Notikušā esenci it kā izsaka kāda raksta virsraksts: „Nokrist un piecelties”. Tomēr ar to vēl nav pateikts viss. Ja Māris nebūtu atkārtojis savu Pekinas panākumu, neviens viņam par to nepārmestu. Būtu gana daudz attaisnojumu kādēļ tā – pirmkārt jau smagā trauma, kuru viņš guva pirms nepilniem diviem gadiem. Taču kaut kur grauzdētu arī jautājums – vai tad tagad fiziskā ķermeņa trauma vēl nav izārstēta? Nevarētu taču teikt, ka nav, tomēr pat katram, kas ir kaut vai tikai attālās attiecībās ar sportu, ir skaidrs, ka runa ir par traumas sekām „galvā”. Mēs jūtam, ka tas „drīkst” tā būt, bet kad pasakām to skaļi, samulstam. Jo nav skaidrs, kā saprast šīs sekas, kā tās aprakstīt un galvenais - ko ar tām darīt? Un mums ir vēlēšanās tās noliegt, cerēt, ka gan jau viss būs labi pats no sevis.
Nezinu nevienu citu sportistu, kurš tik droši un atklāti būtu atzinis, cik svarīgi viņam ir bijis stundām ilgi runāt ar savu treneri Ivo Lakuču, turklāt ne jau par to, kādi fiziskie vingrinājumi noteikti jāveic. Sarunas bijušas par sportista psiholoģisko stāvokli un tas devis rezultātu, bet ne uzreiz. Olimpiskās spēles Mārim sākās ļoti pieticīgi. Nu un tad ir bijis jārunā un jāsaprot, kas notiek. Šķiet, abi ir izstrādājuši bezmaz vai metodiku, kā tas darāms. Bet galvenais – nav tik daudz sportistu vīriešu, kas vispār prot sarunāties, bet vēl mazāk tādu, kas tic, ka treneris ir ne tikai priekš tam, lai sagatavotu fiziski, bet arī tam, lai atrastu, kas „saķēries galvā”. Vairums sportistu izjūt un uzskata, ka svarīgāk ir darīt, nevis „tukši pļāpāt”. Man ir nācies konsultēt dažus augsta līmeņa sportistus – pat tad, ja viņu intelekts ir pietiekami augsts, viņi pret sarunu ar psihoterapeitu attiecas kā atkarīgie – nez kādu viņš burvību ar mani tagad izveiks. Nu un tad, protams, man palīdzēt neizdodas.
Piemēri tam, cik svarīga sportā ir „galva”, nav tālu jāmeklē. Mūsu vienīgais pārstāvis Nacionālajā Basketbola asociācijā Andris Biedriņš krasi izmainījās pēc piedalīšanās Latvijas izlasē, no kuras tika diskvalificēts par puicisku uzvedību ārpus laukuma. Kopš tā laika viņš nevar un nevar atrast to spēli, kuras dēļ viņš bija kļuvis par vienu no savas NBA komandas līderiem. Vai Ainārs Kovals, mūsu šķēpmetējs, kurš treniņos met šķēpu pāri deviņdesmit metriem, bet kurš nespēja iekļūt olimpiskajās finālsacensībās. Pēc starta viņš rausta plecus – nezinu, kas notika!
Dažreiz mēdz uzsvērt rakstura nozīmi sportā – ja raksturs ir „stiprs”, tad tas arī visu izsaka un pateicoties tam, iespējams tikt galā ar visādām psiholoģiskām ķibelēm. Raksturs kā traktors izstumj visus psiholoģiskos sīkumus. Māra Štromberga gadījumā mums arī ir darīšana ar šādu, loti stipru raksturu. Bet ne trulu, ne primitīvu un traktorīgu. Stipru, bet vienlaicīgi ļoti smalku un jūtīgu. Līdzjutēji to intuitīvi sajūt un apbrīnā aiztur elpu – viņi ir bijuši liecinieki kaut kam dižam un smalkam vienlaikus. Iedvesmojošam. Laikam jau sports tieši tādēļ ir tik populārs, ka ļauj mums ieraudzīt šādus sevis pārvarēšanas varoņdarbus. Vai tik ne tādēļ, ka Māra sasniegumā sajutusi šo apbrīnojamo dižumu, nevis tikai sportista fiziskā ķermeņa sasniegumu, mūsu prezidentam zvanījusi lietuviešu kolēģe Daļa Gribauskaite un apsveikusi ar Štromberga lielo panākumu? Man izklausījās, ka arī viņa sajutusies ļoti iedvesmota no šī notikuma, sajutusi tā dziļākās vibrācijas.
Taču raksturs dažkārt nozīmē apmērām ko tādu – nu saņemies tak un izdari! Ja varēji, tad malacis, ja nevarēji – lūzeris, nekam nederīgs. Vai – „īsti vīri nerunā, bet dara!” Taču Māra Štromberga piemērs rāda, ka īsti vīri runā daudz. Tie atrod, par ko un kā jārunā. Tie izveido problēmas verbālu modeli, panākot tās apzināšanos un piedzīvojot, kā šī apzināšanās problēmu maina. Tie novērtē runāšanas nozīmi, man tas šķiet ļoti nozīmīgi gan Latvijas sportā gan, es teiktu, priekšstatos par latviešu vīriešiem. Izrādās, tie spēj būt ne tikai stipri, bet arī jūtīgi un smalki! '
Par Māri Štrombergu ļoti patīkami runāt arī citu iemeslu dēļ. Viņš ir valmierietis un, manuprāt, spilgti pārstāv tās vērtības, kuras raksturīgas Valmierā augušajiem. Visa Latvijas BMX sporta attīstība ir koncentrējusies šajā pilsētā. Tā ir piemērs tam, kā sadarbojas tēvi ar dēliem. Jo gan pirmās trases izbūve deviņdesmito gadu sākumā, gan velosipēdu iegāde un kopāskrūvēšana, gan braukšana uz mačiem gūlās pilnībā uz vecāku pleciem. Lakuču ģimene sanāk man rados un es zinu, cik pūļu Ivo tēvs, tagad diemžēl jau nelaiķis, ieguldīja, lai dēls varētu sasniegt to, ko sasniedza. Būtībā jau tas ir līdz šim nenovērtēts fenomens – divdesmit gadu laikā vienā trīsdesmittūkstošu iedzīvotāju pilsētiņā, kas vairumā pasaules lielvalstu būtu tikai tāds miestiņš, no nekā sasniegt pasaules sporta virsotnes un tajās noturēties divus olimpiskos ciklus pēc kārtas! Tur, Valmierā, mēs varam sajust tā nordiskā rakstura iezīmes, kas tagad jūtamas Mārī Štrombergā.
BMX sporta panākumi man liek domāt arī par to, cik latvieši varētu būt sasnieguši arī citās sfērās, ja būtu rīkojušies tik saskaņoti un mērķtiecīgi, kā attīstot šo sporta veidu. Cik daudz mums vēl jārunā, lai saprastu, kas mūsu galvās notiek tāds, kas neļauj mums būt tur, kur mēs varam nokļūt salīdzinoši īsā laikā. Tieši izrunāšana un traucējošo procesu verbālo modeļu veidošana jāakcentē, ja gribam kaut ko sasniegt.
Interesanti, ka otrs sporta veids, kurā tikām pie medaļām, arī ir tāds, kuru pieskaita pie „jaunajiem” – pludmales volejbols. Izskatās, ka varam būt labi tur, kur viss ir pašu sportistu un dažu viņu motivētu atbalstītāju rokās un kur nav iemaisītas sporta funkcionāru un finansētāju spēles. Interesanti bija TV ekrānā pavērot Mārtiņu Pļaviņu un Jāni Šmēdiņu kā cilvēkus. Māris Štrombergs ļoti atbilst savai iesaukai – Mašīna – platiem pleciem, īsts spēkavīrs, turpretī Mārtiņš Pļaviņš (kas ir garāks, bet slaidāks par Māri) man atgādina Rīgas pašpuiku, kuru neviens īsti nav audzinājis, bet kas pratis izaugt pats. Viņš nav ar tik monolītu raksturu kā Māris, bet izskatās tāds izdzīvot un piemēroties spējīgs, viltīgs, elastīgs. Un neapzināti mērķtiecīgs – viņš nav no tiem, kas spējīgs sevi disciplinēt un mocīt. Viņš ir no radošajiem un no iedvesmas atkarīgajiem. Vissvarīgākais, kas nācis klāt laikā kopš Pekinas olimpiādes – nostiprinājusies spēja izturēt stresu. Šajā ziņā viņš ir līdzīgs Štrombergam un, manuprāt, veido tādu latviešu sportista – vīrieša rakstura profilu, kādu līdz šim vēroju tikai leišiem vai serbiem. Šī iezīme mani ļoti iepriecina, sportā kā zem mikroskopa parādās tas, kas dzimst un notiek sabiedrībā. Varbūt viss vēl nav zaudēts ar latviešu vīriešiem.
Bija interesanti vērot, kā Jānis Šmēdiņš, kuldīdznieks, salīdzinoši īsā laikā tika iekļauts un nostiprināts pludmales volejbola visaugstākajā līmenī. Kaut arī ne tik slīpēts kā Pļaviņš, tomēr ar gana stabilu psihi, lai izturētu to stresu, kāds jāiztur smilšu laukumā, uz kuru vērstas bezmaz vai visas pasaules acis. Bija redzams, ka Mārtiņš ir kā gados vienlīdz jauns, bet atbildīgs un uzmanīgs tētis nodod savu pieredzi vienaudzim Jānim un pēdējais jūtas pateicīgs un atbildīgs par tās pārņemšanu. Būtībā tur arī ļoti nozīmīga izskatījās izrunāšanās spēļu minūtes pārtraukumos, lai arī ne tik niansēta kā Štromberga gadījumā. Varētu teikt, ka volejbola puikas sapratās bez vārdiem, paldies dievam ka tā, jo ar Pļaviņa iepriekšējo partneri Aleksandru Samoilovu Pekinas olimpiādē tas tā nebija un izrunāšanās iespēju potenciāls nenostrādāja.
Pļaviņa un Šmēdiņa sasniegumi ir lieliski arī, vērtējot tos no tīri fiziskā aspekta. Attiecībā pret visiem saviem būtiskākajiem pretiniekiem viņi izskatījās kā divi sprīdīši pret Lutausi, vai kā dāvidi, kam jāuzvar Goliāts. Fiziskā izturība un prasme sevi sagatavot no mača uz maču nesadegot raksturo augsta līmeņa sportistus. Tādi nu mums ir izauguši!
Skatījumu skaits: 1267 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 5.0/1 |
Tēti, man liekas mēs te katrs par savu runājam. Bet tas ir galīgi nekas. Es bieži dzīvē domāju, a kas ir svarīgi un kas nē. Ta priekš sevis. Vai būt par Hermani ir svarīgāk nekā būt par Štrombergu? Vai to vispār var salīdzināt? Vai svarīgi ir vispār jebko izcelt uz jebkā fona? es nezinu, patiešām. Vai ir iespējams, ka aizrauj gan Hermanis, gan Štrombergs? Man pašai liekas, ka jā
Paldies par sapratni. Es gan esmu saskrējis un sametis dažas medaļas un reti kad viss ir tik vienkārši - šķēps tikai jāaizmet tik tālu kā tajā un tajā gadā un būs medaļa, būs lielais fūūūū. Bet lai nu būtu, tāpēc jau sporta varoņi ir tādi neaizsniedzami un gaismas apmirdzēti, lai būtu, ko priecāties. Neviens gan netaisa tādas ovācijas piemēram, Skujiņam vai Hermanim, jo viņiem jau nav tik vienkārši, ka paņem to puļķi un laid uz otru galu. Man gan liekas, ka nekas nav vienkārši, un ne velti daudzkārtējs Olipiāžu olimpietis Ščerbatihs atzīmē, ka emocijas pēc olimpiādes ir tādas, ka pēc rezultāta divas nedēļas neko svaru zālē nevari izdarīt, arī mistika. Vai Gulbis, pus soli no ATP top 10 un bezdibenis, vai tad viņš ir losis un nesaprot, ka pietiek tikai tam Rodikam... un ūuuū. Un japāņu karatē meistari sacensībās nepiedalās, jo uztver izaicinājumu uzvarēt sevi par svarīgāku, nekā atru roku vicināšanu, lai jaunie ārdās:) Par līko muguru, visupirms, jāuzteic labā redze, acīmredzot ar trešo aci:). Bet savādāk, kā pie datora nemāku algu nopelnīt, un laiks ko rakstu "neprātīgās muļķības" ir nozagts darbam, Latvijai utt. Tā ka runājat ar zagli.
Tēti, nevajag sportistam nekādu projekciju izvilkt pa lielam. Būs kaut kāda daļa cilvēku, kas trenniņa vienmēr uzrādīs labāku rezultātu nekā sacensībās. Trennēsies ar lielāku prieku nekā piedalīsies sacensības. Tad kad sportists, piemēram augstlēcējs mēģina lekt pasaules rekordu, tad viņš jau to ir pārlecis trenniņā. Un sacensībās parasti nekad nepārlec. BMXā varētu būt drusku savādāk, jo tur ir "jāaiziet ciet", apmēram kā šosejas grupas finišā. Jāatslēdzas tā, lai viss joprojām darbotos, lai izvairītos no kritieniem un tehniskām kļūdām, bet lai tomēr nedomātu par braukšanas procesu. Noskaņojums ir kā process, to nevar tikai uzvilkt klausoties tehno vai metālu, nevar vienkārši kurināt spriedzi, jo ir jabūt arī mieram, ta ka mašīnas dzinējs pirms starta. Otrs cilvēks no malas to nevar iemācīt, bet var visu laiku dot informāciju, ko viņš redz un sportists to izmanto un pielāgo savām vajadzībām. Ja tāds process notiek starp treneri un sportistu, tad tas ir liels pluss, daudz informācijas. Un kas tur savāds, ja treneris kadu brīdi netic, ka sportists var vinnēt. Tas jau tad atspoguļojas pašā sportistā un treneris tikai to nolasa. Pa lielam treneris var ticēt tikai sev, nu vai arī brīnumiem:). Bet "sacensības" jau nenotiek trenera dēļ, vai viņa ticības, neticības dēļ. Sacensības notiek tapēc, ka tā rakstīts kalendārā, sportists ir pakāpeniski gājis uz vienu rezultātu ko vajadzētu izdarīt, un tāds ir viņa uzdevums. Ja viņa rezultāts ir tik labs, ka tas spēj būt pirmais pasaulē, tad sportists iekšēji "cer" ar šo rezultātu uzvarēt. Un tad rodas paradokss, kad cilvēks zin, ka šķēps tikai jāaizmet tik tālu kā tajā un tajā gadā un būs medaļa, būs lielais fūūūū. Koncentrējas nevis uz iekšu, bet uz āru, skatās ko dara citi, salīdzina, sāk domāt, analizēt 100 x atstrādātu tehniku, un tik domā par to 8 gadus veco metienu, ko tik smuki pirms nedēļas uzmeta treniņā:). Varbūt jautājums ir-kāda no tā visa jēga? Pieauguši vīrieši apspīlētā triko skrien pa stadionu ar uzasinātu šķēpu, kliegdami to mēģina aizmest uz otru stadiona galu....Un stadions uzgavilē. Bet ir cilvēki, kas neizskaidrojamu iemeslu pēc pavada savu dzīvi ar pussaliegtu muguru, krēslā pie datora un ievada tajā savu domu plūdumu, ietērpjot to prātīgā analizē, vai neprātīgās emocijās:)
"100 000 latu Štrombergam un olimpiskās delegācijas izdevumi ir diezgan laba cena par pāris dienu latviešu sirdsmieru un apziņu, ka tomēr šajā valstī nav nemaz tik slikti, pie tam — ka šie līdzekļi tāpat ir nodokļu maksātāju nopelnīti. Un es esmu pārliecināts, ka Latvijā šobrīd atradīsies kādi 100 000 cilvēku, kas tāpat būtu gatavi ziedot pa laķikam par šo orgasmu, kas ļāva kaut uz pāris dienām aizmirst visas bēdas." - ieskatcitāts no politika.lv viedokļa http://politika.lv/article/replika-kam-ir-vajadzigs-sports
Droši vien katrs saredz to ko grib saredzēt, tad šoreiz man liekas, ka rakstā par VR ir pārak daudz sporta, lai arī rakstiņš ir par sportu. Mūsu dzīvē nepārtraukti ir uzvarētāji un zaudētāji, viņi rodas un viņi tiek radīti. Atceros tālajos 90, kad lielais austrietis tiko bija norāpies no Olimpa, lai iekarotu holivudu daudzi post telpā sekoja viņa pēdām. Un tās sajūtas svaru zāle ir tādas pozitīvas, tu esi tikai ar sevi, tu moči, bioķīmija strādā un tu gūsti panākumus, bet vienā brīdi saproti, ka mainās citu attieksme pret tevi, bet nevis tava atieksme pret sevi un tad notrūkst jēgas pavediens. Un pārnestā nozīmē arī ārpus sporta ir ārkārtīgi daudz piemēru - tu "močī" un viss ir forši, bet tiko jāsāk pierādīt tā kļūst savādi. Man liekas, ka latvieši ir tādi darba zirgi, nu ja vajag, ja liek, tad no šejienes līdz Baikālam, ka smi..., bet ja neliek, tad ... daudz jautājumu. Un tad ir jautājums ar ko parunāt. Ir labi, ja ir treneris, ir labi, ja ir tētis, kas var dot, bet ja nav. Esmu bījis pie psihoterapeitiem, bet man nepatīk tā attieksme: tu runā, es klausos, tad paldies, naudiņu uz skapīša un līdz piekdienai. Man nav vajadzīgs emociju vai šaubu, piedodiet, atkritumu spainis, bet kāds ar kuru ir saruna, ar kuru kopā kā Viesturs Rudzītis saka modelē, bet tādus neesmu sastapis. Tā psihoterapeitu problēma ir tā, ka viņi a'priori netic saviem klientiem, bet visbiežāk sportistiem vajag, lai viņiem palīdz izvilkt to projekciju, to modeli, kas ļauj noticēt. Tāpēc cenšos tikt galā pats, tāpat kā daudzi citi, kam ir kaut kāds potenciāls, bet ...kā Ibsenam, pietrūka kājiņas, lai būtu brīnišķīga poga, pie debesu vestes.
Jesss... es ta cerēju, ka būs paR Māri un sportu.Ilzlasot riktīgi nāk prata divas dienas atpakaļ dzirdētais Armanda Pučes komentārs par sportistiem, ka viņiem ir jāizglītojas, gan tīri fiziski jāiet uz universitāti, gan tīri garīgi, psiholoģiski jāpilnveidojas dzīvē. Jāatklāj sevi, jāatrod tas stāvoklis kurā fiziskais ķermenis vislabāk spēj darboties. Man tik un tā ir jādomā, ka lai kaut ko iedotu Mārim, Ivo pašam daudz kas ir bijis jāsaprot un jāatrod. Es nezinu vai kāds atceras Ivo briesmīgo kritienu trekā, vēl pirms nonākšanas BMX. Un viņš bija naturaļnijs talans. Varēja gan braukt šoseju, gan treku, gan mierīgi pāriet uz BMX .Pa to laiku viņam blakus auga Māris. Kad Ivo krita, Štrombergam varēja būt kadi seši gadi. Un runājot par Valmieru, tad es varu pieminēt otrā Latvijas galā Kuldīgu. Tās ir divas pilsētas, kas mums ražo sportistus. Kapēc? Tāpēc, ka padomju laikos sajās pilsētās darbojās nenormāli spēcīgas personības, kas lasīja bērnus pa krūmiem un vilka uz sportu. Nenormālas personības!!!! Un augstākās klases sporta bērnu trenneri padomju savienībā. Un tad uz Murjāņiem viņi jau nonāca galvas tiesu pārāki tie bērni. Pareizi ielikti pamati. Tradīcijas, kas Valmierai ir dziļi vieglatlētiskas, un Kuldīgai dziļi riteņbraucējiskas. Tas ir tas zaudējums, ka mums vairs nav šīs sistēmas, bet ir palikuši kaut kādi mazi atzariņi no tas, un Ivo Lakučs ir viens no tādiem , kas vēl ir paspējis uzdīgt pie sistēmas. Trenninu fiziskās un psiholoģiskās sitēmas. Un šīs personības, kas ar katru gadu paliek mazāk un mazāk. Iespējams, ka pateicoties šis nelaimīgajam kritienam trekā mums tagad ir Māris un plimpiskais zelts. Ja tāda nebūtu, kas zin, varbūt Ivo sasniegtu Vainšteina vai Ugrjumova panākumus šosejā, varbūt būtu zelts trekā, bet varbūt būtu nodzinies kā "melnais" kādā spāņu vai franču komandā.Tā, ka sorry drusku Mārim, bet paldies tam cilvēkam, kas palīdzēja Ivo pāriet uz BMX, noticēt sev. Un ja pirmo medaļu Māris izgieza ar savu spēku, tad šī ir Ivo medaļa, trennera medaļa. To tradīciju jau nevar atvest no citas vietas, iedibināt. Tā veidojas laika griezumā. Un ja tam pa virsu var uzlikt personības spēju sevi analizēt, runāt, domāt, tad ir divkārtējs olimpiskais čempions.
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
