viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2011 » Decembris » 19 » Šķiršanās kā izņēmums
Šķiršanās kā izņēmums
12:59 PM

Iepriekšējais blogs tika ļoti kupli apmeklēts – ir jūtams, ka šķiršanās ir praktiska tēma, kas cilvēkiem ne vienmēr ir saprotama „no visām pusēm”. Šķiroties tie nonāk konfliktā, bet tad viss kļūst melnbalts. „Par” vai „pret mani” un nekā citādi. Šķiroties ir emocionāli ļoti grūti palūkoties uz procesu ar bērnu acīm, būt empātiskiem pret tiem, kuru dēļ vispār laulībai ir jēga. Jo tā ir bērniem, nevis vecākiem – to esmu teicis vairakkārt. Laulība ir praktiska iespēja vīt tādu ligzdu, kura vislabāk atbilstu jaunās paaudzes augšanas vajadzībām.

"Es tam [šķiršanās aizliegumam – VR] nepiekrītu, jo tāpat kā maniem bērniem ir tiesības uz abiem vecākiem, man ir tiesības uz laimi” – tā raksta, cik noprotams, sievieškārtas persona, kas sevi sauc par Turpmāk. Varu viņai daļēji pievienoties, sevišķi novēlot, lai būtu abi – gan vecāki bērnam, gan laime pašai. Taču jautājums jau par to, kāda ir šo labumu iegūšanas prioritāte gadījumā, ja nevar dabūt abus – droši vien visiem saprotams, ka tādas situācijas mēdz būt, un bieži. Kuru prioritēt? – uz šo jautājumu Turpmāk atbild gaužām skaidri – laimi sev. Bērns varēs iztikt ar tēvu (kā saprotu) no attāluma, kas nemaz neesot tik slikti...

Te mēs (droši vien) redzam gan tikko minētās „šķiršanās konflikta klapes”, gan „es zinu labāk”, gan matriarhālo egoismu. „Manai dzemdei gribas dzemdēt! Bērns darīs manu dzīvi pilnvērtīgu un laimīgu! Es būšu realizējusies kā sieviete! Un ja manai dzemdei vajag sešus vai astoņus bērnus, kurus es nekad nespēšu pilnvērtīgi izaudzināt, tad – lai būtu tas prieks dzemdei.” Vai – „manai dzemdei vajag bērnu - lai jau tā būtu, bet es tikai piedzemdēšu un tūliņ atsākšu strādāt.”
Mēs redzam, ka māte automātiski nav bērna pusē, automātiski viņa ir tikai savas dzemdes pusē vai savas konflikta taisnības pusē. Ne tik reti ir gadījumi, kad māte (neapzināti) izmanto bērnu (par to esam runājuši). Kas vispār ir vajadzīgs bērnam un kas ir tā tiesības, cilvēki sāka formulēt tikai tad, kad parādījās Tēvs (Krons). Tas ievēroja, ka taisnība ir tam, kura pusē ir bērni, tādēļ mēģināja atņemt bērnus Mātei, darbojoties kā vīrieškārtas Māte. Nepietika vairs ar argumentu – es esmu māte, tāpēc bērns ir mans! Lai konfliktu atrisinātu, parādījās jautājums - ko tu bērnam dod tādu, ko es viņam nedodu, vai nespēju iedot? Spēkā līdzvērtīgie vecāki bija spiesti vismaz izlikties altruistiski. Tā no diviem egoistiem veidojās altruisma aizmetņi un tā vecāki viens otram sāka piespiest domāt par to, kas ir vajadzīgs bērnam, nevis viņiem pašiem.

Taču cienītā Turpmāk mums paziņo, ka vīrieši (tēvi) strīdus gadījumos nav jāuzklausa, jo viņiem, redz, nepietiekot izglītības. Jauns, ne tuvu ne nepagāžams apgalvojums, kura funkcija ir tāda pati, kā agrākajam – es esmu māte un es labāk zinu! Bet tajā pašā laikā mūžamvecs – ir tikai viena patiesība un tā ir manējā. Un – kas tad Turpmāk izpratnē ir „laime”? Vai tik ne iespēja vienpersoniski izlemt un tiesības nerēķināties ar otru sava bērna vecāku? Diktēt savu? Nepiedzīvot kaunu Dievietes izpratnē, kas ceļas no „piespiedu” rēķināšanās ar otru vecāku?

Manuprāt, ir neauglīgi klausīties sieviešu gaudās, par to, cik nepilnvērtīgi ir vīrieši. Tikpat neauglīgi, cik gaudās par briesmīgajām sievietēm (tādas maz skan šajā mājaslapā, bet manā praksē tādu ir gana). Tādas gaudas vienmēr būs, bet nozīme ir tikai to pretstatījumam (tajā formulējas bērnu tiesības), nevis katrai pusei pašai par sevi. Tādi Turpmāk spriedelējumi nāk no Čūskas mutes, kura provocē, lai Tēva tiesības netiktu realizētas miermīlīgi, savstarpējas sapratnes (Prāta) gaisotnē. Čūskai nav ausu, viņa nedzirdēs arī tad, ja es lietošu tūkstošreiz vairāk argumentu kā līdz šim. Viņa uzprasīsies, lai kāds tikpat nedzirdīgs un taisnprātīgs kā viņa to nosit, tad viņa varēs būt mūžīgs Upuris. Un Nositējs, kas varbūt nepietiekoši par sevi pārliecināts, būs spiests mūžīgi taisnoties un mūžīgi diedelēt, lai no Vajātāja tiktu iecelts Glābējos. Bet tas taču nenotiks nekad, tādēļ, ka viņš ir vīrietis...

Ja Tēvu var izstumt, tad bērnu tiesības neviens negarantē. Un izstumt jau var visādos veidos, piemērām (parunāsim par to vairāk), apgalvojot, ka vīrietim ģimenē ir jāpelna nauda un ja viņš to nedara, tad lai iet. Nerunāsim vairs par gadījumiem, kad vīrs nespēj atrast darbu. Parunāsim, kas notiek, ja viņš strādā par skolotāju, piemēram. Kādu naudu viņš var nopelnīt? Viņam jāiet no skolas prom, bet sieviete – skolotāja drīkst tajā palikt, jo viņai taču ir vīrs, kas pelna naudu. Rezultāts – puikam, kura māte iztriekusi tēvu, arī skolā apkārt tikai sievietes.

Profesijās, kurās ienāk vīriešu uzturētas sievietes, vīrieši tiek izkonkurēti nevis ar augstāku kvalitāti, bet zemāku algu. Jomas, kurās sapulcējušās sievietes (tajā skaitā – izglītotās), caur ģimenes budžetiem tiek sponsorētas no jomām, kurās vēl ir vīrieši. Psihoterapija nav izņēmums – es varu noturēt savu pakalpojumu cenu tādā līmenī, kas ļauj man dzīvot ārsta cienīgu dzīvi un sniegt sabiedrībai šo to bez maksas – kā šo mājaslapu. Bet jauns kolēģis, kas tikko beidzis izglītību, kam vēl nav „sava vārda” un kura sievai piedzimis bērns, to nevar – tirgus pilns ar viņa kursabiedrenēm, kas staigā kažokos, pārvietojas ar džipiem, četrreiz gadā atpūšas ārzemēs, bet strādāt gatavas par velti. Bet vīrieši – ārsti, skolotāji, inženieri – tirgo lietotas mašīnas vai nekustamos īpašumus, kalpo zāļu firmās un apdrošināšanas kompānijās, jo ģimenei vajag naudu... Bet kuri uz to nav spējīgi – prom! (Protams, es šeit krietni pārspīlēju, bet – tikai pedagoģisku motīvu vadīts. Tāda tendence ir.)

Ir dzirdēts – „mani vecāki nešķīrās „bērnu dēļ”, tas bija briesmīgi, mēs – bērni - lūdzām dievu, lai viņi tomēr to izdarītu!” Vecākiem ir pienākums bērnu priekšā ne tikai nešķirties, bet arī atbildēt par savstarpējo cieņu un savu attiecību kvalitāti. Nepietiek pateikt – nesanāk un viss, ejam katrs uz savu pusi! Ko mēs esam darījuši un ko mēs vēl varētu darīt, lai sanāktu? Kur mēs esam konsultējušies, ko mēs esam lasījuši, kādos kursos esam gājuši? Un – ejot šajos attiecību uzlabošanas darbos, nekad nedrīkst aizmirst bērniem par otru laulāto teikt: „Tava mamma (tētis) ir vislabākā (-ais) visā pasaulē. Mums pašlaik iet grūti, bet mēs pūlamies. Taču lai vai kā, mēs vienmēr paliksim jūsu vecāki un vienmēr kopā par jums rūpēsimies.”

Ja cilvēks kaut ko grib izdarīt, viņš ilgākā vai īsākā laikā to arī izdara. Uz jebkuru citu sfēru daudzi viegli attiecina secinājumu – „bez smaga darba nekas nebūs”, tikai ne uz laulības uzlabošanu. Tai jābūt kārtībā gluži kā „galdiņ, klājies!” Bet ja ne – katrs uz savu pusi! Varētu teikt – muļķīgi, ja ne tikko pieminētā Čūska. Viņai ir sava gudrība, viņai vajag Mātes, nevis Bērna tiesības. Mātes tiesību gudrība. Tāda, kura apmuļķojusi daudzas sievietes, kuras iedomājas, ka šī gudrība ir arī Sievietes pusē, tādēļ Bērns un Tēvs nav tik svarīgi. Bet tā nav – Čūska runā Sievietes vietā un Sieviete neredz, kā tiek apmuļķota. Un šī Čūska vienkārši nestrādā, tā paziņo, ka visu jau izmēģinājusi. Viņa sadarbojas ar to daļu vīriešos, kas ir ļoti nikni uz Čūsku un vienlaikus bezpalīdzīgi. Tā sadarbojas arī ar Dēliem, kas beidzot ir sadūšojušies pamest Māti – sievu, un kam arī nevajag nekādas papildus konsultācijas un treniņus tā sauktajā „apdomāšanās laikā”. Šīs vīriešu daļas labprāt piekrīt šķirties bez kādas apdomāšanās un tām šī mana rakstīšana arī nešķiet lasīšanas vērta.

Un vēl jau ir vīrieši, kas sievietēm nozaguši Mātes lomu. Arī tādi mēdz šad tad iemaldīties pie manis konsultācijās, nereti, lai mani kā autoritāti dabūtu „savā pusē” – arī gluži juridiskā nozīmē. Atceros vienu naudīgu un ietekmīgu tirānu, no kura sieva bija aizbēgusi atpakaļ neskatīdamās, bet kurš turpināja to mocīt ar nebeidzamām tiesas prāvām, pieprasot, lai viņam tiktu piešķirts lielāks bērnu audzināšanas laiks, bet pilnīgi neieklausoties citos (arī tiesas un manā) viedokļos par šo situāciju. Drūms, sāpināti nikns, viņš smaidīja tikai tad, kad redzēja arī manu niknumu. Viņš maksāja par iespēju izcīnīt nebeidzamas un neproduktīvas vārdu kaujas par vienu un to pašu, līdz mums abiem tas apnika.

Es neesmu tāds ideālists, kas iedomājas, ka spēsim pilnīgi iztikt bez šķiršanās. Bet sabiedrībā būtu jāvalda viedoklim, ka tā ir „pēdējā iespēja”, nevis „pirmā”, konflikta karstumā prātā ieskrējusī. Šķiršanās ir izņēmuma risinājums, pamatā ir tās aizliegums. Turklāt par to nedrīkst izlemt tikai vecāki, vai viens no viņiem, bērni nepieder saviem vecākiem, tādēļ valstij ir jāpārņem to atbildība ģimenes kā bērnu audzinātavas izjukšanas draudu priekšā. Ir jābūt nopietnai juridiski – psihosociālai situācijas izvērtēšanas un palīdzības procedūrai.

Šodien tiesnesis vai notārs šķir laulību, bet viņi bieži tiek uztverti vienkārši kā ierēdņi, no kuriem prasās vien tas, lai tik ilgi nečammājas. Tiesa nereti piešķir „samierināšanās laiku”, bet nepiespriež obligāti iziet apmācības un treniņus, kuri veidoti speciāli pāriem, kas šķiras. Manuprāt, reāli strādājoša un cilvēkiem izskaidrota palīdzības sistēma laulātājiem krīzē var tuvināt mūs tam, lai mēs izturētos pret laulību kā bērnu tiesības sargājošu institūciju. Tikai ilgākā laika posmā iespējams panākt, ka cilvēki pieņem tiesu un krīžu centru sadarbību ar pateicības vārdiem. Tikai ilgākā laika posmā iespējams panākt, ka laulātie paši vairs neiedomāsies, ka viņi drīkst izlemt šķirties – bet ja šāda doma iešausies prātā, arī vispirms dosies uz krīžu centriem pat bez tiesas nosūtījuma.
Un vēl par laimi, kuru pieminēja turpmāk, atgādinot, ka uz to viņai ir tiesības. Šķiries vai nešķiries – tas otrs būs jāiztur, jo 80% no viņa taču mūs neapmierina, sevišķi jaunībā, kamēr neesam pie otra „pietrinušies”. Ja šķiramies un izvēlamies citu, dabūjam atšķirīgus 80%. Izeja ir - ar tiem samierināties un priecāties par atlikušajiem 20%, kas ir pieņemami. Domāt, kā tos nepietiekošos procentus dabūt citās attiecībās, ārpus ģimenes. Ja tajos neiekļaujas sekss, tad tas pilnībā ir iespējams.

Var jau teikt – psihoterapeiti meklē sev darbu. Jā, meklē gan, turklāt tādu, kura stabilitāti garantēs vienmērīgas klientu plūsmas ilgtermiņa perspektīva. Multiprofesionālu programmu (juristi – sociālie darbinieki – psihoterapeiti) attīstīšana līdz smalkumiem (noregulēšana) aizņem gadus, tas nav tik vienkārši – sadala tik pienākumus un „ražo”. Šodien neviens privāti strādājošs (bet valstij naudas nav) neriskēs ieguldīt savus līdzekļus un pūles tādās programmās, kas pārsniedz pāru terapijas vai mediācijas robežas, kur nu vēl tādās, kur nepieciešams veidot sarežģītu komunikāciju starp valsti un privāto sfēru. Bet, ja šādu darbu psihoterapeitiem izdotos atrast, tas būtu ģimenēm un bērniem efektīvākais naudas ieguldīšanas veids.

Skatījumu skaits: 1246 | Pievienoja: | Reitings: 3.7/3 |
Komentāru kopskaits: 10
0 Spam
10 Marī  
Kasparam. Jā, attiecībā pret šķiršanos tā nav nekonsekvence, bet uzskatu maiņa laika gaitā. Bet atņemot sev izvēles brīvību (neviens cits to parasti nevar atņemt), kļūst smagi dzīvot, ko arī šeit varam lasīt.
---------------------------------------------------

Patei. Ļoti piekrītu par dažādajām lomām, kuras ir vienlīdz svarīgas. Būtu taču neiedomājami, ja mēs saviem bērniem novēlētu pēc gadiem 20 tikt ieslodzītiem bezizvēļu pasaulē, jo viņi, redz, radījuši savus bērnus un tad viss - dzirnakmeņi kaklā un astes bluķos.
-------------------------------------------------------
Nelielais bērnu skaits ģimenēs un lielais šķirto pāru skaits man šķiet neliecina par pārāk bezatbildīgu, bet tieši otrādi - pārāk smagnēju dzīvošanu (mūsu vecvecāki un vecāki, piemēram, nešķirās atvaļinājumu romānu dēļ smile )

Priecīgus Ziemassvētkus un vieglu Jauno gadu vēlot

http://www.youtube.com/watch?v=2SYMj5GmJsw&

0 Spam
9 Pate  
Tēma šķiršanās ietver trīs puses tēvu, māti un bērnu/-us. Piekrītu par atbildību pret bērnu, esmu pret Dzemdēm, kas manipulē, bet ... Ko tad šķir? Laulību. Problēma tā, ka laulībā pieaugušie spēlē divas lomas: Tēvs - Māte, bet arī Vīrietis un Sieviete. Var censties saglābt laulību un racionāli/atbildīgi pildīt Tēva - Mātes lomu. Palikt kopā kā labam Tētim un Mammai. Bet Vīrieša - Sievietes loma ir saistīta ar jūtām... Vai tad ir iespējams iestāsīt sev: "Es viņu mīlu, gribu utt."? Bet, ja nevar - kā turpināt palikt kopā - kā Vīrietim un Sievietei? Palikt kopā līdz mūža galam - abi atbildīgi vecāki, bet nelaimīgi cilvēki...

0 Spam
8 paliks  
Lai nu paliek nesamierināmās čuskas un Kroni aizgājušo laiku literārajai burvībai.

Autora uzstādījums ir pieņemams kā vēlamā jābūtība, tomēr neredzu nekādu racionālu pamatu šādu jābūtību kā iespējamu praktizēt, raugoties uz nākotni. Šis, tas laika gaitā ir mainījies (un to nevar nepamanīt vai izlikties to neredzam!). Piezīmju blociņu un parasto zīmuli ir nomainījis Ipad. Protams, gaumes lieta ir izvēlētes zīmuli vai elektronisku rakstītāju/lasītāju, tomēr zīmulis vairs nekad nespēlēs to lomu, kādu tas ir spēlējis līdz šim. Zīmulis paliks tradicionāļiem kā neatņemams instruments, prinipā tas paliks opapiem. Tas, protams, ir tikai piemērs, domājot par mūsdienu rietumu pasaules ģimenes izpratni. Lielās pilsētas runā dažkārt ātrāk, nekā jābūtības paudējiem to gribētos, tās piedāvā pilnīgi citu attiecību/ģimenes/bērnu modeli, kā tas ir bijis līdz šim. Ar šo izpratni izaug, un daudzviet jau ir izaugušas jaunas paaudzes, kas dzīvos citu motīvu vadītas. Tā kā urbanizācija ir neatgriezeniska, un drīz vien jau vairāk kā puse rietumu pasaules ļaužu dzīvos pilsētās ar saviem noteikumiem (piem. šāda metropoļu strauji izplatoša tendence kā bērni tikai pēc 30; laulības kā lieka, brīvību atņemoša formalitāte; tiesības bērnus neizvēlēties vispār; karjeras centieni; svas personīgās dzīves prioritāte), nāksies vērtību galdiņus drusku pārbīdīt. Arī šādā situācijā psihoterapeitiem būs daudz ko darīt, jo atraušanās no tūkstošiem gadu iemītām taciņām droši vien nesīs (un gan jau nes tagad) diezgan daudz sarežģījumu iedzīvotāju galvās, tomēr bez progresīvas pieejas sabiedrības reāli notiekošajiem procesiem varētu izrādīties par maz. Šķiet uzmanība ir vēršama ne tikai uz tradicionālo pieeju ģimenei kā “Laulība ir praktiska iespēja vīt tādu ligzdu, kura vislabāk atbilstu jaunās paaudzes augšanas vajadzībām” ,(kas,protams, ir svarīgi) bet arī uz to, KĀ bērniem augt tur, kur nekādas ligzdas vairs nav un nebūs un nav bijušas plānotas. Tie, kas tagad tiek uzskatīti par izņēmumgadījumiem, visticamāk, kļūs par normu.

Par laulības šķiršanu- ja pastāvētu sistēma, kurā būtu tik grūti izšķirties, tad iespējams, laulības entuziastu atliktu pavisam maz un lai valsts realizētu stiprās ģimes plānu, jaunos cilvēkus ar vicu un spaidiem vajadzētu dzīt pie altāra. Mūsdienienās, par laimi, atražošanās funkcija vairs nav neviena pienākums, bet brīva izvēle.

Priecīgus Ziemassvētkus un kaislīgu Jauno gadu vēlot,
Bob Dylan It must be Santa
http://www.youtube.com/watch?v=a8qE6WQmNus

0 Spam
7 ansi  
Kaud autors cemmīgs, tad izmanto visādus epitetus, kā piemēram "cienītā" un tā. Es to tā ievēroju arī citreiz, bet var būt tas arī labi, jo laikam nav atstāts vienaldzīgs. Tomēr kaut ko tas pastāsta par autoru,jo iepriekšējā bloga ieraksts mazliet tāds lecīgs, tomēr laikam jau profesionāli cienīgi būtu izturēt pārliecību līdz galam bez lecīguma, tas piešķirtu lielāku ticamību.

0 Spam
6 kaspars  
Marī
par nekonsekvenci - domāju, ka katrā atsevišķā laika posmā tiek uzsvērtas konkrētas nianses. Nedomāju, ka es pats esmu savā dzīvē bijis konsekventāks.

Tiesa, es arī gribēju piebilst to, ka šķiršanās arguments ir nepieciešams. Jo situācija parasti ir tāda: vienam liekas, ka kaut kas ir jāmaina, otram - ka nekas nav jādara. Tad pirmajam ir nepieciešami argumenti, lai tomēr otrais arī piekristu, ka ir jāmaina. Iespēja zaudēt otru ir šāds arguments.

Tai pat laikā man arī liekas, ka mums nepieciešama tāda kultūra, kur pirms šķiršanās tomēr notiktu vismaz viens godīgs mēģinājums attiecības sakārtot.

0 Spam
5 Anna  
Vienīgais, ko līdz galam nesaprotu (un tas jau šī, ne iepriekšējā bloga ieraksta sakarā) ir: kāpēc PĒC BŪTĪBAS ir tik svarīgi, lai katrai brīvai dvēselei šai saulē būtu māte un tēvs augot? smile Tā, kas, kaut kāda vispareizākā kosmogonija? Kā zināms, sengrieķiem (Platonam) bija arī kādas citas ideālās audzināšanas formas - kolektīvās, piemēram. Redzot, CIK DAUDZ nelaimīgu, saspringtu, sevī ieslodzītu cilvēku nāk ne tikai no nepilnām, bet arī pilnām ģimenēm, kur māte ar tēvu Viestura aprakstītiem argumentiem turējušies kopā, lai vai kas, rodas jautājums - vai pasaulē apskaidrības un radošuma vairāk, ja cilvēks izaug pilnā ģimenē? Tiešām? Vai arī Viesturam simpatizē bibliskais pamatprincips kā tāds: vīrieša/sievietes organiskā savienība kā pasaules pastāvēšanas pamats, lai tur vai kas sadzīviski, ikdienā, emocionāli, seksuāli, kaut kādā sakrālajā izpratnes sistēmā tas ir Pareizi, un viss?

0 Spam
4 Anna  
Tik daudz bija, ko teikt pie iepriekš. ieraksta, ka neteicu neko. Būtisks man bija Viestura rakstītais par dzemdi, kura izvēlas atbildību uzņemties nespējīgus vīriešus par bērnu tēviem, lai vēlāk tos it kā pašsaprotami atgrūstu no atbildības/tiesībām uzņemties pienākumus bērna audzināšanā. Dievietes vēlmes smile Ārkārtīgi svarīgi un precīzi. Šis ir izejas punkts VISĀM manām problēmām. Manā gadījumā ir tā, ka mana vecmāmiņa realizēja šo scenāriju, audzinot māti viena, mana māte tāpat, un es tāpat. Mātes - varones. Dievietes smile Reāli ļot mīlošas un rūpīgas kā mātes, bet... Es (ceru) esmu šo loku pārrāvusi vismaz ar to, ka man ir laimīga otrā laulība ar atbildīgu, rūpīgu un emocionāli atvērtu vīrieti nu jau 7 gadus, kurš audzina arī manu 14 gadus veco meitu no 1.laulības. Tā ka man ir, ko salīdzināt: pirmais vīrs un otrais vīrs... Bet Viestura rakstītais (iepriekš. tēmā) man bija ārkārtā būtisks ar to, ka es sapratu: tēvs, lai kāds, ir tāpat pelnījis būt bērnam, kā es. Jā, nepareizs, destruktīvs (dzer, nestrādā, nevar paļauties, jāuztur, visas viņa sievietes pēc manis cieš no viena un tā paša, tikai nevienai citai nav bērnu ar viņu), BET TOMĒR no Dieva viedokļa, kā Viesturs raksta, es NEVARU zināt, kā ir pareizi, un man nav tiesību apstrīdēt berna tēvu. Jo vairāk tāpēc, ka pati izvēlējos. Jā, ir mijons praktisku un emocionālu argumentu, kāpēc es varētu viņu apsūdzēt pa šiem gadiem, un, ņemot vērā, ka visām citām sievietēm, ar kurām viņš dzīvojis, bet nav bijis bērnu, taču problēmas - identiskas, ir jau ir viņā tas dēmoniskais, destruktīvais arī bez mana Dievietes sindroma :), taču kaut ko būtisku Viesturs ar šo iepriekšējo bloga ierakstu man parādīja. Par to - paldies!

0 Spam
3 Signe  
Nu prasās arī mans komentārs. Un ko, cienījamais Rudzīti, darīsim ar jaunu sievieti,kura (26.gadus veca), tikusi no vīrieša puses atstāta,līdzko tas uzzinājis par gaidāmo bērnu?Moralizēsim? Ķērksim - pati vainīga,ko plēti kājas!? Bērniņš aug mammas un mammas saimes aprūpēts, opīša bezgala mīlēts, veconkuļa, jaunāko saimes onkuļu lolots, saimes sieviešu apčubināts...Ļoti gribētos dzirdēt, kādu žulti Rudzītis izgāztu pār šo sievieti? Bet tētiņš - tutūū'...Te gan derētu kāda Čūska - kas nodzeļ beigtu to spermas šķiedēju...

0 Spam
2 Marī  
Post Scriptum par neloģiku un nekonsekvenci - pirms dažiem ierakstiem tika apgalvots, ka bērnam pēc seksa ar "tēvoci" iespējams iestāstīt, ka "nekas nav noticis", bet šoreiz sekss tiek iekļauts neaizskaramajos 20 procentos. Vai tad tikai bērnam var iestāstīt, bet sievai/vīram neko? smile

0 Spam
1 Marī  
7 gadus jaunāks Rudzītis 2004.g. rakstīja "Latvijā vēsturiski galvenais nav bijis attīstīties vai, teiksim, dzīvot veselīgi. Latvijā galvenais ir bijis fiziski izdzīvot un, nenoliedzami, izdzīvot — kaut vai ekonomiski — vieglāk ir ģimenē. Bet fiziski izdzīvot vairs nav problēma, nu mums derētu tas attīstības moments. Ziniet, varbūt viena no formulām, kā palikt kopā, ir — kad abi partneri pieļauj, ka viņi var šķirties jebkurā brīdī. Tikai tas dialogs starp vīrieti un sievieti var iedot enerģiju. Tur vienmēr iekšā ir arī gana daudz sāpju — bet tā ir attīstības cena."
Rudzītis pirms 7 gadiem varbūt nebija tik vieds kā šodien, bet viņā bija tik daudz reižu mazāk žults.

Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika