tā, kā galva tukša, ko lai pasaka? (Pirms pāris gadiem tā nekad nebija, man bija vairākās kārtās ko teikt par katru interneta portāla ziņu!) Kas varētu būt uzrakstāms un tā vērts, lai cilvēki tērētu laiku lasot? Tomēr disciplīna (man) nāk par labu. Tā palīdz tikt cauri arī ne tik līdzeniem attīstības posmiem Un ja arī katrs bloga ieraksts nebūs ģeniāls, varbūt vismaz daži būs gana labi? Turklāt, daudz kas „parādās un nāk ārā” rakstot, vajag tikai sākt – katru pirmdienu, kā allaž.

Bija aizkustinoši lasīt komentētāju atbildes uz maniem jautājumiem. Laikam es tos vairāk biju iedomājies kā piedāvājumu - ko jūs (publikas priekšā) varētu pajautāt sev. Nevis atļaut, lai es jūs pratinu. Un ja tas izdotos, atbildes varbūt būtu ne tik ļoti „pa punktiem” – jo visus punktus jau varbūt nemaz nevajag. Varbūt vairāk būtu brīnīšanās par sevi, nevis zināšana „kā ir”. Asociāciju plūsma, nevis struktūra. Bet – kā ira tā ira, interesanti tāpat.

Jocīgi, ka pa šo nedēļu diezgan daudz nēsājos apkārt ar Aspaziju galvā. Jocīgi tādēļ, ka man no viņas tuvākajā laikā neko daudz nevajag (it kā). Ok, nedaudz jāpiedomā par vienu „smadzeņu vētras” tipa prekonferenci februāra beigās. Un izgājušo piektdienu biju ciemā pie Smiltenes novada skolotājiem, kur runājām par sievietēm un viņu dzīves vidusposmu. Abi pasākumi laikam tomēr ir pagrūduši mani atcerēties mūsu dzejas un dramaturģijas Sarkano komētu (tā viņu un viņai veltītu grāmatu nodēvējusi itāliešu žurnāliste Kjāra Makoni). Un domājot par Aspaziju, būs bijis jādomā tālāk - par „Sidraba šķidrautu”. Nu jā – bet kāpēc tieši par to?

Marī raksta: Man būtiskākais, kāpēc šeit joprojām ir interesanti, ir kultūrvēsturiskā konteksta apzināšanās (sabiedrībā ar visai īsu atmiņu tas ir retums), tas, ka dabaszinātnes šeit netiek aizstātas ar ezotēriku un, protams, piedzīvojumi un pārdzīvojumi, kad teksti šeit palīdz atslēgt kādu "pagrabu" un atrast tur kādu "partizānu".

Ok, viņai tā metafora par partizāniem, kas gan jāslēpj, gan citkārt arī jānodod ienaidniekiem, joprojām ir tuva (kas gan to būtu domājis!). Bet domu par kultūrvēsturiskā konteksta apzināšanos izjūtu kā sevi inspirējošu un tālāk urbināties liekošu. Arī tagad, iedomājoties par „Sidraba šķidrautu”.

Jau sen šķita – vai tik tā šķidrauta sārtošanās nevarētu nozīmēt mēnešreizes? Un uzreiz iekšēja stopzīme – nu fui nu fui... nu kā tā var, nu kā tā var... Tas bija tajā laikā, kad pietiekoši nebiju sapratis Dievieti – tā man vēl lielā mērā bija noslēpusies aiz Mātes. Šodien Dzelzs jaunavu diezgan skaidri redzu kā Dievieti, pret kuru mūžīgi cīnās vīrieši (arī karalis Targals un princis Normunds):

Kas ir šī dzelzu jaunava, vai spoks,

Ka visus bailes māc, to pieminot? (Targals)

Dzelzs jaunava šķiet perfekti atveidots, no zemapziņas norakstīts tādas Nelaimīgās Dievietes tēls, kuru nevis pielūdz, bet gan apkaro. Tāds, kuru vīrieši saskata sievietēs, un kurš liek tiem kļūt agresīviem un vardarbīgiem. Bet kuru arī sievietes saskata citās sievietēs kā tādu, kurai var atteikties ziedot un pakļauties un kuru var censties iznīcināt vai pakļaut sev.

Ja to uztver šādi, tad sanāk tāds kā trīsstūris – sieviete, vīrietis un Dieviešu rinda (Laimīgā un Nelaimīgā, kas dalās tālāk par Pielūdzamo un Apkarojamo). Skaidrs, ka, kamēr Normunds cīnās (vai mīlējas) ar Dzelzs jaunavu, Guna paliek novārtā un otrādi. Jo arī Guna uzvedas kā Dzelzs Dieviete, Normunds viņas abas redz kā līdzīgas – sievietes, Dievietes. Tātad – runa jau ir par Normunda (visu vīriešu) projekciju uz visām sievietēm kā Apkarojamām Dievietēm.

Manu dzīvi, mani

Tu slāpēji, tu sevī uzsūci

Kā švammis mitrumu. – Tu draudi,

Tu prasi, pavēli, kā augsta klints

Tu manā dzīves ceļā aizvēlusies. (Normunds)

Bet ja tā, tad skaidrs, ka viņas ovulācija – sievišķās kreativitātes kalngals – paliek neievērota un nepiepildīta! Un tad mēs redzam sieviešu reakcijas uz vīriešiem (Normundu), kuri kaut ko TĀDU (!!!) viņās atļaujas saskatīt. Ne tikai saskatīt, bet pret saskatīto arī vērst savu darbību.

Tādēļ PMS un tādēļ tas ugunīgi asiņainais lugas fināls. (Starp citu, esot pētījumi, kas apliecina, ka sievietes - slepkavas savus noziegumus biežāk veicot PMS iespaidā. Tātad - ja sievietei ir vēlme nogalināt vīrieti, tad viņa to darīs nevis ovulācijas, bet gan PMS laikā.) Un skaidrs, ka Gunai jācīnās ar citu sievieti - matriarhālās konkurences ietvaros, un šī cīņa saplūst kopā ar vīriešu cīņu pret Apkarojamo Dievieti un tātad arī ar cīņu pret pašu sevi (paš-slepkavība), lai atgūtu sev varbūt ne jau Normundu, bet kaut vai viņa uzmanību un gurnu spēku.

Ak, nākat, trakie nāves bakhnanti,

Pa kaklu galvu melnos mutuļos,

Iz tumsas vālu vālēm veldamies,

Un savus uguns kroņus gaisā metat,

Šurp! Visus graujat, visus zemē minat –

Ak, nākat! Iznīcības svētkus svinat!

Tā ir Guna, kas nāvīgi aizskarta par Apkarojamās Dievietes, tātad Dzelzs jaunavas redzēšanu sevī. Šī Guna nogalina. Taču, atcerēsimies, bija arī cita Guna – tā izklausījās gandrīz vai pēc Gladiolas, tajās viņas izpausmēs, kad „smadzenes pilnībā izkusušas”. Bija ...:

Jā, līksmais ārprāts, ārprātīgā līksme!

Kā reibis katrs vārds man iet pār lūpām,

Ikkatra mana doma dej tev priekšā. –

Nāc – mana miesa deg kā balta liesma,

Līdz matu saknītēm man sprikstēt sprikst, -

Nāc skūpsti mani, skūpsti, skūpsti!

Dzer manu savārījšos dvēseli.

Nav dievi tādu dziru dzēruši,

Nav velni apreibuši tādā skurbā,

Es tevi saviem skūpstiem, apskāvieniem

Kā karstām tuksnešsmiltīm apbēršu.

Bet Normundam Guna ir Apkarojamā Dieviete, kas jāsoda. Kaut vai par to, ka „tik ilgi nenāca”. Kā bērns ar ambivalenti nedrošu piesaisti, kas soda mammu ar dusmām nevis tad, kad tā ir prom, bet tad, kad beidzot atnākusi. Nokavējusies, tātad vainīga.

Nekad pēc mana „es” tu neprasīji,

Tu biji devēja, es tikai ņēmējs;

Neko no manis tevim nevajadzēja;

Tu mani apbēri līdz matu galiem

Ar savām mantām, līdz vairs nespēju

Ne elpot - - tad – es tevi nokratīju!

Bet, tevi samīdams, es saminu

Pats sevi līdz!

Tātad „Sidraba šķidrauts” būtībā ir attiecību drāma, nospēlējama diviem (varbūt trijiem) aktieriem un varbūt pārceļama no simboliskās realitātes uz ikdienu, uz sarunām virtuvē un trauku dauzīšanu. Un dzejas teksts ir jānorunā kā proza, bez kādas eksaltācijas un pantmēra tra-ta-tatā radītas loģikas.

Interesanti, „Sidraba šķidrautu” Aspazija palaida tautās 1904. gadā, tātad 39 gadu vecumā, kad viņas vīrs vairāk noņēmās ar „Upuni un nakti” (Spīdolu) un revolūcija gatavošanu, nekā ar sievu. Tomēr ne jau individuālā un pāra attīstības loģika tik svarīga kā nemaināmais, arhetipiskais. Un saskaņā ar to 39 gadi ir vecums, kad uzvēdī pirmās rudenīgās preklimaktēriskās vēsmas...

Vairāk tomēr domāju ne par Aspaziju, bet par to savu – „nu kā tad tā, nu kā tad tā...” reakciju. Un ja jau man tāda reakcija, ko tad var prasīt no skatītāja un lasītāja, kas par Dievieti pat dzirdējis nav? Atgriezos pie jautājuma – vai „mēnešreizes” latviešu literatūrā kaut kur ir minētas? Laikam jau nav, jo – „nu kā tā var, nu kā tā var...”.

Smiltenē lekcijas laikā nonācām pie elpu aizraujoša jautājuma – vai skolniekiem būtu jāzina, kad skolotājai ir PMS? Es gan ieteicu iesākt ar vīra, mīļākā un darba biedra informēšanu par savām Dzemdes norisēm, kas, protams, tika uztverts gan ar sajūsmas spiedzieniem, gan šņākoņu zālē (tajā bez manis bija tikai divi vīrieši, toties kādas simts sievietes). Un es ļoti varu saprast tieši to šņākoņu. Jo būtībā jau šie jautājumi tiek izjusti kā svēti, sakrāli, vārdos neizsakāmi (izteikt aizliegti) un neaizskarami Dievietes rituālos neiesvētītām personām. Jebkura vīrieša iesvētītība tajos tiek apšaubīta, šajā ziņā tas sievietēm ir „mērkaķis ar atompogu”. Var saprast kāpēc, iedomājoties, kā uz šo informāciju varētu reaģēt traktorists ar „astoņām klasēm un deju kursiem”. Skaidrs, bez vainošanas neiztikt, un līdz izpratnei neaiztikt.