Tēva asinsgrēks - 7 Aprīlī 2013 - Blogs - viestursr.ucoz.lv
viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2013 » Aprīlis » 7 » Tēva asinsgrēks
Tēva asinsgrēks
9:57 PM
 
Katrs vīrietis katrā sievietē redz Dievieti, turklāt paša sevis no kolektīvās zemapziņas izrautu un konkrētajai sievietei (no kuras it kā izrauts) nezināmu. Tas nu ir sieviešu liktenis – tikt asociētām ar Dievieti. Es to stādos priekšā tā – savas mātes seju mazais vīrietis redz kā kaut ko līdzīgu maniem mitoloģiskajiem dzimtaskokiem – visu pasauli. Un iekrīt kādas vienas dievietes mītā un liktenī, kuru viņš mēģina izlabot – jo jūt pienākumu un bailes tikt iznīcinātam (piemēram, tikt nospiestam un nosmacētam zem mātes krūtīm), ja viņa dievietes likteņa uzlabošanas pienākums netiks paveikts. Agrāk es šo saucu par savas mātes glābšanu, tagad saprotu, ka tas nav precīzi, katrs vīrietis glābj tikai kaut kādu vienu, paša ieraudzītu, bet citu varbūt pat nepamanītu savas mātes aspektu, kuru šī māte pati varbūt ierauga tikai ar grūtībām. Katrs vīrietis savas mātes sejā ir ieraudzījis Ļauno vai Nelaimīgo Dievieti, no kuras nevar nebaidīties un kurai nevar nekalpot. Dažādi vīrieši pamana dažādas dievietes – tādēļ arī mitoloģijā ir daudz dieviešu un vēl vairāk mītu par tām.
Bet uz meitu vīrieši projicē Labās Dievietes aspektus – tās, kura jau ir izglābta un pārtaisīta un pret kuru tādēļ jāattiecas ar milzu aizkustinājumu. Kurai daudz kas jāizstāsta par saviem mokošajiem varoņdarbiem, bet jāpiedzīvo arī, ka aizkustinājums ir tik liels, ka vārdi strēgst rīklē un noslīgst asarās. Tā arī Bende nomira, nepateicis meitiņai to, ko viņa tik ļoti gribēja dzirdēt, viņam (vai arī Skalbem) likās, ka tas ir tikai viens vārds – mīlestība. Šis mulsinošais, pārprotamais un daudznozīmīgais vārds, kas tāpēc nav nemaz vārds, bet vesels katra vīrieša stāsts par uzvarām un zaudējumiem cīņās ar pūķiem.
Meita tēvam ir dieviete, pār kuru, atšķirībā no mātes kā dievietes, viņam ir teikšana, vara, tādēļ viņš pats to var izaudzināt, viņš var radīt savu mītu par dievietes izglābšanu. Un viņš par piedzīvot sevis apbalvošanas un sevis atzīšanas piedzīvojumus.
Katrs vīrietis grib, lai viņa meita spēj lepoties ar savu tēvu, tas visa cita starpā palīdz tai justies drošībā un izjust tēvu kā Apsargu, par ko esam jau runājuši. Un katra meita, protams, grib justies kā Labā Dieviete, sevišķi, ja tēva māte ir Ļaunā – jo šādi viņa pilda arī „slepeno līgumu” pienākumu pret savu māti, notur tēvu mātes-meitas matriarhālajā ģimenē, atraujot to no tēva mātes matriarhālās ģimenes. Šādai, Labajai Dievietei esot, meitai nav jāizmanto incestuāli instrumenti. Lai būtu tā, no kuras tēvs neaiziet, pietiek, ka viņa spēlē šo lomu tēva psihodrāmā. Pietiek, ka šādi viņa spēj izdevīgi atšķirties no mātes un vecmāmiņas, garantējot sev cienījamu vietu matriarhālajā hierarhijā.
Mēs redzam, ka Labā Dieviete ir kaut kā saistīta ar Princesi uz zirņa, iespējams, ka pirmā ir vienas un tās pašas lomas altruistiskā, bet otrā – egoistiskā daļa. Jāsaka, ka altruisms šajā gadījumā var būt neveselīgāks par egoismu, jo „tētis mani mīl tad, kad esmu tāda, kādu viņš mani grib redzēt”. Dažreiz tas ir ļoti grūti, jo ir daudz vīriešu, kuru mīlestība izpaužas visādos ambivalentos un nesaprotamos veidos, piemērām, slavenais krievu "бьёт, значит любит". Daudzu vīriešu mīlestība ir pilna ar sāpēm un tad viņi grib, lai sāp arī Labajai Dievietei, kura nav tos pietiekoši pasargājusi. Šis jau ir kaut kas meitas prātam neaptverams – kādēļ tas tētis uz mani dusmojas, ja es esmu tik laba? Varbūt tomēr neesmu?
Satikt Labo Dievieti vīrietim nozīmē arī saņemt balvu, kas daudzkārt tiek asociēta ar tiesībām atslābt no pienākuma un bailēm to nepildīt, kas visvienkāršāk iespējams reibumā. Bet pudeli, kā jau teikts, meita izjūt kā savu konkurenti un kā tēva mīļāko. Un vēl – satikt Labo Dievieti nozīmē arī krist tās priekšā ceļos, izšķīst aizkustinājumā un sāpēs pašam par sevi, varbūt ārdīties kādā primitīvā dejā. Kā par to lai jūtas meita, kura nevar izvēlēties un nespēlēt Labās Dievietes lomu?
Ne tikai meita ir priekš tam, lai redzētu tajā visā Labo Dievieti. Ar mērķi to satikt vīrieši atrod sev mīļākās, kuras ne tikai tiek atrastas, bet arī pašas atrodas taču, kaut kā un kaut kāpēc, vai tik ne meklējot Tēvu. Parasti tas notiek, vīrietim pašam sevi iztēlojoties glābjoša un aizsargājoša Tēva lomā, kas nomainās, tiklīdz notikusi satuvināšanās – tad mīļākā kļūst par tām Lielajām Krūtīm, kurās var droši iegrimt un kuras nenosmacēs. Saprotams, ka sievietei, kura uzņemas spēlēt šo lomu, ir savas vajadzības un intereses, kāpēc viņa to dara. Bet - ja attiecības kļūst nopietnākas un praktiskākas, viss mainās. Labā Dieviete nevar nesabojāties, tā kļūst ļaunāka, Krūtis var sākt iedomāties nosmacēt.
Stāsts par mīļāko parāda arī to seksuālā apbalvojuma un atvieglojuma aspektu, kas daudzkārt ir visa vīrieša seksuālās dzīves jēga un ļoti bieži arī visas dzīves jēga. Piedzīvot, ka viņa saka – „tu esi labs puika, tu tiki ar To galā!”. Daudziem vairāk nekā arī nevajag, tagad var arī mirt. Šī saikne meita – mīļākā – Labā Dieviete ir vīriešu incestuālās ieinteresētības vilcējspēks. Interesanti, ka tas spēj vilkt arī patriarhātā, kur nostiprinājušies incestuāli aizliegumi, tajā skaitā iepriekšējā blogā minētajā riebuma, sašutuša apjukuma un dusmu veidā. Jo tas, ka Labā Dieviete apbalvos un pazudīs, dodot vietu Ļaunajai, ir zināms un neizbēgams fakts. Tādēļ, ja tā parādās kā sods par incestu, pedofiliju vai vismaz laulības pārkāpumu - lai jau būtu, kāda starpība? Dieva sods tiks asociēts ar Ļaunās Dievietes atgriešanos, kas objektīvi nu galīgi nemaz nav tā.
Šeit varam arī pārdomāt, cik grūta vairākumam vīriešu ir iestāšanās Dieva kalpībā, aizejot no Dievietes. Pēdējā, izrādās, daudziem ir radījusi apjausmu, ka dzīvei ir jēga, kas pazūd (bailes!), tiklīdz Dieviete (gan Ļaunā, gan Labā) tiek mēģināta pamest. Būt kopā ar Dievu teorētiski nozīmē iegūt jaunu drošību, bet vismaz manu klientu vairākumam tas ir tikai tukša skaņa. Arī tas parāda mūsu pagānisko saišu stiprumu un kristianizācijas vājumu un nepabeigtību.
 
Apkopojot – sanāk, ka tēva – meitas incestu no tēva puses uztur vēlme nonākt līdz Labajai Dievietei un izpelnīties to. Bet no meitas puses – drošības un Apsarga lomas vajadzība, atbildība mātes priekšā par „slepenajiem līgumiem” un gatavība ziedot sevi uz Dievietes altāra. Meitai incests ir spilgta pārdotās seksualitātes izpausme, ziedojums Dievietei un priekšapmaksa par drošību. Tā – divām pusēm kopā satek rezultāts – seksuālas attiecības starp tēvu un meitu, kas patriarhātā ir krimināli sodāmas. Bet arī attiecības starp Tēvu un Meitu satek, kas nav seksuālas, bet kam ir tāda pati psiholoģiskā pamatne.

Skatījumu skaits: 891 | Pievienoja: viestursr | Reitings: 0.0/0 |
Komentāru kopskaits: 10
10  
Par incestu,ja kas,Viestur,zinātniekiem runāt ir gandrīz tabu!

9  
o, nē - tā nav atriebība. tā ir lieliska iecere - bērns kā ideāls projekts, kur pielikt savu roku pasaules uzlabošanā (lasi - savu savtīgo mērķu sasniegšanā, kādi nu kuram tie arī nebūtu). jo vairāk šādu cerību, jo vairāk garām palaistu satikšanos, jo vairāk sāpju.

8  
i: Viesturs Bendes meitiņā teicis daudz trakāk: par to, ko neesam saņēmuši no saviem vecākiem, mēs ATRIEBJAMIES bērniem.

7  
viens veids kā neviļus piedzimst izmantošanas moments - ja izlīdzinājumu ar saviem vecākiem sāk gaidīt no attiecībām ar saviem bērniem.
primāri šis modelis paredz laulātā izmantošanu, un pāra tuvība top bez pilnvērtīga psihiskās intimitātes brieduma. drīz vien atklājas, ka emocionālās vajadzības paliek badā, jo attiecību fizikalitāte to apmierināšanu negarantē, bet sastapt blakus dzīvojošo cilvēku traucē bailes, gaidas un projekcijas. šis hroniskais deficīts noved pie dažādu palīglīdzekļu meklēšanas, kā arī bērnu psihiskas izmantošanas. šajā dārzā var ienākties visdažādākās ogas, emocionālu šantāžu un incestu ieskaitot.

ja tēvam viņa māte ir Ļaunā, viņš arī savu meitu nespēs sastapt kā cilvēks cilvēku sev līdzās. tikai kā savu (Labās Dievietes) Alku vai (Ļaunās Dievietes) Baiļu projekciju, kas būtībā ir viens un tas pats - uzspiest savu gaidu standartu un iedzīvināt meitā bailes to pārkāpt, jo... tad nemīlēs, vai arī - plaukstošo sievišķību asociēt kā netīru, tādēļ saknē nožņaudzamu un nebeidzami sodāmu.
un tad sanāk iekšēji sasalušas sievietes, kuras, cenšoties atbilst kādām ārējām gaidām, dzīvo ar apspiestām emocijām, kas tālāk provocē konsekvences viņu un viņu ģimenes locekļu veselībā. plus nolaupa viņu dēliem tieši to mātes aspektu, kura bija pietrūcis pašas tēvam. ģimene strādā uz izkārtni nevis uz savstarpēju patiesumu. cenzētās sievišķības apspiestais saturs ar vecumam nepiemērotu svaru gulst uz nepieaugušā dēla sirdi, notiek agrīna psihiska pārraušanās un līdz ar to no paaudzes paaudzē sarūk pieaugušu vīriešu spēja tolerēt sieviešu emocijas.

mīlestības vārds bendes meitiņas pasakā nebūs nejaušs - tā ir vienīgā pretinde bailēm. vīrieša bailēm no sievietes, pasaules, dzīves, kas projicē visādus mitoloģiskus briesmoņus, un sievietes bailēm neatbilst, kas viņu dara neaizsargātu un visiem šiem psihiskajiem nezvēriem viegli pieejamu. taču būtu kļūda šo mīlestību uztvert romantiski, tas novedīs tikai pie jaunām projekcijām, pārpratumiem un vilšanās. drīzāk kā pieņemošu atbalstu sūrā darbā. sviru pārslēgt nav viegli, un tam vispirms ir vajadzīga drosme. drosme sastapt to, kas ir, un ar pateicību pieņemt savus nepilnīgos vecākus kā sev perfektus vārtus uz pasauli. manuprāt, nav cita ceļa kā pārvarēt dzimtas psihodrāmas projektīvo automātismu.

6  
"Kultūras Diena" par Harmsa iestudējumu bilst, ka skatītājs aiziet "ar pakrūtē kņudošu sajūtu – savu veceni nedzird..."

Savu Dievieti arī nē smile

5  
Sekojot loģikas ķēdītei - tiklīdz meitas lomas izpildītāja tiek lietota kā sieviete, tā vīrieša apziņā kļūst par potenciāli ļauno un bīstamo.
Par šo domājot atklīda asociācija ar rindām par Vīrieša pastaro denu:
"- Tu nelieto mani! - sacīja viņa.
- Es neesmu tāda!
Un aizcirta durvis, lai ietu,
kur deguns rāda."

Un atbilde no kāda cita dzejoļa:
"Un man nav vajadzības skriet pēc tevis uz pasaules malu
Jo tev nav iemeslu vienai
Tur iet"

4  
citiem vārdiem - visā iespējamā dzimumu savstarpējo attiecību spektrā kā fiziskajā, tā psihiskajā līmenī ir no svara tas, ka katra iesaistītā puse pieder savam dzimumam. diez vai tas ko būtisku pasaka tieši par incesta specifiku.

incests ir seksuālās izmantošanas gadījums, tātad līdztekus seksualitātes aspekta apskatam nevar ignorēt izmantošanas aspektu - tieksmi lietot kaut ko tam, kam tas nav domāts, par primāro izvirzot savu izsalkumu. kā apēst sēklas kartupeļus.

seksualitāte ir dotums, ar ko vienkārši jārēķinās, taču izmantošana (un tā ir daudz plašāka par incesta tematiku) ir personības attīstības kroplība, kura padodas korekcijai. tādēļ kaut arī tehniskā fizioloģijā process ir tas pats (gan ēdājs, gan kartupeļi), psiholoģiskais pamats abos gadījumos ir ļoti atšķirīgs. Tēva un Meitas psiholoģiskās attiecības nebūt nav neatņemami incestuālas.

3  
Paldies. Reizēm apzināšanās uzliek atbildību, un iestājas bailes. Pazaudēt visu "drošo" apziņas pamatu. Nekā briesmīga tur noteikti nav, bet to nevar redzēt ejot " pie tā". tas ir redzams tikai pēc tam, diemžēl.
Par to drošību un aizstāvību. Ir jābūt nobriedušam cilvēkam, ar spēcīgu Es, būvētu uz labiem, drošiem pamatiem, attīstītu, lai varētu izjust to, ka eksistē Dieva drosība. Ka būt imūnam un mīlēt ir viens un tas pats.
Un to laikam nevar dabūt nekā savādāk kā mēģinot piepildīt atteikšanos no šiem "drošajiem" rituāliem. Un vienalga, kamēr to iet, vajag kādu kam pieglausties un paraudāt, pat ja tas ir viens no tādiem rituāliem.

2  
Šorīt, veicot rīta ziņu lasīšanas rituālu, pamanīju šādu vēstījumu:

http://www.apollo.lv/zinas....1

Tak jau tās dieviešu lietas laikam ir jo smagas.

Iepriekšējais blogs mani mudināja atkal sākt domāt par bendes meitiņu; man gan tas visu laiku fonā ir bijis, laikam nav dienas, kad kādu aspektu no tā neapceru. Šis blogs skan kā turpinājums. Tēvi un meitas.

Pagaidām ideja par to, ka vīrietis darbojas ar kādu konkrētu dievietes aspektu, šķiet ļoti silta, ļoti tuva patiesībai.

Bet tad man jāsecina, ka, tēvam un mātei šķiroties, meita noteikti nedrīkstētu palikt pie tēva, jo būs tikai sev vajadzīgās dievietes audzināšana, arī lutināšana, turklāt pilnīgi iespējams, ka ļoti apjomīga, padarot meitu par bērnu uz mūžu, labākajā gadījumā.

Nu un pasakiet parastam vīrietim šito uz ielas...

1  
Man nav viegli domājama šī tēma. It īpaši priekšpēdējā rindkopa dzen strupceļā. It kā jau varētu argumentēt pretī un teikt, ka:

Tīra, teleoloģiska mīlestība, bez algas gaidīšanas, ieskaitot bez algas no Dieva (jo Dievs taču ir paša radīts) ― varbūt tas nemaz nav tik neiespējami? Tikai to nav iespējams konstatēt, jo nav tādas laboratorijas. Kamēr priekš manis eksistē objekti, tikmēr ir arī kāda darīšana ar Dievieti, un tad jau vienmēr varēs šaubīties, vai tik tomēr šai šķīstajai, absolūti teleoloģiskajai rīcībai nav kāds sakars ar algu no Dievietes. Vai tad nav krietna porcija arī šādu, radošu, mērķtiecīgu impulsu? Vienmēr ir krāmēšanās ar kaut kādiem objektiem. Kad es varu būt pilnīgi pārliecināts, ka manas rīcības motivācija nav saistīta ar algu? Tikai tad, kad no manas rīcības nav labuma ― ne sev, ne citiem (faktiski arī tad ne, jo tad alga varētu būt izprieca:)). Bet, piemēram, padarīt pasauli labāku ― elementāri, to var nosaukt par mēģinājumu padarīt Dievieti labāku. Tad jau es arī nedrīkstu uz labā darba rezultātu pat paskatīties, jo tad kā alga varētu būt, pirmkārt, estētisks baudījums un, otrkārt, apziņa “tu to paveici”. Varbūt vienīgais tīrradnis ir augšāmceltais Kristus, bet kā tad viņš eksistē? Atkal, tikai kā elements mūsos, kam, kamēr esam dzīvi, ir iespēja ar to arī kaut ko nopelnīt.

Bet tad man nāk prātā kāds mitoloģiju pētnieks, kurš cita starpā izteicās, ka, kamēr miesa ir ap kauliem, tikmēr arī būs darīšana ar Dievieti. Un viņš apprecēja savu studenti...
Nesaprotu, vai ir Viesturam tagad taisnība, vai nav.

Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika