Monogāma ģimene, protams, nav nekas arhetipiski determinēts vai izrietošs no cilvēku bioloģiskajām vajadzībām. Tā vispirms radās kā ekonomiska nepieciešamība, jo vienai sievietei un vienam vīrietim atdaloties no kādas lielākas poliandriski – poligāmas piramīdas, tie ieguva lielāku iespēju migrēt un atrast tādus eksistēšanas apstākļus, kuros var labi dzīvot neliela, saliedēta cilvēku grupa, bet nevar – daudz lielāks un haotiskāk organizēts veidojums. Ar laiku atklājās, ka monogāmijas apstākļos bērni izaug stiprāki un patstāvīgāki - tādi, kas arī spēja no vecāku ģimenes aiziet un izveidot patstāvīgu dzīvi, kad pienāca laiks. Tādējādi monogāmijas ideja ar savu organizētību un efektivitāti iekaroja arvien plašākus ģeogrāfiskus areālus līdz noformējās arī reliģiski – grieķu mītos par Trojas karu, bet vēl precīzāk – Mozus baušļos.
Arī šodien ir aktuāli abi argumenti par labu monogāmai ģimenei – ekonomiskais un pedagoģiskais. Bet šajā rakstā vairāk apstāšos pie otrā, paraugoties no laulības šķiršanas fenomena aspekta.
Laulības, kurā ir bērni, šķiršana ir pašapmāns, kas reizēm arī apmāna – un pamatīgi. Tas notiek, ja cilvēks domā, ka, izšķirot laulību, tā un tās sekas vairs neeksistē. Respektīvi – neeksistē viens no diviem tās pastāvēšanas argumentiem – pedagoģiskais. Ekstremālos gadījumos pēc šķiršanās kāds no bijušajiem laulātajiem pārstāj rūpēties par saviem bērniem, rodot pašattaisnojumu, ka laulība pēc tās šķiršanas taču vairs neeksistē. Nereti vainojot otru bijušo laulāto laulības izjukšanā vai (un) šķēršļu likšanā kontaktos ar bērniem.
Taču ir arī tādas laulības šķiršanas, pēc kurām abi vecāki labi sadarbojas bērnu audzināšanā. Tikai ar laiku tie konstatē, ka tas kļuvis daudz komplicētāk. Ja abi vecāki dzīvo kopā, bērnu kontakti ar tiem notiek it kā paši par sevi, tie neprasa lielus laika un citu resursu tēriņus. Kurpretī, ja katrs no vecākiem dzīvo kaut kur citur, kontakti ar bērniem ir speciāli jāorganizē, tas prasa daudz vairāk laika un dažreiz arī vairāk citu resursu.
Ja šķirtajiem vecākiem izveidojas jaunas attiecības, tad bērni no iepriekšējām laulībām tajās ir jāiesaista kā jaunā pāra bērni – tie dabū jaunus audžutēvus un audžumātes. Neatkarīgi no tā, vai šis ļoti komplicētais process norit veiksmīgi (tas nemaz tik bieži negadās), mēs esam atpakaļ poligāmi – poliandriskā kultūrā, no kuras mūsu senči sekmīgi aizmuka, atpakaļ neskatīdamies. Kas viņiem palīdzēja izveidot tādu eiropeisku kultūru un ekonomiku, kāda tā ir pašlaik. Bet poligāmi – poliandriskās attiecībās bērni neizaug tik stipri, kā monogāmās, un par to būtu vēlams neaizmirst. Jo tiem nav viena skaidra un stingra pamata, uz kura augt, nav vienu vērtību un nav vienu mērķu.
Ja esam tik tālu, nevaram paiet garām katoļu baznīcas viedoklim laulības šķiršanas jautājumā, kas parasti tiek uztverts kā ekstremāls un nemoderns. Laulība ir svēta un tādēļ nešķirama. Tikai dažos gadījumos ir iespējams atzīt, ka tā nav stājusies spēkā. Ja cilvēki sāk dzīvot citās attiecībās, tad viņi dzīvo grēkā un tā ir būtiska atšķirība, jo nedod iespēju veidot pašapmānošo priekšstatu par laulības šķiršanu kā par tās padarīšanu par neesošu. Varētu teikt, katoļi daudz konsekventāk aizstāv monogāmiju kā protestanti!
Man mēdz jautāt – bet ja bērni ir izauguši, vai tad arī „nedrīkst šķirties”? Ja bērni ir izauguši un apprecējušies, tas viņi savus vecākus ir savienojuši kopējā dzimtaskokā, kam viņi pievienos savus bērnus un bērnubērnus, tādā veidā piešķirot saviem vecākiem vecvecāku un vecvecvecāku lomas. Šīs lomas ir ģimenes dabisko psihoterapeitu lomas – pie vecvecākiem mazbērni var atnākt parunāties. Ja neatnāk, tad vecvecākus tie var ņemt par modeļiem – kā dzīvojama šī dzīve? Viss tas ir vajadzīgs mūsu pēcnācējiem un ir pašapmāns iedomāties, ka visu to negribot redzēt, mēs esam izvēlējušies dzīvot savu vienīgo dzīvi, atstājot iespēju dzimtaskokam kaut kā nebūt augt tālāk pašam. Jauno attiecību izvēle iemīlēšanās skurbulī parasti paliek nesaprasta.
Cilvēkiem ir bailes no eksistenciāla un neizbēgama fakta – mēs katrs esam vientuļš ar savu likteni. Ja precamies, tad tikai sākotnēji šķiet, ka likteni ar kādu dalām un ka kopā ir vieglāk. Daudzas laulību krīzes un sekojošas šķiršanas notiek tādēļ, ka cilvēki uzskata, ka nav normāli, ja notiek tā sauktā „atsvešināšanās” un ja laulībā cilvēks sāk justies vientuļš. Ja viņš sāk uzskatīt, ka ar to otru vairs „nav nekā kopēja”. Parasti tā ir bēgšana no vientulības, kura atjaunojas arī tad, kad šķiet – aizbēgu! Izveidoju jaunu laulību un tagad viss ir pilnīgi citādi! Manuprāt, laulībai nav jāglābj cilvēki no vientulības, tai par šo vientulību ir jāinformē kā par neizbēgamu eksistenciālu faktu.
Laulības uzdevums ir radīt ekonomisku, garīgu un emocionālu pamatu, uz kura var izaugt bērni un uz kura laulātie var pārdzīvot savas vientulības krīzes, no tām nebēgot, bet tās pieņemot kā stiprākus darošas.
Un vēl – mēs gribam, lai laulātais būtu izmantojams kā aktieris mūsu neapzinātajās, dzimtaskoka sūtītajās psihodrāmās. Tiklīdz parādās kāds piemērotāks aktieris, tā tas sāk šķist kā paša likteņa sūtīts. Jā – lai izspēlētu psihodrāmas. Bet ne jau lai dalītu likteni! Un ne jau lai nojauktu veco dzīves pamatu un tā vietā censtos uzbūvēt jaunu, cenšoties iegalvot sev, ka tā būs „jauna dzīve”. Pašapmāns, kārtējais pašapmāns...
Skatījumu skaits: 1828 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 5.0/1 |
Aspekti ir dažādi - gan pozitīvie gan negatīvie. Bet pozitīvākais šķirtas ģimenes bērnam ir tas, ka viņš zina - izvēle ir vienmēr. Tas nenozīmē, ka viņam jāšķiras, bet tas padara attiecības vieglākas, jo daudzi pareizi audzinātie velk laulību kā slogu. Pie tam no destruktīvām vecāku attiecībām bērns iemācās atkarību, kas viņam spokosies visu mūžu. Un ko psihoterapeits varētu ieteikt vienam no partneriem, kurš sen jau nokļuvis "tēva pasaulē" kamēr otrs joprojām tinas pa "mātes pasaules" lndrakiem, neizrādot vēlmi un cerības izaugt?
Jauks raksts, kas kontrastē ar publiskajā telpā lielākoties propagandēto liberālismu attiecībā uz pāra attiecībām. Stāsts par īstajām ābola pusītēm ir stāsts par ilūzijām, jo par īstajiem nepiedzimst - par īstajiem kļūst. Vismaz tāda ir mana 10 gadu laulības dzīvē gūtā atziņa. Daudzi meklē "taureņus vēderā", lido no viena pie otra, meklējot "īsto" taureņu ģeneratoru, aizmirstot, ka dzīve ir daudz pragmatiskāka un nesastāv no priekiem vien. Un tad, kad notiek saskare ar realitāti, mīlestība izkūp, bet drīzāk - tā arī nekad nav bijusi.
Apprecoties cilvēkiem bieži uz acīm ir rozā brilles. Pēc tam - melnās, kas rodas, saskaroties ar reizēm tik ļoti ar ilūzijām kontrastējošo īstenību. Tas ir brīdis, kad daudzi pāri izšķiras. Un žēl, ka tā, jo labākais nāk pēc tam - otra mīlēšana un pieņemšana, neskatoties uz to, ka viņš/viņa nav perfekts/a.
Kur lai bērni iemācās šo pāra attiecību evolūciju, ja viņi piedzīvo tikai savu vecāku "lidināšanos"?
Un es aizmirsu piebilst pašu svarīgāko: garīgā skolotāja izvēle jau ir intuitīvs process, diezgan neapzināts, lai gan varbūt nav slikti zināt, ko tieši es gribu.
Psihoterapija jau kā mācību metode palīdz saārstēt sevi. Vismaz tā es tās lietas saprotu. Arī atšķirt, kas ir mans, kas – otra cilvēka. Kā ar kuru ir, to gan droši nekad nevar zināt. Es par gredzenu tikai tā starp citu bildu. Var jau būt arī draugs, it sevišķi, ja attiecībās nav bērnu.
Ar psiholoģēm gan ir citādi: galu galā universitātē jau mācās tikai no grāmatas. 50 grāmatas par psiholoģiju katrs var izlasīt, bet tā nav pašterapija. Tur gan ir manīts, ka savus tarakānus citiem kar klāt.
personigi ir zinamas sievietes kas macas un velas klut par profesionalam psihoterapeitem Latvija. bet privataja dzive, vinam ir berni, vairakart skirusas, sobrid ir vai nav attiecibas ar viriesiem. vairakuma gadijumu, nav precejusas otreiz, tresoreiz. bez laulibu gredzena. vai vinas var but pilvertigas psihoterapeites, kas arste citus pacientus? un piemers citiem? jeb tomer vinas sada veida risina savas problemas, arste sevi vispirms?
Šodien gribas kaut ko uzrakstīt, jo diezgan daudz iznāca kopš pirmdienas par šo blogu domāt.
Īstenībā jau ir mazliet problēmas ar to patiesības teikšanu uzreiz acīs: tā maz ko dod palīdzēšanas ziņā un tiešām var veicināt norobežošanos. Ja ir trauma, tad ir regress, ieraušanās sevī, dusmas uz visu pasauli. Tāpēc man ļoti stiprā mērā nepatīk baznīcas kategoriskā nostāja, jo tā ir diezgan netaktiska, un, ja par katoļu priesteriem, tad lai nu kurš runātu. Kā lai es zinu, vai celibāts nav paša bailes no sievietēm? Turklāt dažu Latvijas baznīcu vadītāji ar saviem ļoti garajiem intelektuālajiem un pretrunīgajiem pamatojumiem visādās ar laulību un citām attiecībām saistītās lietās rada aizdomas, ka viss patiesībā ir ļoti subjektīvs un gauži vienkāršs.
No otras puses, tā ir ilūzija, ka, nemainoties pašam, bet, mainot dekorācijas (partneri) nu būs viena laimīga monogāma laulība. Tās ilūzijas vajag kliedēt, un nav slikti, ja kāds vienkārši papurina maisu. Katram sava vieta, sava sūtība. Ja ne uzreiz, tad pēc laika arī skarbāku vārdu atceras un saprot, ka taisnība vienbija. Un reizēm ir tā, ka cilvēkam, lai augtu, ir labi kādu laiku būt vienam. Neesmu tā kā manījusi, ka psihoterapeites sievietes vai, kā saka Bella, "kolēģes", neatzītu šeit pausto viedokli. Viss ir atkarīgs no situācijas. Šis blogs ir diezgan vispārīgs, bet katra situācija taču ir īpaša. Lai gan sieviešu īpatsvars šai profesijā ir ļoti liels, kas, manuprāt, nav nemaz tik labi, tomēr vēsture ir tāda, kāda ir.
Bāriņtiesās arī pārsvarā darbojas sievietes. Divas kaimiņienes nesatiek, un tad viena, kurai ir likuma vara, ņem otrai nost bērnu. Ļoti prasās pēc līdzsvara: kaut vismaz pagasta vecim būtu tiesības kādu vārdu bilst.
Mani ir mazliet zināma situācija Rietumeiropā. Ir ļaudis, kas brīvi dzīvo kopienās, kas dzīvo poliamorās attiecībās, baznīcai tur maz teikšanas, patiesībā nekāda. Tur vienmēr (cik man zināms) pamatā ir liela trauma, kas gūta vecāku monogāmajā ģimenē. Ir izveidojies priekšstats, ka tas nekur tātad neder, bērnus var audzināt arī kopiena. Vai tas nevelk uz to, ko darīja Makarenko? Varbūt es pareizi nezinu, bet viņš, cik atceros, aicināja aizmirst saknes. Kas būs ar bērnu, kuram ir divas mammas vai divi tēti? Sabiedrība mainās, ir liberālāki likumi, cilvēki var darīt, kā grib, veidot partnerattiecības, ar ko grib, un, no vienas puses tas ir labi, jo man tomēr negribētos, ka baznīca visu diriģē kaut vai principa pēc, bet, manuprāt, tur slēpjas arī kaut kas vēl neizprasts, kaut kas tāds, kā augļus neviens vēl īsti nav redzējis.
Ja kāds grib būt skolotājs, tad ir jābūt labam arī paša piemēram. Viens no garīgo skolotāju veidiem mūsdienās ir psihoterapeits. Psihoterapeiti parasti savu privāto dzīvi neafišē, un tas tiešām ir lieki, bet ir daži sīkumi, kas informāciju dod, kaut vai laulības gredzens. Ja psihoterapijā un psiholoģijā ir daudz šķīrušos sieviešu (arī pedagoģijā, starp citu), manuprāt, tas ir zināms kņudinošs jautājums par garīgā skolotāja izvēli un viņa spēju palīdzēt, jo tālāk par sevi jau viņš aizvest nevarēs. Nekas nav absolūts, bet domas un jautājumus šāda situācija rosina.
Raksts un temats vieta. Bet var ari piekrist E, jo tie kas so celu izvelejusies, izslasot so, varetu kaut kur zemapzina to meginat saprast, tomer nespedami izlieto udeni atpakal sasmelt, klut dusmigi un aizvainoti, ka rezultata iespejams vel vairak norobezoties no piem. kontaktiem un kopejas audzinasanas.
Man personiski izklausījās pamācoši. Tie, kas piedzīvojuši smagas ģimenes krīzes, vardarbību, otra "laišanu pa kreisi", seksuālo viennaldzību, otra "bērnišķīgās kaprīzes", un tā rezultātā izvēlējušies šķirties, veidot jaunas attiecības, varētu justies aizvainoti, sagumt, arī dusmoties par šādu viedokli.
