Terminu sakārtošana - 4 Augustā 2013 - Blogs - viestursr.ucoz.lv
viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2013 » Augusts » 4 » Terminu sakārtošana
Terminu sakārtošana
10:39 PM

Dzemde kā princips

Tas, ko es saucu par dzemdi, nav tikai dzemde šaurā nozīmē – kā orgāns, kuru var aplūkot anatomijas atlantā. Lietoju šo vārdu gan ērtības dēļ (tas ir īss, skanīgs un stiprs), gan tādēļ, ka tas provocē, pievērš uzmanību, neatstāj vienaldzīgu. Un tādēļ, ka ar to var apzīmēt kaut ko plašāku, pielietot kādu vispārīgāku lietu aprakstīšanai. Kas tad man ir šī „dzemde kā princips”?

Pirmkārt, es ar to domāju visu sievišķo vairošanās sistēmu un to psihes daļu, kas šo sistēmu apkalpo. Tātad „dzemde” šeit ir gan olnīcas ar visu mēnešreižu ciklu, gan vagīna, ārējie dzimumorgāni un arī krūtis. Kaut kādā mērā dzemde ir arī lūpas, acis, kājas, tātad – viss ķermenis kā dzemdes ilgošanās ekrāns un antenas. Un „dzemde” ir arī visas ar reproduktīvo funkciju un tās cikliem saistītās jūtu, emociju un instinktu programmas. Sakot, ka sieviete ir izveidojusies apkārt dzemdei, nevis smadzenēm (kas arī nav tikai smadzenes), un kam modernam cilvēkam negribas ticēt, es domāju vairošanās bioloģiski primāro nozīmi jebkurai dzīvo būtņu sugai, cilvēki nav izņēmums. Un ar to es domāju arī bioloģiskās cilvēka daļas (dzīvnieka) primaritāti attiecībā pret tā psiholoģisko, humāno daļu. Augusts Strindbergs teica – „cilvēks ir sociāls dzīvnieks”. Bet Rūdolfs Blaumanis – „žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli kāpj pāri”. Es ar to saprotu, ka spēja just (emocionālais cilvēks) ir vecāka par spēju domāt un apzināties (intelektuālais cilvēks). Suns jau prot just (baidīties, dusmoties, pat justies vainīgs), bet domāt vēl ne. Un dabas likums ir, ka krīžu gadījumā pirmkārt izdzīvo vecākais, dziļākais gan psihiski, gan somatiski. Grūtos laikos cilvēciskais atkāpjas, lai dominētu dzīvnieciskais, izdzīvot vairāk spējīgais. 

Otrkārt, ja runājam par dzemdi kā sievietes reproduktīvo sistēmu, jāuzsver ne tikai tās dzīvnieciskums, kuru sieviete var ieraudzīt arī sevī, vērojot sieviešu kārtas dzīvnieku uzvedību vairošanās norišu laikā. Būtiska ir dzemdes autonomija, vai vienkāršoti sakot – tā dara, ko pati „grib”, nevis to, ko grib tā modernā un savu dzīvi plānot gribošā sieviete, kurā šī dzemde mīt. Un dzemdes gribēšana vienmēr izrādās stiprāka. Daudzu ginekoloģisko kaišu psiholoģiskais fons ir sievietes attiecības ar savu dzemdi – dažreiz naidīgas, dažreiz bailīgas, dažreiz vainīgas. Šīs attiecības kāds talantīgs(-a) literāts(-e) varētu aprakstīt kā dzemdes dialogus, varbūt viņam(-ai) izdotos iegūt tādu pašu slavu kā Īvai Enslerei ar „Vagīnas monologiem”. Dzemdes dialogi ir liels noslēpums vairumam vīriešu, ar kuriem sievietei izveidojas attiecības. Viņi par šiem dialogiem izveido stāstus, atbilstoši savam zināšanu līmenim, nereti pilnus aizvainojuma, greizsirdības, sāpju, niknuma un atriebības. Vīrieši nereti ir nolemti būt bezpalīdzīgi savu, ģimenes un bērnu interešu aizsardzībā tad, ja dzemdei ir atšķirīgas intereses. Un sievietes, bailēs no pārpratumiem, nestāsta. Zināšanas par dzemdi ir kļuvušas slepenas – pat sarunās starp sievietēm. Mēdz būt bailes no šo zināšanu izrunāšanas skaļi; ja es tomēr to daru, nereti izpelnos bailēs sakņotus uzbrukumus.

Treškārt, dzemde kā princips var tikt uztverta kā inkubators, kam ir analogi gan dabā, gan, zinātnē un tehnikā, gan medicīnā, lauksaimniecībā un lopkopībā. Inkubatorā kaut ko ieliek, tas tur attīstās, paaugas un iznāk ārā jaunā kvalitātē. Dzemdi kā principu lieliski izspēlē pati Zeme, tajā tiek ielikta sēkla, kura tur izaug. Zeme turklāt parāda arī dzemdes, Dievietes un sievietes kā Dievietes otru svarīgo aspektu – tās ir arī nāve. Zeme dzemdē, bet arī paņem sevī atpakaļ sevis pašas piedzemdēto. Par nāvi šajā mājaslapā ir sevišķa runāšana, diemžēl vēl ne tik sevišķa, kā par dzīvi, dzemdēšanu, dzīvelīgumu, Dievieti tās radošajās nevis nogalinošajās izpausmēs. Bet man nav šaubu, ka nāve pieder pie dzīves un ja nav nāves, tad apstājas arī dzīve. Dzīve un nāve ir dvīnes, daba pret tām abām izturas bez īpašu simpātiju izrādīšanas kādai no tām.

Ceturtkārt, jau savā pirmajā grāmatā „Bendes meitiņa un viņas tēvs” aprakstīju metodiku, kā atkarības apmācības grupā var strādāt ar ģimeni kā vairāku koncentrisku dzemžu sistēmu. Bērns no mātes dzemdes piedzimst mātē kā dzemdē, kurā tam (drošas piesaistes veidošana) jāattīstās tālāk. Bet no turienes – vecākos, arī kā dzemdē, kas kaut ko iedod, lai kaut kad no tās aizietu pie savas ģimenes ar citiem bērniem un vecvecākiem kā kārtējās dzemdes, kas kaut ko dod un no kurienes arī būs jāaiziet uz pusaudžu grupu kā dzemdi, bet no tās – uz sabiedrību. Šis koncentrisko dzemžu saraksts nav nobeigts, varētu saskatīt vēl citas (kā „dzimtā universitāte” vai Alma mater, piemērām) bet ne jau pilns saraksts ir svarīgs, lai aprakstītu principu.

Piektkārt, dzemde ir arī grieķu mitoloģiskais Haoss, no kura kā atvērtas rīkles izlido pirmie seši grieķu mitoloģiju veidojošie pirmelementi – Gaja, Erots I, Aiters, Tartars, Nikte un Erebs. Mēs kā kultūra vēsturiski esam gājuši cauri daudzām dzemdēm, inkubatoriem vai kausējamiem katliem, līdz izveidojāmies par to, kas tagad esam. Manai fantāzijai ir liels pārbaudījums iedomāties, kā bērni varētu būt bijuši audzināti beztēva matriarhālajos apstākļos. Un arī citi attīstības vai elles loki ir labi noslēpušies mūsu zemapziņā, kā psihē dokumentētā vēsturē. Mēs esam dzimuši un vēl dzimsim daudzreiz.
Domājot par dzemdi kā principu, es iedomājos garu (maigi sakot) savu (tavu) sievieškārtas senču rindu, dzemžu nēsātāju. Tā iet cauri miljoniem gadu. Austrumāfrikas arheoloģiskie atradumi liecina, ka kaut kas līdzīgs šodienas cilvēkam varētu būt staigājis pa šo planētu 4 miljonus gadus atpakaļ. Bet ja man jāiedomājas, cik miljonus gadu atpakaļ pa Zemi staigājis pirmais zīdītājs, tas ir – dzīvdzemdētāja, tad tie miljoni un viņu nulles (dažas šurp citas turp) neko vairs nenozīmēs. Sen, ļoti sen. Bet – tie ir mūsu senči! Senči, ne jau lai nobildētos pie kāda pieminekļa, bet mūsu zemapziņas ķieģelīši! Tas, no kā mēs sastāvam!

Sestkārt, par dzemdi var uzlūkot zemapziņu, no kuras dzimst (šis vārds bieži tiek lietots) apziņa. Bībeles Genesis grāmatā aplūkotā pasaules radīšana, visticamāk, rāda tieši apziņas dzimšanu no „dziļumiem” – „bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem.” Interesanti, ka „dziļumi” senebreju valodā nāk no tās pašas saknes kā babiloniešu pirmdieviete, visu radītāja Tiamata. Genesis grāmata tātad nostiprina asociāciju par dziļumiem, zemapziņu, Zemi, dzemdi kā Tumsu un apziņu kā Gaismu, kas no Tumsas dzimst.

Dzemde, Dieviete, Māte, Sieviete

Turpinot metaforu par garo sievieškārtas senču rindu, kas stiepjas aizvēsturē, noskaidrosim atšķirības starp dažādiem sievišķiem principiem vai sieviešu lomām. Dzemde, saskaņā ar manu priekšstatu, ir tas, kas visā šajā rindā ir nemainīgs – vairošanās sistēma plašā un šaurā nozīmē, kuru katra sievietes sevī nēsā un kuras ietekmi spiesta sajust un izturēt, neatkarīgi no viņas pašas apzinātās gribas un vēlmēm. Un dzemde ir tā, kas šo rindu aizsāk.

Ar Dievieti es saprotu kādu nosacītu vidusposmu garajā sieviešu rindā, centru vai aritmētisko vidējo sievieškārtas senci, kura pārstāv visas zemapziņas un vēstures spēku, kas spiež uz apziņas uzceltajiem žogiem un viegli kāpj tiem pāri. Šī Dieviete, acīmredzot ir arī tā spīdošā ola, kas „skaistāka par visu, kas virs zemes un zem zemes ellē” – cik apbrīnojama ir Raiņa simbolu izjutēja un atspoguļotāja precizitāte!

Protams, šāds rindas (smaguma) centrs ir sava veida abstrakcija, lai labāk varētu stādīties priekšā zemapziņas un vēstures gravitāciju. Dieviete kā vēstures masas centrs, kas mēģina ievilkt sevī atpakaļ no vēstures dzimušo.

Šāda viena universāla Dieviete varbūt ir babiloniešu Tiamata vai grieķu Gaja, kuras ir tik vispārīgas, ka īsti nav iztēlojamas un aprakstāmas vārdos. Tomēr cilvēka fantāzija pieprasa gan aprakstīšanu, gan iztēlošanos, gan noteiktu atdalītu funkciju piedēvēšanu zemapziņas spēkam. Tādā veidā Dieviete diferencējas un rodas vairākas, daudzas Dievietes, gan atšķirīgas, gan arī vienojošo Dievietes sākumu sevī nesošas. Svarīgs ir priekšstats par vismaz divām Dievietēm – balto (gaišo) un melno (tumšo) – Dzīvi (dzemdēšanu) un Nāvi. Tās mēs jau iepazinām, runājot gan par diviem Dievietes objektiem, kas attiecībās ar māti veidojas zīdaiņa psihē, gan kad padomājām par Nāvi.

Un – diferencētās Dievietes nav tikai cilvēkveidīgas, jo ne jau tikai cilvēki nes sevī dzemdi, to ir darījuši arī visādi līdz šodienai neizdzīvojuši briesmoņi, ziņas par kuriem līdz mūsu apziņai nonāk gan ar mītu (Ehidna, gajas, gorgonas, harpijas, erīnijas utt), gan arheroģhisko izrakumu, gan ar cilvēka sapņu saturu palīdzību.

Jau no „Bendes meitiņas un viņas tēvs” sarakstīšanas laikiem man ir bijis jādomā par zīdaiņa attiecībās ar savu māti. Es esmu sev uzdevis jautājumu, kas ir tā „visa pasaule”, kas turklāt ir arī „es pats”, zīdaiņa spoguļattēls, kuru viņš redz mātes sejā? Es nevarēju sev atbildēt – tā ir tāda pasaule, kas radusies tikai mātes individuālās pieredzes ceļā, kuru viņa pati ir veidojusi, par kuru var atbildēt un, kuru pazīstot, var apzināti plānot sava bērna tapšanu ļoti plašā šī vārda nozīmē. Tādēļ man bija jāizveido metafora par garo sievieškārtas senču rindu, kuru zīdainis redz, lūkojoties mātes sejā. Viņš redz visu vēsturi un uzņem sevī. To bērns iemācās, neverbāli komunicējot ar savu māti, lūkojoties tās sejā. Tur darbojas tāds kā infrasarkano staru ports, ļoti jaudīgs, ar milzu pārraidīšanas ātrumu. Piemērām, gadu tūkstotis kolektīvās pieredzes sekundē. Domāju, ka tikai sievietes sejai piemīt šī īpašība un spēja – vēstīt par ģimenes un cilvēces vēsturi. Un domāju, ka tieši šīs īpašības dēļ gleznotāji aizraujas ne tikai ar sieviešu aktiem (dzemdes vēstījums un aicinājums), bet arī portretiem.

Tātad bērnam mātes seja ir gan Mātes loma, gan Dieviete, gan dzemde, gan viņš pats. (Bet bērna personiskā māte jau nezina, ka tā...) Tomēr starp visām trijām ir arī funkcionālas atšķirības... Svarīgi, ka mātes individuālā pieredze un veids, kā viņa audzina bērnu, ne vienmēr noteiks to, kas ar bērnu notiks un kāds viņš veidosies. Vēl vairāk, domāju, ka mātes individuālais ieguldījums diezgan maz ko nozīmē bērnam, uz viņu iedarbojas gan Dzemde, gan Dievietes. Lai kaut kā savaldītu bezgalīgo priekšstatu par sieviešu rindu, varam izmantot arī priekšstatu par dzimtaskoku, kas teorētiski ietver arī šo sieviešu rindu, bet praktiski tomēr ir daudz šaurāks –augstākais dažus simtus gadu no vēstures aptverošs.

Man patīk iedomāties, ka bērns piedzimst dzimtaskokā un viņa māte ir (tikai) šī dzimtaskoka dzemde. Bērns piedzimst un, raugoties mātes sejā, ierauga dzimtaskoka uzdevumu, kas viņam jāizpilda. Tas uzzina par lomu, kas viņam iedalīta. Ne vienmēr tā saistīta tikai ar māti un viņa individuālajām vajadzībām, biežāk – ar viņas senčiem un likteņa triecieniem, kurus tie saņēmuši.

Kur ir sieviete kā Sieviete?

Kad pievēršos kādai no sievietes „sastāvdaļu” (dzemdes, Dieviešu Mātes/Meitas lomas utt.) aprakstīšanai un sevišķi, ja pētu šo sastāvdaļu, no Dieva un attīstības ideāla viedokļa negatīvos aspektus (vērtējums stāsta ne tik daudz par vērtējamo objektu, cik par punktu, kurā novietojies vērtētājs), nereti izpelnos neizpratni, nosodījumu un pat uzbrukumus, dažreiz diezgan sulīgus. Manuprāt, tas ir gan tādēļ, ka zināšanas par sievieti kā zemapziņu un vēsturi, tiek izjustas kā slepenas un vīriešiem nestāstāmas, gan arī tādēļ, ka, tiklīdz par to tiek runāts, sievietei rodas identifikācijas grūtības – kas no visa pieminētā attiecas uz mani?

Var būt nepatīkami domāt par sevi kā par dzemdi, kas mēģina dabūt sevī sēklu. Bet vēl nepatīkamāk droši vien – kā par dzemdi, kas nogalina. Vai - par gorgonu Medūzu, vai Ehidnu ar visiem tās briesmīgajiem dzemdējumiem. Tomēr ne tikai nepatīkami – var domāt arī par mūžības ne ar ko nesalīdzināmo enerģiju, kuru sievietes nēsā sevī, dzīvelīgumu un nemitīgo ilgošanos pēc piepildījuma visās, visplašākajās nozīmēs. Tajā skaitā par ilgošanos pēc vīriešu pārstāvētās nākotnes, kosmosa un Dieva. Un pēc lūkošanās vīrieša sejā, kas stāsta par nākotni, kosmosu un Dievu.

Šāda apzināšanās var dot daudz enerģijas un lielu iekšēju mieru. Bet to sabojā sevis identificēšana ar kādu vienu no lomām, apgalvojot, piemērām, ka būt sievietei nozīmē būt mātei. Vai ka sieviete = māte. Ja sieviete sevi šādi iesprosto, tad viņa arī manis rakstīto un teikto automātiski uztvers kā uzbrukumu sev, kļūs par Upuri un barosies no Upura varas noteikt, kuri vīrieši ir Labie un kuri – Sliktie. Un tālāk viss pēc atkarības un drāmas trīsstūra noteikumiem.

Tur, kur sākas Sieviete, tur sākas sievietes otrā dzīve, personiskā, individuālā – no dzimtaskoka vajadzībām atbrīvotā. Varbūt tā var sākties tikai tad, kad vajadzības ir izpildītas. Bet tajos gadījumos, kad izpildīšanai vajadzīgas vairākas paaudzes – kad vajadzības ir apzinātas.


Skatījumu skaits: 1054 | Pievienoja: viestursr | Reitings: 5.0/2 |
Komentāru kopskaits: 261 2 3 »
26  
Tas varētu nozīmēt to, kā jārīkojas sievetei, kad viņu mīl (izmīlē).
Un proti, jāļaujas procesam un pēc lelā orgasma sasniegšanas jānomierinās un jāizbeidz drātēt smadzenes savam vecim, bērniem un pasaulei.

Pie viena - tāda ļaušanās un sevis sakārtošana procesa laikā - tas nozīmē arī zināmu pašapziņu un lepnumu par savu sievišķību.

Par to gan jāpadomā, ar kādiem citiem pašsapziņas un lepnuma piegādātājiem tas konkurē.

25  
Kā var zināt, kāds viņam motīvs?

Viņš vispār ir diezgan izaicinošs, viņam ir tāds komunikācijas stils; dziļākie iemesli (psiholoģiskie) droši tur noteikti ir, jo tie ir visur, bet ko gan tas izsaka vai maina (iespējamais motīvs); mani, patiesību sakot, tie maz interesē, jo mēs nekad līdz galam nezinām.

Ka tik neiznāk ielassūra psihoanalīze. Viņš to darīja tāpēc un tāpēc... augsts procents gadījumu ir garām.

Man vairāk patika teksta kompozīcija un pasniegšanas maniere; turklāt viņš aicina arī uz atgriezenisko saiti, ko var droši sniegt, jo teksts ir no viņa facebook profila.

24  
Dace, Geste to nenoliedzami pasniedz, gibot šokēt, bet stāsts ir sen zināmais par zemkopju (vietsēžu) un lopkopju (klejotāju) tautām, kurā šokējoša nav pilnīgi nekā.

23  
"Katrs mēs dzīvojam "savā pasaulē", pat tie, kuri ir sapratuši atspulga efektu un iemācījusies ieraudzīt "no malas"."

© Zane

Paša skatījums no malas vienmēr būs ierobežots. Ja Tu spēlē laukumā, Tu neesi "no malas", bet dzīve jau paiet laukumā.

Patiesībā A. Geste ir uzrakstījis diezgan skarbi – to bieži negribas pat dzirdēt. Man ir tā, ka uz šādu skatījumu nepieciešamas sevi noskaņot un iepriekš mazliet sagatavoties, jo tas vienmēr izsit no līdzsvara (kaut mazliet), tas ir neglaimojoši (lasīju vienā grāmatā, ka šādi skatījumi no malas tradicionāli ir psihoterapeitu kā profesionāļu nīšanas iemesli, jo viens te, lūk, ielīda un kaut ko baigi gudri man māca) un kopumā nepatīk, bet pēc tam ir ok, jo patiesībā nāk par labu.

22  
"Tur, kur sākas Sieviete, tur sākas sievietes otrā dzīve, personiskā, individuālā – no dzimtaskoka vajadzībām atbrīvotā. Varbūt tā var sākties tikai tad, kad vajadzības ir izpildītas. Bet tajos gadījumos, kad izpildīšanai vajadzīgas vairākas paaudzes – kad vajadzības ir apzinātas."-

attiecībā par Vīrieša un Sievietes lomām gribētos parunāt vairāk par to saturu, no kā šīs lomas sastāv. kas tas vispār tāds ir par fenomenu? kur tas balstās un kādi ir tā uzdevumi? šis jautājums manī rodas no tā, ka es neticu, ka būtu iespējams atbrīvotību no dzimtaskoka programmas iegūt tādā lineārā dzīves plūdumā, vienkārši izpildot, kas pildāms - sak, it kā dzīve teiktu - "vispirms apēdīsi zupu un tad tiksi pie saldā " : )). man tas liekas naivi, jo praksē jau nospiedošā vairumā redzam ko citu, ka ar gadiem atnāk nevis brīvība un apskaidrība, bet vecuma demence un Alcheimers. dziļāka izpratne te būtu ļoti svētīga, jo citādi nonākam situācijā, kur - kam ir, tam ir, kam nav, tam nebūs. es teiktu, - ka šīs lomas cilvēkā ir klātesošas no dzimšanas brīža un dzimtaskoka prasības ir to individuālā subprogramma, - ka problēmas rodas tieši no tā, ka mums nav priekšstata par veselumu un identificējam sevi ar daļu, - ka Vīrieša un Sievietes lomas sniedz tālāk, pāri un aiz vairošanās programmas un tā tas ir jau kopš bērna kājas.

domājot par šo, parādās vēl viena interesanta lieta - ka Vīrieša un Sievietes lomu saturu nav iespējams atvasināt no fizioloģijas, jo citādi pa taisno atkal esam iekšā vairošanās sfērā un dzimtskokā. līdz ar to šeit pat vairāk kā citviet iznāk saskarties ar to, ka ir piefiksējama psihes valdošā loma pār tās ķermenisko pagarinājumu. protams, cilvēkā visi šie aspekti darbojas viens otrā, taču strukturāla izpēte par nāvi nenāktu. citādi, ja nezinām, kur ejam, nevaram nonākt, un visi attīstības centieni izplēn sentimentā.

21  
Zane...par mūziku tiešām labi pateikts. Un Jūs jau arī tagad tāda esat : ). tā kā, redz : ), sanāk, ka principā ir iespējams, ka viedokļi varētu sakrist ar dabas likumiem.

20  
Nē, labojums, nevis es klausītos mūziku, bet es būtu mūzika..

Dace: interesants teksts.. varbūt ka tā arī ir latviešu, bet varbūt vispasaules tendence - "savas grupas" īpašības piedēvēt plašai pasaulei, jeb kā skudra domā, kas visa pasaule ir lielais pakalns ap pūzni.. Katrs mēs dzīvojam "savā pasaulē" , pat tie kuri ir sapratuši atspulga efektu, un iemācījusies ieraudzīt "no malas". Bet, manuprāt, "savas grupas" robežas ir loti dzimtaskociskas, un redzējums, sajutums, ieprogrammējums no dzimtas.
Latvietim ir kopistiski grūti atvērties.. bez liekvārdības, bez tāda kā psihoterapeitiskā murga.. tā ir mūsu elšana un pūšana.. visa šī psiholoģēšānās. Varbūt mūsu nākamā murgu fāze, kas mums ļauj pienākt drošā attālumā savam "Tam, kas jātur ciet.."

19  
Dace, liels progress kopš 2004.gada...
http://www.cii.lv/txt/sem_9.pdf

18  
Dace, šeit materiāls par autismu drusku citās krāsās -
http://www.youtube.com/watch?v=vNZVV4Ciccg

bez pretīguma

17  
Zane, es domāju, ka cilvēks, kurš sevi identificē kā genderqueer ir ņēmis lietas dziļāk, vismaz cik esmu J. C. lasījusi.

1-10 11-20 21-26
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika