Izlasot šo - http://www.apollo.lv/zinas/separatistu-lideris-slovjanska-draud-spidzinat-kilniekus-un-slepkavot-citadi-domajosos/648238 , atcerējos kādu paziņu, kas stāstīja par savu neseno braucienu uz bērēm Austrumukrainā Gorlovkā, vai – kā tas ir ukrainiski – Horļivkā. Kurpēs tur staigāt nav iespējams, tikai galošās, jo visur dubļi. 300 000 cilvēku lielā pilsēta – bez asfalta. Darbs par kapeikām, nabadzība, pelēcība vienveidība un dzīve pat „bez saviem sapņiem”, kas tā šokēja manu paziņu. Norobežošanās savās ikdienas rūpēs, kas principā noris tālu ārpus politikas. Visi, arī ukraiņi, ikdienā runā krieviski, bet intuitīvi nekādu Krievijas varu tur negrib. Taču par to runā tikai jautāti – tauta principā ir apolitiska, politika līdz tai vēl nav atnākusi. Cilvēku, kas nodarbojas ar politiku, ir maz, un viņi visi nāk no kāda specifiska slāņa.

Īpašs ir stāsts par kapsētu – tajā pirmajās rindās dižojas milzu pieminekļi kritušajiem vietējās organizētās noziedzības varoņiem, izpildīti krieviski iedomātā amerikāņu gangsteru estētikā – akmenī kalti portreti ar dzelžainu mīmiku, automašīnas un ieroči. Apollo rakstiņā minētais Vjačeslavs Ponomarevs izskatās un izklausās pēc tāda vēl neapbedīta bandīta, kas tagad iznācis uz vietējās politikas skatuves. Viņš kā parādība izraisa jautājumu – vai Krievija savā spēlē nav kautrējusies iesaistīt pat Austrumukrainas noziedzniekus?

Nebūtu jau nekāds brīnums, gāztais prezidents taču arī no tās pašas vides tak. Mafija un tās organizācija taču ir patriarhāta tīrradnis. Tās izcelšanās ir gan bēgšana no Mammas, gan Mammas mīlēšana, gan niknums, kas palīdz iegūt līdzekļus, lai šo pašu Mammu apzeltītu. Esmu jau teicis, ka patriarhāts neko neizdomā no jauna, tikai kopē matriarhātu un dara to redzamāk un ar lielāku vērienu. Tas, protams, nav „tikai” un es to daudzkārt esmu izcēlis, jo panāk varas dalīšanu, tāpat to, ka bez šāda patriarhāta uzvarēšanas eksāmenu nokārtošanas demokrātija un Dēla vara kļūst aizdomīga, kā čūskas vārdi, Dēlam klusām ausī iečukstēti.

Taču še vairāk gribu uzsvērt citu, turklāt arī ne pirmoreiz – pastāv gan strukturāla, gan komunikatīva, gan ideoloģiska savā antiideoloģiskumā, līdzība starp mafiju, feodālu valsti, oligarhisku kapitālismu, slepenajiem dienestiem, lielkapitāla savstarpējām attiecībām, ģeopolitiku un pat katoļu baznīcu. Tur lojalitāte tēva un dēla, kā arī brāļu starpā ir augstāks likums par to, kuru noformulējusi jebkura daudzmaz moderna (demokrātiska) valsts ar tās pārējo iedzīvotāju – nospiedoša vairākuma ietekmi un balsīm. Mēs dzirdam, ko saka tāds Ponomarevs un ļoti jau nu izskatās, ka ne tikai senie no mammas aizgājušo vīru refleksi, bet arī Putina publiskais tēls un bravurīgie izteikumi viņu ir savdabīgi iedrošinājuši.

Skaidrs, ka arī Lembergs nevar no viņiem daudz atšķirties – tikai ar izmeklētāku ģērbšanās stilu un smaidīgāku ģīmi. Jo no dažām patriarhālām organizācijām, sevišķi ja tajās sasniegts gana augsts statuss, izstāties nevar... Aiziet var tikai ar kājām pa priekšu - varbūt ne uz tik tīra stila kapsētu, kādu redzēja mana paziņa Horlivkā, varbūt nedaudz eklektiskāku. (Atšķiras jau arī Lemberga pretenciozās žaketes no zaļo cilvēciņu formām.) Varbūt pat ne kapsētu fiziski mirušajiem, varbūt tiem, kas nāvei parādā, vai kam vairs nedzīvojas vai dzīvot aizliegts – modernā pasaule apbrīnojami attīstās un difenereciējas arī šajā virzienā!

Man liekas, savās telefona sarunās ar Putinu, pat Obama ir stipri vārdos un intonācijās neizvēlīgāks par to visumā patīkamo ASV prezidento, kuru redzam masu komunikācijas līdzekļos. Diviem lielvalstu līderiem, kas var rēķināties ar viņu sarunu nepublicējamību, nav jārēķinās ar demokrātisko sabiedrisko domu – tie vienkārši ir divi bandīti, kas lieliski saprot viens otru, kas cīnās katrs par savu teritoriju un ietekmi un kam neviens nespēj uzrakstīt likumus, tikai viņi paši. Ģeopolitika nav un nekad nebūs demokrātiska, tāpat kā slepeno dienestu darbības metodes. Tās ir patriarhālo attiecību izpausmes sfēras, kas nevar būt citādākas un kurām arī nav jābūt citādākām. Prasība, lai tās „demokratizētos”, ir prasība gāzt Tēvu Kronu, kas nav vienīgais un visvarošais, bet viena, svarīga trīsstūra virsotne.

Domājot par starpvalstu attiecībām, mēs parasti lietojam vēlamības kategorijas, aizmirstot, ka modernā sabiedrisko tiesību būve ir 2. Pasaules kara uzvarētāju nodiktēta un šajā būvē ANO Drošības Padomes pastāvīgajām loceklēm vienmēr ir taisnība. Tās ir tās starptautiskās tiesības, par kurām atgādina Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs. Saskaņā ar to Krievija ir arī tiesnese jebkurā strīdā, kas tai izceļas ar tās kaimiņvalstīm kā vienai no pusēm. Krievija patlaban ir viens no pasaules galvenajiem bandītiem un savas lietas tā kārtos tāpat kā bandītu „razborkās”, ja viņai to ļoti vajadzēs. Šajās razborkās var dabūt pa purnu, bet var arī tikt nošauts un tas nebūs nekas ārkārtējs, visi, arī mazāka ranga bandīti to akceptēs...

Ne tikai drosme un risks, bet arī vēlmju domāšana ir izpaudusies gan Ukrainas tā saukto demokrātisko spēku politikā, gan arī Latvijas vidējā latvieša retorikā, kad tas runā par NATO un slaveno 5. Pantu. Jo tas var mūs neglābt, ja nav atklātas klasiskas militāras intervences, bet ir tikai tāda kā Austrumukrainā. Ja šeit saceļas un sagrābj varu 200 000 Latvijas nepilsoņi. Vēlmju domāšana izpaužas nespējā saprast, ka Krievijas domāšana, ietekme un intereses Latvijā vienmēr būs lielākas nekā Portugālē, jo pēdējā nav Krievijas kaimiņš. Tas ir liktenis, no kura nevar aizbēgt nekādās vēlmēs – ja mēs mīlam savu zemi, tad mums jāmīl arī tās ģeogrāfiskā vieta. Un jādzīvo, domājot, kā izdzīvot un nopelnīt blakus Krievijai, nevis uzskatīt, ka gan izdzīvošanu, gan nopelnīšanu automātiski garantēs Eiropa un NATO. Krievija nav teikusi pēdējo vārdu šajā jautājumā.

Turpinot par patriarhālo - domāju, ka pat jebkurš bizness, sevišķi virzienā uz „lielo” un jaunāku, īpašu varu sološo, ir tāds, kurš nemitīgi pārbauda robežas – kuras no tām drīkst pārkāpt, kurus likumus neievērot, kurus nodokļus nemaksāt. Ar kuru draudzēties, bet kuru „izdrāzt”. Bizness būtībā ir kā tāda mežonīgā daba – tā apēd visu, kas nav spējīgs tai pretoties. Un tas, kas nevar pretoties nav tā vērts, lai to mākslīgi uzturētu pie dzīvības. Un mežonīgā daba ir kā bandīti, tā pakļauj visu, kas nav atradis efektīvu aizsardzību pret tiem. Un būtu jocīgi, ja uzņēmēji domātu citādi – vispirms par morāli, demokrātisko likumību, nevis par cīņu ar konkurentiem un peļņu. Te ir tāds interešu konflikts starp lomām – Uzņēmējs, Domātājs, Pilsonis, Latvietis utt.

Es gribu teikt, ka Krievija, Putins un viss, kas ar to šodien saistās, mums jāvērtē racionāli – kā patriarhālo dabas spēku izlaušanās, kas nav ne labi, ne slikti – tikai izdevīgi, vai neizdevīgi. Man nešķiet, ka vienmēr ir labi, ja katrs latvietis kļūst par kareivīgi nacionālu politiķi (kas, kā pagājušā bloga ierakstā aprādīts, ir internacionāla parādība) un stāv „līdz galam”, kā tas, manuprāt, notiek ar Aivaru Ozoliņu šeit - http://www.delfi.lv/news/comment/comment/aivars-ozolins-amerikanu-un-putina-desantnieki-latvija.d?id=44426346 , kur viņš saka arī šādus vārdus - Latvijas drošības lielākā problēma būtu Ušakova, Lemberga, Šlesera, Sudrabas un līdzīgu Putina draugu nonākšana valdībā pēc Saeimas vēlēšanām šoruden. ASV desantnieki nevar mūs pasargāt no promaskaviskas valdības. Un NATO līgums neparedz aizsardzību pret politiķu nevērību vai ļaunprātību pret savas valsts drošību un suverenitāti. Bet ir labi, ja viens – Ozoliņš par to rūpējas.

Tik pat labi, ka par mums rūpējas nesenais nacionālis, tagad to uzņēmēju tribūns, kuru loma ir ekonomiski sasaistīt Rietumus ar Austrumiem, izmantojot izslavēto Latvijas ģeogrāfisko stāvokli. http://www.delfi.lv/news/comment/comment/janis-straume-nacijas-izligums-veids-ka-amortizet-bailes.d?id=44425980 . Un atkal – nebūtu labi, ja katrs latvietis domātu, līdzīgi kā Straume - Nācijas Izlīgums ir reizē mērķis un reizē līdzeklis, lai radītu stabilitāti Latvijā. Ja izveidosim plašu, centrisku koalīciju, kurā ir pārstāvēti gan cittautieši no "SC", gan latviskās partijas, kuras ir spējīgas pieņemt racionālus un saprātīgus lēmumus (šeit es ceru uz "Vienotības" un "ZZS" atbalstu "Vienoti Latvijai" piedāvājumam), tas būs optimālākais modelis ilgtspējīgai, nobriedušai valsts politikai – tie, kas grib nopelnīt kopā ar Krieviju, nevar domāt citādi! Bet ja mums nebūs tādu cilvēku, tad mēs esam Eiropas nomale, aiz kuras vairs nav nekā un mūsu izslavētās ģeogrāfiskās priekšrocības ir pilnīgs fufelis. Vai tas ir mūsu interesēs?

Ja teikšu, ka nav vienas vienīgās un objektīvās patiesības, tas skanēs filozofiski. Ja uzsvēršu, ka „tautas balss – dieva balss”, kura nosaka, kurai patiesībai cik atbalsta jāpiešķir, tad izklausīšos negribēti demokrātisks. Bet es gribu izklausīties psiholoģiski atbildīgs, sakot, ka kultūra ir antipsiholoģiska, tā ir cīņa pret dabu un dabas uzvarēšana, uzlabošana un tālākattīstīšana. Tā ir darbs, jo dabas vecākās daļas nemitīgi par sevi atgādina tāpat kā nezāles puķu dobē, tās ir jāravē nemitīgi.

Tomēr, šķiet, esam tādā bedrē iebraukuši, kurā valda ilūzija – tām nezālēm nebija tiesību izaugt, jo modernajā laikmetā tās ir atceltas! Vai – bija jābūt tā, ka kādam jārūpējas, lai mēs būtu par tām nezālēm jau aizmirsuši. Nu gluži kā par publiskiem miesas sodiem vai kādreiz likumīgi eksistējošu kanibālismu, piemērām. Tāda vēlamības histērija, kura noved nevis pie mierīgas un plānveidīgas savu interešu realizācijas, bet gan pie panikas, līdz pat tam, ka daudzi domā par emigrāciju, gadījumā, „ja atnāks krievi”.

Bet Knuts Skujenieks domā, ka emigrācija ir atbildības neuzņemšanās un tur es viņam pilnīgi piekrītu. Tāpat viņš, līdzīgi kā Straume, domā, ka „Saskaņas centrs” jāņem valdībā – tas noskan ļoti skaļi, ņemot vērā viņa politieslodzītā pagātni. Man tas izklausās pat tā kā kristīgi un pazemīgi – iesim pie tiem krieviem (grēciniekiem) un ar viņiem runāsim, pat ja tas nozīmētu jaunu termiņu lēģerī.

Alvis Hermanis gan viņam nepiekristu, kopā ar Gunu Zariņu. Taču reizēm man liekas, ka Hermanis neiztur to milzīgo intelektuālās autoritātes slodzi, kas viņam neformāli deleģēta un uzticēta. Cilvēciski neiztur, reizēm ir čutj par augstprātīgu un arogantu, citreiz par narcistisku, citreiz par kareivīgu. Vispār viņš ir par jaunu, salīdzinot ar Skujenieku un ne tikai.

Vislabāk tomēr pasaka Raimonds Pauls – ne jau mēs, kultūras cilvēki, to problēmu atrisināsim. Viņam var piekrist, ja palasa, ka desmitiem miljardiem kapitāls, kurus vācu kapitāls ieguldījis Krievijā, un kurš sankciju pret Putinu gadījumā varētu būt jāzaudē vai jāiesaldē, ļoti piesardzīgi attiecas ar simpatizēšanu Ukrainai, kas taču nebija ar investoriem Krievijā savu politiku saskaņojusi. Kas attiecībā pret šīm, mums neredzamajām aizkulišu Milžu cīņām, ir tādi individuālu intelektuāļu un mākslinieku vienas dienas paziņojumi? Paula vārdi ir dziļāki, kā pirmajā mirklī šķiet...

Varbūt māksliniekiem kā kultūras kareivjiem ir cita sfēra – ne jau obligāti upurēt savas tiešām sīkās, bet vienīgās nopelnītās materiālās izdzīvošanas intereses tad, kad daudz lielāki spēlētāji atsakās upurēt savējās, miljardīgās, un kaut ko patiešām izmainīt spējīgās. Māksliniekam ir jādzīvo savām mākslā un jāparāda, ka mēs dzīvojam ļoti daudzās pasaulēs, kurās visās dzīvot ir vērts. Ja visi aizies karot ar bandītiem, vai tas nebūs pārāk daudz cieņas pret tiem? Mākslinieks nevar militāri uzvarēt specnaza kareivjus, bet var apliecināt, ka eksistē arī domāšana ārpus specnaza.

Man liekas, mūsu ģeogrāfiskais stāvoklis uzliek mums par pienākumu daudz vairāk domāt un strādāt, lai titanomahiskie procesi Krievijā virzītos it kā likumsakarīgajā tomēr nevienam neapsolītajā Zeva uzvaras virzienā. Tas arī mums pašiem daudz ko iemācītu – ka demokrātija ir kas vairāk par likumu normām, ja tās normas nav nostiprinātas psihē. Vispār jau nav daudz pazīmju, kas liecinātu par šādu nacionālā pienākuma izpratni. Arī es nevaru lepoties, ka man viss šeit būtu skaidrs. Es tikai skaļi domāju un sarunājos ar sevi.