viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2012 » Decembris » 24 » Tēva radīšanas darbs
Tēva radīšanas darbs
12:14 PM
 
Mēs varam teikt, ka Tēvs ir radies līdz ar dzimumvairošanos. Pirms tam tā nebija, jeb tas vēl bija iekļauts Mātē. Tas bija laiks, kad tukšums pats sevi piepildīja. Vai – kad tukšums no pilnuma vēl nebija atdalījies. Kad es pieliecu upeņu krūma zaru, nolūkā to apsakņot un izveidot vispirms noliektni un pēc tam – jaunu krūmu, nekādi dzimumattiecību zibeņi nezibeņo. Viss ir mierīgi un rimti. Tomēr matērijai ir gribējies kaut kādu attīstības turbo efektu, tādēļ tā izgudroja dzimumvairošanos – tātad radīja Tēvu.
Var jau pieņemt, ka arī visa attīstība līdz dzimumvairošanās parādīšanās reprezentē Tēva ideju, bet man tas nepatiktu. Jo Tēvs tomēr pārstāv vīrišķo pilnuma un piepildītgribēšanas principu, kurpretim Māte – sievišķo tukšuma vai ievilktgribēšanas principu. Tās ir arī divas atšķirīgas psiholoģijas, kuras piemērā par upeņu krūmu vēl nav atdalījušās. Tēvu nav jēgas stādīties priekšā kā citādi kā enerģētisko sākumu.
Tā nu tas viss varētu būt, bet vairāk par to, kad Tēvs radās, mani interesē, kā un kad tas atklājas. Var jau ignorēt to, ka cilvēki ilgi nezināja par saikni starp dzimumattiecībām un bērna dzimšanu, tātad nezināja par tēvu. Šodien, kad šīs zināšanas ir jau bērnudārzniekiem, un ar paternitātes noteikšanu lielu problēmu nav, Tēva loma ģimenē tomēr ne tuvu nav nostiprinājusies pietiekoši lielā mērā. Tātad Tēvs ir, bet nav izpaudies un kaut kas viņam to traucē darīt.
Lai saprastu Tēva kavēšanos, ir jāsaprot Dēls, no kura Tēvam jāizaug. Mēs redzam, ka līdz vecumam, kad bērns sāk staigāt, tas ar tēvu satiekas pastarpināti – ja vecāku attiecības (vispirmām kārtām seksuālās) ir labas, tad mātes spiediens uz bērnu ir iespējami mazs. Tomēr nevar neredzēt to, ka Dēla bailes nepildīt seksuālu pienākumu pret Dievieti, kā arī dusmas uz šo pienākumu - tās ir realitātes, kuras nosaka vēsturiski sen radušās un arhetipiski nostiprinātas programmas. Var teikt – ja Tēva nav, vai ja tas ir vājš, tad spiediens uz Dēlu būs liels un arī Dēls būs vājš. Var teikt - abas šīs lomas attīstās paralēli un šī attīstība notiek uz Mātes lomas varenības rēķina. Tā ir praktiska realitāte, kura man ir svarīgāka, nekā apgalvojums par Tēvu, kas it kā ir jau pirms bērna dzimšanas, bet sevi nekādi neparāda.
Tāpat vēsturiski konstatējams ir fakts, ka matriarhāts ir bijis senāka ģimenes forma un ka patriarhāts to ir nomainījis, nevis attīstījies paralēli un nekonkurējoši tam. Tātad Dieviete ir bijusi pirms Dieva. Un Dievs ir radies kā Dievietes antagonists, nevis neatkarīgi no tās. Ģimenes problemātiku risinot, neko nedod tāds Dievs, kas ļauj Dievietei netraucēti darboties un pats nekā sevi neparāda. Neko nedod tāds Tēvs, kurš kaut kur ir, bet nekādi nedod par sevi zināt.
Kādēļ šis jautājums ir tik svarīgs? Jo Tēvs ir jāizaudzina, bet Dievs jārada, nevis tikai jāatrod – tie paši par sevi no debesīm nav nokrituši un nenokritīs. Katrs cilvēks ar savu praktisko darbību vai bezdarbību šo procesu ietekmē. Ja mēs sakām, ka Tēvs un Dievs kaut kur ir, tad varam viegli nepamanīt savu personisko atbildību un iespējas to attīstīšanā. Reāla un neiznīcināma ir tikai Dieviete, Dievs turpretim ir kultūras produkts, kas, kaut arī jau nostiprināts psihē kā Patība, tomēr var iet bojā, ja par to pienācīgi negādā.

Tomēr atgriezīsimies pie Dēla – galu galā šodien tiek svinēta tā dzimšanas diena. Gadās, ka Tēvs Dēlu kaut kā aizēno, nospiež. Reizēm tas izskatās tikpat graujoši kā tad, ja dēls ir bijis pārāk intensīvā mātes kontrolē. Šeit jāatceras Francs Kafka, kura „Vēstule tēvam” rāda, cik nospiests dēls juties attiecībā pret lielo, stipro un vareno tēvu. Nesen, iepazinies ar Jāņa Poruka dzimtaskoku no tēva puses, arī bija spiests padomāt par šo pašu tēmu. Tur ir liels un varens tēva tēvs – gan muižu pārvaldnieks, gan līdumu līdējs un savas saimniecības izveidotājs, gan kalējs, galdnieks un kurpnieks. Viņš mācējis pat brilles sev uzmeistarot. Dzejnieka tēvs turpretī neesot bijis īsti saimniekošanai piemērots, tādēļ vairāk noņēmies ap pagasta darbiem. Tomēr arī tur diezko labi nav klājies – pagasta kasē atklājies iztrūkums, pagastvecis nokļuvis cietumā, zaudējis tēva iekopto māju un bijis spiests atlikušo mūža daļu strādāt par strādnieku ķieģeļceplī. Man izskatās, ka attiecības starp Poruka tēvu un tēva tēvu varētu būt bijušas līdzīgas kā Kafkam ar viņa tēvu. Bet ja tā, tad Poruks pats varētu būt bijis tāds kā Kafkas dēls – vai varam ko tādu stādīties priekšā? Tik ekstremāli vīriešu konkurencē ievainotu vīrišķību?
Gan šie piemēri no rakstnieku dzimtaskokiem, gan mūsu vēsture, kurā regulāra tēva nogalināšana atkārtojas no gadsimta gadsimtā, liek pieskarties jautājumam, vai šāda negatīva dinamika veidojas tikai Mātes un Dievietes ietekmē? Dažreiz tas tā varētu būt – ja dēls kā mātes Varonis cenšas to aizsargāt no vardarbīgā (vai par tādu izjustā) tēva, nu gluži kā Krons, kas kastrēja Ūranu. Bet ne Kafkas, ne Poruka gadījumos šāds iespaids nerodas, lai gan – kas nu to tagad tik smalki vairs varētu uzzināt.
Šķiet tomēr, ka tad, ja tēvs ir objektīvi izcils, dēlam ir ļoti grūti tam līdzināties, kur nu vēl pārspēt. Tāda vīriešu konkurence, kur vienam jāiet bojā... Ja domājam par šādu aspektu, tad jāatceras Svētā Gara princips, kas kopā ar Tēva un Dēla principiem rada to Dievu, kāds pieņemts mūsu kultūrā. Svētajam Garam laikam ir jāparūpējas par to, lai Tēvs un Dēls, kas viens otru audzina, nesaplēstos. Kā redzams, arī šāds Dievs ir jārada, tas mums netiek piegādāts jau gatavs.

Un visbeidzot vēl nedaudz par tukšumu kā Dievietes principu. Tajā arī var dzimt kaut kas, ko Dieviete gribētu uztvert par Tēvu. Man šķiet, šis ir pilnīgi kas cits, tas nav Dievs. Šo Dievietes Tēvu es saprotu kā fantāziju par to tēvu, kāds Meitai nebija, bet kādu tā būtu gribējusi. Šī fantāzija rada priekšstatus – „vīrietim jābūt tādam un tādam!”, kuri savukārt kā likumi tiek attiecināti uz attiecīgās sievietes vīru.
Šāds Tēvs, protams, eksistē pirms bērna dzimšanas, bet tam nav nekā kopēja ar Dievu, lai gan Dievietei pret šādu dieva izpratni nekas nebūtu pretī. Tas būtu tāds pilnīgi viņas principā integrēts un pilnīgi nekaitīgs dievs. Šādam dievam nav nekā kopēja ar Bērna vajadzībām, bet tam ir gan sakars ar mātes vajadzībām un līdz ar to – arī tās izdarīto spiedienu uz bērnu.

Skatījumu skaits: 718 | Pievienoja: | Reitings: 0.0/0 |
Komentāru kopskaits: 401 2 3 4 »
40  
Paldies, Pepija, ka izturēji manu stāstu, visu smago artilēriju, un vēl piedāvāji stāstiņu, kas tiešām varētu derēt arī man. Paldies arī par apsveikumu! Laimīgu un veiksmīgu Jauno gadu Tev un katram, kas šo lasa!

Apsveikuma dziesmiņa:
Ar kvalitatīvu skaņu šeit: http://www.youtube.com/watch?v=kS7fkW-8HYw
Ar horeogrāfiju (Ačkups) šeit: http://www.youtube.com/watch?v=qZRAsAdfIsw
Vai (Daiļrade) šeit: http://www.youtube.com/watch?v=9cKtEmy8Hyw

39  
Paldies Tev, Bryuver! Tavs personiskais stāsts ir patiesa dāvana. No tās Tavas domas par akumulatoru gan sākumā sažņaudzās sirds, un sametās šausmīgs žēlums, iedomājot par mazu lukturīti, kura jaudas pietiek uz dažām stundām, garā pārgājienā visu aprijošā tumsā. Gribējās teikt, - kamēr vēl gaismiņa turas, ātrāk meklē uzlādes ierīci. Bet tad atradu uz to gaišu skatījumu, kas varbūt, ej nu zini, ir radniecīgs Tavam noskaņojumam, šādā stāstiņā par kāpšanu ārā -

Rising Out of the Deepest Well

One day a farmer's donkey fell down into a well. The animal cried piteously for hours as the farmer tried to figure out what to do. Finally, he decided that the animal was old, and the well needed to be covered up anyway; it just wasn't worth it to retrieve the donkey.

He invited all his neighbours to come over and help him. They all grabbed a shovel and began to shovel dirt into the well. At first, the donkey realized what was happening and cried horribly. Then, to everyone's amazement he quieted down.

A few shovel loads later, the farmer finally looked down the well. He was astonished at what he saw. With each shovel of dirt that hit his back, the donkey was doing something amazing. He would shake it off and take a step up.

As the farmer's neighbours continued to shovel dirt on top of the animal, he would shake it off and take a step up. Pretty soon, everyone was amazed as the donkey stepped up over the edge of the well and happily trotted off!

In every step of life there are troubles. Life is going to shovel an amazing amount of dirt on you, all kinds of difficulties and troubles. However, each of our troubles is a steppingstone to success. The trick is to get out of the well by shaking off what appears to be the end and take a step up. We can get out of the deepest wells by just not stopping, never giving up! Shake it off and take a step up!

In the Srimad Bhagavatam (10.14.8) it is stated:
“My dear Lord, one who earnestly waits for You to bestow Your causeless mercy upon him, all the while patiently suffering the reactions of his past misdeeds and offering You respectful obeisances with his heart, words and body, is surely eligible for liberation, for it has become his rightful claim.”

Metodes var būt dažādas, un lai ir, kamēr ceļš ir viens.
Laimīgu jauno gadu, Bryuver un visi pārējie, mīļie, nepazīstamie tuvinieki!

Un te dziesmiņa Ziemai -
http://alisejoste.lv/

38  
Jeb precīzāk -- tā izpaužas Dievs.

37  
Drusku vienkāršāk par 31.

“Viestura ārkārtējs pluss ir tas, ka viņa teorija atklāj cilvēka dzīves determinismu - sper soli, kur gribi, visur esi zemapziņas kontrolēts. To ieraudzīt cilvēkam, man šķiet, ir ļoti veselīgi.”

Bet tālāk jau Tu raksti par sevis, savu sajūtu izpētīšanu, utt. Tādā veidā jau tā kontrole pamazām veidojas. Kas ir apzināts, verbalizēts, tas jau ir izvilkts gaismā, to var apskatīt, izmērīt, ierādīt tam vietu. Ja tiešām galīgi nesanāk, tad tas nozīmē, ka kaut kas nozīmīgs vēl nav sevī iepazīts. Psihoterapija tieši tā to definē, bet tā nav vienīgā vieta, kur tas notiek. Visa pasaules vēsture kopumā ir pierādījums attīstībai. Un tur ir tas noslēpums: attīstība notiek, bet augšup virzošais spēks nav redzams. Jo viņš nedrīkst būt redzams. Tiklīdz viņš kļūs redzams, tā mēs viņa priekšā kritīsim pie zemes un klausīsim — gan aiz ekstāzes, gan aiz bailēm, un pat nemēģināsim būt paši. Neredzamība ir viena īpašība, ar ko Dievs atšķiras no Dievietes. Dieva spēks ir un ir nepārtraukti aktīvs, bet viņš izpaužas tā, ka cilvēks iet savas īstās patības virzienā. Cilvēkam būtu daudz, daudz vieglāk — un tas pat nav īstais vārds — viņam dabiski būtu ieslīgt atpakaļ Mātē, bet kaut kas viņam arvien liek no turienes kāpt ārā un pat pārvarēt grūtības, augt. Es ticu, ka tas ir tas, kā izpaužas Dieva spēks.

36  
Par 32.

Štepseli tiešām vajag, kā citādi. Bet pa kluso vajag pieslēgt arī akumulatoru. Kad Dieviete pēkšņi izdomās nedot, Tev būs pašai savs avots!

35  
Tagad man arī pieleca, kas ir īstais avots daudzām feminisma teologu idejām. Viņas protestē pret patriarhālo teoloģiju, jo tur saskata agresivitāti, vardarbību, karu, apspiešanu. Viņas arī runā par Dievu kā Māti, kurā ietilpstam mēs visi. Tas, kas visā šajā bildē pietrūkst, lai to sauktu par Tēvu, ir attīstība, izaugsme, ceļš. Ja ego tiek uzskatīts par kategorisku ļaunumu, kā tad lai viņš attīstās? Tā vietā nāk Autoritāte, kuras priekšā ego ir vainīgs jau ar to vien, ka viņš eksistē — ir piedzimis, ir atdalījies no Mātes/Dievietes. Bet attīstība nozīmē ignorēt šo Dievietes pretestību, un zināmā mērā radīt problēmas Mātes Autoritātei. Tāpēc Viestura aprakstītais Dievs/Tēvs, kurš ir Attīstība, rada problēmas Dievietei/Mātei/Autoritātei. Pats viņš nav Autoritāte, bet ir Attīstība, Patības veidošanās. (Starp citu, patība nav kaut kas statisks, bet mūža laikā veidojams).

Tam ir tiešs sakars ar Taviem filozofiskajiem autoritātes argumentiem. Kā vienīgo tveramo absolūtismu Tu mini laiku. Lai nu kas nebūtu relatīvs — laiks ir relatīvāks par relatīvu! Laiks ir viena procesa vērošana, salīdzināšana attiecībā pret citu procesu. Dabā laiks neeksistē, ir tikai procesi. Laiku ir radījis cilvēks savā iztēlē, jo viņam ir savi mērķi. Ja viņš grib aiziet no punkta A uz punktu B, kamēr vēl gaišs, tad vienkāršākais veids, kā par to parūpēties, ir vērot dienas Saules procesu. Pulkstenis arī ir process. Laiks cilvēka iztēlē liecina par to, ka viņam ir mērķis; mērķis liecina, ka viņam ir apziņa; un apziņa liecina, ka viņš ir piedzimis. Ne velti grieķu mitoloģijā Gajas un Ūrana (Debesu, tātad Apziņas) pirmais dēls ir Hrons (Laiks). (Kiklopus var neskaitīt, jo Ūrans tos iemet atpakaļ pazemē — zemapziņā.)

Tā ka laiks nav kāds absolūts, pie kā kanoniski tverties pēc autoritātes; tā ir mērķa motivēta relatīva atskaites sistēma.

34  
[1] Jā, zinu to stāvokli, kad haotiski rodas daudz labu ideju cita pēc citas, gribas ar visām kaut ko darīt, un, ja tam ļaujas, tad tiešām enerģija un laiks pārvēršas “sīknaudā”, un nekas reāli nav izdarīts. Esmu pat meklējis tam izskaidrojumu, un man ir aizdomas, ka tā ir bērnišķīga vajadzība bezrūpīgi klaiņot laimes pasaulē. “Bērnišķīgi” ne vienmēr nozīmē “slikti”, jo bezrūpīgo klaiņošanu es atrodu par veidu, kā sevi izpētīt, turklāt tur ir arī radošums, attīstības impulss. Tomēr, jā, jāpietur drusku sevi “aiz piedurknes”.

===Trigger Warning===
Dace, tas ko Tu stāsti par saviem vecākiem, pamatā taču ir stāsts arī par manējiem. Kā ir dēlam ģimenē, kur māte ir tik vāja, ka par viņu pašu jārūpējas, un kur šo rūpēšanos veic tēvs? Atceros to kā vientulību, atstātību. Vienreiz (nezinu, cik man toreiz bija gadu) es zināju, ka mamma ir devusies ārzemju ceļojumā un tik drīz mājās nebūs, bet es staigāju pa māju un meklēju viņu, vai nav noslēpusies kādā kaktā. Doties darba ceļojumā uz ārzemēm, un vēl Padomju laikā taču ir vareni, vai ne? Bet to viņa varēja tāpēc, ka tēvs viņu balstīja, turklāt visos iespējamos līmeņos — kā bērnu. Viņa ir tā pati sieviete, ko pirms dažām nedēļām te minēju kā ilustrāciju — kurai bija bail no sava mazuļa un kura aizbēga darbos. Pēc 40 viņai darba spējas sabruka.

Mēs bijām kā divi bērni manam tēvam, un vēlāk viņš mūs pat tā sauca. Grupas Любэ dziesmā “Комбат” ir vārdi “А на войне, как на войне - Солдаты видят мамку во сне”. Kad es biju zaldāts (kaut gan ne karā, bet tikai armijā), tad sākumā grūtākajos brīžos atcerējos tēti. Tētis Mātes lomā. Jāsaka, ka īsti sirds ilgas pēc mammas tomēr tas nepiepildīja. Viņā bija daudz rūpju un līdzjūtības, ko varētu sagaidīt no mātes, bet viņa izaicinājumi bija galvenokārt puiciski radošu ideju līmenī (paldies viņam par to, jo citādi es laikam nebūtu iemācījies patstāvīgi domāt). Bet viņš man maz bija kā ceļa izlauzējs un pasaulē vedējs, ko varētu sagaidīt no tēva. Savas žēlsirdības dēļ viņš arī mācīja neiet tur, kur bija paredzamas grūtības vai sāpes.

Viņā ir daudz kas no tā, ko varu redzēt tajos divos linkos, ar ko Tu, Pepija, padalījies. Divi bezgala labi, žēlsirdīgi onkuļi. Lūdzu, neņem ļaunā, ka tagad drusku apstrādāju to, ko Tu vērtē tik augstu. Kā redzi, to darīdams, es apstrādāju arī savu tēvu. Nu, viņi ir tādi labie dēli savām mammām, mammas var lepoties ar viņiem. Cornel West ir lepns, ka varējis iepazīstināt savu māti ar Radhanath Swami.

Atvaino, bet nevaru atļauties klausīties pilnīgi visu. Swami noklausījos ļoti rūpīgi, un galvenās idejas pat pierakstīju. Tu saki, ka viņš pauž Tēvu? Viņa paša vārdi: “Patiesā Augstākā reliģijas Darma [mācība] pamodina mīlestības pilnu nodošanos kalpošanai Augstākajam Dievam. [..] Patiesa gudrība nav vienkārši datu uzkrāšana smadzenēs. Patiesa gudrība ir redzēt katru dzīvu būtni ar vienu un to pašu redzi. Patiesa gudrība ir redzēt, ka dzīvība ir svēta. Katra dzīva būtne ir Dieva neatņemama sastāvdaļa. ***Dievs ir katra [cilvēka] Augstākā Māte un Tēvs.*** Kad mēs mīlam Dievu, mēs spontāni mīlam katru dzīvu būtni, jo mēs saprotam, kāds tām ir sakars ar Dievu.”

Droši vien tāpēc, ka saieta mērķis ir Austrumu tikšanās ar Rietumiem, šis sniegums bija tāds 5% Hinduisma šķīdums, pasniegts rietumniekiem tveramā veidā. Ja neskaita viņa ietekmīgo pasniegšanas stilu, viņa apgalvojumi rietumnieka ausij izklausās pēc jābūtiskiem saukļiem. Tomēr austrumniekiem ir savs segums: ieraudzīt un sajust, ka katra dzīva būtne, ieskaitot sevi pašu, ir Augstākā Dieva sastāvdaļa, līdz pat tādam līmenim, ka otra sajūtas kļūst par savējām, nav vis vienkārši izteiksmīga metafora; viņi to tiešām panāk ar saviem rituāliem un meditācijām (varbūt Tu to zini daudz labāk par mani?). Šeit man atkal nāk prātā mans tēvs, kurš (neviena nemācīts!) savulaik (nezinu, kā tagad), ieraugot, ka kāds sasit celi, sajuta sāpes savā ceļgalā, un prata pats sev apturēt sirdi. Šīs prakses ir aiziešana no apziņas, jo tā traucē; gremdēšanās dziļumā, Okeānā, Visumā, Uroborā, bezapziņā, kur vīriškais un sievišķais vēl ir viens — gremdēšanās Augstākajā Dievā, kurš ir reizē gan Māte, gan Tēvs. Tā ir vieta, no kurienes mēs esam nākuši, dzimuši un pēc kā ilgojamies — Dieviete. Tieši Dieviete sevī ietver reizē Māti un Tēvu. Cilvēks ilgojas pēc Dievietes jeb Mātes, tomēr nevēlas būt atkarīgs no tās, tāpēc dzīves laikā pārvar šķēršļus un veido Māti un Tēvu sevī. Šī šķēršļu pārvarēšana arī ir maksa par laimi, par ko pirmīt teicu. Kam nav spēka, tie labāk grib dzimt atpakaļ un tādējādi šo laimi iegūt bez maksas.

33  
Pepija, es Tev netieku līdzi. Tūlīt būs koments par to, kas bija līdz 30.

32  
...visas elektroierīces strādā labāk, ja štepseli iesprauž tīklā : ). Un cilvēks nav pašģenerējoša sistēma. Nav jārada tīkls, ir vienkārši jāatrod rozete.

31  
Elaboration par Bryuveram mīļo ķeblīša tēmu -

Viestura ārkārtējs pluss ir tas, ka viņa teorija atklāj cilvēka dzīves determinismu - sper soli, kur gribi, visur esi zemapziņas kontrolēts. To ieraudzīt cilvēkam, man šķiet, ir ļoti veselīgi.

Un tad pēc idejas paveras lauks, kur ieskrieties emocijām un kognīcijām saiknē ar jaunatklājumiem. Ja Dievietes mehānisms ir atklāts, tātad sadzīvot ar to vecajā - kompensatorajā - režīmā vairs nav tik vienkārši.

Taču te, manuprāt, vietā būtu atcerēties, ka esamības sievišķā daļa ir notiekošā (kas&kā), bet vīrišķā apzinošā. Un šī ir vieta, kur var sākties nesaprašanās. Ja kognitīvo sfēru uztver kā apzinošo, tad var rasties doma, ka viss attīstības darbs notiek šajā emociju - kognīciju laukumā. Un galvenais, kas tagad jāizdara - jāpanāk samierināšanās ar "realitāti". Taču te ir āķis - jo determinisms to nepieļauj, tas noslēdzas pats sevī un producē bezizejas sajūtu, trauksmi, vainu un pretestību. Un pareizi producē : ). Tā nav prāta trauksme par atņemto matriarhāta paradīzi, kas jāsagremo un jānorij, kļūstot pieaugušam. Tas ir cilvēka izmisums determinācijas priekšā. Ielūkošanās savā nāvē.

Apzinošais (vīrišķais) elements ir vērojošais - bet jēdzīgs vērotājs var sanākt tikai no kaut kā tāda, kas ir stabils un nemainīgs, un šo emociju - kognīciju virpuli spējīgs mierīgi aplūkot. Tātad no saprāta, kur sakņojas arī tādas cilvēka spējas kā atmiņa un griba. Taču saprāts caur cilvēka sugai unikālu īpašību - spēju sevi apzināties - ir piesiets personības nemainīgajam kodolam, lai to sauktu par patību vai par dvēseli. Bez dvēseles spēka nekāda attīstība nesanāk. Sevis apzināšanās nav vienkārši domu darbs. Sevis apzināšanās ir sevis kā dvēseles realizācija. Ja emocionāli - kognitīvo viļņu attīstītā trauksme aizēno visu horizontu, tad saprāts vairs nedarbojas apmierinošā mērā, tas sāk reaģēt tā vietā, lai nāktu ar radošu integrācijas risinājumu. Tātad tas nonāk vēl dziļākā zemapziņas gūstā, ar cerību, ka...kādudien gan. Tēva būvniecību te velti gaidīt, lai vai cik riņķus izmestu pa jušanas - domāšanas sliedēm. Un ir dusmas uz Māti visos to locījumos. Tā es to saprotu.

Tādēļ es gluži neticu, ka bez rūpēm par dvēseli ir iespējamas kādas fundamentālas terapeitiskas pārmaiņas. Bet rūpes par dvēseli nozīmē tikai vienu - tās attiecības ar Dievu - kas baro visu personības struktūru. Tādēļ, manuprāt, psihoterapijas galvenais potenciāls ir tieši gara sfērā. Tā potencē psihi, lai tā spētu tikt sakārtota. Mēs varam jautāt Mātei par Tēvu, taču kamēr Tēvu cilvēks nesastop un redz tikai Māti (tātad nāvi), jo nezina, ka Tēvs ir reāls, ne tikai fantāzijas "kara lidotāja" bilde rāmītī, trauksme neļauj pilnā mērā dzīvot. Un tas dzen atkarībā. Bez galējās jēgas dzīve nav iespējama. Visas pakārtotās jēgas - mīla, nauda, vara, slava....etc. no sērijas "visi dara tā" ir kā plāksteris mironim. Taču katrā cilvēkā mīt alkas pēc autentiskas dzīves, tādas, kuru var uzpazīt pēc laimes un pašpietiekamības, ko tā sniedz.

1-10 11-20 21-30 31-40
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika