viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2012 » Aprīlis » 23 » Sociālisma anatomija
Sociālisma anatomija
3:47 AM
 
Sanāk, ka zaudējuma tukšums darbojas līdzīgi dzemdei, tikai parasti citā, pretējā virzienā (izņemot tos gadījumus, kad māte zaudējusi bērnu – tad abi tukšumi summējas). Un sanāk, ka viena no zaudējumu nesadziedēšanas motivācijām var būt dzemdes ievelkošā spēka kompensācija. Ja atceramies, ka vislielākie zaudējumi (kā tukšumi), ko cilvēks var piedzīvot, ir dzimšana un nāve, dabūjam komplicētu modeli, kas līdzīgs atmosfērai – tajā pēc tukšuma – pilnuma principa veidojas vēji. Arī vētras, orkāni, smerči. Dzemde pret zaudējumu, vai Erots pret Tanatu!
Līdzīgi kā atmosfērā, tukšumu izlīdzinošās kustības notiek arī individuālajā psihē. Nav grūti stādīties priekšā, kādas „galvassāpes” tās rada, lai gan ne tikai. Daži no „vējiem” ir arī jauki un patīkami. Šeit varētu aizdomāties par vējiem grieķu mitoloģijā, katram no kuriem ir dots savs vārds un kas visi ir vienu titānisko vecāku – Ēosas un Astraja dēli. Gan jau arī tie ir psiholoģizēti un katrs no tiem saistāms ar atšķirīgiem dvēseles stāvokļiem. Tomēr – par to citreiz, šoreiz vairāk par kaut ko vēl mazāk diferencētu, pirmatnējāku un htoniskāku par vējiem – par Aiteru.
Esmu jau agrāk padalījies ar saviem priekšstatiem, ka Aiters ir telpa starp indivīdiem (nevis indivīdā), kurā pārvietojas pēc „tukšuma – pilnuma” principa programmējusies informācija. To mēs saņemam viens no otra ar maņu orgānu palīdzību, turklāt vairums no tās ir neapzināta. Tā, protams, var būt arī augsti diferencēta emocionāla informācija, kuru mēs iegūstam, aplūkojot labu meistaru gleznas, piemērām. Vai - pielietojot savu empātijas spēju un sajūtot to, ko sajūt cilvēks, kas šobrīd sēž mums pretim.
Tomēr šeit man gan gribas turpināt runāt par kaut ko daudz mazdiferencētāku, bet tajā pat laikā – jaudīgāku. Par tukšumu, kura ievelkošais spēks tiek vērsts „uz āru”. Cilvēkiem, kam tas ir raksturīgs, gribas savu tukšumu piepildīt uz otra rēķina, tādēļ „cilvēki ar caurumu” – atkarīgie – „salīp kopā” hekatonheiriskās grupās. Ar mērķi – kaut ko dabūt no citiem. Kaut kam piezīsties, kaut ko izmantot, kaut ko nozagt vai „likumīgi” atņemt. Bet tā kā to grib visa grupa, tad sanāk tāda kā spēle – kurš kuru „apjās”. Šādu grupu strukturē cilvēks ar vislielāko caurumu – viņa ievelkošais, citiem atņemošais spēks rada gan „vislielāko vēju”, gan spēles noteikumus – kā šajā grupā drīkst kaut ko atņemt otram un kā nedrīkst. Tāds strukturētājs var būt gan Lielā Māte, gan karalis, gan oligarhs, gan līdzatkarīgais, kurš manipulē ar atkarīgajiem tikmēr, kamēr tiem ienāk prātā iziet no šādas ar tukšumu kopā saturētās grupas, un realizēt savu individuālo neatkarības programmu un kamēr tas pārslēdz savu tukšumu ievilkšanas spēku virzienu – nevis „uz āru”, bet „uz iekšu”.
Kamēr šāda pārslēgšana nav notikusi pietiekami lielā tautas daļā, šī tauta dzīvo atkarīgo grupās, kurās nekas būtisks nevar tikt saražots – ne materiālā, ne garīgā nozīmē. Tādās grupās ilgtermiņā nevar rasties nekāda pievienotā vērtība – jo tas, kas rodas, pēc kāda laika tiek nopostīts - tādēļ, lai atjaunotu tādu taisnīgumu, kas bija sākotnēji – katrs tikai ar savu caurumu un katrs ar savu atkarīgo cerību par tā piepildīšanu „no ārpuses”. Šādas atkarīgo sistēmas nevar ilgstoši pastāvēt bez enerģijas un citu resursu pievadīšanas no ārienes – tās pastāv vai nu tādos dabas apstākļos, kas līdzinās paradīzei zems virsū, vai tādās ģeogrāfiskās vietās, kas bagātas ar dabas resursiem.
Kamēr Latvija bija PSRS daļa, arī mēs varējām tērēt lielvalsts resursus un saglabāt atkarīgi hekatonheirisko uztveri un feodāli hierarhisko sabiedrības struktūru. Turklāt tas ideoloģiski tika stimulēts. Neatkarības atgūšana šo tendenci neizmainīja, tā izteikti parādījās privatizācijas procesos. Materiāli resursi nokļuva nevis tādu indivīdu kontrolē, kas spēja tos pavairot, bet gan tādu, kam vislielākie caurumi. Tagad, kad daudz kas izsaimniekots, mēs nonākam tur, kur lielo klimata izmaiņu laikā nokļuva Saharāzijas iedzīvotāji. Paradīze izbeidzās, nācās veidot tādas cilvēku grupas, kuri savus individuālos caurumus pārslēguši „uz iekšu” un pirmkārt jau tas nozīmē – monogāmu ģimeni.

Atkarīgajiem un to grupām piemīt dabiska agresivitāte, tie cenšas kaut ko atņemt pārējiem, arī cilvēkiem bez caurumiem (vai tādi vispār ir?) un tiem, kas savus caurumus pilda „no iekšas”. Cilvēces vēsture fiksējusi daudzus piemērus tam ,kā personiskas neatkarības iegūšanas centieni ir bijuši jāaizsargā no atkarīgo grupu agresivitātes. Reliģiskas sektas, klosteri, kā arī jaunu, neapgūtu zemju un tirgu meklētāji ļoti bieži bija tie, ka bēga no atkarīgajiem un kas savās jaunajās dzimtenēs neatkarības un individuālisma principu pacēla bezmaz vai reliģijas līmenī. Amerikas Savienotās Valstis ir tam ļoti spilgts piemērs – tās dibināja uz nemīlīgajiem ziemeļiem izceļojošo indoeiropiešu daudzās paaudzēs nelabvēlīgos apstākļos rūdītie pēcteči, starp kuriem īpaša vieta bija ģermāņiem (sevišķi angļiem un sakšiem) un skandināviem. Indoeiropiešu dienvidu zari – spāņu un portugāļu pēcteči, sajaukumā ar Amerikas pirmiedzīvotājiem – nav izgājuši tādu individuālisma un neatkarības skolu, tādēļ veido nopietnu kultūras lūzuma līnija ne tikai Amerikas kontinentā.
Tagad, kad visa pasaule ir kolonizēta, kurp lai emigrē atkarīgo agresivitātes vajātie neatkarīgie? Atliek tikai iekšēja emigrācija un norobežošanās – lai tā notiktu, cilvēkiem tomēr jāzina kaut kāda teorija. Nu kaut vai tāda, kādu es sludinu šeit. Atkarīgie ir agresīvi un nevajag justies vainīgiem par to, ka gribas ar tiem nekomunicēt.
Vēl viens secinājums, kas izriet no tikko teiktā – kaut ko reālu, nezaudējamu iegūt var tikai, virzot savu tukšumus „uz iekšpusi”. Tikai tur meklējama jebkura pievienotā vērtība un tikai tur ir garantijas, ka apkārtējās vides resursi netiek izķēzīti objektīvi bezjēdzīgos un no attīstības vajadzībām šķirtos pasākumos. Tur mēs atklājam sevi, tur mēs varam būt spontāni un radoši, tur mēs meklējam Dievu. Tur mēs atdalāmies no Mātes un cērtam neskaitāmās ar to saistītās nabassaites, tur meklējam Tēvu.

Kā mēs varam izsekot šim procesam - no atkarīgām un „tērējošām” grupām uz neatkarīgām un ražojošām? Pamatprincips ir tas, kuru formulēja Roberts Kenedijs – „nevis – ko Amerika ir devusi tev, bet ko tu esi devis Amerikai?” Ja Zinātņu Akadēmijas prezidents aicina piešķirt lielāku finansējumu zinātnei, tad Kenedija jautājums izvirzās jo nopietni. Kas ir tās izstrādes, ko Latvijas zinātnieki ir devuši Latvijai, atšķirībā no tām, ko sev un saviem institūtiem? Un kādēļ par to, ko še rakstu es, sabiedrību neinformē kāds akadēmiķis, kura rīcībā ir daudz vairāk resursu, lai šos jautājumus izpētītu plašāk un dziļāk, kā tas iespējams vienam ārstam no darba brīvajā laikā. Kādēļ šis akadēmiķis nepieslēdz mani savai komandai, kas ne viņam, ne Latvijai nemaksātu pilnīgi neko? Kādēļ tas savā darbā neiesaista vēl citus praktiķus un entuziastus? Kādēļ par šiem jautājumiem nenotiek aktīva diskusija arī ārpusi šīs mājaslapas?
Tādēļ, ka atkarīgo, cilvēku ar caurumu grupā veidojas iekšēja lojalitāte - „mēs” un „ne-mēs”. Saglabāt šo grupu (izdzīvot) tai ir svarīgāk, nekā kaut ko saražot. Subjektīvi atkarīgās vajadzības ņem virsroku pār objektīvi neatkarīgajām. Šādā grupā, protams, notiek nežēlīga iekšēja konkurence – tāpat kā mātes – meitas un māsu attiecībās matriarhālā ģimenē. Bet uz ārpusi šāda grupa ir vienota, jo ārpuse – tātad „ne-mēs” ir tās resursi. Savu subjektīvo vajadzību dēļ šāda grupa zog pārējai sabiedrībai. Viņi paši jau to gan nesauc par zagšanu un būtu ļoti sašutuši, ja uz viņiem kāds attiecinātu šo vārdu. Viņi domā, ka tiem pienākas!!
Atkarīgu indivīdu grupai ar savu iekšējo lojalitāti ir ļoti grūti izveidot subordinētas attiecības ar valsti – tā gribētu būt valsts valstī un nereti tai tas arī ilgstoši izdodas. Spilgts piemērs – veselības aizsardzības sistēma, par kuras likstām varētu sarakstīt grāmatu grāmatas. Bet kuru visu pamatā viena pavisam vienkārša lieta – atkarība un resursu prasīšana no ārpuses. Tikai šādā kontekstā jāskatās arī uz tā sauktajām pateicībām – „cilvēkiem ar caurumu” tas nav noziegums, tā nav dienesta stāvokļa izmantošana, šantāža vai zagšana. Tikai papildus resursu iegūšana atkarīgi normālā ceļā. Sanāk neslikti – izdevumus sedz valsts budžets, bet ienākumi paliek ārstam. Ne jau katram, tikai manīgākajiem un atkarīgākajiem. Galvenokārt sistēmas feodāļiem.
Tas, cik arhetipisks un neapzināti dziļš ir šis atkarīgo grupu veidošanās mehānisms, izpaužas pat psihoterapeitu organizācijās. Sākotnēji Latvijā izveidojās divas – viena izteikti atkarīga, tikai priekš ārstiem (!), ar ļoti dzelžainu iekšējās lojalitātes prasību. Otra – uz plašas arī citu izglītību bāzes, tādēļ daudz atvērtāka un neatkarīgāka. Bet – kas ir galvenais darbs, ar kuru šī biedrība nodarbojusies visus neatkarīgās Latvijas gadus? Ar sertificēšanu un resertificēšanu – tātad, lai noteiktu kas ir „mūsējie” un kas nav. Un tas notiek apstākļos, kas „mūsējiem” nedod nekādas papildus priekšrocības, lai nopelnītu – psihoterapijā valsts naudas tikpat kā nav! Ļoti niecīgs arī finansējums, kas nāk no brīvprātīgās apdrošināšanas kompānijām vai „projektiem”, un kas, protams, prasa ne tikai izglītību, bet arī dokumentus - vai speciālists ir starp „mēs” vai „ne-mēs”.
Ļoti izteiktu atkarības „garšu” var sajust, ieejot jebkurā teātrī, izņemot Jauno Rīgas teātri. Iekšējās cīņas, iespēja viegli tikt vaļā no nelojālajiem elementiem, bet monolītas vienotības demonstrēšana „uz āru” – tie ir izveidoti kā mūžam gatavs sūknis, kas gaida, kad valsts budžetā radīsies kāds ne sevišķi labi pieskatīts kumosiņš. Mākslai, tā sakot. Kas taču svēta lieta, atbalstīt mākslu. Tomēr – cik spontāns, radošs un iekšēji brīvs var būt mākslinieks atkarīgo grupā? Un vai šis atkal nav iemesls, kura dēļ mēs teātrī tik bieži sastopam apzeltītu haltūru?
Tomēr visvairāk man gribas vērsties pie zinātniekiem, par kuriem še sāku kā par atkarīgās grupās apvienotiem. Katru dienu masu informācijas līdzekļi ir pilni ar problēmām un jautājumiem. Uz tiem pārāk bieži atbild nevis zinātniskas autoritātes, bet politiskie vai tā sauktie „viedokļu” līderi. Arī „eksperti”, pie kuriem nereti tieku pieskaitīts arī es, lai gan nekādu eksperta sertifikātu ieguvis neesmu.
Vai tas nenozīmē, ka zinātnieki zaudē konkurencē par sabiedrības pasūtījumu? Varbūt viņi nemaz neuzskata, ka tiem ir pienākums aktīvi nākt klajā ar viedokļiem, kas kļūst par autoritatīviem atklātas diskusijas ceļā, nevis par tādiem jāuzskata tikai tādēļ, ka ir, redziet, tādas plašāk nezināmas monogrāfijas, disertācijas un pētījumi, kas tiem pieejamas un kuros tie atrodami. Zinātne zinātnei, nevis sabiedrībai. Ko Latvijas zinātne dod Latvijas valdībai? Vai Ministru kabinets izmanto iespējas uzdot operatīvi atbildamus jautājumus zinātniekiem, jeb tam pilnīgi pietiek ar socioloģisko aptauju organizētājiem? Ja Valdis Dombrovskis izmanto ārvalstu ekonomikas ekspertus, vai tas tādēļ, ka mums pašiem savu nav? Kādēļ? Neuzticība savējiem tādēļ, ka tie savējie vai tādēļ, ka tie - atkarīgie? Bet ja atkarīgie – vai tie jāfinansē no valsts budžeta, turpinot turēt tos uz šī veida adatas?

Piemērs tam, ka sabiedrībā eksistē arī gana pieauguši indivīdi, kuri paši uzņemas atbildību par svarīgu jautājumu risināšanu, nevis tikai prasa no valsts, ir Lielās Talkas iniciatīva. Tā rāda, ka ne viss ir tik problemātiski, kā varētu šķist, paraugoties uz iepriekšējās nedēļas blogā citēto SKDS pētījumu. Un varbūt pats lielākais ieguvums no šādas talkas ir izaicinājums – kādā vēl jomā parādīsies līderi, kas piedāvās uzņemties atbildību un kurinās publisko telpu, lai tā kļūtu silta pret to darāmo darbu darīšanu, kuriem neatrodas finansējums valsts budžeta ailītēs, bet kas ir ne mazāk svarīgi par tiem, kuriem naudiņa atrodas?

Skatījumu skaits: 909 | Pievienoja: | Reitings: 5.0/2 |
Komentāru kopskaits: 541 2 3 4 5 6 »
0 Spam
54 Digna  
Piebilde:
man smieklīgs likās formulējums,ka "izglītībā un sagatavotībā parādās liela dažādība". Zinot, ka mācībspēki pamatā visās psiholoģijas augstskolās ir vieni un tie paši - vai arī to skolnieki - kur ir pamanījušies ieraudzīt un pievilkt to dažādo izglītību? Esmu dzirdējusi, ka RPIVA sākuma gados bijuši gandrīz vai visi LU psiholoģijas mācībspēki! Un tie ir izskolojuši nākamos, kuri tagad ir mācībspēki dažādās augstskolās. Taisni vai traks var palikt!

0 Spam
53 Digna  
Kihnu jenam
Pareizi esat uztvēris. Tā arī man tas izskatās. Ievietoju to tāpēc,lai šeit komentējošie varētu palasīt, kā paši sertifikācijas ieviesēji pamato to nepieciešamību!
Man,piemēram, atslēgas vārdi šķita "darba tirgus", hahaha! Patiesībā - ļoti atklāts formulējums - ir jāregulē darba tirgus. Maza valstiņa, daudz speciālisti. Sazortējot "īstajos" un "neīstajos" problēma atrisinās.
Ja kāds grib, var pameklēt infu, cik nepieciešamas supervīzijas stundas,lai saņemtu to papīreli - sertifikātu. Cik atceros, DAUDZ... Un katra maksā apaļu naudiņu:-) Kā smejies - uz otra nelaimi izstiepies, uz savu - saraujies (Tenis no Mērnieku laikiem). Izteiciens joprojām aktuāls - jo, kā domājat - kas par visām šitām "ekstrām" maksā? Laikam jau - klienti?

0 Spam
52 kihnu jens  
Digna,

un ko Jūs no citētā secināt? Manām acīm šie formulējumi izskatās ļoti pazīstami. Lasu un jūtu, ka daudzreiz jau tādus esmu redzējis. Kaut kas neveikli uzmudžināts un beigās atsauce uz kompartijas kongresu materiāliem.

0 Spam
51 Digna  
Kādas no daudzajām Latvijas psihologu asociācijām, skaidrojums tēmā (atrodams asociācijas mājas lapā):

Informācija par sertifikāciju
Kādēļ sertifikācija ir aktuāla?
o Psihologu skaits Latvijā pieaug arvien straujāk un to izglītībā un sagatavotībā parādās liela dažādība. Sertifikācija psihologam ir noteiktas kvalifikācijas un kompetences rādītājs, orientieris un stimuls profesionālai izaugsmei.
o Sertifikāts aizsargā psihologu darba tirgū, atvieglo tā attiecības ar darba devēju un valsts iestādēm, kā arī ar VID privātprakses gadījumā.

Kas ir sertifikācija?
Izglītības un profesionālās kvalifikācijas līmeņa izvērtēšana atbilstoši sertifikācijas komisijas noteiktajām prasībām, kuru rezultātā pretendentam tiek piešķirts sertifikāts (dokuments), kas apliecina tiesības saukt sevi par sertificētu psihologu un veikt profesionālu darbību.
Tā kā (...) ir EFPA (Eiropas Psihologu Asociāciju Federācija) biedrs, sertifikācijas standarti ir izveidoti atbilstoši EFPA prasībām, kuras atspoguļotas EuroPsy Diplomā.

0 Spam
50 L.un J.  
Cien. Dace!
tomēr rodas viedoklis,ka esat pati tuvu "kreklam", tikai kautrējieties to šeit atzīt:-) Un tāpēc arī pavīd tāda zināma augstprātība un nozēla,ka te nav otra viedokļa pārstāvju. Un nekāds siets no sertifikācijas nesanāk, nevajag lolot ilūzijas. Tie,kuri zin nozares aizkulises,piekritīs.

Drīzāk taisnība ir Kihnu jenam - supervīzija ir tāda kā dalīšanās pieredzē (un atkal jau jāsecina - nu ir mums tā nozare bezgala jauna, tāpēc - kā jūs iedomājieties, kur mums raut tos patiesi pieredzē un praksē gudros, ja starts ir bijis gandrīz vienlaicīgs?). Toties sertifikācija patiesi ir pilnīgi atceļama kā birokrātija - un arī naudas avots - jo sertifikāti maksā naudu un sertifikācijas komisija arī bez atlīdzības nestrādā... Zināšanas regulē diploms.
Bet vispār - šī nozare gluži tāpat,kā visas ebreju radītās zinātnes, pamatā ir paredzētas cilvēku galvu jaukšanai. Lai būtu vieglāk manipulējamas masas.
Iespējams, ka tūlīt izpelnīšos kādu niknu komentāru, tomēr dalīšos savā viedoklī - vislabākais psihologs ir Daba. Varbūt tāpēc Latvijā bez ievērības ir atstāta tāda apakšnozare psiholoģijā kā ekopsiholoģija?

0 Spam
49 Zane  
Dace: vai sertifikācija ir kaut kas līdzīgs supervīzijām? Man gan liekas, ka supervīzija ir priekš ārsta paša, bet sertifikācija ir kaut kāda zināšanu atkal un atkal pārbaude, kas vajadzīga vairāk priekš birokrātijas. Jeb arī priekš ārsta paša? nu tad uztaisa vienreiz to sertifikātu un viss. Un es kā klients, atkal ar salīdzinājumu pateikšu, kad iekāpju taksometrā, tad neprasu uzrādīt vadītāja apliecību, tomēr lai brauciens būtu patīkams ir svarīgi nekāpt privātā, sarūsējušā mersī, kas par piecīti sola aizraut jebkur. Un galu galā vienīgie ārsti ko mēs nevaram izvēlēties ir ātrās palīdzības dakteri.

0 Spam
48 neo  
Nav labi arī tad,ja jūti,ka terapeitami pašam steidzami nepieciešams terapeits.Vai terapeits klientu izmanto par terapeitu. It sevišķi,ja runa iet par plašāk atzītiem speciāklistiem.

0 Spam
47 kihnu jens  
Palūk tik, termini nomainījušies. Sertifikācija un supervīzija ir kaut kādi sinonīmi? Supervīzija, cik noprotu, ir profesionāls atbalsts. Skaidrs, ka jebkurš strādājošais meklē variantus, kā savā jomā būt labākam. Tas liekas dabiski. Nav dzirdēts, ka Saeima prasītu zīmi no bodnieka par to, ka viņš atjauno piedāvājumu vai neiekausta pircēju. Bet psihologi, izrādās, tik slinki, ka bez koka nekustēs. Labi, ka ir labie onkoļi, kas grib un panāks, lai kustētu. Tas ir ļoti dīvaini. Varbūt viņiem pat nosaka, tieši kuri ir tie "īstie" avoti, kur profesionāli jāspēcinās? Kad parādās tādas spaidu brīvprātības, lieta nekad nav tīra, jo ir mafioza struktūra. Gan jau šis arī nav izņēmums.

0 Spam
46 Dace  
Cilvēki supervīzējas visās profesijās: kā tikt galā ar sarežģītu klientu, kā izgrozīties grūtā situācijā – ja tas ir kļuvis nepārvarami –, un dara to visbiežāk, konsultējoties ar pieredzējušākiem kolēģiem vai tādiem kolēģiem, kas situācijā nav iesaistīti. Tikai pasākums vai saruna parasti nesaucas supervīzija un nenotiek apzināti.

Palīdzētājprofesijās tas ir mazliet savādāk, un es tikai (kā cilvēks) atbalstu šādu pasākumu; ir labi, ka tas ir nosaukts vārdā un apzināts. Žēl, ka tādas nav ārstiem un sociālajiem darbiniekiem, tas viņiem ir tikai izvēles jautājums.

Supervīzijas nav akadēmisko zināšanu atkārtošana, un, ja sertifikācija ir no tām atkarīga, tad Latvijā normāli vien ir, jo jaunā jomā, kāda ir psiholoģija, es, te lasot, sāku domāt, ka bez tās pat būtu bīstami. Visi tik šausmīgi gudri, pilns ar revolucionāriem...

Esmu lasījusi vienu minētā disidenta darbu, un man bija citi priekšstati par psiholoģiju, ne tik bioloģiski, vismaz tāda psiholoģija man daudz nepalīdzētu; iespējams, ka katram savi klienti, bet doktora grāds un profesora amats nenodrošina spēju veiksmīgi praktizēt, tāpēc loģiski, ka sertifikācijas un supervīziju ziņā viss ir kā citiem.

Psihologs vai psihoterapeits (ārsts vai neārsts) sakrāj sevī tik daudz, ka to vajag izbirstēt. Kurš sabiedrībā grib visu dienu klausīties kaut kādas bēdas, nu negrib, nespēj; un tam ir savi iemesli.

Un psihoterapeits ar ārsta pamatizglītību galīgi nav labāks par psihoterapeitu ar Tehniskās universitātes vai Mūzikas akadēmijas pamatizglītību, katram savs psihoterapeits; medicīna mūsdienās ir tik bioloģiska un augstu tehnoloģiju un gudru analīžu pilna, ka tur gandrīz nav vietas domāšanai par psihosomatisko cēloni, tā kā ārsts pirms savām psihoterapijas studijām nekādi nevar būt priekšā inženierim.

Es teiktu, ka labi vien ir, ka ir supervīzijas un sertifikācija, klienti arī ir jānodrošina; iespējams, ka tas nenosedz visu situāciju pilnībā, ka tā ir zināma ilūzija, bet tīkla acis tomēr ir mazākas, es droši vien pēc tā nemeklētu, man tas nebūtu tik svarīgi, bet to varbūt var atcelt uzraudzības kārtībā, tikai sasniedzot zināmu prakses pieredzi, kad pakalpojuma sniedzējs pats apzinās savu vajadzību un jūt, kad ir pienācis attiecīgais brīdis, ka nu vajadzīga cita kolēģa palīdzība.

Tāpat ir vajadzīga pašterpija, bet vispār vairāki psihoterapeiti gan par supervīzijām, gan par pašterapiju ir runājuši kā par pašsaprotamām lietām un savas dzīves daļu, bez uztraukuma, bez dusmām, un viņi, manuprāt, izklausījās profesionāli, lai gan arī pavīdēja faktors, ka tam ir jārod zināmi līdzekļi, ar ko jārēķinās. Tāpēc sabiedriskajā telpā ir izskanējuši arī pilnīgi citādi viedokļi.

Tā kā nez vai viss ir tik birokrātiski, kā varbūt kādam gribētos. Zināmi aspekti ir, bet tas ir katras profesijas rūgtais kumoss, ko nosaka laiks un telpā, kādā esam. Un droši vien, ka ir arī psihologi, kas to visu redz pilnīgi citādi; mums te nav otra viedokļa.

0 Spam
45 L.un J.  
Zanei-
nē, Tu nemuldi, diemžēl tā ir skarbā realitāte. Pat nezinu,kas vispār ir izdomājis to sertificēšanās nepieciešamību? Nekādas zināšanas jau tas nepierāda. Jo īpaši gadījumos, ja sertificējamais ir daudz gudrāks par sertificētājiem:-)

1-10 11-20 21-30 31-40 41-50 51-54
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika