Tēva līdzsvarošana - 27 Aprīlī 2014 - Blogs - viestursr.ucoz.lv
viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2014 » Aprīlis » 27 » Tēva līdzsvarošana
Tēva līdzsvarošana
10:45 PM

 

Izlasot šo - http://www.apollo.lv/zinas/separatistu-lideris-slovjanska-draud-spidzinat-kilniekus-un-slepkavot-citadi-domajosos/648238 , atcerējos kādu paziņu, kas stāstīja par savu neseno braucienu uz bērēm Austrumukrainā Gorlovkā, vai – kā tas ir ukrainiski – Horļivkā. Kurpēs tur staigāt nav iespējams, tikai galošās, jo visur dubļi. 300 000 cilvēku lielā pilsēta – bez asfalta. Darbs par kapeikām, nabadzība, pelēcība vienveidība un dzīve pat „bez saviem sapņiem”, kas tā šokēja manu paziņu. Norobežošanās savās ikdienas rūpēs, kas principā noris tālu ārpus politikas. Visi, arī ukraiņi, ikdienā runā krieviski, bet intuitīvi nekādu Krievijas varu tur negrib. Taču par to runā tikai jautāti – tauta principā ir apolitiska, politika līdz tai vēl nav atnākusi. Cilvēku, kas nodarbojas ar politiku, ir maz, un viņi visi nāk no kāda specifiska slāņa.

Īpašs ir stāsts par kapsētu – tajā pirmajās rindās dižojas milzu pieminekļi kritušajiem vietējās organizētās noziedzības varoņiem, izpildīti krieviski iedomātā amerikāņu gangsteru estētikā – akmenī kalti portreti ar dzelžainu mīmiku, automašīnas un ieroči. Apollo rakstiņā minētais Vjačeslavs Ponomarevs izskatās un izklausās pēc tāda vēl neapbedīta bandīta, kas tagad iznācis uz vietējās politikas skatuves. Viņš kā parādība izraisa jautājumu – vai Krievija savā spēlē nav kautrējusies iesaistīt pat Austrumukrainas noziedzniekus?

Nebūtu jau nekāds brīnums, gāztais prezidents taču arī no tās pašas vides tak. Mafija un tās organizācija taču ir patriarhāta tīrradnis. Tās izcelšanās ir gan bēgšana no Mammas, gan Mammas mīlēšana, gan niknums, kas palīdz iegūt līdzekļus, lai šo pašu Mammu apzeltītu. Esmu jau teicis, ka patriarhāts neko neizdomā no jauna, tikai kopē matriarhātu un dara to redzamāk un ar lielāku vērienu. Tas, protams, nav „tikai” un es to daudzkārt esmu izcēlis, jo panāk varas dalīšanu, tāpat to, ka bez šāda patriarhāta uzvarēšanas eksāmenu nokārtošanas demokrātija un Dēla vara kļūst aizdomīga, kā čūskas vārdi, Dēlam klusām ausī iečukstēti.

Taču še vairāk gribu uzsvērt citu, turklāt arī ne pirmoreiz – pastāv gan strukturāla, gan komunikatīva, gan ideoloģiska savā antiideoloģiskumā, līdzība starp mafiju, feodālu valsti, oligarhisku kapitālismu, slepenajiem dienestiem, lielkapitāla savstarpējām attiecībām, ģeopolitiku un pat katoļu baznīcu. Tur lojalitāte tēva un dēla, kā arī brāļu starpā ir augstāks likums par to, kuru noformulējusi jebkura daudzmaz moderna (demokrātiska) valsts ar tās pārējo iedzīvotāju – nospiedoša vairākuma ietekmi un balsīm. Mēs dzirdam, ko saka tāds Ponomarevs un ļoti jau nu izskatās, ka ne tikai senie no mammas aizgājušo vīru refleksi, bet arī Putina publiskais tēls un bravurīgie izteikumi viņu ir savdabīgi iedrošinājuši.

Skaidrs, ka arī Lembergs nevar no viņiem daudz atšķirties – tikai ar izmeklētāku ģērbšanās stilu un smaidīgāku ģīmi. Jo no dažām patriarhālām organizācijām, sevišķi ja tajās sasniegts gana augsts statuss, izstāties nevar... Aiziet var tikai ar kājām pa priekšu - varbūt ne uz tik tīra stila kapsētu, kādu redzēja mana paziņa Horlivkā, varbūt nedaudz eklektiskāku. (Atšķiras jau arī Lemberga pretenciozās žaketes no zaļo cilvēciņu formām.) Varbūt pat ne kapsētu fiziski mirušajiem, varbūt tiem, kas nāvei parādā, vai kam vairs nedzīvojas vai dzīvot aizliegts – modernā pasaule apbrīnojami attīstās un difenereciējas arī šajā virzienā!

Man liekas, savās telefona sarunās ar Putinu, pat Obama ir stipri vārdos un intonācijās neizvēlīgāks par to visumā patīkamo ASV prezidento, kuru redzam masu komunikācijas līdzekļos. Diviem lielvalstu līderiem, kas var rēķināties ar viņu sarunu nepublicējamību, nav jārēķinās ar demokrātisko sabiedrisko domu – tie vienkārši ir divi bandīti, kas lieliski saprot viens otru, kas cīnās katrs par savu teritoriju un ietekmi un kam neviens nespēj uzrakstīt likumus, tikai viņi paši. Ģeopolitika nav un nekad nebūs demokrātiska, tāpat kā slepeno dienestu darbības metodes. Tās ir patriarhālo attiecību izpausmes sfēras, kas nevar būt citādākas un kurām arī nav jābūt citādākām. Prasība, lai tās „demokratizētos”, ir prasība gāzt Tēvu Kronu, kas nav vienīgais un visvarošais, bet viena, svarīga trīsstūra virsotne.

Domājot par starpvalstu attiecībām, mēs parasti lietojam vēlamības kategorijas, aizmirstot, ka modernā sabiedrisko tiesību būve ir 2. Pasaules kara uzvarētāju nodiktēta un šajā būvē ANO Drošības Padomes pastāvīgajām loceklēm vienmēr ir taisnība. Tās ir tās starptautiskās tiesības, par kurām atgādina Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs. Saskaņā ar to Krievija ir arī tiesnese jebkurā strīdā, kas tai izceļas ar tās kaimiņvalstīm kā vienai no pusēm. Krievija patlaban ir viens no pasaules galvenajiem bandītiem un savas lietas tā kārtos tāpat kā bandītu „razborkās”, ja viņai to ļoti vajadzēs. Šajās razborkās var dabūt pa purnu, bet var arī tikt nošauts un tas nebūs nekas ārkārtējs, visi, arī mazāka ranga bandīti to akceptēs...

Ne tikai drosme un risks, bet arī vēlmju domāšana ir izpaudusies gan Ukrainas tā saukto demokrātisko spēku politikā, gan arī Latvijas vidējā latvieša retorikā, kad tas runā par NATO un slaveno 5. Pantu. Jo tas var mūs neglābt, ja nav atklātas klasiskas militāras intervences, bet ir tikai tāda kā Austrumukrainā. Ja šeit saceļas un sagrābj varu 200 000 Latvijas nepilsoņi. Vēlmju domāšana izpaužas nespējā saprast, ka Krievijas domāšana, ietekme un intereses Latvijā vienmēr būs lielākas nekā Portugālē, jo pēdējā nav Krievijas kaimiņš. Tas ir liktenis, no kura nevar aizbēgt nekādās vēlmēs – ja mēs mīlam savu zemi, tad mums jāmīl arī tās ģeogrāfiskā vieta. Un jādzīvo, domājot, kā izdzīvot un nopelnīt blakus Krievijai, nevis uzskatīt, ka gan izdzīvošanu, gan nopelnīšanu automātiski garantēs Eiropa un NATO. Krievija nav teikusi pēdējo vārdu šajā jautājumā.

 

Turpinot par patriarhālo - domāju, ka pat jebkurš bizness, sevišķi virzienā uz „lielo” un jaunāku, īpašu varu sološo, ir tāds, kurš nemitīgi pārbauda robežas – kuras no tām drīkst pārkāpt, kurus likumus neievērot, kurus nodokļus nemaksāt. Ar kuru draudzēties, bet kuru „izdrāzt”. Bizness būtībā ir kā tāda mežonīgā daba – tā apēd visu, kas nav spējīgs tai pretoties. Un tas, kas nevar pretoties nav tā vērts, lai to mākslīgi uzturētu pie dzīvības. Un mežonīgā daba ir kā bandīti, tā pakļauj visu, kas nav atradis efektīvu aizsardzību pret tiem. Un būtu jocīgi, ja uzņēmēji domātu citādi – vispirms par morāli, demokrātisko likumību, nevis par cīņu ar konkurentiem un peļņu. Te ir tāds interešu konflikts starp lomām – Uzņēmējs, Domātājs, Pilsonis, Latvietis utt.

Es gribu teikt, ka Krievija, Putins un viss, kas ar to šodien saistās, mums jāvērtē racionāli – kā patriarhālo dabas spēku izlaušanās, kas nav ne labi, ne slikti – tikai izdevīgi, vai neizdevīgi. Man nešķiet, ka vienmēr ir labi, ja katrs latvietis kļūst par kareivīgi nacionālu politiķi (kas, kā pagājušā bloga ierakstā aprādīts, ir internacionāla parādība) un stāv „līdz galam”, kā tas, manuprāt, notiek ar Aivaru Ozoliņu šeit - http://www.delfi.lv/news/comment/comment/aivars-ozolins-amerikanu-un-putina-desantnieki-latvija.d?id=44426346 , kur viņš saka arī šādus vārdus - Latvijas drošības lielākā problēma būtu Ušakova, Lemberga, Šlesera, Sudrabas un līdzīgu Putina draugu nonākšana valdībā pēc Saeimas vēlēšanām šoruden. ASV desantnieki nevar mūs pasargāt no promaskaviskas valdības. Un NATO līgums neparedz aizsardzību pret politiķu nevērību vai ļaunprātību pret savas valsts drošību un suverenitāti. Bet ir labi, ja viens – Ozoliņš par to rūpējas.

Tik pat labi, ka par mums rūpējas nesenais nacionālis, tagad to uzņēmēju tribūns, kuru loma ir ekonomiski sasaistīt Rietumus ar Austrumiem, izmantojot izslavēto Latvijas ģeogrāfisko stāvokli. http://www.delfi.lv/news/comment/comment/janis-straume-nacijas-izligums-veids-ka-amortizet-bailes.d?id=44425980 . Un atkal – nebūtu labi, ja katrs latvietis domātu, līdzīgi kā Straume - Nācijas Izlīgums ir reizē mērķis un reizē līdzeklis, lai radītu stabilitāti Latvijā. Ja izveidosim plašu, centrisku koalīciju, kurā ir pārstāvēti gan cittautieši no "SC", gan latviskās partijas, kuras ir spējīgas pieņemt racionālus un saprātīgus lēmumus (šeit es ceru uz "Vienotības" un "ZZS" atbalstu "Vienoti Latvijai" piedāvājumam), tas būs optimālākais modelis ilgtspējīgai, nobriedušai valsts politikai – tie, kas grib nopelnīt kopā ar Krieviju, nevar domāt citādi! Bet ja mums nebūs tādu cilvēku, tad mēs esam Eiropas nomale, aiz kuras vairs nav nekā un mūsu izslavētās ģeogrāfiskās priekšrocības ir pilnīgs fufelis. Vai tas ir mūsu interesēs?

 

Ja teikšu, ka nav vienas vienīgās un objektīvās patiesības, tas skanēs filozofiski. Ja uzsvēršu, ka „tautas balss – dieva balss”, kura nosaka, kurai patiesībai cik atbalsta jāpiešķir, tad izklausīšos negribēti demokrātisks. Bet es gribu izklausīties psiholoģiski atbildīgs, sakot, ka kultūra ir antipsiholoģiska, tā ir cīņa pret dabu un dabas uzvarēšana, uzlabošana un tālākattīstīšana. Tā ir darbs, jo dabas vecākās daļas nemitīgi par sevi atgādina tāpat kā nezāles puķu dobē, tās ir jāravē nemitīgi.

Tomēr, šķiet, esam tādā bedrē iebraukuši, kurā valda ilūzija – tām nezālēm nebija tiesību izaugt, jo modernajā laikmetā tās ir atceltas! Vai – bija jābūt tā, ka kādam jārūpējas, lai mēs būtu par tām nezālēm jau aizmirsuši. Nu gluži kā par publiskiem miesas sodiem vai kādreiz likumīgi eksistējošu kanibālismu, piemērām. Tāda vēlamības histērija, kura noved nevis pie mierīgas un plānveidīgas savu interešu realizācijas, bet gan pie panikas, līdz pat tam, ka daudzi domā par emigrāciju, gadījumā, „ja atnāks krievi”.

Bet Knuts Skujenieks domā, ka emigrācija ir atbildības neuzņemšanās un tur es viņam pilnīgi piekrītu. Tāpat viņš, līdzīgi kā Straume, domā, ka „Saskaņas centrs” jāņem valdībā – tas noskan ļoti skaļi, ņemot vērā viņa politieslodzītā pagātni. Man tas izklausās pat tā kā kristīgi un pazemīgi – iesim pie tiem krieviem (grēciniekiem) un ar viņiem runāsim, pat ja tas nozīmētu jaunu termiņu lēģerī.

Alvis Hermanis gan viņam nepiekristu, kopā ar Gunu Zariņu. Taču reizēm man liekas, ka Hermanis neiztur to milzīgo intelektuālās autoritātes slodzi, kas viņam neformāli deleģēta un uzticēta. Cilvēciski neiztur, reizēm ir čutj par augstprātīgu un arogantu, citreiz par narcistisku, citreiz par kareivīgu. Vispār viņš ir par jaunu, salīdzinot ar Skujenieku un ne tikai.

Vislabāk tomēr pasaka Raimonds Pauls – ne jau mēs, kultūras cilvēki, to problēmu atrisināsim. Viņam var piekrist, ja palasa, ka desmitiem miljardiem kapitāls, kurus vācu kapitāls ieguldījis Krievijā, un kurš sankciju pret Putinu gadījumā varētu būt jāzaudē vai jāiesaldē, ļoti piesardzīgi attiecas ar simpatizēšanu Ukrainai, kas taču nebija ar investoriem Krievijā savu politiku saskaņojusi. Kas attiecībā pret šīm, mums neredzamajām aizkulišu Milžu cīņām, ir tādi individuālu intelektuāļu un mākslinieku vienas dienas paziņojumi? Paula vārdi ir dziļāki, kā pirmajā mirklī šķiet...

Varbūt māksliniekiem kā kultūras kareivjiem ir cita sfēra – ne jau obligāti upurēt savas tiešām sīkās, bet vienīgās nopelnītās materiālās izdzīvošanas intereses tad, kad daudz lielāki spēlētāji atsakās upurēt savējās, miljardīgās, un kaut ko patiešām izmainīt spējīgās. Māksliniekam ir jādzīvo savām mākslā un jāparāda, ka mēs dzīvojam ļoti daudzās pasaulēs, kurās visās dzīvot ir vērts. Ja visi aizies karot ar bandītiem, vai tas nebūs pārāk daudz cieņas pret tiem? Mākslinieks nevar militāri uzvarēt specnaza kareivjus, bet var apliecināt, ka eksistē arī domāšana ārpus specnaza.

 

Man liekas, mūsu ģeogrāfiskais stāvoklis uzliek mums par pienākumu daudz vairāk domāt un strādāt, lai titanomahiskie procesi Krievijā virzītos it kā likumsakarīgajā tomēr nevienam neapsolītajā Zeva uzvaras virzienā. Tas arī mums pašiem daudz ko iemācītu – ka demokrātija ir kas vairāk par likumu normām, ja tās normas nav nostiprinātas psihē. Vispār jau nav daudz pazīmju, kas liecinātu par šādu nacionālā pienākuma izpratni. Arī es nevaru lepoties, ka man viss šeit būtu skaidrs. Es tikai skaļi domāju un sarunājos ar sevi.
 

 

 

Skatījumu skaits: 843 | Pievienoja: viestursr | Reitings: 3.8/5 |
Komentāru kopskaits: 411 2 3 4 5 »
41  
Uh, nu gan krāsaini, spilgti un daudzveidīgi. Ja arī nebiji teicamniece, tad nepamanīt Tevi noteikti nevarēja. Un šitāds razgiļģajstva vadonis:) Apskaužu Tavu daudzkustīgumu. Un pareizi darīji, ka uz kori no rīta negāji, vajadzēja man arī neiet:)

40  
Ok, vergi atgriežas kazarmās:)

Bryuver, paldies par tik, izsmeļošu un interesantu stāstījumu.. Mums ģimenē arī saka -"fāters", nu bet tas tā:)

Vispār man ta arī likās, ka neesi bijis teicamnieks, bet, ka ietiepīgs-sak, šitas ir jāizprot.. un tādā garā. Apbrīnoju, ka var tik skaidri zināt kas patīk un ko gribas darīt. Man tā nebija skolas laikā. Neviena profesija mani nesaistīja, neinteresēja. Man patika vislabāk runāties ar cilvēkiem, dziedāt, dejot un izdomāt dažādus motīvus - pasakas, iestudējumus, zīmēt komiksus, taisīt avīzes, nu tādā garā. Bet tikai ne mācības un nopietnas profesijas.

Es ne tuvu nebiju teicamniece, mācījos viduvēji, pat vāji, it sevišķi vidusskolā. Es biju talantīga, bet drausmīgi slinka.. man sākumā viss padevās - es labi lasīju, rakstīju, viegli iemācījos visādus dzejoļus, bet man nepatika piepūlēties - ja kaut ko nesapratu, tad ātri apnika. Galva bija laba, kalu visu no galvas, bez piepūles, bez iedziļināšanās. Man ļoti svarīgs bija skolotāja faktors, ja nepatika skolotāja, tad nebija interese par priekšmetu, un lielāka daļa skolotāju man nepatika. Vislabāk man padevās rasēšana vidusskolā un zīmēšana. Dziedāšanā man bija vieninieki, jo es nespēju piecelties uz kori, tapēc visu laiku lika nesekmīgas atzīmes. Algebra un ģeometrija bija ļoti slepena lieta, kurā es nesapratu nevienu vārdu un skaitli ko redzēju uzrakstām uz tāfeles.. No fizikas izdevās izvairīties ar tā palīdzību, ka kredītpunktus savācu izvēloties teātri, ētiku, psiholoģiju un politiku un tiesības. Četri priekšmeti par fiziku.. labs darījums! Ķīmija nebija jāmācās, jo biju humanitārajā klasē. Toties bija filosofija un vēsture pastiprināti.. guļamie priekšmeti.. Mums bija skola ar basketbola novirzienu, jo zēni vienu reizi uzvinnēja vienu republikas turnīru, un tad visiem bija jāspēlē basis. Mums bija meiteņu komanda, kur man arī bija jāiet. Es driblēt nemaz nemācēju, bet mācēju reāli labi bloķēt metienus, jo man garas rokas. Un neko citu nemācēju, ja bumbu dabūju, tad tūlīt kādam atdevu.. Vienreiz mēs pret 2. videni spĒlējām, bet tur meitenes pie 2 metri bija.. vispār bumbu grozā neiemetām nevienu reizi, bet pēc tam ar viņam gājām picu ēst, laikam viņam žēl palika:) Bija jautri.

Teātris man reāli patika, es pat esmu spēlējusi pat Jāzepu, nu Marijas vīru.. bija ļoti interesantas stundas. Tad arī literatūra bija interesanta, jo vienmēr sacerējumos man bija par saturu 10, bet par kļūdām 2:) Nu jā, un rasēšanu es visam draudzenēm taisīju, skolotāja, teica, lai vismaz pacenšos mainīt tehniskā raksta stilu, citādi kaut ka neērti.

Zini, man visas matemātikas bija trauma, arī fizika un ķīmija... jo es neko nesapratu.. Man bija kaut kāds citāds domu gājiens.. pa citu ceļu.. Līdzīgi notika ar mūziku.. Es to nenormāli pārdzīvoju, jo man pateica, ka es nespēšu iemācīties spēlēt klavieres, jo es nesaprotu nošu raksta fišķu.. es to neredzu un nesaprotu.. Vijoli atļāva spēlēt, bet klavieres nē.. Ar algebru bija līdzīgi..

Vēlāk sāku mēģināt atkal, bet skolotājiem bija ļoti grūti, jo es šausmīgi personīgi uztvēru neveiksmes.. burtiski psihoju. Līdz pamazām man izdevās noformulēt savus jautājumus un es aptvēru kaut kādu tam visam. Jau kādu laiku atpakaļ atsāķu mācīties spēlēt klavieres.. bija ļoti grūti pārkāpt pāri savām dusmām.. es sakumā tikai raudāju, nepārtraukti.. kamēr iemācījos klausīties un dzirdēt ko man saka.

Tā kā līdz teicamniekiem man bija tālu..

Starp citu mums bija arī "banda".. ar štābu nepabeigtas slimnīcas augšējā stāvā, un galvenā nodarbošanās bija bučoties, izdot avīzi, zīmēt naudu ko izmaksāt par bučošanos, un kaitināt slimnīcas sargu, kas uz mums šāva ar kaķeni..

39  
Bryuver: forši.. es vēl bišk pastrādāš un tad atbildēš..:)

38  
Tas komentārs, kas nepatika Gladiolai, man škiet, bija ļoti normāls un loģisks.

Reizēm ir sajūta, ka Mikimauss parasti raksta, lai sakaitinātu, bet tas bija tāds rāms, filozofisks domu ritums, dots no sevis un neietekmēts.

Viņdien runāju ar tēvu par ticēšanu, neticēšanu. Viņš pārvietojas ar spieķi, un viņam bija iznākusi nepatīkama saskare ar mormoņu misionāriem. Tie ir jauni puiši, kas var ātri paskriet, bet viņš nevarēja no tiem aizbēgt un dabūja šo to noklausīties. Viņi biija atsējušies tikai tad, kad viņš šiem bija teicis, ka joņojot pa ielu (un uz ielas vispār) nemēdz par Dievu runāt.

Nu un tā mēs spriedām, vai esam ticīgi vai neesam. Un beigās sapratām, ka esam. Nu tā. Ne jau to nosaka Baznīca, Romas katoļu vai kāda cita.

Bet man grūti iedomāties cilvēku no jebkuras reliģijas, pat no kristīgas konfesijas, kas strīdētos pretī tam, kā lietu stāvokli definēja Mikimauss.

Konkrēti šis gabaliņš:

"Nabadzība NAV tikums. Tikums ir pieticība. Tikums ir samērība. Tikums ir savaldība. Tikums ir augstākā konceptuālās varas sastāvdaļa - ētika."

Un man, godīgi sakot, ir diezgan dīvaini lasīt Gladiolas maka soļošanu pa mēli. Kam tas tiek stāstīts? Ar kādu mērķi?

Mani vairāk uzrunā cilvēki, kam ir savs uzņēmums ar samērību. Pamazām un grūti veidots, arvien veiksmīgāks, bet visu laiku darbu prasošs; atceros kaut kur lasījusi Viestura prieku par pirmo nopelnīto zaptesburku, ko dabūjis no kādas dzērājas par "otkačku".

Tur gan reizēm ir riski iekrist naudas pelnīšanā un aizmiršanā dzīvot. Nauda vienā brīdī liek pelnīt arvien vairāk naudas. Naud prasa, lai tai piepulcētos vēl cita nauda. Utt.

Lasu, kā Vecajā Eiropā un ASV ļoti pārtikušu uzņēmēju dinastijās liek bērniem pašiem nopelnīt sev divriteni, telefonu vai ko nu sirds tai vecumā kāro. Tāda veselīga pieeja, manuprāt.

Patiesībā es pelnīju tāpat, laikam no kādu 13 gadu vecuma, ravējot kolhozā bietes, rokot un stādot tulpju sīpolus. Cik metri izravēti, tik kapeikas dabūtas. Par tulpēm bija laika samaksa, bet neko nevarēja gurķoties, bija jātur līdzi pieredzējušām sievām.

Slikti tikai, ka tam visam sekoja darbs ar algu noteiktā datumā, vēl bija padomju laiki, citas izejas arī neredzēju. Tagad tas viss jāmācās gandrīz no jauna, bet vecā pieredze tomēr noder.

Nu jā, ir profesijas, kas ir valsts pārraudzībā un dod labumu sabiedrībai, varbūt tur citādi nevar, bet noteikti būtu labi, ja katram piederētu kaut neliels savs bizness, kaut vai zeķu adīšana. Zinu dažas tādas dāmas.

Lai vai kā, tas viss kopā veicina veselīgāku izpratni par naudas lietām, varbūt arī runas iznāktu gudrākas un vairāk dodošas, tā būtu vērtīgāka dalīšanās.

37  
Gladiola, nekādi nevēlējos Tevi sarūgtināt, un ja man tas nejauši izdevās, sorry. Bet fakts ir fakts. Ar ķīseli galvā ir jācīnās.

Bet ja jau mēs te visi esam, tad jau mums visiem, patiesībā, ir ķīselis galvā.

36  
Gladiola, Gladiola, tā arī neko no manis teiktā nesaprati. Un tā jau tam arī ir jābūt. Diemžēl. Tev ķīselis galvā, meit.

35  
Vai nav skaisti? Re,:

http://www.ebaznica.lv/?p=3735

(jāposkrollē zemāk)

34  
[2]
Bet man (jau daudz vēlāk) teoloģijas bakalaura kursā gadījās satikt kādu ļoti tipisku teicamnieku. Viņš bija arī visāda veida ļoti atzīts un spožs aktīvists, arī ar mūzikas izglītību. Spēlēja klavieres izcili, kaut gan ar metālisku pieskaņu. Mācību priekšmetos visu iegaumēja, un viņam sagādāja baudu precīzi atkārtot to, kas mācīts un stāstīts. Zināja vairākas valodas pilnīgas lietošanas līmenī. Bet kaut kādā brīdī viņam palika par smagu, un viņš no tās konfesijas aizgāja vēl pirms manis, arī izšķīrās no sievas. Pēdējās ziņas man par viņu ir, ka viņš strādā kaut kur ES saistībā ar tulkošanu. Laikam izdevīga profesija tiem, kam patīk precīzi atkārtot teikto. Arī paterapeitējies viņš ir, varbūt, lai panāktu, ka šis izpildīšanas/atkārtošanas domāšanas veids nepārņem pilnīgi visu. Es arī vienu brīdi nodarbojos ar grāmatu tulkošanu, bet nevarēju izturēt to perspektīvu, ka spīd tikai un vienīgi atkārtot kāda cita domas.

Nu vot, tāds teicamnieks. Neteikšu, ka tas viss ir labi, bet neteikšu arī, ka viss slikti. Pirmā vieta, kur sāku pārskatīt, vai ir gudri dzīvē ignorēt pilnīgi visas sabiedrības normas, man bija armija ― vieta, kur valda bandītisms (šīs nedēļas tēma, he). Es biju pārsteigts, ka tur ar savu dumpiniecisko domāšanu neiederos. Tikai tagad saprotu, kāpēc: mana tēva iemācītā domāšna bija patriarhāla (tomēr pareizi Tu, Zane, vienreiz pateici), bet bandītisms ar saviem nerakstītajiem vilku likumiem ― par 90% matriarhāls. Tur ir ļoti jārēķinās ar iekšējo sabiedrību un valdošajām attieksmēm. Nesen sencis arī izteica interpretāciju par to, kāpēc tik ļoti meties uz tehniskajām lietām ― tās esot bijis labs veids, kā aizlaisties no savas muteres un divām māsām. Tehnika bija pasaule, kurā viņas neko nejēdz. Tā nu esmu mantojis patstāvīgu domāšanu, bet tai trūkst labi izstrādātas resursu iegūšanas politikas. Zināmā mērā pat varētu teikt, ka šis ir tas iemesls, kāpēc esmu te.

Un Tu, Zane ― vai biji/esi teicamniece?

33  
Zane, vai Tev radās tāds iespaids no tā, ka es te daudz teorijas šoreiz atlaidu un maz pateicu par sevi? Man šonedēļ tā prasījās. Bet, lai mana teorija būtu teicamnieciska, tai teicami jāatbalso kādas autoritātes domas, lai tā autoritāte mani par to varētu “teikt” jeb “slavēt”, bet es tomēr arī drusku runāju pretī, varbūt pamanīji.

Teicamnieks ir arī meinstrīmnieks, un es, kā jau teicu, neiederos. Varu vienīgi papildināt, ka tā ir bijis vienmēr, arī skolā. “Bryuvers teicamnieks” ir tikpat iespējama lieta kā “žīds kolhozā”.

Vispār mācījos labi, bet teicami ne. Es negāju bērnudārzā, bet “sagatavošanas klasē”; toreiz mamma vēl pieskatīja, ko un kā mācos, un tas bija vienīgais brīdis, kad gribējās dabūt piecinieku (5 ballu sistēmā) kaut kādā tur rakstīšanā. Es ļoti centos, bet nekādi nevarēju dabūt vairāk par 4; učene bija baigi stingra. Vispār toreiz sagatavošanā nebija pieņemts atzīmes likt, bet vienas meitenes mamma vecāku sapulcē bija ļoti gribējusi, un tā tas pie mums tika ieviests. Jā, un tā meitene arī dabūja pieciniekus, un vēl vairākus turpmākos gadus. Es, savukārt, samierinājos, ka nevarēs, un vienkārši saprāta robežās darīju labāko.

Bija arī daži izņēmumi: uz pāris gadiem vācenē, uz pāris gadiem algebrā, un uz pāris gadiem fizikā man regulāri bija piecinieki ceturksnī, bet tas bija fātera pirksts. Sākās ar to (vai tik šeit jau to nestāstīju), ka sākumā netiku galā ar mateni, gāju pie viņa un teicu, ka “nesaprotu uzdevumu.” A viņš man: “Ko tu nesaproti? Jautājumu nesaproti? Ak jautājumu saproti? Tātad, jautājumu saproti, bet nezini, kā izrēķināt?” un tā tālāk, soli pa solim lika man domāt, pielikt piepūli, meklēt risinājumu iespējas, izmantot savas jau esošās zināšanas. Sākumā to uztvēru par baigo drāšanu, un pirmās reizes pat raudāju, bet pēc tam man sāka izdoties. Guess what? Man izveidojās diezgan patstāvīga domāšana, es pat šitādā stilā dažreiz palīdzēju citiem, bet visādas tur formulu iegaumēšanas un tamlīdzīgi mācīšanas līdzekļi, ko lietoja skola, gan man nepatika. 8. klasē matenes učene par mani bija izteikusies, ka es esot gudrs, bet nedisciplinēts. Un viņa nez kur bija nojautusi, ka man ar fāteri labāk klapē.

Fāters jau arī mēdza pukstēt par katru nejēdzību, ar ko biju sastapies skolā, iespējams, pat nešķirojot, vai man to vajadzētu dzirdēt. Par vāceni viņš teica, ka to esot latvietim veselīgi zināt, jo ar to cieši saistīta mūsu domāšana. Viņš centās man izraisīt interesi, demonstrēdams, kā daudzi vārdi, ko ikdienā lietojam un pat nepamanām, ir aizgūti no turienes. Fizika ― tā jau ir viņa paša, inženiera, profesija. Arī es biju nodomājis iet tajā virzienā, tikai gribēju studēt nevis lielo elektrību, kā viņš, bet elektroniku. Videnes laikā viskautko lodēju, ņēmos ar maģiem un stiprekļiem. Saprast, kā fizika strādā, it īpaši elektrība, līdzīgi viņam, uzskatīju par goda lietu. Un tad bija viens pods videnes laikā. Matenē bija učuks, kas lika visas formulas iegaumēt, bet es biju “pret” to, jo uzskatīju, ka jāsaprot, kā tā formula veidojas un “strādā”, pie tās ir jānonāk izrisinot. Bet kontroldarbiem tika dots tikai tik daudz laika, ka var tikai paspēt pielietot iegaumētas formulas; kad laiks beidzās, viņš burtnīcas rāva no rokām ārā. Tad man brīžiem bija vienlaicīgi ceturksnī piecinieks fizikā un divnieks matemātikā. (Tolaik parunāju ar kādu klasesbiedreni, kura bija iestājusies 1. videnē, un tur viss esot bijis otrādi: viņa pie tāfeles bija dabūsi divnieku par to, ka viņai bijusi “pārāk laba redzes atmiņa”.)

Ap 10. kl. man apnika mācīties vispār, un 11. kl. pārgāju uz vakareni. Ar vāceni arī es izdarījos po-razgiļģajski. Ap 9.-10. klasi sāka interesēt mūzika, tāpēc sāku pašmācībā apgūt angleni. Kad stājos vakarenē, angleni zināju jau labāk par vāceni, tāpēc pārgāju uz angleni, un ar turienes pazemināto līmeni viegli dabūju piecinieku. Augstskolā, protams, nestājos. Vai tad ir labi stāties augstskolā, ja mācīties negribas, bet tikai ir vēlēšanās izvairīties no armijas? Kad atnācu no armijas, nogāju vienu gadu elektriķu profenē, un tur nu gan visos priekšmetos bija tikai “5”, beidzu ar izcilību.

32  
Bet par to, ka sacīji, ka stingri noteikumi atbrīvo, Tev no manis cepums. Tieši tā. Kā reiz lasīju kādā ētikas grāmatā salīdzinājumu ar morāles normām un brīvību. Runa bija par klavierēm. Tu esi brīvs pieiet pie klavierēm un sist pa jebkuru taustiņu/iem. Bet ja vēlies kaut ko vairāk, pa priekšu ir jāspēlē gammas, jāmācās mūzikas teorija, jātrenējās pēc diezgan striktiem noteikumiem un tad reiz pienāks diena, kad varēsi spēlēt, ko vien vēlies, nevis stulbi sist pa taustiņiem. Brīvība vienmēr pienāk pēc noteikumu ievērošanas.

1-10 11-20 21-30 31-40 41-41
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika