viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2013 » Februāris » 18 » Strindberga Dieviete
Strindberga Dieviete
1:56 AM
 
Mani ir savas attiecības ar Jauno Rīgas teātri, dažreiz, kad aizeju turp kā ārsts, nākas vilties – kur ir slimnieks, kādēļ man šeit bija jānāk, viss taču perfekti, nav kur piesieties, garlaicīgi! Tur, kur viss ir tik psiholoģiski lieliski, man jānoskaņo sevi vienkārši baudīt, atpūsties, nebūt darbā. Bet ja es sevi tā noskaņoju un kaut kas tomēr nav īsti labi, tad nākas justies kā akušierim, kuru no skatītāju zāles izsauc pieņemt dzemdības. Pārtraukta atpūta kā pārtraukts dzimumakts. Man tomēr jāatzīstas, ka man ārsta loma teātrī dod vairāk drošības – ja nu tomēr jāsastopas ar kaut ko ievainojošu?
Šoreiz Ārsta lomai garlaicīgi nebija, bija kur piesieties. Strindberga problēma tur īsti saprasta nebija. Runājot tajā valodā, kuru šīs mājas lapas apmeklētāji labi saprot, Strindbergs ir bijis vīrietis, kas sievietē ļoti spilgti un asi sajutis Dievieti – gan to, kura mīl, gan to, kas liek kalpot, gan vēl citu, kas pieprasa ziedojumus, un dažreiz tos neatzīst par pietiekamiem. To, kas prasa pakļaušanos, un soda par nepaklausību. Viņam ir bijušas sarežģītas attiecības ar māti – tur ir daudz nedrošības, kas izskatās tāda, kas radusies pirmajā dzīves gadā un kaut kādi ir saistīta ar mātes nedrošību, nelīdzsvarotību vai tamlīdzīgi. (Tēvs, aristokrāts, apprecējis par sevi 12 gadus jaunāku kalponi, kura dzemdējusi 8 bērnus. Augusts bijis ceturtais, viņam nācies piedzīvot mātes nāvi 13 gadu vecumā.) Kādai jābūt sievietes „ievilktspējai”, lai tā spētu savaldzināt un noturēt vīrieti, kas šādu laulību rezultātā tiek izdzīts no sava sociālā slāņa? Un kādām jābūt tā vīrieša cerībām, kurš šādu sievieti prec – tak jau laikam arī vēlme dominēt vienam pār otru tur nespēlē mazu lomu. Paša rakstnieka trīs laulības arī nav bijušas diezko veiksmīgas, pirmajā trīs bērni no aristokrātiskas sievas – Siri fon Esenas. Divas pēdējās sievas bijušas divdesmit un trīsdesmit gadus jaunākas, kas dabūjušas no Strindberga bērnus un ātri vien izšķīrušās.
Varētu ilgi ņemties ap rakstnieka biogrāfiju, tomēr man jārespektē šī bloga apjoms un mērķi. Laikam nav nejauši, ka iepriekšējās nedēļas esam runājuši un ļoti pamatīgi un skaisti sakomentējuši tos attiecību aspektus, kurus nosaka dzemde, cilvēku vairošanās vajadzības un vēsture. Strindberga lugā „Tēvs” tie nāk augšā ļoti krāšņi un daudzējādā ziņā var teikt, ka viņš mākslinieciski interpretē manas teorijas. Vai arī otrādi – es analītiski izskaidroju Strindberga mākslu.
Pats galvenais – izjust sievieti kā Dievieti, baidīties no tās, ziedot tai un dusmoties. Un tikt sodītam, galu galā. Un sievietei sajust savu varu, rotaļāties ar to, pašai pat nepamanot, cik slepkavīga tā spēj būt. Gundars Āboliņš kā Tēvs nav dabiski piemērots šai lomai, no viņa strāvo tāda vitalitāte, kas apgrūtina to uztvert kā vīru zem tupeles. Tomēr – jo lielāks aktierisks izaicinājums! Un arī Sandra Zvīgule kā Māte dabiski nav radusi manipulēt un turēt varu pār vīriešiem, kas viņā sajūt Dievieti. Tādēļ uz skatuves mēs neredzam varas mehānismu, tikai gala rezultātu. Zvīgules Laura vairāk lūdzas, nevis pavēl, balstoties uz spēju radīt sievišķi histēriskos tukšumus komunikācijā. Psiholoģiski nepārliecina, kādēļ gan visiem vīriešiem būtu tā jādanco ap šādi nospēlētu sievieti.
Un psiholoģiski nepārliecina arī, kādēļ Aboliņa rotmistram, kurš nu nemaz nav trausls, būtu tā jāņem vērā, jāuztraucas un galu galā jāsajūk prātā no dažām sievas ļaundarībām, kuras tik stabilam vīrietim nemaz nebūtu tik grūti neitralizējamas. Bet - pats svarīgākais – skatītājam nepaliek skaidrs, vai Āboliņa Tēvs tiešām sajūk prātā, jeb tikai tiek par tādu pataisīts. Aktieris ķermeniski ārprātu nenospēlē, tomēr šauj uz savu mīļo meitu, kas ir ārprātīgi un pakļaujas sevis ietīšanai trakokreklā. Manuprāt, trakums ir pakļaušanās Dievietes varai, tiekot ievilktam psihes agrākos vēsturiskās attīstības slāņos un funkcionējot saskaņā ar to loģiku, kas tolaik bija normāla un atbilstoša, bet tagad gan vairs nē.
Bet ja tik ģeniāls aktieris kā Gundars Āboliņš nenospēlē to, ko varētu nospēlēt un kas ir psiholoģiski loģiski – Māte uzvar Tēvu, ievelkot to savas bezdibenīgās vēstures dziļumos, tad šeit ir kāda sistēmas kļūda. Jo arī Sandra Zvīgule taču varētu kaut vai ieslēgt seriālu Aukle krievu valodā un lieliski iesildīties klasiskās Dievietes manipulācijās – tu no viņa nedaudz novērsies un viņš to nevar izturēt, tūliņ pat cenšas atjaunot iepriekšējo tuvību. Pagriez muguru, attālinies – viņa trauksme jau ir ķermeniski nenoslēpjama. Bet ja piesaki karu, tad viņš jau ir gatavs nošauties, lai tikai nebūtu jāpiedzīvo Dievietes sods.
Vai sistēmas kļūda ir saistīta ar režisores teksta interpretāciju? Izskatās, ka tā. Neredzu, ka Māra Ķimele būtu tajā sievišķās Dievietes agresivitātes izpratnes līmenī kā Strindbergs vai fon Trīrs, lai gan ir slavena „Mēdejas” iestudētāja vēl no 70-tajiem gadiem. Bet laikam jau, ka ne jau Ķimele ir šo kļūdu saražojusi. Man šis izskatās pēc latviskas nespējas brīvi runāt par sievišķajiem bezdibeņiem, baidoties no tās pašas Dievietes taču! Tā ir tēma gan par deminutīviem tautasdziesmās, gan par attieksmi pret Aspazijas agrīnajām lugām. Strindbergs savā laikā tika saukts par „sieviešu nīdēju”, arī man šāds apzīmējums šad tad ir ticis veltīts. Bet ja tos uztver tikai kā Dievietes brīdinājumus, kas veltīti objektivitāti meklējošam pētniekam, tad to mierīgi var pārdzīvot. Taču latviešu tradīcija ir klusēt – ka tik kāds (Dieviete) mani nepareizi nesaprot!
Strindbergs savā Priekšvārdā „Jūlijas jaunkundzei” visa cita starpā runā arī par iespaidu, ko uz sievieti izdara viņas mēnešreizes. It kā sīkums, pieminēt šo vārdu, tomēr – jau 130 gadus atpakaļ! Bet vai latviešu publiskajā telpā gana daudz tiek runāts par menstruālā cikla ietekmi uz sievieti un viņas vīrieti? Un vai nav tā, ka tad, kad es par to ieminos, vienmēr seko vismaz viena reakcija – Tas Rudzītis ir traks, es viņam pagriežu muguru.
Ja palūkojamies no šāda viedokļa, Māra Ķimele ar komandu ir uzdūrusies kādam latviskam aklajam punktam vai pat aklajai zonai, kuru laikam arī citādi kā par bailēm no Dievietes nenosauksi. Nedrīkst runāt par mēnešreizēm, nedrīkst runāt par Mātes varu, un par dzemdi jau nu noteikti ne. Jo – ja tas tiks darīts, tad tūliņ tiks uztverts kā uzbrukums Dievietei, kuru tūliņ pat metīsies aizstāvēt daudzi no viņas atkarīgie vīrieši, nerunājot nemaz par sievietēm.
Un vispār – Māras Ķimeles interpretācijā Mātes vara un Dieviete izskatījās kā sievietes, pilna māja ar dažādu vecumu sievietēm, kurām par daudz vaļas ļauts un tur arī visa tā problēma. Sievietes nedrīkst identificēt ar matriarhātu, kurš Strindberga „Tēvā” nogalina Tēvu un patriarhālās tendences bez kādām ceremonijām. Sievietes var arī nebūt matriarhāli orientētas, bet ja tās identificē ar Dievieti, tad tām jābūt ļoti skolotām, lai izmuktu no šādas manipulatīvas apvienošanas.

Strindbergs ir ļoti jaudīgs runāšanas par Dievieti katalizators. Varbūt vajag arī noskatīties „Jūlijas jaunkundzi” Valmieras teātrī. Bet var jau arī „tikai” palasīt – tas rada pilnīgi citu iespaidu, citus efektus. Lasot es vairāk saprotu, bet skatoties – vairāk izjūtu. Interesanti gan, cik Strindbergs, kurš ir atstājis milzu iespaidu zviedru kultūrā, spēs to izdarīt pie mums, latviešiem?

Skatījumu skaits: 716 | Pievienoja: | Reitings: 5.0/2 |
Komentāru kopskaits: 9
9  
Reizēm Dabaszinātnieks piemin kādu trāpīgu līdzību ar dzīvnieku pasauli, bet viņš kādu laiku nav šeit rakstījis, tāpēc mazliet iekāpšu viņa lauciņā. Daļu Strindberga darbu patosa (kas ļoti balstās uz viņa dzīves faktiem) varētu salīdzināt ar mājdzīvnieku mīļotāja, kurš izvēlējies iegādāties meža kaķi neizpratni par to, kāpēc meža kaķe neuzvedas kā kanārijputniņš būrītī vai zivtiņa akvārijā, jo visi taču dzīvnieciņi, bet viens tāds maita ar nagiem un zobiem.
Bet ja viņam nebūtu bijis šo meža kaķu (gan īstu, gan izdomātu, gan pārspīlētu) droši vien nebūtu arī viņa ģeniālo darbu. Tāpēc labi, ka bija.
Strindbergs vienmēr izvēlas Aspazijas tipa sievietes un tad mēģina viņas neveiksmīgi izdresēt par kanārijputniņiem, bet viņas, atšķirībā no mūsu Aspazijas izvēlas kalpot nevis idejai (Rainim), bet dzīvībai - dzemdē bērnus. Kādu laiku viņas, protams,kalpo arī Strindberga milzīgajam lojalitātes apliecinājumu pieprasījumam - jo īpaši viņa pirmā sieva Siri fon Essena. Viņas lojalitāte sniedzas pat tik tālu, ka viņa Strindberga dēļ piekrīt atteikties no viņu pirmā kopīgā bērna (ja tic biogrāfiem, vēlāk tik dumpinieciskā Strindberga arguments tolaik ir :"Ko teiks sabiedrība", jo viņš un Siri vēl nav laulāti), viņa atdod bērnu "eņģeļu taisītājai" un pēc neilga laika bērns saslimst un mirst, viņa nešaubīgi tic rakstnieka ģēnijam, seko viņam visos klejojumos/bēgšanās, kuros viņš dodas, jūtoties aizvainots sākumā uz Zviedriju un zviedriem, vēlāk arī uz daudzām citām vietām un cilvēkiem. Bet vai tukšumu otrā var piepildīt ar lojalitātes apliecinājumiem?
Ingmars Bergmans, kurš Strindbergu iestudējis daudzkārt, kādā intervijā saka, ka viņu jau agros pusaudža gados fascinējusi vīrīšķīgā frustācija, dusmas, agresija Strindberga darbos, ka vinš nav sapratis saturu, bet viņā atbalsojies tonis. Šeit daudz rakstīts par sievišķajiem tukšumiem, jā, arī Strindbergs par to daudz raksta, bet vairāk tomēr par tukšumu/bezdibeni vīrietī.

8  
Ok, that's fine.

7  
Nezinu, ko otrs varonis varētu teukt dzemdei, bet man pateica, ka par ātru.

6  
Gladiola, par godaprāta klātbūtni Tev jau nu nebūtu jāšaubās, nu it nemaz. Bet, ja tas tagad ir jaunatklājums, tad interesanti, kā viņš runā, kāda viņam pozīcija. Nesen Tu uzrakstīji savu dialogu ar dzemdi, bet tagad ir vēl otrs varonis. Pamēģināšu iztēloties, ko viņš varētu teikt dzemdei:

“Tu esi skaista un varena kā Efezas Artemīda, un es Tev dodu pirmo roku. Tu esi arī neprātīga, jo, ja Tu tāda nebūtu, tad Tu nevarētu būt tik skaista un tik varena. Tāpēc man ir viens mazs lūgums: neņem ļaunā, ka tad, kad Tavas kaisles ugunis (kuras es ļoti mīlu) draudēs aprīt to, kas man dārgs, es Tevi pavirzīšu citā gultnē. Tu redzēsi, ka tas Tevi nemaz nepazemos; tieši otrādi ― Tavs nopelns vairosies.”

5  
Tikko priecīgi konstatēju, ka man ir ne tikai dzemde, bet arī goda prāts. Izlasīju Dabaszinātnieka komentāru par daudzajiem pāriem, kur sieviete vīrietim vispār neko neatļauj lemt ne par bērnu būšanu, ne nebūšanu, un sapratu, ka es tā nespētu rīkoties. Un sajutos laimīga, ka pavisam slikti ar mani tomēr nav. Jo bez vīrieša akcepta es nevarētu pieņemt lēmumu ne par, ne pret bērnu. Vienīgi ja vīrietis spiestu mani uz abortu, es nostātos pozā, ka nē un punkts. Bet citādi - viss tikai uz abpusējas vienošanās pamata.

4  
[2]

Un es nevaru saprast, kāpēc, velns parāvis, tam tā jābūt...

Ja kristieši tic, ka Dievs viņus radījis, tad sievietes taisīšanas procesā laikam bija šņabi ar alu par daudz sajaucis vai kaut ko sapīpējies... Nu kāpēc vajadzēja to dievieti likt tur iekšā?

Tie video, kuru linkus ieliku, man nav pilnībā sveša lieta, pati bērnībā esmu vesta uz līdzīgiem kristiešu bērnu pasākumiem, ne uz tik ļoti teatrāliem, bet tomēr gandrīz tādiem pašiem, tādas lietas pagrīdē notika arī padomju laikos.

Un tur sēž arī tēvi un uz visu to bābu ņemšanos piekrītoši noskatās. Tāda izplūdusi medūza tiešā un pārnestā nozīmē spēj sev piesūcināt teju visu pasauli.

Sievietei ir divtik grūti šādā situācijā, vīriešus vienkārši vīzdegunīgi nosauc par sieviešu nīdējiem, bet viņi var atrast citus tādus pašus vīriešus, taču sieviete tiek uzlūkota kā teju pilnīgi jukusi, ja viņa neklanās tam visam pietiekami zemu.

3  
Nupat presē atkal informācija par kārtējo Krievijas bāreni, kas adoptēts, bet pēc tam nogalināts ģimenē ASV.

Visi viņi parasti ir problēmu bērni, bet ģimenes laikam nav to ņēmušas vērā, nav meklējušas mazajiem nekādu palīdzību; droši vien nemaz to negribēja.

Krievija uz ASV savus bāreņus vairs nedos; nezinu, vai viņiem Krievijā būs labāk, gan jau ka daudziem tais ASV tomēr ir paveicies.

Bet ne par to tik daudz stāsts: nogalinātie parasti ir pavisam mazi, kalsni puisēni, bet slepkavas – netipiski resnas, pārļumējušas t. s. audžumātes.

Ļoti līdzīga ir šī būtne, Bekija Fišere, t. s. pentakostāļu bērnu mācītāja. Daudzi video no youtube ir izņemti, bet ar pārīti, ko ielieku, ir redzams, ka bērni tiek novesti transa stāvoklī, raud, krīt gar zemi, vecāki viņus ved uz šiem pasākumiem, kur patiesībā notiek bērnu spīdzināšana, mūsdienu bērnu upurēšana.

http://www.youtube.com/watch?v=CnlEkRGl81M
http://www.youtube.com/watch?v=RSwZJ55g80Q

Cik tas viss ir minimāli maskēts! Viņas tekstos pausta arī agresīva konkurence ar citām dievietēm (piemēram, fundamentālais islāms!).

Man bija kādu laiku jādomā par šo baiso sakarību, galvenokārt visa tā kontekstā, ko esmu uzzinājusi šeit; gan par partizāniem, gan par dievietēm, gan upurēšanām, gan meitenēm, gan zēniem.

2  
Citēju VR: "Nedrīkst runāt par mēnešreizēm, nedrīkst runāt par Mātes varu, un par dzemdi jau nu noteikti ne. Jo – ja tas tiks darīts, tad tūliņ tiks uztverts kā uzbrukums Dievietei, kuru tūliņ pat metīsies aizstāvēt daudzi no viņas atkarīgie vīrieši, nerunājot nemaz par sievietēm."

Zinu pārus, kur vīrietis nedrīkst runāt arī par ģimenes plānošanu, vai un kad vņa partnere paliks stāvoklī, vai bērns tiks iznēsāts - par to sieviete atsakās ar partneri runāt. Tipa - vīrieša pienakums ir regulāri piegādāt sēklu un pakalpojumus, bet kas notiks ar ģimeni, par to nav tiesību viņam spriest. Es gan nezinu, vai šāds piegājiens ir plaši izplatīts, neesmu aptaujas veicis, varbūt VR zin labak.

Ir jau vēl šādi tādi tabu. Tāpēc interesanti ir, ka ir tādas amerikāņu filmas, tā saucamās "perdeļu joku" filmas, kur ir pastulbi joki par kakāšanu, pirsanu, čurāšanu, seksu, hemoroīdiem utml. Šķiet, ka tādā veidā amerikāņu sabiedrība sevi ārstē-pilnveido, jo noņem bailes par to runāt. Tas varētu būt arī iemesls, kāpec tādas filmas skatās, jo citadi tās tiešām ir pastulbas.

1  
Strindberga galva kā liela traģēdijas maska Stokholmā Karaliskā Drāmas teātra priekšplāna vidū.

Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika